Pecha Kucha Night Vol.4 — sarunas vai pļāpas

Parasti jebkuru stāstu par Pecha Kucha Night sāk ar tā nosaukuma tulkojumu — pecha kucha Japānā nozīmējot sarunas vai pļāpāšanas skaņu. Šķiet, ka Rīgas Pecha Kucha Night Vol.4 dalībnieki pārāk burtiski uztvēruši šī pasākuma kā kolektīvas papļāpāšanas aspektu, saturīgām sarunām teju pavisam izpaliekot.

Galvenokārt, tas izpaudās kā pat elementāra vēstījuma trūkums dalībnieku prezentācijās. Protams, protams, pārāk daudz būtu prasīts, lai katram dalībniekam būtu kāds nekad iepriekšs nedzirdēts un klausītāju līdzšinējo dzīvi mainošs message, bet gribētos gan saprast, kāpēc katrs no sanākušās publikas priekšā stāvošajiem cilvēkiem izlēmis to darīt, ko un kāpēc viņš vēlas teikt. Iespējams, ja dalībniekiem tas pašiem būtu skaidrs, nevajadzētu klausītāju uzmanības noturēšanai izlīdzēties ar puspornogrāfisku attēlu iekļaušanu savu prezentāciju slaidos vai demonstratīvu nevēlēšanos / neprasmi paskaidrot slaidos redzamo — sak, jūs jau paši tur visu redzat, kā arī savu uzstāšanos censties pārvērst par joku — parasti par ne sevišķi izdevušos farsu ar iereibušam cilvēkam tipiskiem jociņiem. Viens no Pecha Kucha Night rašanās iemesliem — Tokijā neesot bijis vietu un iespēju radošajiem cilvēkiem parādīt paveikto un pastāstīt par iecerēto. Rīgā veidojas gluži pretēja situācija, ka nav nevis kur, bet gan nav par ko stāstīt.

Šķiet, esam jau samierinājušies, ka pašmāju dizaineru un arhitektu, diemžēl — īpaši gados jauno, publiskās uzstāšanās lielākoties ir mokpilnas minūtes gan klausītājiem, gan runātājiem. Galvenokārt, elementāru sava paveiktā prezentācijas iemaņu trūkuma dēļ. Šo neprasmi vēl papildina pašpietiekamības apziņa, ka nekas ne kolēģiem, ne citiem interesentiem, kur nu vēl plašākai sabiedrībai nav jāpaskaidro un jāizskaidro — lai skatās uz manis paveikto, un visu paši saprot vai arī ne… Spilgtākie piemēri parasti manāmi diplomdarbu aizstāvēšanās, bet tādi neizpalika arī Dizaina namā. Centīgākie parasti ķeras pie slīcēju neglābjoša salmiņa — iepriekšuzrakstītā nolasīšanas, kas tādā, uz neformālu gaisotni pretendējošā pasākumā kā Pecha Kucha Night pilnībā bija nevietā.

Daļa Pecha Kucha Night Vol.4 dalībnieku pat nebija uzskatījuši par vajadzīgu iepriekš sagatavot un pārdomāt savu uzstāšanos — tad nu radās neveiklas pauzes starp slaidiem brīžos, kad nebija ko teikt, vai saraustītas un līdz galam neizsacītas domas, kad slaidu mainīšanās ātrums šķita lielāks, nekā runātāja spēja tajā redzamo paskaidrot. To visu varēja pavisam vienkārši novērst, pāris reižu iepriekš izmēģinot savu sakāmo. Pecha Kucha Night ieviestais prezentāciju formāts paredz attēlos redzamā un pateiktā vienotību un savstarpēju paskaidrojumu. Daļa Pecha Kucha Night Vol.4 dalībnieku tas nešķita svarīgi — slaidu nomaiņa uz ekrāna tika uztverta vai nu vien kā uzstāšanās laika hronometrs runai, kas tika teikta neatkarīgi no ekrānā redzamā, vai nu arī kā pašvērtīga vizuāla prezentācija, kura sanākušajiem gluži kā aklajiem tika pārstāstīta vārdos, neko saturiski nepapildinot. Pecha Kucha Night izstrādātais uzstāšanās noteikumu standarts ir teju ideāls un piemērots, gan lai īsā laika sprīdī spētu pateikt būtisko, gan lai klausītajus pārlieku nenogurdintātu ar viņus neinteresējošo, tāpēc to var uztvert arī kā labu platformu uzstāšanās spēju treniņam. Ja vien ir ko vēstīt apkārtējiem…

Pecha Kucha ir labs treniņš arī spējai uzklausīt. Tā iecerēta kā uzstāšanās platforma arhitektiem, dizaineriem un māksliniekiem, kā vieta, kur satikties šajās sfērās strādājošajiem, tātad arī gatavībai, iespējams, dzirdēt dažādus viedokļus. Pirms Pecha Kucha Vol.4 Dizaina namā bija jūtama spriedze — dalībnieki nervozi mīņājas, klausītāji — uzbrūkošā noskaņojumā. Savstarpēji uzmundrinoša gaisotne mums nav raksturīga, un lielākoties tās reizes, kad publika smējās, līdzinājās situācijām, kad kāds krievu klasiķis teiktu: «Par ko jūs, kungi, smejaties? Jūs paši par sevi smejaties!»

Protams, bija arī izņēmumi. Uzstāšanās, kuru dēļ ir vērts šāda veida pasākumus apmeklēt un kādas tajos gribas dzirdēt pēc iespējas vairāk un biežāk.