Par Rīgas pilsēttelpu

Ir tāds starptautiskas un pašmāju pilsētbūvnieciskās domāšanas un darīšanas krustceļu brīdis — 2006.gada vēls pavasaris, kad uz jaunā Rīgas attīstības plāna un Rīgas vēsturiskā centra plāna bāzes top pilsētas telpiskās kompozīcijas mets. Rīgas Lielā viesistaba ar Vecrīgu kā mīļu vecu bufeti un augstās modes nišu, Brīvības iela kā cita opera, pa Akmens tiltu tikpat intīmi un skaisti kā pa Kārļa tiltu.

Mēs atceramies Lamzi un Vasiļjevu, Fogeli, Melbergu un Medinski, arī Pučiņu un Apsīti un mēģinām domāt XXI gadsimta kategorijās un iespēju rāmjos. Šodien iespēju un ideju resursus dod Štrams, Strancis un Princis. Vēl ierindā un labā formā ir Ivars Millers, un tā ir vienīgā profesionālā saikne ar augšminēto un no dzīves pārāk agri aizgājušo profesionālo pilsētbūvnieku kopu. Cik mēs šodien būtu gatavi maksāt par Fo (Ēvalds  Fogelis) filozofisko degsmi? Varbūt to citā veidā aizstāj jaunā un digitāli varošā un domājošā paaudze — Iveta Staša, Toms Mārtiņš Millers, Māra Liepa—Zemeša… Iegaumēsim — šie vārdi, iespējams, noteiks Rīgas nākotnes veidolu.

Ir gandarījums, ka Pilsētas arhitekta birojam no paša tā izveidošanas brīža ir iespēja (un pienākums!) aktīvi līdzi strādāt šajā darbā. Bet ir kāda pilnīgi jauna nianse šajā būšanā un cita mēroga atbildības sajūta — liberālais Rīgas attīstības plāns ļauj Rīgai kvantitatīvi un kvalitatīvi konkurēt Zemeļeiropā. Vēl aprīļa beigās starptautiska arhitektu plenēra ietvaros savu viedokli par Daugavas kreisā krasta siluetu teiks Ziemeļvalstu pilsētplānotāji.

Mums šodien izejas nosacījumi jāformulē ne vien Bērziņam, Purviņam, Liepiņam un Kārkliņam, bet arī Gerkānam, Bēnišam, Birkertam un Kolhāsam. Pēdējais jau mūs visus uzrunāja 10.aprīļa pēcpusdienā. Un ne tikai — mēs vienojāmies, ka meistars jau maija beigās paralēli savam darbam pie Andrejsalas nopietni iedziļināsies mūsu radītajā telpiskās kompozīcijas shēmā un dos savu vērtējumu un ieguldījumu tās saturam. Un vēl kāda sagadīšanās — 22.maija pēcpusdienā par Rīgas attīstības vīziju un arī Kolhāsa iespējamo līdzdalību tajā mēs informēsim ne mazāk slavenu Rema Kolhāsa tautieti — Viņas Majestāti Nīderlandes karalieni Beatrisi. Rīga ir iekšā pasaules procesos un tam, ko mēs darām, ir jēga un atbildības saldā nasta — pilsēta to kautrās latvju zeltenes linu svārku ir gatava svētku brīžos nomainīt pret Versačes vakarkleitu.

• Sāksim no paša centra — 11.novembra krastmala, Vanšu un Akmens tilts, AB dambis un tā iespējamie savienojumi ar Klīversalu un Ķīpsalas dienvidu galu, arī Āgenskalna līča krastmala un Daugavas kreisais krasts starp Dzelzceļa un Vanšu tiltu kļūs par īpaši nozīmīgu publisko ārtelpu — es to sauktu par Rīgas Lielo viesistabu, kurā pāri visam valda divas vērtības — Vecrīgas trauslais siluets un vēsturiskā apbūve vienā pusē, un dinamiska, kultūras celtnēm piesātināta jaunā Rīga otrā pusē. Tā Lielā viesistaba, pateicoties Daugavai, ir tik liela, ka mēs varam atļauties divas lietu grupas — Vecrīga paliek kā tāda mīļa veca bufete un dažādu laiku papildinājumiem. Bet ne Triangula bastiona vienkāršotajā kvalitātē! Skaidrs, ka šādam smalkumam pretī ir jābūt jaunās arhitektūras augstās modes zonai. Var un vajag šeit būvēt ar taktisku vērienu, bet tikai un vienīgi kvalitātes zīmē.

• Kas tālāk lejpus un augšpus pa pilsētas lielo kompozīcijas asi Daugavu? Kreisajā krastā Ķīpsala ar Balasta dambi un koka māju kolekciju nāk kā atelpa laikā un telpā, lai nedaudz akcentētos pašā Ķīpsalas spicē. Kā ievads sava veida Rīgas Ziemeļu vārtiem uz Daugavas — tās ziemeļu šķērsojuma telpiskajam akcentam. Un labajā krastā pie šī šķērsojuma akcenta un plašākas teritorijas strādā Rems Kolhāss ar saviem partneriem. Jautājums paliek par tuneļa telpisko iezīmēšanu. Daugavas pagrieziena akcents Kundziņsalas galā un nākotnes Transbaltijas maģistrāles iezīmēšana tiešām paliek tālākas nākotnes jautājumi. Pa Daugavu uz dienvidiem fonā parādās Torņakalna jaunais pilsētas (varbūt Zemkopības ministrijai te vieta?) administratīvais centrs. Aktīvi apbūves telpā spēlē Lucavsalas un Zaķu salas esošā un jaunā, paaugstinātā apbūve –— pilsētas centra pagarinājums uz dienvidiem un vēl viena šķērsojuma (Salu tilta) telpiskā iezīmēšana.

• Nākamais pieturas punkts dienvidu virzienā ir Dienvidu tilta šķērsojuma akcents — piezemētāks, bet pamanāms. Šķiet, Rīgas pēdējā no ziemeļu un pirmā no dienvidu gala raugoties, telpiskā uzdrīkstēšanās būs Rumbulas projekts, kurā Rīgas pilsēta centīsies citiem attīstītājiem rādīt labo piemēru, kā kompleksi veidot apbūvi un infrastruktūru uz sev piederošas zemes, un ar vēl nedefinēta augstuma akcentu. Tā būs vienīgā vieta, kur sauszemes vārti (ievads) sakritīs ar akcentu Daugavas telpā.

• Brīvības iela kā cita opera. Tā vienmēr saglabā savu ideoloģiski telpisko īpašo nozīmi. Ar pirmo vārtu (ievada) akcentētu apbūvi pie Juglas, arvien pieaugošām prasībām pret arhitektūras kvalitāti centra virzienā un pārdomātu (saturiski un telpiski) pieminekļu izvietojumu. Tas ir arī jautājums par tik trauslo Elizabetes un Brīvības ielas krustojumu. Vai pretošanās kustības ideja sabruka tajā brīdī, kad iemiesojās ķermeniskajā vīriņa stāvā? Liekas tieši tad kļuva skaidrs, ka to neglābs ne Feldbergs, ne Panteļējevs. Tāpēc augstāk un vispārīgāk jāskatās arī uz komunisma upuru piemiņas vietu Brīvības ielas un Daugavas telpas satekpunktā. Vieta cēlumā ir līdzvērtīga Brīvības pieminekļa novietnei, un Okupācijas muzeja atrašanās šeit to tikai paspilgtina. Dievs dod patiesi cietušajiem vienoties par saturu un radošajiem ļaudīm par adekvātu veidolu.

• Un tad pa Akmens tiltu tikpat intīmi un skaisti kā pa Kārļa tiltu Prāgā ieejam Pārdaugavā, kur Uzvaras pieminekļa pilsētbūvnieciski precīzo akcentu veiksmīgi mazina divas arhitektūras kultūrskulptūras — Nacionālā bibliotēka un Akustiskā koncertzāle. Bet pie Brīvības ielas tēmas ir un būs jāatgriežas dažādās telpiskās detalizācijas pakāpēs.

• Citi ievadi (vārti). Rumbula un Jugla jau tika pieminēta. Uz austrumu ievada (Brīvības ielas dubliera) pirmais akcents būs paaugstināta apbūve dienvidos no Mežaparka (Kokneses prospekta loks), tālāk ziemeļos apbūve Aplokciema teritorijā, iebraucot Rīgā no Vecmīlgrāvja puses. Bolderājas šosejas un jaunās Transbaltijas maģistrāles krustojumā, iebraucot no Bolderājas. Imantas centra akcenti uz vecās Jūrmalas šosejas, Rīgas un Mārupes teritoriju sadurpunktā iepretim Pleskodālei un Ziepniekkalnā Dienvidu tilta trases un Jelgavas šosejas krustojumā. Ne visi šie vārti un akcenti ir obligāti augsta apbūve. Vēl vismaz divas pilsētplānošanas struktūras savietosies un pārklāsies ar jau iepriekš minētajām.

• Jauno rajonu centri, kas ir jaunā attīstības plāna būtiska sastāvdaļa un pilsētas funkciju loģiskas decentralizācijas elements. Teika ar teikmaņiem, Imanta ar imantiem, Iļģuciems ar iļģiem, pļavu ļaudis no Pļavniekiem, purva ļaudis no Purvciema un dārznieki no Dārzciema. Te nav mēģinājums kādu apcelt vai izsmiet, bet nopietna problēma būs atrast lielāku un mazāku jauno centru individuālu saturisko, funkcionālo un telpisko veidolu. Varbūt laika nobīde jauno centru izbūvē te palīdzēs, varbūt apbūves tradīcija un raksturs konkrētajā rajonā vai augšminētais vietas vārds.

• Zaļumi kā sistēma un komunikācija. Vai šodien pilsētplānotāji visvairāk pārmetumus nesaņem par it kā apbūvei atdotu dabas pamatni, par gadā nocirstiem 28 600 kokiem, par neskaidru uzdevumu stādījumu kompensācijai. Un tas viss tik bagāta pilsētā, kur zaļā teritorija ir 37 %, bet ūdeņi — 17 % no pilsētas platībām. Tieši tāpēc arī telpiskās kompozīcijas shēmā akcentējama zaļā daļa. Atsevišķi ievadi kā ielas — gatves (alejas).

• Velosipēdistu un gājēju ceļi kā zaļie diegi, kas izmantojot ielas un iekškvartālu telpu caurlauž pilsētas cieto apbūves audumu.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x