Pēc Teātra laukuma konkursa, kas beidzās neveiksmīgi, sociālajos tīkos — šodienas galvenajā publiskajā telpā virmoja dažādas pārdomas, kurās varēja jaust gan rūgtumu, gan niknumu. Lai līdzsvarotu šādu vienpusēju skatu uz notikušo, A4D aicināja izteikties konkursa žūrijas komisija vadītāju, Pilsētas galvenā dizaineri Evelīnu Ozolu.
Žūrijā satikās visai atšķirīgi redzējumi par to, kādam jābūt Teātra laukumam un Aspazijas piemineklim un attiecīgi arī dažādi, pat pretēji vērtējumi iesniegtajiem darbiem. Diskusijās lielākoties katrs palika pie savas pozīcijas un piekāpās tikai par atsevišķiem, mazāk izšķirošiem punktiem.
Domāju, ka atšķirīgi viedokļi nav nedz kaut kas neparasts, nedz slikts. Vērtēšanas procesā atspoguļojās arī plaši un bieži apspriestais jautājums par to, kā vispār rīkoties ar publiskajām ārtelpām (un apbūvi) Rīgas vēsturiskajā centrā un it īpaši Vecrīgā — vai ir pieļaujams šajā aizsargātajā vidē ienest jaunus kompozīcijas paņēmienus, materiālus un elementus, kas saskan ar mūsdienu vajadzībām un vērtībām, vai visiem spēkiem jātiecas saglabāt atbilstību noteiktam vēsturiskam periodam? Kuram taisnība?
Ir grūti paust žūrijas kopējo viedokli situācijā, kad tas ir tik neviendabīgs. Mēģināšu minēt tās lietas, par kurām vienojās vairākums. Vairāki darbi piedāvāja visai monumentālus risinājumus laukumam, kas būtiski mainītu gan tā koptēlu, gan izmantošanas iespējas. Šādi piedāvājumi tika atzīti par apkārtējā vidē neiederīgiem, pārāk dominējošiem, nedzīviem. Divi meti piedāvāja veidot padziļinājumus laukumā. Šāds risinājums apgrūtinātu vides pieejamību ievērojamai laukuma daļai un sarežģītu tā apsaimniekošanu. Lai gan iedziļinātas publiskās ārtelpas var būt interesantas, tās reti kad izdodas izveidot pievilcīgas un ērtas visa vecuma lietotājiem. Vairāki darbi piedāvāja alternatīvas konkursā prasītajai transporta kustībai. Ap laukumu esošo ēku specifiskās funkcijas un piekļuve tomēr vismaz pagaidām neļauj to atvēlēt tikai gājējiem, savukārt iebraukšana no Vaļņu ielas puses būtu pretrunā ar iecerēm plašākai Vecrīgas satiksmes organizācijai. No ieseguma risinājumiem par veiksmīgākiem tika atzīti tie, kas pārlieku neuzsvēra ne transporta, ne gājēju trajektorijas, veidojot viendabīgu virsmu. Par apstādījumu daudzumu, raksturu, apjomu vērtējumi bija ļoti atšķirīgi.
Piedāvātās Aspazijas pieminekļa idejas varēja nosacīti iedalīt divās grupās: vienā šķietami dominēja dizaina pieeja, otrā — mākslas paņēmieni. Mākslinieciski brīvākie, intuitīvi uztveramos simbolos balstītie piedāvājumi žūrijai šķita emocionāli uzrunājošāki un atbilstošāki Aspazijas personības un veikuma iemūžināšanai. Tomēr arī augstāk vērtētajiem darbiem tika saskatītas problēmas ar pieminekļa novietojumu un tā apskates iespējām, atbilstību laukuma mērogam vai materiālu iederību apkārtējā vidē.
Par spīti kopumā kritiskajam vērtējumam, žūrija ilgstoši centās meklēt variantus, kā kādu no metiem virzīt par uzvarētāju, tālākajā darba procesā risinājumus pilnveidojot. Taču katrs no apspriestajiem variantiem nozīmētu tik būtiskas izmaiņas laukuma vai pieminekļa pamatidejā, ka rezultātā to vairs nevarētu uzskatīt par to pašu metu. Izmantojām balsošanu un punktu skaitīšanu, vienojāmies par fināla trijnieku, tomēr arī katrs no šiem trim darbiem savāca divus kategoriskus “pret”. Izeju no strupceļa neizdevās atrast.
