Okupācijas upuru memoriāla konkurss. Viedokļi I

Turpinot Strēlnieku laukuma attīstības tēmu, A4D apkopojis speciālistu viedokļus par padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla konkursu un tajā iesniegtajiem darbiem. Savu vērtējumu izsaka Ruta Čaupova, Māra Lāce, Laima Slava un Reinis Liepiņš, viņu domas bija publicētas laikrakstā Diena.

«Vai memoriāls ir fizisks objekts vai telpa, kas organizēta īpašā veidā?» — ar šo būtisko jautājumu sākas publikācija Dienā, kas veltīta okupācijas upuru memoriāla konkursam. Laikraksts atzīmē, ka iespējamā vienošanās par uzvarētāju nebūs viegla un to pavadīs karstas debates, jo saduras speciālistu, politiķu un represēto izpratnes par to, kādai jābūt laikmetīgai atceres vietai galvaspilsētas sirdī. Avīze piemin to plaisu, kas iezīmējas starp profesionāļiem, kas iesniegtajos piedāvājumos saskata attīstīšanas vērtas idejas, un daļu izstādes apmeklētāju, kas oficiālajā atsauksmju grāmatā dēvē mākslinieku piedāvājumu par «murgu».

Ruta Čaupova

Mākslas zinātniece

Vispirms jāsaka — konkurss ir labs, jo dod ideju izsviedienu. Arī kļūdainie, neveiksmīgie darbi parāda, no kā vairīties. Pirmais iespaids — ja rēķināmies, ka Strēlnieku laukumā būs Birkerta piebūve pie jau esošā, proporcijās veiksmīgā Okupācijas muzeja melnā apjoma, jebkuri pašdarbīgi mēģinājumi memoriālu veidot ar sienām vai arhitektoniskiem risinājumiem ir kļūmīgi. Tas neizskatās. Otra tendence — starptautiski motīvi: sēdekļi, kolonnas, kurgāni, kas ir interesanti, bet neuztver mūsu cilvēku izjūtas. Pie veiksmīgākajiem pieder darbi, kas cenšas iedarboties ar vārdu, koncepciju. Konceptuāls ir darbs 18 584 dienas, kas skaitļos atveido visas okupācijas režīma pavadītās dienas. Bet tam būtu jāiet kopā ar skaistu arhitektonisko risinājumu, jo citādi mēs labu ideju nododam necilvēcīgi straujajam pilsētas ritmam, lai tas brāžas pāri. Otrs — Ģimenes fotogrāfija. Ideja ir interesanta, iznes Okupācijas muzeja tēmu un motīvus vidē. Bet te rodas «bet», jo arhitektūra ir ļoti stūraina, asa un traucē intīmo risinājumu. Diezgan interesants darbs ir arī Pagātne nākotnei — naglas, kas iedarbojas nevis ar masu vai arhitektoniskām detaļām, bet rada telpisku struktūru ap sevi. Lauskas — priekšlikumu ir izstrādājis labs tēlnieks. Tas būtu tāds, kā represētie gribēja — latviešu tēlniecības labs darbs. Riskanti, bet man patīk pārtrauktās telpas ideja.

Ir dažas idejas, ar kurām var turpināt strādāt, bet kopumā tomēr grūti atrast tādu darbu, kas absolūti pārliecina. Svarīgi memoriālā delikāti iezīmēt telpas pārrāvumu, lai cilvēks sajustu, ka nokļūst telpā ar semantisku noslogojumu.

Māra Lāce

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore

Konkursa materiāls ir sarežģīts, jo vieta ir ārkārtīgi sarežģīta — gan ar vēsturisko kontekstu, gan arhitektonisko dažādību. Un, protams, Strēlnieku pieminekli. Mans viedoklis: ja vien ir iespējams, pieminekli nepieciešams saglabāt, jo idejiski tas tur iederas un ir labs tēlniecības paraugs. Labi iezīmējas tendence, ka lielākā daļa autoru ir vēlējušies pieminekli saglabāt. Bet jāvairās, lai viena pašvērtība nenoēstu otru. Jāatzīmē arī, ka vairāk redzam nevis skulpturālus risinājumus, bet arhitektoniku. Ļoti daudz ir izmantoti apstādījumi, koki. Ja runājam par izmantotajiem simboliem, tie iezīmējas skaidri — sienas, tuneļi, gaišā un tumšā saspēle. Protams, jautājums, kā to tehniski atrisināt. Kā padarīt cilvēkam draudzīgu, lai viņš justu – tas ir viņam veidots objekts, tas raisa pārdzīvojumu. No arhitektoniskā viedokļa liekas būtiski, lai netiktu izveidota noslēgta telpa pret Daugavu, īpaši — ja zinām, ka nākotnē viens no pilsētas akcentiem atradīsies Pārdaugavā.

Memoriālam jābūt atmiņu zīmei, bet tas tomēr nedrīkst nest negāciju. Būtiski, lai tā ir vieta, kam nevar pāriet pāri, aiziet garām. Un lai memoriāls spētu uzrunāt ikvienu. Tas skan patētiski, bet pieminekļus nevar celt vienas grupas interesēs, ir jābūt vispārcilvēciskai idejai.

Pirmais darbs, kas man patika, bija 18 584 dienas. Interesanta šķiet ideja Ģimenes fotogrāfijai. Man patīk Urbis et orbis — rožu dārzs, stikla siena. Bet tas ir objekts, kas praktiski darbosies tikai vasarā.

Reinis Liepiņš

Arhitekts

Jāņem vērā pilsētbūvnieciskais aspekts. Pašlaik, vērojot, kā laukums izskatās, var redzēt, ka tas ir gandrīz miris. Komisijai jāizvērtē, cik spēcīgi piemineklis organizēs telpu. Man liekas, ka laukums būtu jātaisa ciet, nevis vaļā. Gar Daugavu jātaisa priekšā kaut kas stiklots. Zinu, ka domas šajā jautājumā dalās. Bet es šo jautājumu risinātu diezgan kardināli — tur varētu būt kāda sabiedriskā ēka.
Svarīgi, lai memoriāls nebūtu vērsts uz negāciju. Tā ir zīme, kas atradīsies pašā centrā — notikums ir drūms un svarīgs latviešu tautai, bet ja man par to atgādinās katru dienu…

Vieta atrodas pašā Rīgas sirdī, un ja tur uz visiem laikiem būs ielikts melns klucis, ko cilvēki redzēs jau pa gabalu… Domāju, ka drīzāk emocionālam iespaidam būtu jārodas tiešā memoriāla tuvumā, smalkās detaļās. Ja objekts būs ļoti izteikts pilsēttelpā, tuvumā tas nedarbosies. Augstāk novērtēju tos darbus, kas neaiztiek Strēlnieku pieminekli, saglabā tā attiecības ar Okupācijas muzeju.

Man likās kādi desmit piedāvājumi labi. Patika 18 584 dienas. Interesanti, ka tiek skaitīts līdz 1991.gadam. Bet var notikt tā, ka atceres dienās sanāk cilvēki un pieminekļa nav, jo visi stāv tam virsū. Šūpuļdziesma. Bet — jebkurš elements, kas ir zem zemes, ir gan neitrālāks, gan pārstāj pildīt funkciju. Būtu forši ielikt zem zemes mazu muzejiņu — neitrāls, nebojā pilsēttelpu, intīms. Gadadiena attiecas uz plašām ļaužu masām. Kas notiks, ja atnāks ļoti daudz cilvēku? Tas nebūs memoriāls, bet pārpratums.

Laima Slava

Mākslas zinātniece

Konkurss nav vienkāršs ne tēmas, ne it īpaši novietojuma dēļ, jo piemineklim jāatrodas ļoti sarežģītā pilsētbūvnieciskā situācijā. Šī joprojām ir teritorija — kauna traips, nesakārtota, eklektiska. Lai telpu savāktu un pie tam piemineklis izspēlētu ideju, jābūt māksliniekam ar racionālu domāšanu un perfekti formulētu domu.

Lielākoties risinājumi izmanto telpiskas struktūras, plastiskus objektus. Jāsaka — tā ir kļūda. Jāņem vērā Strēlnieku piemineklis, Birkerta veidotā piebūve — tās papildināt ar vēl kādu ļoti redzamu objektu… Tas nozīmē, ka prātīgākie ir risinājumi, kas mēģinājuši atrast citu pieeju. Es izceltu divus. Man patika 18 584 dienas, jo ir skaidrs, kā tiek atrisināta ēka, Strēlnieku piemineklis, un arī — par ko ir runa. Piedāvājums vēl jānoved līdz praktiskam risinājumam, bet tas ir viens no labākajiem. Otrs, daudz sarežģītāks — Šūpuļdziesma. Līdzens lauks, ir atvere, kura ieiet pazemē, klāt nāk skaņas. Man liekas, ka arhitektoniski un pilsētbūvnieciski tas ir labs risinājums un arī emocionāli iedarbīgākais. Man nepatīk objekti, kuri noslēdz laukumu, aizsedz skatu uz Daugavu. Tā ir mūsu likteņupe. Šis piedāvājums dod atvērtu telpu. Un mani uzrunā lācītis. Atceros savu kolēģi, kurai izsūtīts tēvs. Māte, protams, sūtīja paciņas, Māra bija maziņa un grūda savu rotaļlietu līdzi, lai aizved. Tur ir kaut kas tāds…

Ģimenes fotogrāfija — nepatika, kā tā atrisināta, bet ideja ir atbilstoša. Par to var runāt. Par lielāko daļu projektu negribas teikt nevienu vārdu. Otrs — Agoras gars. Tajā ir gan plastiskā ideja, gan telpas organizācija. Protams, jautājums par idejas risinājumu, bet ideja ir — par vietu, kur notiek diskusija.