Pecha Kucha — tas ir jauki

Vakar Rīgas mākslas telpā notika Pecha Kucha vakars. Jau septītais Rīgā. Tā kā man tas bija tikai kāds otrais, tad ļāva lūkoties priekšnesumos ar zināmu svaigumu — cik nu tāds vispār iespējams šodienas informācijas pārbagātajā pasaulē. Vakara pārdomas gan nepretendē uz objektīva skatījuma statusu.

Vēlreiz no jauna atgriežoties pie PechaKucha vakaru idejas un formas, jāatgādina, ka tas nudien ir ļoti veiksmīgs izgudrojums. Pirmkārt ar katras uzstāšanās īsumu, spiežot runātāju koncentrēties uz būtisko un galveno (gan redzams, ka dažā gadījumā arī 20 sekundes ir par daudz, ja nav īsti ko teikt). Otrkārt — dalībnieku skaits, kas neizbēgami ienes arī daudzveidību.

Tomēr jauki arī tas, ka vakardienas pasākumam satura ziņā bija sava veida tematiska ievirze. Vairāki no vakara priekšnesumu «priekšā nesējiem» pārstāvēja vietas, kas Rīgā radušās nesen — jaunie veikaliņi, galerijas, bibliotēkas vai nu arī kādi nelieli radoši kolektīvi, kas visnotaļ iekļaujas šajā neseno laiku pilsētas demokratizācijas tendencē. Tajā, kas zināmā mērā iesākās ar Andrejsalu un Singalong, ar galeriju Istaba pirms dažiem gadiem, bet vēl jo vairāk uzplaukusi tieši krīzes laikos, ieņemot dārgo un parasti bezpersonisko veikalu vai iestāžu telpas Rīgas centrā, padarot pilsētvidi daudzveidīgāku, pievilcīgāku, atvērtāku un, gribētos arī sacīt, — autentiskāku. Lai arī var sacīt, ka paraugi tam noskatīti kādās rietumu lielpilsētās, vispirms jau iztēlojoties Berlīni, tomēr saturs, ar ko tas tiek piepildīts ir vietējais un Rīgai īpašais, kultivējot pilsētniecisko kultūru šeit. To spēks ir atvērtībā un radošajā daudzfunkcionalitātē, ko iemieso vai katra šāda vieta, komerciju atstājot otrajā plānā.

PechaKucha prezentācijās pievēršanos minētajai Rīgas pilsētnieciskās kultūras pusei ievadīja Evelīnas Ozolas stāstījums par tamlīdzīgām vietām Rīgā, kas apvienotas ar apzīmējumu radošie kvartāli. Ar šo tēmu sīkāk var iepazīties nule klajā nākušajā izdevumā PROCESS 2, kas vakar arī tika sparīgi reklamēts. Ja pirmajās trīs četrās prezentācijas likās pašu vēstījumu brīžiem pārlieku nomāca reklāma, respektīvi, aicinājumi un atgādinājumi kaut ko pirkt vai apmeklēt (klātienē vai mājaslapā, kur atkal savukārt iespējams kaut ko pirkt), tad noteikti to var uztvert kā sava veida tautsaimniecības sildīšanu un katrs taču vēlas, lai viņa darinājums tiktu novērtēts, šai gadījumā — nopirkts.

Laikam jau visatraktīvākais priekšnesums bija Neilam Balgalim, pasākumu un diskusiju vadītājam ar vērā ņemamu pieredzi. Viņa uzstāšanās, vēstot par jaundzimušās Kosovas valsts paradoksiem, iepinot līdzības ar Latviju, brīžiem balansēja uz farsa robežas, ik pa brīdim raisot milzīgu jautrību auditorijā. Savā ziņā līdzīga bija arī Uģa Šēnberga uzstāšanās, taču tā jau nemaz vairs nebalansēja, bet pilnībā pārmetās pāri tai robežai, kas farsu un absurdo šķir no reālā un jēdzīgā. Ja tas nebūtu Šēnbergs, tad visdrīzāk pirmais jautājums, ko skatītājam gribētos uzdot sev būtu «Kas gan ir jāpīpē, lai ko tādu gvelztu?». Taču, kaut mazliet pazīstot Šēnbergu, iespējams, nāk prātā doma — «Kā gan vēl viņš varētu mūs pārsteigt?» Viņa vēstījumā par nākotnes universitāti laikam iederējās, piemēram, tā seksisma nots, — par latviešu studentēm, kas, iespējams, būšot diezgan bagātas, tāpēc ieslodzītas būros, lai mācītos, kamēr studenti – pliki un nabagi, un protestēs. Šēnberga kolorītā uzstāšanās varbūt vēl vairāk atklāja, ka tie priekšnesumi, kas pievērsās tieši arhitektūrai, kopumā bija bālāki.

Visumā niansētāka šķita pasākuma otrā daļa. Jāatzīst, mani favorīti bija trīs jauki priekšnesumi, kas sekoja rindā, ļoti saderīgi papildinot vienam otru — jaunieši (pārsvarā meitenes), kas pārstāvēja interjera veidotāju apvienību Kudatuda, veikalu Pērle un galeriju Supernova. Tos visus vienoja tāda labestība, pat tāds kā naivums, nevar saprast, iestudēts vai tomēr drīzāk īsts, kā arī tāda sirsnība un optimisms, raisot daudz labvēlīgu smieklu. Viņi visi vairāk stāstīja par savām idejām, par to īstenošanu, par kādām grūtībām — tas bija aizkustinoši un arī iedvesmojoši. Ar sirsnīgo patosu un lasīšanu no lapiņām, brīžiem pārtraucot vienam otru tajā iekļāvās Pērles veikala puisis un meitene. Sevišķi aizkustinošs un mazliet melanholisks, bet vienlaikus arī atraktīvs un līdzi jušanu raisošs šķita Supernovas meiteņu stāsts — par to kā jāpārvar vienas vai otras grūtības, par izstādēm un par balto soliņu pieejas.. un beigu beigās — mulsinošā bedre galerijas ieejas priekšā un aicinājums uz rītdienas izstādi. Vai arī — Kudatudas meitenes atziņa, kas likās spontāni uz vietas noformulēta: «Ja tu būsi uzticīgs idejai, arī ideja nelaidīs pa kreisi» izsaucot lielu jautrību. Nu ja, un arī mākslinieka un animatora Kārļa Vītola uzstāšanās bija uz līdzīgas nots — runājot par saviem darbiem un idejām, bet reizē it kā skatoties uz to no malas — arī tas izstaroja tādu savu šarmu.

Taču pasākuma jaukums ir tieši to priekšnesumu dažādībā — vai centīgi sagatavota un cītīgi nostāstīta prezentācija vai sirsnīgi naivs stāstījums, vai šovs, kas savā pieejā mazliet atgādina kādreiz ZB proponēto un Nesmuko cilvēku kluba turpināto balansēšanu «starp banālo un brutālo» — tas viss ļoti organiski iekļaujas PechaKucha vakarā, rādot tādu krāšņu, demokrātisku un daudzveidīgu ainu, kas raksturo Rīgu un kādu daļu tās sabiedrības. Šai daudzveidībā ir savs jaukums — apjēgt, ka prieku, intrigu, pārsteigumu un pat līdzpārdzīvojumu var sagādāt savās formās un izpausmēs visnotaļ dažādi priekšnesumi. Un kā liecina kuplais apmeklētāju pulks — šādi pasākumi ir gaidīti un vajadzīgi. Pasākuma gaisotnē ļoti jauki iekļāvās arī kāds vīrietis, — tāds kā brīvprātīgais, bet acīmredzot profesionāls savā ziņā, — brīžos, kad dzirdamība bija vājāka, piecēlies no savas vietas skatītāju beidzamajās rindās, viņš devās uz priekšu pie kāda no runātājiem, lai pieregulētu mikrofonu atbilstoši viņa augumam. Lai visi labāk dzirdētu. Tas arī bija tā kā cēli un skaisti.

Noslēgumā var tik vēlreiz pateikt paldies Lienei un Mantenam, kuru pūles ļauj rasties šādam notikumam.