19. septembrī, svinīgi paziņojot uzvarētājus, noslēdzās konkurss «Ilgtspējīgākā ēka un projekts», kas tiek rīkots jau sešus gadus pēc kārtas. Par pašām ilgtspējīgākajām 2018. gadā tika atzītas divas būves — biroju ēku Place Eleven un Alojas novada uzņēmējdarbības centrs un bibliotēka Sala, — pirmā ir labākā komercēku kategorijā, bet otrā — starp publiskajām ēkām.
Konkursa «Ilgtspējīgākā ēka un projekts» mērķis ir meklēt un izcelt objektus, kuru vērtība izpaužas ekonomiskos ekspluatācijas izdevumos, pietiekamā gaisa apmaiņas daudzumā un draudzīgumā videi un cilvēkam, ko nosaka kvalitatīvu materiālu izmantojums. Latvijā ir tādas ēkas un to pasūtītāji ir uzņēmēji, sabiedriskais sektors, kā arī privātīpašnieki. Konkursa devīze — ilgtspējīgs = pārdomāts = pamatots. Labi būvēt nenozīmē būvēt dārgi, lielāka nozīme ir pārdomātiem risinājumiem. Saskaņā ar nekustamo īpašumu attīstītāju datiem, ilgtspējīgās jeb vērtīgās ēkas ir pievilcīgākas pircējiem un īrniekiem un izdevīgākas īpašniekiem.
Konkursam ir trīs nominācijas: Ilgtspējīgākā ēka, Ilgtspējīgākais projekts, Ilgtspējīgākā studentu ideja. Šogad tika saņemti 17 pieteikumi, pieteikumu sarakstā bija sabiedriskas ēkas, privātmājas, studentu idejas, ēku ieceres ar īpaši pārdomātiem risinājumiem un «zaļo tehnoloģiju» izmantojumu.
Konkursu organizē biedrība «Building Design and Construction Council», izdevumi Latvijas Būvniecība, Latvijas Architektūra 2018. gadā konkurss notika pateicoties atbalstītājiem: BONAVA, HANNER, CEWOOD.
Pašā ilgtspējīgākā ēkā fasādes paneļi ražoti ārzemēs, tas nozīmē, ka tad kad latviešu bizness būs lokalizējies mežos – sēņu vākšanā un pārstrādē – un latvieši staigās tāšu uzvalkos, ēka laipni uzņems ārvalstu biznesmeņus. Ilgtspējīgākā ēka – tā ir ēka ar pozitīvu ietekmi uz vietējo ātros kredītos ieslīgušo ekonomiku, pirmkārt, un tad seko Bream, BIM un viss cits. Pie emigrācijas 50 cilvēki/dienā ilgtspējai ir pavisam citi kritēriji, šeit nav Dubaja vai Dublina. No arhitektūras viedokļa latviešu nacionālais fasāžu izveides paņēmiens “logi nobīdās” nav diez ko ilgtspējīgs, jo Rietumos jau savu dzīvi ir beidzis. Ja par ilgtspēju uzskatām pliku enerģijas patēriņu, tad… Lasīt vairāk »
Beidz demagoģēt, tikko no vācu galvaspilsētas pēdējā gada (jūnijs-jūnijs) labāko objektu apskates – “logi nobīdās” ir pilnīgi dzīvotspējīgs un vairākos objektos izmantots pa\ņēmiens.
Tad jau “logi nobīdās” forever. Latvieši nav vientuļi, tikai pat arhitektūras žurnālos “logi nobīdās” sen vairs neparādās kā inovatīvākais un ilgtspējīgāka is risinājums, tur tā kā visi vairāk velk uz ritmisko pusi. Atpaliekam brol.
Tu to nopietni? Ārzemju žurnālos ir visu veidu logu izvietojums, un te nav runa par inovāciju vai ilgtspējību, bet gan par arhitekta un klienta izvēli. Izmaksu ziņā risinājumi gandrīz neatšķiras. Tas ka tev labāk patīk rūtiņas, nozīmē tikai to, ka tu droši viņas vari zīmēt un būvēt, bet nestāsti, ka tavi materiāli un mezgli ir daudz labāki par logi nobīdās risinājumiem.
Logi nobīdās risinājumi ir arhitekta slinkuma izpausme. Ja Tu negribi domāt, saspringt un radīt jaunu kvalitatīvu fasādi, tad logi nobīdās ir īstais risinājums – ātri, lēti un latviešiem liekas, ka laikmetīgi. Īsts viduvējību sapnis. Un protams žurnālos, protams, protams.
Un pie mums vēl balvas dod, kā sāka ar Pētera bibliotēku, tā vēl tagad dod. Pēteris ok, bija pirmais, nu bet tagad, nerullē jau sen. Atpalicība no kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem par gadiem 15 uz delnas.
Logi nobīdās ir arhitektūras izteiksmes līdzekļu nabadzīgākais gals, jeb nesaspringšanas augstākais lidojums.
Glābjošais baļķis. Arhitekti cīnās radošās mokās. Te pēkšņi pa upi peld baļķis ar iecirstu uzrakstu “logi nobīdās”. Tā ir pilnā loze – bez saspringuma, fasādi var radīt 20 minūtēs, izskatās “laikmetīgi”, koēģi sapratīs, jo arī mocījušies, – perfekts risinājums. Tā nu pa Daugavu peld baļķi ar iecirstiem uzrakstiem “logi nobīdās” un arhitekti priecīgi airē ar basajām kājām. Brīnišķīgs risinājums. Attaisno gara slinkumu.
Man sāk likties, ka Miķelim pašam ir nobīdījies.
Tas bija asprātīgi, novērtēju;-) Turpinot par Rīgas skolu un tās mīlestību pret klišejām. man protams ir vairākas hipotēzes: 1. Te jau tika minēts – Pasūtītājs. Tātad arhitekts savā pārliecībā ir vājš un spēj maksimāli “iebīdīt” logi nobīdās. Tas neattiecas uz izņēmumiem – SZK ( nesen tapušas Aizkulises, kuras man personīgi sākumā ne pārāk, bet tagad liekas ģeldīgas ), nu un pārējie mani favorīti. 2. Arhitekts īsti neko nejēdz no Arhitektūras, tāpēc lieto vispārzināmas klišejas. Nu tāds Яблоки на снегу variants. Riktīgs arhitektūras šlāgers iet tautās vienmēr. 3. Arhitekti ir tā no būvniekiem iespiesti, ka tiem zudusi 3D orientācija. Tikko viņš… Lasīt vairāk »
Raksti tu komentārus vairāk kā elpo, bet kad mēs redzēsim kādu no taviem darbiem šajā lapā? Gribas taču redzēt to īsto arhitektūru. Var jau būt, ka ir kāds tavs darbs te bijis, bet tā kā tu tāds incognito… I guess we’ll never know.
Neesi bijis uzmanīgs lasītājs. Īstā arhitektūra pasaulē – Renco Piano, Zaha Hadid, Rems Kolhāss, Šigeru bans, Pēters Cumtors u.c. Īsta arhitektūra Latvijā – Akustiskā koncertzāle, LNB, Villa Lielupe u.c., kas minēti komentāros. Šodien braucu garām Arņa mājām uz kājām, izskatījās labi, Hāna torņi nav slikti, pietrūkst Ulda iecerētā vidējā savienojuma. Uldis, Pēteris ir labi, tāpēc šos arī kritizēju. Renāram ir labi darbi. Tā kā ir labi darbi arī pie mums. Kas attiecas uz mani. Atšķirībā no klasiskiem arhitektūras kritiķiem, kuri paši neprojektē, man ar to vien nodarboties neizdodas. Bet esmu ļoti kritisks pret savu veikumu. Nu un inkognito uzliek savus… Lasīt vairāk »
Vakar palasīju rakstiņu par UK arhitektu un arhitektūras problēmām. Izrādās, ka jau gadu desmitiem ilgi vairākums valdošo (parlaments, valdība) ir Oksfordas absolventi (gadās arī pa kādam pēc Kembridžas), bet abās šajās universitātēs/koledžās/pilsētās nav arhitektūras studiju. Attiecīgi valdošajiem nav ne jausmas, kas arhitektūra vispār par zvēru un kāpēc to būtu ‘jāņem galvā.
Nu Anglijā tā ir pusbēda, pie mums pat arhitekti nezin kas tas par zvēru. Angļu džentlmeņu klubs XV. – Kungi, piesēdiet ērtajos Česterfīlda krēslos, Berimor, atnesiet kungiem cigārus un Times. -Klausos ser For. Kungi iekārtojas, izņem savas šņaucamās tabakas tabakdozes un visi ar intervālu iešņauc tā ka nokustās aizskari. – Berimor, kas tas? -O, ser For, tas ir makets, no Lankaštīras sviesta. Tornis, ser. – Jā, Berimor, bet kas tas pa vidu tam? Angļu džentlmeņi noliek savus cigārus, 100-gadīgā glāzes un mazliet paliecas uz priekšu…Iestājas neveikls klusums. – Tas ir svārsts , ser,, Fuko svārsts 70 m. – Ooooo…. –… Lasīt vairāk »
Iedvesmai ņēmu šo:https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/par-50-miljoniem-eiro-parbuves-televizijas-torni-zakusala.a293768/
Klasisku modernisma celtni ar skaidru funkciju pārvēršam balagānā. Trīs kāju vietā iestutējam ceturto. Neesam idioti? Jtd, šis ir brutāls stulbums, kas norāda uz neizpratni par pamatvērtībām, par arhitektūras mantojumu, tā saglabāšanu. Atvainojos par lamāšanos, bet redzot klaju bezkaunību, uzvelkos…
Par 50 miljoniem var uzcelt otru TV māju Zaķusalā jau iedzīto pāļu vietā, nobeidzot arhitektonisko kompozīciju, iekārtot modernas studijas, renovēt TV torni bez skywalkinga un ceturtās kājas, pārcelt uz otru māju arī Latvijas radio un dzīvot bezbēdu. Tā darītu Rietumos, kur tomēr skaita sabiedrības naudu, nodokļu maksātāju naudu. Skaivalkings, vienkārši super! Visur, – Eifeļa tornis, Empire , pat Vanšu tiltam ierīko barjeras un sietus, lai pašnāvniekiem nav kārdinājums. Te pēkšņi skaivalkings, 220 m augstumā, kurš izmaksās kādus 5 miljonus un nekad neatsitīsies. Rubesa aiziet no RB, jo tur večiem arī skaivalkings prātos. Super! Vecā labā Anglija! Angļu džentlmeņu klubam būs… Lasīt vairāk »
Angļu džentlmeņu klubs XVI. – Berimor, kas tur rosās gaitenī? – O, kungi, tie ir eskvairu kursi, tauta jānodarbina lai šiem nerastos kreisās domas, – Kungi, vēl 100-gadīgo un Habanos cigārus? – Berimor, atceries ,ka mēs taupām! – Jā, kungi, bet mēs taupām ne jau uz Habanos cigāriem, 100-gadīgo un Times, tūlīt eskvairi atnesīs Šiliņus un mārciņas, viņi saprot stāvokļa nopietnību, galu galā kamdēļ tad mēs rīkojam eskvairu kursus, lai taču izglītotu nākošos angļu džentlmeņus… – ???? – Jums nav jāuztraucas, kungi, lēdija Evlina savu darbu prot. Rēni deg sveču gaisma, aiz aizsvīdušiem Angļu džentlmeņu kluba logiem dzirdami ormaņu klusie… Lasīt vairāk »
Lūk perfekts piemērs kā tas izpaužas “dzīvajā”. https://www.dezeen.com/2018/09/26/amin-taha-15-clerkenwell-close-demolition-order/
Viens no pierādijumiem, ka rietumos nav viss manna debesis un ķīseļu krasti. Par savām idejām ir jācīnās.
Maza atkāpe: Zelta lietošana arhitektūrā rada atkarību! Tas rosegold un hygge adeptiem. Uzmanīgi, Lielais Andri! Tas komplekts mazā māja+Lielā hygge māja jau tagad vizualizācijā neizskatās labi. Misters Golds patiesībā bija Aleksandrs Azjumovičs Goldšteins, dzimis un audzis Ļeņingradas priekšpilsētā, kur perestroikas gados nonāca īstajā vietā un laikā. Izņemot vētrainos pirmatnējā kapitāla uzkrāšanas gadus, kuri pavadīti padomju laika lakoto koka paneļu interjerā, Aleksandrs Azjumovičs neko lāgā nesaprata no arhitektūras, tādēļ pēc Izjas ieteikuma vērsās, kur? Protams – Angļu džentlmeņu klubā. Pats Izja bija nelielas, bet plaukstošas Londonas būvfirmas īpašnieks. – Misters Golds, kungi! Tas bija līdzvērtīgi starta šāvienam stadionā. Misters Golds tika… Lasīt vairāk »
Daudzi nezin, bet Iļjas Repina gleznas “Volgas strūdzinieki” oriģināls karājās Angļu džentlmeņu kluba foajē. Parasti nomaldījušos eskvairu kursu dalībniekus sagaidīja Berimors un izbrīnītajiem jauniešiem ar galvas mājienu norādīja uz gleznu – uz Angļu džentlmeņu sūro darba mūžu un neapskaužamo likteni, ja vēl tas neatstāja iespaidu, tad vecās ādas čīkstēšana un klusie vaidi novelkot garos stulma zābakus pirms uzvilkt mīkstās Persijas šaha dāvātās smailgalu čības, atbaidīja pēdējos drosmīgos, kuri vēlējās vērt durvis ar vienkāršo, bet draudīgo uzrakstu “valde”.
….turpinājums sekos
Misters Golds ,atbildot uz jautājumiem, pārlaida skatu istabai. Izskatījās, ka Arhitektūras mūzas šo vietu pametušas jau tālajā 40.gadā, līdzi paķerot visu vērtīgāko. Nolaistajā telpā sadzīvoja baroks, historisms, modernisms un bīdermeijera rievas Angļu džentlmeņu augstajās pierēs. Istabas attālākajā stūrī misters Golds pamanīja padomju laika dzelzs medicīnisko skapi, kurā atradās servīze. To laikam Arhitektūras mūzas bija atstājušas tās izmēru dēļ. Virs skapīša atradās foto ar iemūžinātiem angļu džentlmeņiem frakās un katliņos.
Tad viņš ieraudzīja mazas, ozolkoka pildiņu durtiņas, bet nepaspēja izbrīnīties, jo telpā atkal svinīgi un klusi ieradās Berimors.
….turpinājums sekos
Telpā lēnā gaitā sekojot Berimoram ienāca sers Bro. Sers Bro ir līdzīgs Kobzonam, nodomāja misters Golds, tikai bez parūkas. Sers Bro bija izcila personība, Karaliskās Akadēmijas īstenais loceklis, Viņas Majestātes mīlulis. Sers Bro bija tas, kas stāvēja aiz pēdējiem skandalozākajiem konkursiem, par to liecināja arī no Viņas majestātes saņemtais Bikšulences ordenis. Mēļoja par sera Bro saistību ar MI 6, bet ja tas tā arī bija, tad to nebija veselīgi zināt. Sers Bro bija tuvs Izjas draugs un veikls arhitektūras tirgus manipulators. Angļu džentlmeņi pazemīgi paklanījās un atkāpās no mistera Golda, kurš sāka justies mazliet neomulīgi un meklēja pēc rūtāinā kabataslakatiņa,… Lasīt vairāk »
Šeit uz īsu brīdi jāpakavējas, ielūkojoties džentlmeņu kluba biedru sejās. Sers Po bija jautras dabas cilvēks, kurš drukāja čeku grāmatiņas. Uz čeku grāmatiņām gan bija uzraksts Būvprojekts, bet prasmīgās rokās tās pārvērtās naudā. Izplēs lapu ar dārgu risinājumu un saņem reālu naudu. Sers Fro bija Lankašīras sviesta cienītājs. Sers Kro visvairāk cienīja sevi. Sers Ljē piestrādāja Karaliskajā Pastā, un pārraudzīja Karaliskos staļļus. Sers Dambjē bija francūzis, tas nebija sevišķi politkorekti, tomēr franču 100-gadīgais visiem gāja pie sirds. Sers Dribē arī bija francūzis, bet par īpašajiem nopelniem Apvienotās Karalistes labā viņu piecieta ne tikai Parlamentā, Daiļo mākslu ministrijā, bet arī Angļu… Lasīt vairāk »
Ir labs ..ir daudzsološs sākums …vai spēsi tikt cienīgi līdz finišam ? Varbūt lai arī 50+ , tomēr vērts startēt jomā kas nav arhitektūra bet rakstniecība …lai arī būtu baigi žēl , ja vienīgais arhitektūras kritiķis pārstātu ko rakstīt …Nu jā un par komentāriem iepriekš – kritika tāda jocīga lieta …gribētu redzēt kā Radzobe sāktu spēlēt teātri vai Rietuma režisēt filmas ….gaidu turpinājumu ….
( kādu laiku atpakaļ, uzsākot blogot, man bija blogs Kad latviešu arhitekts saņems Prickera balvu? Ģenētiski, un to pierāda Gunārs Birkerts, ar mums viss ir kārtībā. Kavē postpadomju regulējums, – nekur pasaulē Arhitektu kameras savējos nerepresē ( tāpēc arī tapis Angļu džentlmeņu klubs ) un labas, uz radošo izaugsmi orientētas kritikas trūkums. Viss pārējais jau mums ir. Ja tas notiks pēc 20-25-30 gadiem un to būs mazliet sekmējis arī Miķelis, jutīšos gandarīts. Par stāstu. Jā, par to pats arī baidos. Bet tornim izsitumi izsitušies, masalas, ceturtā kāja izaugusi, tātad jāārstē.)
GB nav nekāda sakara ar tā saucamo Rīgas skolu. “ar mums viss ir kārtībā” ir skaļi teikts. Droši vien ar mums viss ir kārtībā, tāpat kā arī ar ESTIEM, LEIŠIEM, KAUTVAI SLOVĒŅIEM labāks jautājums būtu “vai pie mums viss ir kārtībā?” Un ja nav tad kāpēc?
“Viss pārējais jau mums ir” ? Kas tas ir viss pārējais? Gēni? Sāk vilkt nepavisam smukā virzienā Miķeli.
Viss pārējais jau mums ir – tās ir iespējas, kādas nebija sociālismā vai brīvība. Pārējo jāiemācās vai jāizkaro pašiem. Gēni spēlē milzīgu lomu, bet ne noteicošo – garīgas darbības mēdz pārveidot cilvēkus. Kas nav kārtībā arhitektūrā – par to tepat augšā ir uzrakstīts sadaļā logi nobīdās, bet pārsvarā ierobežojoši faktori slēpjas postpadomju organizācijā un labas kritikas trūkumā, nu jā – gara kūtrumā, bet tas ir tāds privāts jautājums.
Sers Bro. Uz mirkli apturēsim laiku brīdī, kad misters Golds izteicis piedāvājumu seram Bro un viņi lūkojas viens uz otru. Atrausim savus dibenus no ērtajiem ergonomiskajiem krēsliem, piesliesim trepes, atvērsim mazās durtiņas sera Bro galvā un paskatīsimies: Bez spilgtā neona uzraksta cik?cik?cik?, tur ieraudzīsim sera Bro slepeno kaisli. Angļu džentlmeņa kluba biedrus sen nomocīja jautājums – kur sers Bro liek naudu? Tiešām kur? Tālumā, pašā prāta stūrī mēs ieraudzīsim “16.septembri.” ??? Jā, pazinēji sapratīs sers Bro bija kaislīgs mākslinieka Renē Margritta cienītājs un tagad krāja naudu “16.septembrim”, kaut glezna protams nebija vēl izlikta pārdošanā. Iespējamā cena bija vairāki miljoni eiro.… Lasīt vairāk »
– Labi, rīt 12 Karaliskajā Akadēmijā.
– Paldies, ser Bro.
Misters Golds Berimora pavadībā atstāja omulīgās telpas. Kamīnā sprēgāja ozolkoka malka, Česterfīlda krēslu āda čīkstēja, sers Dambjē atkorķēja jaunu 100-gadīgā pudeli, Times lappuses klusi čaukstēja.
– Partiju Bridža, kungi?
Sers Kro kavējās ar atbildi, jo domās risināja nopietnu rēbusu. Zelts vai rozā zelts? Kur likt kapiteļus? Kur jauno saimnieku krūšutēlus? Vai tiešām visu zeltā, varbūt tikai kapiteļus? Kā būtu ar profilu un Cēzara lauru vainagu?
….turpinājums sekos
Kungi, sēžoties pie bridža galda, pamanīja sera Ljē lēnām prom slīdošo ēnu.
– Kungi, Karaliskais pasts atvainojas, jānodod steidzama ziņa!
Kungi pasmaidīja, rīt visa Londona zinās par misteru Goldu!
…turpinājums sekos
Spēle šovakar nevedās. Nelīdzēja pat Berimora uzmundrinošie uzsaucieni. Visi domāja par misteru Goldu, tikai sers Bro gara acīm skatīja Margritta darbus, un prātā uzmeta runas kanceles dizainu Karaliskajai Akadēmijai, jo sers Kro bija piesolījis greznu altāra dizainu Vestminsteres abatijai. Sāncensība Angļu džentlmeņu kluba biedri starpā tika veicināta, tas gan neattiecās uz eskvairu vārgajiem centieniem daiļajās mākslās. Sers Sairuss pat bija devies pie arābu prinčiem, vedot Lankašīras sviesta izstrādājumus, bet viss velti – tajā galā saimniekoja vīri, kas runā mandarīnu valodā.
…turpinājums sekos
Istabā bija iestājies dīvains klusums, tikai aiz sienas klaudzēja rakstāmmašīnas Olympia taustiņi. Tā bija lēdija Evlina. Kā noprotat, Angļu Džentlmeņu klubs balstījās uz dažu lēdiju pleciem. Lēdija Evlina bija sieviete ar milzīgām darbaspējām, nonākusi klubā tā paša iemesla dēļ, kā citi – varai piemita seksapīls un tā parasti ap sevi pulcēja labo nodomu pilnus cilvēkus. Viktorijas laiks bija aiz muguras. Sufražistu kustība uzņēma apgriezienus un varai piemita savi bonusi, kuri mainīja ierasto trīs lielo K ( Kinder, Kuche, Kirche ) uzkārtojumu sieviešu dzīvē. Tikai zināms, ka ar laiku pat Temīdas apsējs mēdza kļūt vaļīgāks un labie nodomi sastopas ar ne… Lasīt vairāk »
Tā nu angļu džentlmeņi ar savām Itālijā ar rokām darinātajām kurpēm piesita Mika Džegera dziesmas ritmus, izdarīja gājienus bridža spēlē, malkoja 100-gadīgo un iztēlojās to dienu, kurā misters Golds, nosvīdis padevīgi atnesīs Lielo čemodānu ar naudu, vai vēl labāk, – tas bija redzams sera Bro smaidīgajās acīs – atslēgu no sava bankas seifa. Šī idille turpinājās visu vakara stundu, līdz Mika Džegera ritmus nomainīja Šarla Aznaūra lēnīgie ritmi. Tuvojās sūras darba dienas vakars. Angļu džentlmeņa kluba biedri saskatījās, uzsmaidīja viens otram savus žilbinošos smaidus ,atvadījās, sakārtoja kabatas lakatiņus fraku kabatās un devās mājās savās ekipāžas ar labi padarīta darba sajūtu.… Lasīt vairāk »
Berimors ienāca tukšajā istabā, kārtējais grūtas darba dienas vakars bija beidzies. Viņš uzmanīgi salasīja kamīnāpalikušās ogles, ielika tās īpašā traukā. Tad viņš pamanīja uz angļu bufetes malas divas dīvainas strīpas. Kas tad tas? Tā bija šņaucamā tabaka, sasmalcināta mazos gabaliņos un izkārtota divās paralēlās sliedēs. To iešņauca sarullējot Viņas Majestātes Sterliņu mārciņas un tā bija jauna modīga padarīšana Angļu Džentlmeņu klubā. Bet kurš? – domāja Berimors, – sers Truks te sen nebija redzēts, sers Fro? Nē, tas nodarbojās augām dienām ar Lankašīras sviesta uzlabošanas recepti. Tātad bija parādījies jauns, modīgs džentlmenis, kurš šņaucamo tabaku lietoja citādi, ar dīvainu eleganci, iešņaucot… Lasīt vairāk »
Sers Sairuss skatījās pa savas ekipāžas durvīm uz garamslīdošiem Londonas namiem un domāja: “Jā, vecais Selfridžs, bija slīpēts tirgonis. Viņš savu jauno veikalu no ārpuses bija veikli nomaskējis par šķūni. Sers Fors bija izkārtojis, ka vecā Londonas porcelāna fabrika tika izjaukta, pārstrādāta un iebetonēta Selfridža veikala pamatos un atstāts tika tikai vecais skurstenis, neviens Karaliskās arhitektūras zinību biedrības biedrs pat nebija pacēlis savu izglītoto balsi. Tīri nostrādāts!” – Kučier, pieturi mazliet! Sers Sairuss baidījās sasmērēt savus stulma zābakus ar zirgāboliem, tādēļ lēni raudzīdamies apkārt uz veco bruģi izkāpa no karietes. Jā vecais bruģis, – drīz te tiks ieklāti jaunā modīgā… Lasīt vairāk »
Lēdija Gila uzskrēja pa vecajām kāpnēm. Sirds strauji sitās. Tuk, tuk, tuk. Koridorā viņa izdzirdēja stieptas Džona Lenona Imagine notis. Izskatījās ka lēdija Evlina pamazām aizmieg pie šī rūpīgi noregulētā instrumenta – Olimpijas rakstāmmašīnas. Trīs klauvējieni un lēdiju skatieni sastapās. Sākumā ieinteresēti, pētījoši un tad jau paģēroši. – Izsaucāt, godājamā lēdija Evlina? Lēdija Gila nebija nekāds eskvairs, kurš telpā ienāca zemāks par zāli, vai pareizāk ierāpoja kā angļu karavīrs balstoties uz elkoņiem un gaidīja līdz varēs piecelties kājās. Lēdija Gila bija dāma visā, arī manierēs, ar viņu tik viegli tikt galā nebūs iespējams, nodomāja lēdija Evlina. – Tā parakstieties šeit,… Lasīt vairāk »
Sers Bro iesoļoja Karaliskajā Akadēmijā ar veca saimnieka platiem soļiem, un ar acs kaktiņu pamanīja aiz kolonnām slēpjošos jaunākos eskvairus. Labi, šodien nebija īsti laika, bet citreiz sers Bro paceltu savu balsi, noņemtu iemīļoto Magritta stila kaktiņu un nazālā tonī ierādītu visiem savas vietas. Karaliskā Akadēmija bija Resurss. Te savus birojus ,bez īpašas nožēlas un ētikas pārmetumiem, ar eskvairiem papildināja visi Angļu Džentlmeņu kluba biedri. Bet, protams, tikai pēc sera Bro rūpīgās izvēles. Sers bro arī deldēja krēslus dažādās Izglītības komisijās, tādēļ eskvairi arī nepretojās, jo atcerējās gadījumu ar Viņas Majestātes Bioloģisko mākslu fakultāti, kur eskvairi gan uzvarēja konkursā ar… Lasīt vairāk »
Londona auga. Auga to iedzīvotāju skaits. Attīstījās rūpniecība. Palielinājās eksports. Londonieši nezināja kur likt naudu un stāvēja rindās bankās, lai nodotu naudu glabāšanā uz zemiem procentiem. Londonai bija nepieciešami jauni dzīvokļi, biroja telpas, izklaides vietas. Londonu pārņēma jauns būvniecības vilnis. To bija sapratis sers Kro. Sers Kro bija sporta spēļu cienītājs un iluzionisma mākslas adepts. Nesen sers Kro bija pie Londonas mērijas uzbūris milzu melnu apjomu. Par to pat brīnījās Londonas galvenais arhitekts – kā tad tā, viņš taču bija norādījis, ka apjoms pa lielu, melnu, neiederas. Bet viņš acīmredzot nezināja ka sers Kro ir mags. Gadījās misēklis un apjoms… Lasīt vairāk »
Kumeļš smagi elsoja. Polo spēle bija izdevusies, vēl tikai jānoskūpsta Viņas Majestātes roka un šķiet darījums būs mūsu, nodomāja sers Kro. Tomēr viņa attālākajos prāta nostūros mita melnas, lielas bailes, katafalka izskatā – pēc Parlamenta vēlēšanām varēja iestāties pilnīgs kolapss, varēja notikt tā, ka būs jāpiedalās īstos iepirkumos, bez jebkāda lordu un pēru atbalsta, un tā būtu visīstākā katastrofa. Sers Kro papliķēja uzticamajam kumeļam pa skaustu, tas bija skaisti vilcis viņu pa dzīvi visus šos gadus un bija žēl to nodot desās, bet šķiet ši bija pēdējā viņa spēle: – Nu, nu, nekas nebaidies, visi mēs kādreiz mirsim! Turies, vecīt!… Lasīt vairāk »
Lieliski, Miķeli, Lieliski!
Misters Golds un Izja apsēdās, atkorķēja Zeltera pudeles, pēc tam vēl atkorķēja Zeltera pudeles, pēc tam vēl, vēl, vēl, līdz beidzot biešu krāsa viņu sejās pārvērtās omulīgi rozā krāsā. Un tad… ….misters Golds pamanīja zilu kanalizācijas trubu griestos, tad zaļu ventilācijas trubu un visbeidzot dzeltenu nenosakāmas izcelsmes trubu. Misters Golds vēl nezināja ka sers Bro ir dižā sirreālista Rennē Magritta garīgais sekotājs. – Izja, nav košers, – viņš klusi iecūkstēja Izjam ausī. – Jā, Azjumovič, viņi te visi tādi dīvaini, visu laiku piešķirto naudu kaut kur noflenderē, latvieši īsti nemāk skaitīt, ne tāmes var sastādīt, re, lēdija Gila kļūdījās par… Lasīt vairāk »
Tikmēr sers Bro rosījās ap patafonu, līdz beidzot ieskanējās visiem trim tik mīļā melodija: В голове столько мыслей, кому их рассказать? Да и я здесь один – лучше их записать. Нужно продолжать двигаться, а не бежать. От себя не убежишь, в 30 это надо знать. Ты можешь поменять страну и континент. Ты можешь сорвать куш и упустить момент жить. Будто бы границ нет. Уходя, после себя оставить след. Меня уносит с собой ветер перемен. Мимо крыш домов, мимо Кремлевских стен. И я парю над городом как супермен, Покидая его душный плен. Еще один раз, здесь только я и ты. Последний… Lasīt vairāk »
Ilustrācijai video apakšā:
https://www.youtube.com/watch?v=djIAgcCnFmE
Puiši nepamanīja, ka laikā, kad viņi aizvēruši acis klausījās savu iemīļoto dziesmu, klusi pavērās durvis, papriekšu parādījās kvīts, tad apaļās brilles un tad pats Profesors. Profesors bija atradis taksometra kvīti pie sera Bro durvīm. Izdzirdot dziesmas skaņas un ielūkojoties taksometra kvītī:
– Jā, nodomāja Profesors, MI6 zaudē krampi, un klusi aizvēra durvis un uz pirkstgaliem devās uz savu kabinetu pie sevis klusu par kaut ko smiedamies.
P.S. Tas tad arī viss XV Angļu Džentlmeņu kluba sērijā. Notiekot kādai klajai muļķībai Arhitektūras jomā, apsolu ka būs turpinājumi.
Miķeli, uz bis!!! Atkārtot! Viss seru/lēdiju stafs kā stereo hologramma manās acīs…. Tas tik būtu stāsts.
Paldies! Pēc Profesora ierašanās stāstā, nākotnē nolēmu mazliet pieslīpēt formu, pievienot detaļas. Galu galā Profesoru ļoti cieņu, un viņš man kā studentam kļūdas nepiedotu. Rakstīju diezgan ātri, bez pārlasīšanas, jo nepazīstama arhitektūras kritikas forma, kas vērsta pret sistēmiskiem bagiem, var nelikties saprotama un tādēļ to varētu izbanot. Tāpat trūkst insaida info. Jebkurš ar to var dalīties, lai turpinātu šo stāstu. Jā, noskatījos filmu Homo Novus un var būt arī tas iespaidoja. Priekā! 1.sērijas beigas…
Šis, Ben, uz bis! Pie lēdijas Evlinas durvīm bija dzirdama murdoņa. Tur drūzmējās eskvairi ar kārtējām atskaitēm, viens otru pamācīdami un uzmundrinādami. Balsu šalkoņa atgādināja bišu stropu liepziedu ziedēšanas laikā. Pēkšņi durvis atsprāga vaļā, džentlmenis atvadījās no lēdijas Evlinas, uzlika savu katliņu un devās pa kāpnēm lejā, nesdams biezu bifeļādas čemodānu pilnu ar juridiskajiem papīriem. Dažiem eskvairiem džentlmeņa seja likās redzēta, viņš šķiet bija pārstāvējis lielākos Londonas būvniekus strīdos pret arhitektiem un ne vienu vien eskvairu pataisījas nožēlojamu, un atsaucoties uz eskvaira pārāk lielo apetīti samazinājis eskvaira honorāru par 50-70%. Eskvairi diemžēl nezināja, ka šis neliela auguma kungs ir izstrādājis… Lasīt vairāk »
Profesors ar savu spieķi devās uz Angļu Džentlmeņu kluba izeju, bet viņa domu gājienu pārtrauca lēdijas Evlinas uz rakstāmmašīnas Olimpija atskaņotais Mocarta Rekviēma Lacrimosa dziedājums. Profesors pacēla savu katliņu, to pašu izdarīja gaitenī stāvošie eskvairi, kuri pacēla savas rūtainās žokejcepures. Šajā mirklī kāda eskavaira dzīve beidzās, lēnām nolaidās giljotīnas asmens, kaut kas iekrita pītajā grozā un tas arī viss – eskvaira domu pavediens izdzisa. Eskvairs bija nepiedodami kļūdījies – tekstā izlaidis vārdu “Karaliskā” – pareizi taču rakstīt bija “Viņa Karaliskā Majestāte”, kā arī nebija sanummurējis lapas pareizi. Kļūdas 19.gadsimta beigu Anglijas Džentlmeņu klubā nepiedeva. Traģikomiskākais bija tas, ka Londonas daiļbūvniecības… Lasīt vairāk »
Štālberga servīzei Angļu džentlmeņu klubā bija sakrāla nozīme. Štālbergs bija bijis Mi6 uzticams augsta līmeņa darbinieks, kalpojis Viņas Majestātei visus savus apzinīgos mūža gadus. Sagrābis varu Angļu Džentlmeņu klubā juku periodā un to vienpersoniski vadījis visus karalienes Viktorijas valdīšanas gadus. Štālbergs bija Karalienes Viktorijas mīlulis un Viņas Majestātes pieminekļa autors, daudzu Karalisko godalgu īpašnieks. Ēst zupu no Štālberga šķīvjiem ar Štālberga sudraba karotēm, mīļi piešmakstinot, bija Augstais stils, bet nofotogrāfēties kopīgā pasākumā aiz bagātīgā galda – tā bija augstākā balva, kādu vien kluba biedri varēja iedomāties. Tās bija kā iesvētības Mi6 dienestā, kurš kalpoja Viņa Majestātes ekspansijas nodrošināšanai austrumos un… Lasīt vairāk »
Mocarta Rekviēms Lacrimosa. Diriģents H. von Karajans
https://www.youtube.com/watch?v=KWqvjDX1R6o
Profesors stāvēja Vašingtona laukumā Londonā un periodiski piemedza vienu, tad otru aci. Aiztaisot labo aci fasādē jumta segums bija māla kārniņi oranžā tonī, aiztaisot kreiso metāla kārniņu imitācija violetā tonī. Kāds bija iepriecinājis londoniešus ar jaunu arhitektonisku mīklu. Bet tas vēl nebija nekas, turpat netālu tālāk dzīvoja Harija Potera fani, kuri acīmredzot bija nolēmuši radīt Cūkkārpas skolas līdzinieci Vašingtona laukumā, kā dāvanu dižās Amerikas prezidentam Trimpam. Trimps bija zelta cienītājs un Ņujorkā bija uzslējis Zelta torni, kurš viss laistījās zeltā. Trimps nēsāja lielu zelta ķēdi kā Amerikas dižākie reperi, kabatas zelta pulksteni biezā zelta ķēdē un zelta katliņu, bikšu vīlēs… Lasīt vairāk »
Izja nebija tipisks ortodoksālis, – viņš nevalkāja peisas, un tās dīvainās bebrādas apaļās cepures un nātnos melnos svārkus. Izja bija mērens ortodokss, viņš ievēroja sabatu, maksāja 10-to tiesu un rūpējās par savējiem. Kad Izja teica, ka to nevar izgatavot uz vietas Londonā ( kā tas bija noticis ar Londonas dziesmusvētku estrādes metāla konstrukcijām ), tas nozīmēja ka viņš ir parūpējies par savu brālēnu Šlomo, kurš sagadīšanās pēc vadīja metālkonstrukciju firmu Berlīnē, kā arī druskas no darījuma iebira brālēnu Aizeka un Joēla kabatās, masīcas Rutas un Esteres kabatās, – radiniekiem, kuri tā vai šā bija sasitīti ar firmu. Izja nepaguris rūpējās… Lasīt vairāk »
Piecelties, Augstā tiesa nāk! Prasītāji un atbildētāji sarosijās. Tiesnesis Birks lēnām ienāca zālē un ērti iekārtojās savā ģērboņiem izrotātā krēslā. Šodien mazliet spieda baltā parūka, brokastu ola nebija pareizi izvārīta un kafeja arī garšoja slikti. – Tā, dāmas un kungi, sēdieties! – Izskatām lietu Dipo pret Jilgavu. Lēdija Dzilbe, lūdzu Jums vārds! – Godība, “būvatļauja neparedz būvniecības sākumu, bet tikai “zaļo gaismu” projekta izstrādei, kas pēc tam tiks vērtēts un analizēt attiecībā uz atbilstību lokālplānojumam un citiem normatīvajiem dokumentiem”. ??? – Kāpēc tad Jūs to saucat par Būvatļauju?, pārjautāja tiesnesis. – Nu mēs, nu Viņas Majestātes, nu Godība, patiesībā nezinu… Lasīt vairāk »
Bija pusdienas laiks. Angļu džentlmeņu klubā iestājās klusums, kuru periodiski pārtrauca kāds solo – krrr, krrrrrr, rrrrr. Gulēja visi, pat kaķis Leopolds. Kaut kur tālumā bija dzirdama jaunākās tvaika lokomotīves svilpe. Negulēja tikai sers Dribē. Apvilcis melno apmetni, melno žokejmici un ap kaklu eleganti apmetis melno šalli, viņš meklēja Lielo Melno zīmogu. Vecās ozolkoka šūplādes melnajā rakstāmgaldā nodevīgi čīkstēja, tādēļ sers Dribē periodiski ieklausījās skaņās no Cigāru istabas – krrr, krrrrr, rrrr…. Angļu džentlmeņi dusēja kā trīsgadīgi bērni. Beidzot viņš sataustīja ozolkoka rokturi – tas bija zīmogs. Viņas Majestāte bija atļāvusi Karalistes nozīmīgākos projektus neskaņot Kancelejā, bet visur citur, bija… Lasīt vairāk »
Sers Silē bija koka mīļotājs. Seram Silē mājās viss bija izgatavots no koka – pat gultas matracis bija koka, par šķīvjiem, nažiem un dakšiņām nerunājot, pat klozetpods seram Silē bija no koka. Sers Silē uzskatīja, ka Apvienotajai Karalistei intensīvi visur jālieto koks, it sevišķi intensīvi izmantotās sabiedriskajās celtnēs, būtu seram Silē teikšana, viņš visas Londonas ielas nobruģētu ar akurātiem koka klučiem. Tā nu bija iegadījies, ka arī sers Gils mīlēja koku, jo gan mājas Ķīpu salā uz Temzas, gan savu brigantīnu Ave Maria bija darinājis no koka. Te viņi sekoja Viņas Majestātes Galvenā Kambarsulaiņa Lembē ( viņs arī bija francūzis… Lasīt vairāk »
Tā kā ir veļu laiks, mums ir iespēja ieskatīties Londonas bāra stūrī, kur pie tāda paša galda sēdēja trīs vīri: viens izskatījās pēc kapteiņa Džeka Sperrova no Karību jūras pirātiem, otrs pēc Romas imperatora Nērona, bet trešais līdzinājās Morisam Garēnam Tour de France pirmajam uzvarētājam. Šie trīs uzmanīgi vēroja savus aizbilstamos, gatavi steigties palīgā. – Ober, atnes mums kaut ko iekožamu, vicinādams rokas gaisā, skaļi izkliedza sers Gils, – Kungi, palikušas tikai Gobzema kotletes. Visi trīs saviebās, Gobzema kotletēs gaļas bija labi ja 30%, pārējais sastāvēja no nenosakāmas izcelsmes vielas. Tomēr tumšais Giness darīja savu. – Labi, trīs, bet pasildi!… Lasīt vairāk »
Misters Golds pieslējās kājās un iesaucās: Roze Goļd! Jāsaka pēdējā laikā Londonā bija izplatījusies ideomātisku vārdu piešķiršanas mode arhitektūras darbiem, acīmredzot tas kaut kā iedarbojās uz nenobriedušiem prātiem un veicināja žāvājošos tautas masu pieplūšanu un interesi par konkrētiem objektiem. Misters Golds iesaucās atkal: Huggi dzīvestils! Acīmredzot vairums Londonas iedzīvotāju bija absolūti neizglītoti un tādā veidā attīstītāji mēģināja nodrošināt sev vietu Londonas iedzīvotāju prāta nostūros, kuri atbildēja par emocionālo piesaisti. Hyggi bija kaut kas jauns, jo kāpēc gan londoniešiem bija jākopē dāņu dzīvestils un jāmēģina dzīvot hyggi? Misters Golds pacēla pirkstu pret debesīm: Klusais centrs! Londonas Klusais centrs bija protams skaļš,netīrs… Lasīt vairāk »
“Oksimorons”, lasīja profesors skaisti kaligrāfiski uzrakstīto vēstuli, “nesvarīgais Manifests. Oksimorona arhitektūras stils. Galvenās tēzes: vairāk ir mazāk, augstāk ir zemāk, dziļāk ir seklāk, briesmīgi skaistais stils….” Profesors centās aptvert visu šī vēsturiskā dokumenta dziļumu, Londonā bija dzimis jauns arhitektūras stils ( angl. Oxymoron ). Viss sākās pavisam nevainīgi, ar ēkām piešķirtajiem vārdiem – Sarkanais Ledus, Šokolāde utt. Sākumā nekas neliecināja, ka tas var izvērsties atsevišķā Oksimorona arhitektūras stila pasaules pirmizrādē, jo likās tāds prasts mārketinga triks, tomēr jau pēc kāda laika sekoja vesels jaunā stilā projektētu ēku birums: Karaliskās akadēmijas Bioloģijas fakultāte, Katafalks un visbeidzot ēka pie Temzas ar sašķelto… Lasīt vairāk »
Profesors rāpās pa stāvo dzelzceļa uzbērumu, garām pukšķēdamas traucās tvaika lokomotīves. Īstendā nelāgi dvakoja pēc kanalizācijas, garie stulma zābaki bija aplipuši ar zirgu mēsliem, šķiet dzelzceļa uzbērums šeit stāvēja kopš Karalienes Viktorijas laikiem. Beidzot profesors nokļuva uzbēruma virsotnē, kur pavērās brīnišķīgs skats uz jauno Karalisko Bioloģijas fakultāti. Vietā, kur tas pavērās, nekas neatradās, izņemot nogāzē stāvēja pussabrukusi ēka ar uzrakstu “C.Jossel”. Ēku no šejienes neviens cits nekad neskatīs, nodomāja Profesors, arhitektūras akcents ir pavērsts pret nekurieni. Profesors atvēra “nesvarīgo Manifestu”: “Tā, tā, ā, lūk – “otrādi ir pareizi”, bija ierakstīts nesvarīgajā Manifestā -tas taču ir izcils Oksimorona arhitektūras stila darbs,… Lasīt vairāk »
Profesors ar lielu interesi lūkojās uz sašķelto ēku Temzas krastā, – likās to pirms tam bija apskatījis Kingkongs, pēc tam no sajūsmas dodamies ēkai cauri, nedzirdēdams kā kāda trešdaļa vienkārši pazūd. Viss tas bija pielipināts kādai vecākai ēkai, protams, ar mērķi izspiest maksimālu kvadratūru, piedevām, tas viss atradās Londonas vēsturiskā centra aizsardzības zonā. Profesors ar spieķi piesita ķeieģeļu fasādei, atskanēja tukša dobja skaņa – tā bija butaforija, ne ķieģelis. Īsts Oksimorons, nodomāja Profesors un ielūkojās savā blociņā “nesvarīgajā Manifestā”: “Tā, lūk – butaforija ir īsta manta, tā, tā, ā, lūk – šķelt nozīmē vienot, ā un te – rekonstrukcija, tas… Lasīt vairāk »
Profesors pieregulēja lielā Zeiss binokļa dioptrijas atbilstoši savu briļļu rādījumiem un binoklī ieraudzīja visu Rātslaukuma ainu. Tiešām pie Rātslaukuma bija piestājis liels, melns Katafalks, mazliet šķibs uz vienu pusi, ar plakanu dibengalu un mazām izbūvēm sānos, lai viesi no Katafalka varētu ieraudzīt Rolanda brašo stāvu. Uz galvenās fasādes rēgojās metāla sliedes, – tas laikam no plāna projekcijas uz fasādes, nodomāja Profesors. Šī bija dīvainākā celtne Londonas vecpilsētā, jo apgāza jebkādu pilsētplānošanas loģiku. ” Bet Oksimorons slavens ar to, ka tam nav loģikas, Profesors nodomāja un atkal ielūkojās “nesvarīgajā Manifestā” – Plāns arī ir Fasāde. “Labi rūkts”, Profesors atzīmēja kaut ko… Lasīt vairāk »
Īsa instrukcija kā atpazīt Oksimorona arhitektūras stilu un pašus oksimorona atbalstītājus. Tas viss protams aprakstīts “nesvarīgajā Manifestā”, citātus no kura esmu pieminējis. Jāsaka ka Miķelis mēdz grēkot ar “nesvarīgajā Manifestā” minēto – garāk ir īsāk, tā kā arī laikam pieskaitāms vismaz pie Oksimorona atbalstītājiem. Oksimorona atbalstītāji nav pārliecināti par savām spējām, tādēļ lielus objektus uzdod projektēt ārvalstniekiem, vai slēpjas aiz tiem. Ja ieraugāt kādu ar otrādi apgrieztu apmetni, kurš sapogāts uz muguras,tas pavisam noteikti ir oksimoronietis. Vai, ja kāds sēž ar muguru pret galdu, kā Baibītē, tad tas arī ir oksimoronietis. Vēl ielāgojiet ka oksimoroniešiem labā kājā uzvilkta kreisās kājas… Lasīt vairāk »
Sers Sairuss iekārtojās savā Česterfīlda krēslā un kēnām un pārdomāti pārlocīja Times desmit reizes. Zzzz, Zzzzz ,- kaut kur modernajā sera Sairusa kabinetā sīca muša. Sers Sairuss izgludināja zaļā samta krokas uz rakstāmgalda pacietīgi gaidīja. Aiz sera Sairusa muguras rēgojās glītās Britanica enciklopēdijas muguriņas, veseli 100 sējumi. Tās sers Sairuss pat nebija atšķīris un tomēr viņam bija viedoklis: – vispār cilvēki iedalās divās lielās grupās, tie kas dzimuši pirms 80-tādiem gadiem, Viktorijas laikā, nu tie bija atpalikuši džentlmeņi un nepieņēma neko jaunu – ne nojaukt Karalisko porcelāna manufaktūru, ne vēsturiskajā centrā nojaukt veselu kvartālu un iebūvēt lielveikalu, ne izputināt mazos… Lasīt vairāk »
Sers Sairuss neapmierināts uzmeta aci Times un pamanīja lēdijas Gilas portretu. Ne jau katru dienu uz Times vāka parādās Angļu Džentlmeņa kluba biedrs. Lēdija protams bija lēdija, tomēr viņas rokasspiediens liecināja par aiz viņas muguras stāvošā sera Gila biznesa tvērienu.
– Interesanti, interesanti…pie sevis nomurmināja sers Sairuss, kurš nesen arī bija devis interviju mazam Londonas žurnālelim.
turpinājums sekos….
Uz mirkli atstāsim seru Sairusu, Times un mušu sastingstam, lai pievērstos Londonas būvvaldei, kurā slēpās Angļu džentlmeņu kluba veiksmes atslēga. Jebkurš eskvairs uzlūkojot kniedēm apkaltās Londonas būvvaldes ozolkoka durvis sāka pastiprināti svīst, nemaz nerunājot par sliekšņa pārkāpšanu. Tālākais līdzinājās staigāšanai pa kvēlojošām oglēm, zobena rīšanai un žonglēšanai ar saldējuma bumbām. Tas viss notika parastajos pieņemšanas laikos, kad eskvairi nodurtām galvām kā tauriņi sizdamies pret stiklu, meklēja atbalstu saviem risinājumiem. Bet nepieņemšanas laikā… Pie durvīm pieklauvēja sers N, ar noteiktu klauvējienu, – tuk, tuk-tuk, tuk. Pavērās mazas lielajās durvīs iestrādātas durtiņas, pa kurām sers ieslidināja rozā kurpju kasti. Kāpēc rozā? Nu… Lasīt vairāk »
Brīdī ,kad sera Sairusa kabinetā laiks ir apstājies, palūkosimies pa kabinetā esošo Makintoša logu uz Angļu džentlmeņu klubu. Tur pie ieejas drūzmējās priecīgi džentlmeņi frakās ar katliņiem galvā, kuri priecīgi kaut ko gaidīja, apskāvās un priecīgi smējās, klapējot viens otram pa plecu. Tie bija Londonas būvnieki. Drīz pie durvīm piestāja septiņas ormaņu ekipāžas ar pamatīgu papīru kravu. Kādas 25 tk mārciņas. Tie bija Londonas arhitektu darbi, atvesti uz pārbaudi. Aptuveni 1% no visa projektu skaita. Lēdija Evlina bija nolēmusi darīt galu birokrātijai Apvienotajā Karalistē. Runāja, ka eskvairiem būs jāpastāsta, ko viņi ar savu projektu bija domājuši. Protams ne Angļu džentlmeņiem,… Lasīt vairāk »
Tā, nodomāja sers Sairuss atritinādams Times, izskatās ka lēdija Gila atkal runā par naudu. Tik tiešām, Times intervijā vārds “nauda” parādījās daudz biežāk par vārdu “arhitektūra”, bet dīvainā kārtā lēdija Gila atzinās, ka neved sarunas ar Pasūtītājiem par naudu, to darīja sers Gils. Intervijā bija daudz skaistu lietu, it sevišķi seram Sairusam iepatikās tēze par strādāšanu ar Viņas Majestātes pasūtījumiem mīnusā, kā arī tas moments kur Viņas Majestātes namsaimnieki ( VNĪA ) brīnās kāpēc bez viņu atļaujas tiek izstrādātas izmaiņas Karaliskajā teātra projektā, konkrēti kafejnīcā. Patiesi, jebkurš eskvairs sen jau būtu izsmēŗēts pa sienu, kā sviests pa sviestmaizi, uzdrošinies viņš… Lasīt vairāk »
Sera Sairusa brīnišķīgais ceļojums.
Tā kā sers Sairuss nesenajā intervijā atļāvās nosaukt man tuvus modernisma arhitektus par nejēgām, man nekas neatliek kā sūtīt seru Sairusu brīnišķīgajā ceļojumā, pa ceļam apmeklējot viņa projektētos objektus. Ceļojums nebūs garš un noslēgsies Mamonkalnā, kur ierīkota Londonas augstākās sabiedrības izrādīšanās vieta. Kalns agrāk bija slavens kā žagaru sējēju atpūtas vieta, bet šobrīd katru svētdienu kalnā redzamā skēpošanas inventāra vērtība novērtējama kā vienas mazas Londonas priekšpilsētas gada apgrozījums.
Ceļojums sāksies rīt. Un sekojot Arhitektes labajam piemēram, aicinu rīt lasītājus ielūkoties zem teksta V.Sarmas intervija artteritory.lv.