Prāts sasaiņoja vīzdegunīgu ceļamaizi. Oslo neesot arhitektūras. Ir gan! Nogurusi no pierastā profesijas paparacci, aci pret aci intensīvi strēbu nesavienotās Eiropas savrupo skandināvu vidi.
Norvēģi ir pašlepni — ar svešu zvaigžņotiem uzplečiem nedižojas, savas virsotnes arhitektūrā viņi sasniedz paši. Ir pasaulē pazīstami vārdi — Prickera prēmijas laureāts Svere Fēns un starptautiski atzītais arhitektu birojs Snohetta, ir reģionāli mīluļi kā Jensen & Skodvin un Kristin Jarmund vai popularitātes pabērns — MMW vadītājs Magne Maglers Vigens.
Norvēģu arhitektam ir prestiži būt biedram Norvēģijas Arhitektu asociācijā (NAA), piederība kam tiek atzīmēta līdzās autora datiem gan publikācijās, gan vizītkartēs. Gluži kā citas n—nodevas, arī aptuveni simtā daļa (360 lati) gada ienākumu (arhitekta alga ar nodokļiem: 27—45 000 latu) nepretenciozi tiek pārskaitīta biedrības budžetam. Abu NAA izdoto žurnālu — Norvēģijas arhitektūras apskata Byggekunst un informatīvās notikumu brošūras Arkitektnytt — abonementi ir NAA biedra vajadzība.
Izkāpusi Gardermoen (arhitekts Nils Torps, 1998) lidostas Rīgā «atstātajā» atmosfērā (Arhis iedvesmas avots), nejutos nomaldījusies tālu no mājām. Dzimtā smarža gaisā (mazliet ar ledu), četru stāvu apbūve Oslo centrā un tramvajs mājīgi apkampj kā mamma — Liepāja. Tomēr rāmajā Oslo, kur nemana augstceltņu torņus, rodamas planētas metropoļu mīmikas Doklandes, Potsdamas laukuma, arī Rīgas bulvāru mērogos.
Lai gan Oslo ir vecākā no Skandināvijas galvaspilsētām, vecpilsētu tajā nesameklēt. XVII gadsimtā nodegusī pilsētas koka sirds tika atjaunota akmenī un ķieģelī. Dāņu karalis Kristiāns IV noteica, kur un kāda būs jaunā Oslo. Regulārā plānojuma rajonu šodien sauc par Kvadratūru. Iesauka piestāv — labi proporcionēts, masās līdzsvarots klucis ir tipiska centra ēka — valdības, rātes vai īres nams.
Oslo dzīvo jaunās operas ēkas gaidās un atvadās no piepūstās vardes. Cukurzirnīšu zaļi krāmi gozējas dizaina lietu veikalu skatlogos un katalogos. Arhitektūras studentu iemīļotais apburtais princis – tukšais Tullinlokka «iespēju lauks» vēl pirms valsts neatkarības gaidījis īstās apbūves bultu. Ieceru amplitūda šaudās starp nacionālo arhīvu (1853), muzeju (1885), vikingu laivu ekspozīciju (1903), koncertu halli, botānisko dārzu (1930), jauniešu centru (1958) un atkal muzeja paplašinājumu (1972), taču izstādes Tullinlokka. Proposals, Battles and Transformation veidotāji secina — idejas ir līdzīgas. Pavisam nesen laukums un esošās celtnes tiek skatītas kompleksi.
Pie operas nama būvlaukuma informācijas boksā (web kamera) var iepazīties ar projekta maketu, zīmējumiem, būvprocesa stratēģiju vai apdares materiāla — itāļu marmora — paraugiem. Sabiedrības asi kritizētajā novietnē — uz ūdens, pie prāmju ostas un maģistrālās ielas — rosās divi celtņi, kurus fotografēju izspīdam aiz dadžiem Oslo cietokšņa uzkalnā. Tuvie transporta trokšņi un pamatu pāļu konstrukcija nebija pretargumenti pasaulīgajai tendencei ideālo arhitektūru mūzikai gaidīt izceļamies no viļņiem. Akmens resursiem bagātās valsts ietaupījumi, marmoru lētāk ražojot Itālijā, nekompensēs izmaksas plānotajām automaģistrāles tuneļa un zemūdens vaļņa izbūvēm. Kāpinātā trīstaktu terašu forma (ieejas platforma ap divām zālēm (1350, 400 sēdvietām), jumtu platformas un palīgtelpu korpuss aizmugurē) būs krastmalas topogrāfijai organiska. Operas ēka ir būvbezdelīga grandiozam plānam fjordu saplūdināšanai ar Oslo vēsturisko centru, kravu pārkraušanas un satiksmes segmentus renovējot kultūrai, darījumiem un dzīvošanai pievilcīgā pilsētvidē 2008.gadā.
Vai Norvēģijas arhitektūras diktatore ir daba? Fjordu, mežu un kalnu zemē ar apdzīvotības blīvumu 0.07 km2 uz cilvēku (Vācijā, Lielbritānijā — 0.004 km2) galvenais naftas industrijai pakārtotais rūpals ir teritoriju sasaistošā infrastruktūra – ceļi, tilti un tuneļi. Mazapdzīvotība raisa problēmas pilsētbūvniecībai. Ir gana vietu, lai ik ģimene iegādātos attālu zemesgabalu sapņu privātmājas būvniecībai. Nogāzes un piekrastes ir nosētas mīlīgiem namiņiem ar sīkrūtotiem lodziņiem, daļa no kuriem (hitas — hytta) paredzēti brīvdienām sveču gaismā bez kanalizācijas un sakariem, taču ar gariem kalnu pārgājieniem. Tuksnesīgā kalnainē saskrējušies, norvēģi kokaini sasveicinās… Viņi nekad nebūs lielpilsētu cēlēji.
Ekstrēmas ainavas un bezgalīgas kokmateriāla audzes ir limitēta uztvere par Norvēģijas būvmākslas pamatiem. Arī Oslo aktualitāte ir industriālā mantojuma pārveide laikmetīgās arhitektūras parādībās. Agrāko rūpniecisko vienību konstruktīvais raupjums vai nodilums brutāli kontrastē jaunieceltās funkcijas estētiskajai kvalitātei. Piemēram, zemas markas betona burbuļotā kolonna pret krāsainu pienstiklu. Iecienītās Mortensrūdas piepilsētas baznīcas (2002) arhitektu Jena Jensena un Bores Skodvina svaigākais darbs — Norvēģijas Dizaina un Arhitektūras centrs (2004) — rāda, ka Liepājas Karostā saimniekojošo mākslinieku pieeja prastuma skaistumam kļūst globāla. Tāpat Oslo Arhitektūras augstskola. Grunerlokas kopmītne (1998) pārbūvētajā graudu … ir patiess pārbaudījums — iekļūšana turbīnu buntē apaļās istabiņas interjera apskatei bez kodu caurlaides izvērtās klaustrofobiskos maldos no lifta uz kāpņu šahtām.
Novatorā norvēģu guļbūve ir līmētais masīvkoks — balināts, ar atskabargu — kā Mākslas bankā Hamārā. Dabiski drastisks minimālisms. Iepretim askētiskajam instalāciju objektam — melnā bazalta metro stacijai Nydalen T (2003) šogad ekspluatācijā nodos pagaidām lielāko Norvēģijā realizēto būvprojektu — Biznesa institūtu BI Nydalen astoņiem tūkstošiem jauniešu. Labiekārtojot līkumojošās krāču upītes Akerselvas depresīvās patiltes (Arkitektskap), Oslo ar arhitektūru apkaro narkomāniju. Turklāt darba netrūkumā neliels norvēģu arhitektu kantoris nesmādē uzprojektēt atturīgu garažiņu vai vistu kūti.
