Okupācijas upuru memoriāla konkurss. Viedokļi II

Necerēti lielā atsaucība okupācijas memoriāla konkursam rosināja aptaujāt arī citu arhitektu viedokli par abiem konkursiem, memoriāla priekšlikumiem un Strēlnieku laukuma nākotni. Savas domas A4D izsaka arhitekti Ausma Skujiņa, Edgars Treimanis un Jānis Dripe. Abi pēdējie bija arī memoriāla konkursa žūrijā.

Ausma Skujiņa

Varēja būt sliktāk

Kārtējais konkurss beidzies. Tas tātad bija jau trešais piegājiens, kurā tika pārbaudīta iespēja Strēlnieku laukumā atrast vietu padomju okupācijas upuru piemineklim. Vai var uzskatīt, ka šajā – pēdējā konkursā par labāko atzītais projekts ir tas, ko vajadzētu realizēt? Pieļauju, ka tā varētu būt. Tomēr žēl Birkerta iecerētās birzs, kurai vairs nebūs vietas. No konkursa projektiem man vistuvākais bija Solveigas Vasiļjevas – Saule.

Labi, ka netiek iznīcināts pret Daugavu atvērtais Strēlnieku laukums. Pēc iepriekšējā — Rīgas pilsētas organizētā laukuma labiekārtošanas konkursa rezultātu publicēšanas, tas jau likās izlemts. Vai tagad briesmas garām? Ļoti gribās aizstāvēt arhitektu Dzintara Dribas, Gunāra Lūša-Grīnberga un tēlnieka Valda Alberga projektēto Strēlnieku laukuma risinājumu, kas labi uztverams gan pārvietojoties pa Akmens tiltu, gan atrodoties pašā laukumā. Tā ir Pētera baznīcas vertikāle, muzeja horizontālais apjoms un strēlnieku skulptūra priekšplānā, kas veido šo telpisko kompozīciju. Šobrīd novērtēt to traucē nesakārtotais transports un kioski visapkārt. Varbūt biežāk jāpaceļ galva uz augšu?

Edgars Treimanis

Žūrijas dalībnieks, LAS pārstāvis

Manas domas par Omem iespējamo risinājumu un par konkursā iesniegtajiem darbiem, pamatojas uz maniem uzskatiem par dažādiem Strēlnieku Laukuma turpmākās attīstības aspektiem.

1. Monuments kopā ar Omuz. ēku nedrīkst kļūt par laukuma vienīgo funkcionālo saturu. Laukumā jābūt plašam pieejamo funkcionālo norišu klāstam, kur Omuz ar Omem būtu viena no pieejamajām funkc. norisēm. No tā izriet, ka Omem nedrīkst aizņemt pārāk daudz vietas, tā izvietojums nedrīkst būt par šķērsli citām ikdienišķām un svētku funkcijām, t.sk. aktīvās atpūtas veidiem, masu pasākumiem, u.tml.
2. Omem jābūt skaidri definētās telpiskās attiecībās ar OMuz. Omem kompozicionāli jāsavienojas ar OMuz neatstājot šaubas par abu saturisko un funkcionālo vienotību.
3. Omem jābūt skaidri definētās telpiski kompozicionālās attiecībās ar StrPiem, lai neparādītos kompozicionālas konkurences. Abus vienojošas, savstarpēji izceļošas kompozīcijas shēmas ir nevēlamas, jo var radīt nepamatotu priekšstatu par abu saturisko vienotību.
4. Omem risinājumam jābūt oriģinālam, bet ne pašmērķīgi rotaļīgam. Jāpauž nepārprotama saistība ar notikumiem uz kuriem tas attiecas. Jārēķinās ar ar uztveres iespējām no to cilvēku puses, kas nav pietiekoši informēti par attiecīgajiem notikumiem.

Manuprāt Omem konkursam bija jākoncentrējas uz minētajiem jautājumiem. Programmai piekabinātie pilsētplānošanas jautājumi, kā ar Omem nesaistītās apbūves paredzēšana, transporta plūsmas u.t.t. manuprāt, bija nekoordinētas vadības rezultāts un noteikti nesekmēja konkursa rezultāta kvalitāti.

Tādu darbu, kas atbilstu manis minētajiem kritērijiem, bija diemžēl pavisam maz. No iesniegtajiem darbiem man vissimpātikākais (potenciāli perspektīvākais) likās darbs, kas ieguva 1.prēmiju – Vēstures taktīla. Protams, ka nebija bez trūkumiem, bet arī citiem prēmētajiem bija nopietni trūkumi. Manas domas par prēmējamajiem darbiem radikāli atšķīrās no žūrijas vairākuma tikai attiecībā uz 2.vietas ieguvēju. Es nebūtu šo darbu vispār izvirzījis prēmēšanai, jo tas neatbilda gandrīz nevienam no maniem personīgajiem vērtējuma kritērijiem.

Kopumā pārsteidza (pozitīvi) ārkārtīgi lielais pieteikumu skaits un (negatīvi) lielais kvalitātes diapazons.

Jānis Dripe

Rīgas pilsētas arhitekts, žūrijas dalibnieks

Ieskatu, ka Okupācijas upuru piemiņas vietas konkurss ir izdevies — Latvijas mērogiem izcils iesniegto darbu skaits (55) un atzīstama to kvalitāte (par 13 darbiem bija nopietnas diskusijas), saprotami konkursa noteikumi. Noteikta veiksme bija Šveices arhitektu asociācijas prezidenta, prof. Daniela Kundiga piedalīšanas žūrijas darbā.

Uzvarētāju darbā un vairākos prēmētajos darbos bija skaidra koncepcija – pamatā toleranta attieksme pret dažādu laiku un stilu arhitektūras un vēstures telpiskajām liecībām – tāda kā saruna laiku lokos. Un rēķināšanās ar daudzo funkciju klātbūtni laukumā un paša laukuma ērtu lietojamību. Tieši tāpēc vairumā labāko darbu Piemiņas vieta plānota laukuma DA daļā.

Vēstures taktīla — formā plakātiski lakoniskā zīme ir turpat vai pieskārienu paģēroša, uz sajūtām orientēta. Plaknes faktūra ar skaidru un intīmā pārdzīvojumā bāzētu faktūru, pazemes lietojums un skaņas klātbūtne ar tēmai pakārtotu saturu — tās ir uz procesuālu un vairāku slāņu uztveri orientētas vērtības.

Konkurss par Strēlnieku laukuma perspektīvo plānojuma un telpisko vīziju no Rīgas domes puses apzināti tika plānots un finalizēts pirms Okupācijas upuru piemiņas vietas konkursa darbu vērtēšanas. Tam divi iemesli. Pirmais — žūrijas rīcībā bija plašāka informācija par Strēlnieku laukuma attīstības scenārijiem. Otrais — politiskais lēmums veidot Okupācijas upuru piemiņas vietu un G. Birkerta radītais Okupācijas muzeja piebūves projekts skiču stadijā paģēr ātru un koordinētu rīcību. Tālākai projektēšanai un iespējamai būvniecībai īsos termiņos jāizstrādā detālplānojums. To loģiski veidot tikai uz abu konkursu bāzes. Citas un iespējams optimālākas termiņu shēmas reāli nevaram plānot, ja negribam kavēt laukuma tālākas izbūves gaitu.

Pilsētplānošanas konkurss bija noteikti vājāks par Piemiņas vietas konkursu. Gan darbu skaita (55 pret 6), gan ideju kvalitātes ziņā. Daži autori bija tik ļoti optimizējuši savus radošos resursus, ka abos konkursos iesnieguši izteikti līdzīgus darbus. Nebija īpaši dāsns arī iesneigto materiālu klāsts. Toties prēmiju fonds bija pieklājīgs un noteikumi skaidri definēti.

Bet ir pamats domāt, ka 2. prēmiju ieguvušie autori (T.Kokins, U. Bratuškins, K. Brekte) varētu veiksmīgi strādāt pie Strēlnieku laukuma detālplānojuma.