Pārdomas pēc JRT konkursa vērtēšanas

Līdz šim A4D publicēta vienīgi oficiālā ziņa par konkursa rezultātiem, kā arī godalgotie projekti, kas tomēr neļauj izprast lietas kontekstu. Sarunā ar Uldi Balodi izdevās apjēgt, cik ļoti pretrunīgi aspekti savijušies šajā konkursā un cik neiespējami tos bijis atrisināt dalībniekiem, tādejādi sarežģījot un ierobežojot lemšanas iespējas arī žūrijai. Šeit turpmāk — tikai ļoti īss pārskats par Ulda sacīto. Iespējams, garāks un izvērstāks skaidrojums tiks publicēts nākamajā Latvijas Architektūras numurā.

Galvenie sarežģījumi konkursā saistīti ar pretrunām starp JRT vadības un VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) izstrādāto programmu no vienas puses un pilsētas būvnoteikumiem un striktajām VKPAI prasībām no otras puses. Žūrija nevar atcelt noteikumus un savā lēmumā nevar ignorēt nevienu no šiem nosacījumiem, tāpēc nevar atzīt par uzvarētāju nevienu darbu, kas nosacījumus neievēro, vienalga, vai pārkāpj noteiktos ierobežojumus vai neizpilda būtiskas programmas prasības. Un tā kā šie nosacījumi jau a priori bija savstarpēji pretrunīgi, tad tos izpildīt nevarēja neviens projekts. Līdz ar to žūrija formāli varēja lielāko daļu no konkursa darbiem pavisam nevērtēt. Nebija iespējams izcelt kādu asprātīgu projekta risinājumu, ja tas tomēr pārkāpa noteikumus, jo tādā gadījumā automātiski tas būtu nekorekti pret pārējiem, kas konkrētos noteikumus ievērojuši. Iespējams, citādi būtu, ja konkursa gaitā kāds no dalībniekiem būtu uzdevis jautājumu par iespējamajām pretrunām, vaicājot vai pieļaujams tāda vai citāda atkāpe no nosacījumiem, — tādā gadījumā iespējamā rīkotāju atbilde varētu kalpot par argumentu žūrijai.

Piemēram, dzīvē diezgan neiespējami šķiet saskaņot jaunu piebūvi vairāku stāvu augstumā gar gruntsgabala dienvidaustrumu robežu, paredzot aizbūvēt tur nelikumīgi izbūvētos logus un vēlāk cenšoties iegūt saskaņojumu par esošo gaismas  «pārrāvumu» aizbūvi no kaimiņiem. Jo teātris pilsētas kvartālā tomēr nav lidosta, kur valsts ar kādu voluntāru lēmumu var mainīt tiesisko situāciju un attiecības ar kaimiņiem.

Līdz ar to var apgalvot, ka konkursa sagatavošanā bija pieļautas kļūdas — gan izmaksu un termiņu prognozē, gan nenovērtējot, neizrunājot iespējamās pretrunas prasībās jau pirms konkursa, šajā gadījumā uzdodot tās atrisināt konkursa dalībniekiem. Tomēr nevar vienkārši pārmest arī VNĪ, kuri patiesībā izrādīja labo gribu apstākļos, kad varēja rīkot vienkārši iepirkuma konkursu. Ir jāsaprot, ka arhitektu sabiedrības interesēs būtu atbalstīt šādu VNĪ soli un palīdzēt.

No žūrijas puses kā ierosinājums situācijas risināšanai skanējusi doma par otro kārtu — ņemot vērā visas pretrunas, kas atklājās konkursā, izdiskutēt tās, vienoties par pieļaujamajām atkāpēm un turpināt sacensību jau  precizētiem un izpildāmiem nosacījumiem. Taču Iepirkumu uzraudzības birojs šādu situāciju nepieļauj. Ne visai patīkams, patiesībā ļoti skarbs ierobežojums no rīkotāju puses ir termiņš — tehniskajam projektam jābūt izstrādātam un saskaņotam līdz nākošā gada novembrim. Tā kā tas ir politisks uzstādījums, no kura negrasās atkāpties, tad atkrīt doma par atkārtotu konkursu. Taču var tikai iztēloties, ka arhitektus, kas galu galā parakstīs līgumu par projektēšanu, gaida varena spriedze, lai laicīgi tiktu galā gan ar pašu projektēšanu, gan skaņošanām, kas, ņemot vērā neskaitāmās atkāpes no normām un VKPAI ierobežojumiem, sagaidāmas daudzas un dažādas.

Aptuveni lēšot, ka atvēlētais 5,4 miljonu latu budžets reāli pietiktu vien vecās ēkas pārbūvei un sakārtošanai, bet ne jaunai piebūvei, Uldis Balodis met akmeni arī kolēģu arhitektu dārziņā, kuri konkursā uzrādījuši neiespējami zemas būvniecības izmaksas. Tik vieglprātīga attieksme pret budžetu krietni kaitē nozares prestižam, ļaujot citiem apšaubīt arhitektu profesionālismu. Nav vairs treknie gadi un šodienas apstākļos ir neiespējami cerēt uz to, ka budžets varētu tikt dubultots.

Tāpēc šo konkursu var uztvert par zināmu mācību un galvenais secinājums nākotnei, ka Arhitektu savienībai turpmāk nāktos ciešāk komunicēt un sadarboties ar VNĪ, pievēršot uzmanību un ieguldot darbu jau šādu konkursu tapšanas stadijā, lai izvairītos no līdzīgām situācijām, kurās nav redzams jēdzīgs atrisinājums.

Ārzemju ekspertu vērtējums

Konkursa darbu izvērtēšanai kā neatkarīgi eksperti bija pieaicināti arī arhitekti no Igaunijas un Lietuvas. Neiedziļinoties viņu vērtējuma niansēs, pietiekami interesanti ir salīdzināt viņu nosauktos favorītos ar žūrijas izvirzītajiem.  

  • Ralf Lõoke: LAC18 (Made + Gaiss), JAU45 (Processoffice), IST11 (Jaunromāns un Ābele), IRA75 (1.618), ADA12 (NRJA), GSS21 un GOO50
  • Gintautas Natkevičius: LAC18 (Made + Gaiss), JAU45 (Processoffice),  GSS21 un GOO50

Kā redzams, lielā mērā viņu izvēle sakrīt ar žūrijas vērtējumu, taču abu ekspertu izlasēs ir minēti arī divi darbi, kuri nebija žūrijas godalgoto lokā — projekti ar devīzēm GSS21 un GOO50. Tā kā to autori nav zināmi, aicinātu viņus atsaukties, jo pilnākai ainai labprāt publicētu A4D arī šos darbus. Lūdzu rakstīt uz a4d@a4d.lv

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000