Masu saziņas līdzekļos izplatīts Ekonomikas ministrijas oficiāls paziņojums par gaidāmajām pārmaiņām dažādās Latvijas tautsaimniecības jomās (tai skaitā būvniecības) līdz ar valsts galīgo pievienošanos Eiropas Savienībai. Cita starpā uzzinām, ka, iespējams, vispirms un steidzamā kārtā tiks likvidēti tieši arhitektu profesionālās darbības sertifikāti… Kādas tam varētu būt sekas, kam tas ir izdevīgi un kā tad dzīvosim un strādāsim pēc 2004.gada 1.maija.
Ekonomikas ministrijas izplatītajā informācijā par pārmaiņām būvniecības jomā varam lasīt, ka “pēkšņas un dramatiskas izmaiņas Latvijas būvniecības sektorā pēc 2004.gada 1.maija nenotiks.” un ka “jau līdz 2004.gada 1.maijam arhitektiem profesionālās darbības veikšanai arhitekta prakses sertifikāts vairs nebūs obligāts. (To neprasa Eiropas direktīvas, bet gan tas apstāklis, ka citās Eiropas valstīs arhitekta profesionālās kvalifikācijas apliecināšanai pietiek ar izglītības diplomu.)
Vai tās ir dramatiskas pārmaiņas, vai tomēr nav — neņemos spriest, bet domāju, ka šādam notikumu pavērsienam, vismaz pārejas sākumposmā — pusgadu, gadu — varētu būt dramatiskas sekas. Bez tam — ja kaut ko tādu oficiāli izsludina (?) mēnesi, divus pirms pārmaiņām — to citādi, kā par superpēkšņu nenosauksi… Tad kāpēc tādas pretrunas?
Viens no iemesliem varētu būt meklējams visiem mums tik labi zināmajā simbiozē, kad arhitektūra un tās projektēšana gadu desmitiem bija tikai būvindustrijas sastāvdaļa vai piedēklis. Tāda arhitektūra un arhitekti paši par sevi kā tiesiska definīcija nepastāvēja, nebija un nav pieminēti nevienā likuma normā. Pat, ja tagad stāvoklis nedaudz mainījies —arhitektūra atzīta par valsts kultūras jomas sastāvdaļu, vēl aizvien (jau četrus gadus) gaidām konkurētspējīga Likuma par arhitektūras praksi parādīšanos.
Ekonomikas ierēdniecības paziņojums ir arī apliecinājums tai domāšanas inercei, kas pastāv ar būvniecību saistīto jautājumu izvērtēšanā, kad uzmanības centrā ir, piemēram, siltumizolācijas tirgus pieaugums (skat. paziņojuma tekstā), bet nevis ar plānošanu vai projektēšanu saistīti jautājumi.
Ja gadījumā tiešām būtu tā, ka pilsētu un rajonu Galvenie arhitekti, projektus skaņojot, arhitektu sertifikātus turpmāk pārstātu pieprasīt, sagaidāmās sekas sākumposmā varētu būt tādas, ka ievērojami pieaugtu nekvalitatīvi iesniegto un lēto projektu īpatsvars, jo, iespējams, ka patstāvīgi darboties mēģinātu arī tie, kam tāda iespēja patreiz liegta.
Būtu jāņem vērā arī to lielo atšķirību, kāda pagaidām vēl pastāv starp attīstīto Rietumeiropas zemju priekšstatiem par arhitekta professionālo kvalifikāciju un mūsu pašmāju izglītības prasībām un iespējām.
Ir arī sava pozitīvā puse tādā notikumu pavērsienā — sertifikātu atcelšana varētu būt papildu stimuls sakārtot un pilnveidot vietējo apbūves noteikumu un normatīvo bāzi, padarīt to efektīvāku, funkcionālāku un pielietojumā ērtāku. Līdzīgu pārliecību sarunā izteica arī, piemēram, Rīgas būvvaldes vadītāja vietnieks, arhitekts E.Timofejevs,— ka Rīgas pilsētā noteikti būs savas īpašas prasības gan kā normatīvi (noteikumi) projektu risinājumiem, gan arī prasības projektu iesniegšanas kārtībai, saturam un noformējumam.
Te būtu vietā atcerēties, ka, projektu skaņojot, būtu jāvērtē ne jau projekta māksliniecisko kvalitāti (tas ir aspekts, kas lielākā mērā paliek uz paša autora sirdsapziņas un ir viņa profesionālās/mākslinieciskās izglītības tiešs rezultāts), bet vērtējama būtu projekta kvalitāte — tā saturs, komplektācija, smalkums. Tieši šajā jomā paveras vislielākās iespējas arhitektu un to produkcijas diferencēšanai un kvalitātes dempinga ierobežošanai.
Pastāv liela varbūtība, ka arhitektu vispārīgo sertifikātu vietā varētu nākt citi — daudz konkrētāki un, iespējams, stingrāki — (būv)projektu vadības sertifikāti vai licences. Līdzīgi kā patreiz pastāv firmu licences. Šajos projektu vadītāju sertifikācijas noteikumos būtu paredzētas prasības, kādas izvirzītas arhitektam-projekta vadītājam un viņa izstrādātā projekta apjomam un kvalitātei. Bet strādāt arhitekta darbu, protams, var un arī turpmāk varēs katrs, kuram ir attiecīga izglītība un diploms.
Un vēl — par apvienošanos, arī Eiropas Savienības sakarā… Tieši projektu vadības tehnoloģija (kvalitāte) ir tas pamats, uz kura pasaulē veidojas vidējie un lielie uzņēmumi. Gan daudzskaitlīgi, gan arī viena cilvēka kā Galvenā arhitekta vadītie. Šāda uzņēmuma lielumam nav tieša sakara ar arhitekta kā radošā profesionāļa lomu vai nozīmīgumu,— arī lielā uzņēmumā ir visas iespējas saglabāt savu patstāvību un individualitāti, tajā var strādāt virkne neatkarīgu, diplomētu profesionāļu, katrs savus jautājumus risinot utt. u.tml. Bet… reālas konkurences apstākļos, sacenšoties par vidēju un lielāku projektu pasūtījumiem, priekšrocības ir vienīgi labi organizētām struktūrām,— individuālie projektētāji un mazie uzņēmumi nevar un vairumā gadījumu nevarēs reāli nodrošināt nepieciešamos projektu kvalitātes un satura standartus.
(Izņēmums varētu būt vienīgi augsti attīstītās valstis, kur gan likumdošanas normas, gan būvniecības tradīcijas ļauj arhitektam visā būvniecības un būvprojektēšans procesā ieņemt tam pienācīgo lomu. Tādā gadījumā pastāv arī praktiska iespēja, izstrādājot tikai sākotnējo skicveida projektu, arī novadīt to līdz galam un visos etapos, sadarbojoties ar citām firmām un speciālistiem, kas atbildīgi pārņem iesākto darbu. Neskaitot, protams, sīkos un vidējios pasūtījumus, kurus arī turpmāk tāpat kā visur pasaulē, varēs veikt arī brīvās prakses arhitekti ar jebkuriem līdzekļiem.)
Latvijas situācijā ienākšana Eiropas kopienā nozīmē arī to, ka pardīsies tādas tendences, kad daļa mazāko uzņēmumu tiks vai nu pārpirkti, vai konsolidēti, tādējādi gūstot labumu sev un uzlabojot savu stabilitāti, lielākie vai labāk organizētie — uzsāks spēkošanos vai vienosies par sadarbību ar ārzemju kompānijām, bet arhitektu—profesionāļu situācija un radošā darba iespējas tikai uzlabosies, ja neskaita mazliet apgrūtinošo nepieciešamību izlemt — “kam lai sēžu kamanās?”
