Pēc Pallasmā

Juhani Pallasmā sarunās Rīgā vairākkārt atkārtoja savos rakstos pausto domu — šodienas rietumu arhitektūrā pārlieku dominē intelekts un konceptuālisms, aizmirstot par krietni būtiskākiem arhitektūras aspektiem, kas uz cilvēka sajūtām, emocijām un zemapziņu iedarbojas daudz tiešāk. Ir saprotami, ka pārdomas pēc Pallasmā lekcijām ir emocionālas, tajās dalās Ilze Miķelsone, Ausma Skujiņa un Ivo Šteimanis.

Ilze Miķelsone

SZK un partneri

«Nu redzi, meiten, kad viss šai amatā savērpjas un neticas kam vairāk kā dažām epizodēm un varbūtības teorijai, atbrauc sala tētis un iedāvina polārzvaigznīti.» Tā es būtu sev klusībā teikusi, ja es vispār gribētu kādam ko teikt pēc Juhani Palasma lekcijas. Jo gribējās taisni klusumu. Iegādāt viņa grāmatas, ieslēgties mājās un lasīt.

Laikam uzreiz jāpiebilst, esmu no tiem, pieņemu, retajiem, kam Juhani ir jaunatklājums.

Atzīšos, man kā praktisko zemnieku atvasei rakstu arhitektūra un jebkāda profesionālā teoretizēšana vairākums gadījumu ir par sarežģītu, lai neteiktu, ka uzskatu to par sev lieku nastu: aiz diviem iemesliem. Pirmkārt, (lai man piedod rakstošie) esmu pamanījusi, ka bieži talantu izpausmēs darbojas princips «vai nu — vai nu» (arhitektūra vs. arhitektūras verbalizācija), līdz ar ko zūd ticamības moments augšminētajai praktiskajai darbībai pēc būtības, (citiem vārdiem sakot — es redzu to, ko redzu), otrā gadījumā teksts ir tik ekskluzīvas dabas, ka lielākoties piespiež apbrīnot sevi kā kombināciju pašu par sevi, un kā likums tam seko tā aizlavīšanās visai abstraktos labirintos, kas man nozīmēto aptuveni to pašu, ko, piemēram, laba šaha spēle.

Juhani Palasmā šajā manā «klasifikācijā» neiederas ne pa kam. Bija tā: nejauši uzdūros portālā linkiem uz viņa esejām un — tur arī paliku.

Apbrīnojami humāns, silts un dodošs. Patiess. Tik daudz par ko domāt, reizēm taisni dīvaini, sanāk kā sen gaidīts ciemiņš.

Tāds visspilgtākais…: nav nekādu apstākļu, apstākļi esi Tu pats. Vispārzināmi? Nu, protams, protams. Bet vieglāk to pateikt nekā izdarīt.

Ausma Skujiņa

Esmu priecīga par katru iespēju kaut ko jaunu uzzināt. Paldies tiem, kas uzaicināja šo somu gudrinieku! Par Pallasmā es tiešām nekā nezināju. Pieļauju, ka kāda no viņa atziņām vai grāmatām manā domāšanā tiešām varētu izdarīt apvērsumu, bet tas, ko dzirdēju viņa otrajā lekcijā — sarunā, man nesagādāja pārsteigumu. Es visam tam piekrītu un nožēloju, ka man nav izdevies ar to iepazīties vairākus gadu desmitus agrāk. Esmu lietojusi pat to pašu Vitgenšteina citātu — par nepieciešamību arhitektam, tāpat kā filozofam, pašam ar sevi strādāt. Šobrīd mani nodarbina citi jautājumi un nezinu, kur atrast atbildes.

Ivo Šteimanis

Z4

Pirms pāris gadiem manās rokās nonāca Juhani Pallasmā sarakstītā grāmata Encounters, kurā tika apkopotas daļa no pēdējo divdesmit piecu gadu laikā viņa sarakstītajām esejām par arhitektūru. Jāatzīstas, ka man tā ir daudz aizraujošāka un piepildošāka lasāmviela par dažām pēdējā laika obligāto literatūru pasludinātajām topa arhitektu īslaicīgajām manifestācijām.

Tas arī bija mans pirmais ieskats viņa humānajos uzskatos par arhitektūru, rezultātā man bija ļoti liels pārsteigums par iespēju noklausīties viņa uzstāšanos ar savām lekcijām tepat mājās. Cilvēciskā konteksta ietvaros balstītā indivīda telpas uztveres analizēšana ir viņa pamattēma, kuras iztirzāšana ietver sevī ļoti plašu jomu spektru. Pirmajā lekcijā tās bija telpa arhitektūrā un kino, otrajā jau tika ietverts plašāks loks.

«Arhitektūras uzdevums ir indivīda pieredzes autentiskuma aizsargāšana» — tā saka J.Pallasmā. Indivīda pieredzes autentiskumu veido dzīves telpa — dzimtene, tradīcijas, vēsture, atmiņa, mākslas darbu ietekme, arī negatīvā pieredze. Tas ir mūsdienu informācijas un cilvēku prātu manipulācijas laikmetam ļoti atbilstošs ieteikums.

«Priekš manis patreizējais rietumu kultūras kurss, kas ved uz materiālisma un patēriņa sirreālo kultu, īslaicīgo modi un imidžu, izvirza citu morāles nepieciešamību. Mākslinieka un arhitekta mērķis ir novērst šo virzību, aizsargāt vērtību un domu eroziju.»

P.S. Šādi pasākumi var tikai pozitīvi ietekmēt daudzu cilvēku trajektoriju, ceru, ka arī manējo — kaut ļoti nedaudz.