No Rīgas līdz Havannai. Arhitektūras izglītība Kembridžā

Mana izglītošanās pieredze arhitektūras jomā sākās, kad pēc 9. klases iestājos Rīgas Celtniecības koledžā, kur ieguvu arhitektūras tehniķa kvalifikāciju, bet tajā laikā pat nevarēju iedomāties, ka kādu dienu mācīšos Kembridžas universitātē un meklēšu padomju laikā izbūvētos pazemes metro tuneļus Havannā.

 

Jau īsi pēc koledžas absolvēšanas vēlējos redzēt pasauli ar savām acīm: lietus mežus, kalnus, inku un maiju civilizācijas atstātos mantojumus. Tas man bija pietiekami liels iemesls, lai dotos uz Dienvidameriku. Devos meklēt Eldorado uz Kolumbiju, bet īsto zeltu un bagātības es atradu Kolumbijas iedzīvotāju sirdīs. Iepriekš neplānoti Kolumbijā pavadīju trīs gadus, strādājot un dzīvojot, iepazīstot ģimenes, kurām bruņotais konflikts, kas jau ilga desmitus gadus, bija atņēmis mājas un tuvākos.

Visspilgtākās atmiņas saglabājušās par manu pirmo nakti Kolumbijā, kad 2007. gada vakarā tuvojos Medeljinas pilsētai. Man aizrāvās elpa, kad raudzījos no kalna virsotnes uz daudz mazu mirgojošu gaismiņu kopumu, kas noklāja visu nakts tumsumā ietīto kalnu ieleju. Skats bija pasakains. Nākamajā rītā gaismiņu noklātais kalns izrādījās graustu rajons, kur doties varēju tikai ar kādu vietējo pavadoni. Pavadītais laiks Kolumbijā man ļāva labāk saprast, kas ir sociālekonomiskā nevienlīdzība, un tas vēlāk spēlēja lielu lomu manā profesionālajā izglītībā.

 

Atgriežoties Eiropā, turpināju izglītību, uzsākot studijas Londonā, Vestminsteras universitātē (University of Westminster), kur ieguvu Mākslas bakalaura grādu arhitektūrā (Bachelor of Arts). Līdztekus mācībām es aktīvi un veiksmīgi piedalījos arhitektūras konkursos un strādāju par profesora Ričarda Bīčama (Richard Beacham, Kings College, London), un profesora Džona Hopkinsa (John Hopkins , Rice University, Texas), palīgu, kur veicu Romas tempļu un izgudrotāja Hērona (Heron of Alexandria) radīto darbu 3D rekonstrukcijas. Par šo darbu lasāmas publikācijas Jeilas universitātes (Yale University) un Kembridžas universitātes presē.

Domājot par turpmākajām studijām mans darba devējs un pasniedzējs Londonā, ieteica iepazīties ar Kembridžas universitātes (University of Cambridge)  arhitektūras fakultāti. Sākumā ideja par akadēmisko un elitāro mācību vidi manī viesa šaubas un neticību, ka fakultātei varētu būt interesanta mana kandidatūra. Bet tomēr, kad biju iepazinies ar piedāvāto arhitektūras programmu, nolēmu pieteikties.

Pēc dokumentu iesniegšanas mani uzaicināja uz interviju, kas ilga 30 minūtes un sarunas nobeigumā viens no intervētājiem man sacīja, ka mēs vēl redzēsimies. Visu atlikušo dienu es nevarēju pārstāt smaidīt, jo jau intuitīvi jutu, kāds būs rezultāts. Pēc mēneša saņēmu oficiālu paziņojumu, ka esmu veiksmīgi uzņemts.

Pirms pieteikšanās studijām Kembridžā, kā arī iesniedzot dokumentus, katram kandidātam ir jābūt skaidrai vīzijai par savu pētniecisko darbu. Kandidātam ir jāpiedāvā augstskolai sev interesējošā pasaules valsts, kurā studiju ietvaros būtu jāpavada līdz pat sešiem mēnešiem. Mani joprojām ļoti interesēja Centrālamerika un Dienvidamerika, tādēļ savu darbu saistīju ar mājokļu un transporta attīstību Kubas galvaspilsētā Havannā. Citi kursa biedri kā savu projektu bija izvēlējušies sieviešu klosteri Kairā, mājokļu kooperatīvu Šanhajā un infrastruktūras repropriāciju Keiptaunā.

Augstskolas programma ir paredzēta studentiem, kuri studijas sāk ar konkrētu interešu jomu, un ir spējīgi patstāvīgi strādāt, un izstrādāt pamatnostādnes saviem pētījumiem. Kursā tiek uzņemti aptuveni 20 cilvēki gadā, kas nodrošina individuālu pieeju katram studentam. Mazais studentu skaits ļāva iepazīt vienam otru labāk un pārzināt cita projektus, kas neapšaubāmi mūs padarīja zinošākus, ne tikai par arhitektūru, bet arī par pasaulē notiekošajiem procesiem.

Mācību process Kembridžā notiek semināru formā, ko papildina individuāls darbs ar katru programmas studentu. Regulāri notiek projektu prezentācijas, kā arī studiju laikā ir jāiesniedz četras esejas, 3000-5000 vārdu apjomā. Eseju rakstīšana mudina studentus domāt un strādāt individuāli, identificēt un risināt problēmas, nodrošinot atgriezenisko saiti un viedokļu apmaiņu.

Dizaina koncepciju efektīva prezentēšana ir svarīgs kritērijs visā studentu darbā un tiek novērtēta visos studiju posmos. Lekciju apmeklēšana ir fakultatīva. Galvenais studiju rezultāts ir tēzes, apjomā līdz 15 000 vārdu, un detalizēts dizaina projekts. Šis darbs ir jāpaveic 24 mēnešos, jeb divu gadu laikā. Pēc otrā semestra students dodas sešu mēnešu ilgā  praksē uz sevis izvēlēto praktiskās pētniecības lokāciju.

 

Laikā, kad gatavoju pētniecisko darbu par Havannas mājokļu un transporta attīstību, es devos arī uz vairāku citu valstu galvaspilsētām, kurās jau ir vai tiek plānotas pazemes un virszemes metro sistēmas. Es apmeklēju gan Šanhaju un citas Ķīnas Tautas republikas pilsētas, gan Kolumbijas pilsētas, kur atgriezos atkārtoti, un sāku strādāt par diplomdarbu recenzentu privātā augstskolā. Kolumbija desmit gadu laikā bija mainījusies un man bija iespēja būt klātienē Kolumbijai vēsturiskā brīdī —  2016. gada oktobrī, kad tika noslēgts miera līgums, kas izbeidza 50 gadus ilgušo pilsoņu karu. Vēsturisku brīdi piedzīvoju arī atgriežoties Kubā Fidela Kastro nāves un lielo sēru periodā.

Mana pētnieciskā darba uzdevums Havannā bija atrast visu iespējamo informāciju, kas  saistīta ar pazemes esošajiem un plānotajiem metro tuneļiem galvaspilsētā no 1970. — 1990. gadam. Tā kā šī informācija kādu laiku bija slepena un internets Kubā bija pieejams tikai retajam, tas manu detektīva darbu padarīja sarežģītāku.  Pirms došanās  uz Kubu bija rūpīgi jāsagatavojas un man laimīgā kārtā izdevās nodibināt kontaktu ar žurnālistu, kuram bija piekļuve komunistiskās partijas oficiālās avīzes arhīvam «Ģranma». Šis noteikti ir atsevišķs stāsts, jo notikumi risinājās gandrīz kā spiegu filmas cienīgā sižetā, kad pēdējā dienā pirms atgriezos atpakaļ Kolumbijā, man izdevās iegūt 1983. gada dokumentu no transporta ministrijas, kurā ir redzamas plānotās metro tuneļu shēmas. Vēlāk šis dokuments tika izmantots kā pamats manam diplomdarbam.

Arī laika posmā, ko pavadīju ārpus universitātes, kontakts netiek pārrauts un ik nedēļu es informēju fakultāti par sasniegto progresu un pētnieciskā darba virzību. Atgriežoties atpakaļ Kembridžā, turpināju dzīvot savā koledžā. Universitātē studentu dzīve tiek organizēta 31 koledžā, kur studentiem ir pieejamas bibliotēkas, sporta zāles, konferenču telpas u.t.t. Dzīve koledžās ir organizēta tā, lai studenti daudz laika pavadītu kopā savā starpā, kā arī ar pasniedzējiem. Mana koledžas mītne ir pazīstama ar nosaukumu Hughes Hall. Šāds studentu dzīves organizācijas modelis pastāv t. s. Colleagiate universities jeb universitātēs ar koledžu sistēmu. Universitātes kā Kembridža, kas rūpīgi pieturas pie tradīcijām, piemēram, mantiju vilkšana svinīgās reizēs, matrikulācijas pusdienas un uzrunas latīņu valodā pie formāla vakariņu galda, mūsdienās vairs nav tik ļoti saistītas ar sociālā līmeņa izrādīšanu un formālo mācību procesu, cik tā vienkārši ir skaista tradīcija.

Lai arī kurss ir intensīvs un prasa efektīvu laika plānošanu, centos regulāri piedalīties aktivitātēs ārpus departamenta — airēšanā un citās fiziskajās aktivitātēs, kā arī mazāk sportiskās aktivitātēs kā iknedēļas alus kausa baudīšana kopā ar citiem studentiem. Lai arī iegūtā pieredze šo studiju laikā ir neatsverama, ne mazāk svarīgu pienesumu manai personīgajai izaugsmei ir snieguši jauniegūtie draugi gan koledžā , gan fakultātē. Tie ir ļoti daudzpusīgi, talantīgi un profesionāli cilvēki, ar kuriem uzturu kontaktus arī pēc studiju pabeigšanas.

 

 

 

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000