«Man ir žēl, ka Latvijas
arhitektiem tiek maz sabiedrisku celtņu» intervijā
Viestartam Gailītim saka Gunars Birkerts, kurš marta beigās viesojās Rīgā, lai piedalītos monogrāfijas
Gunnar Birkerts: Metaphoric Modernist atvēršanā.
Okupācijas muzeju
galvaspilsētas viesi nereti novērtē kā vienu no retajām veiksmīgajām padomju
modernisma celtnēm Rīgā. Kas ir tas, kas jums ļauj pārveidot šo celtni?
Ēka jau netiek iznīcināta. Tai tiek piešķirta, tā teikt, iņ
un jaņ forma, kas parāda otru pusi, respektīvi, melnajai pusei līdzās ir tā
gaišā. Tā ir piebūve. Tas tēls, ko ēka reprezentēja tās tapšanas brīdī, tur
paliek un tā doma arī. Ja mēs pieejam tai ēkai ar zināmu simbolismu, tad mans
priekšlikums ir saprotams un attaisnojams. Turklāt vieta, kur piebūve taps, ir
varbūt ne visai izdevies nobeigums vecajai ēkai.
Kā pats vērtējat
Okupācijas muzeja ēku?
Pats es vērtēju tieši tā — ka tā ir padomju laika ēka un
izteica savu kara muzeja funkciju. Savā ziņā tā ir atbaidoša (iesmejas). Tā nav
arhitektūra, kas aicina iekšā. Tāda tā bija, un tāda tās tumšā daļa paliks un
tiks metaforiski papildināta ar gaišo daļu.
Vai zināt tās autoru?
Jā, Gunārs Lūsis-Grīnbergs (otrs — Dzintars Driba ir miris —
aut).
Vai jūs esat runājis
ar viņu?
Nē, neesmu, man tas pat nebija prātā ienācis.
Jūs stāstījāt, ka ir
pārbūvēta arī kāda jūsu ēka — slavenā Minesotas Federālo rezervju bankas ēka,
kurai paplašināja aizmuguri. Vai jaunās piebūves arhitekts ar jums runāja?
Nē, un pasūtītājs ar mani bija ļoti paviršs, tikai
formalitātes man paziņoja. Viņam bija bail, ka es aizstāvēšu to ēku. Viņi
nenāca pie manis lūgt, lai es projektēju jauno piebūvi, jo viņiem bija bail, ka
es pieķēdēšos (iesmejas) vecajai ēkai un nestrādāšu. Bet ar [Okupācijas] muzeju
man bija tā, ka man tas šķita tapis kādā citā ērā, tā ka man tas nebija ienācis
prātā [parunāt ar autoru]…
Vai aiz smalkjūtības
nebijāt iedomājies parunāt?
Jā, profesionāli būtu pareizi, ja es to būtu darījis, bet
ideja tam muzejam netapa šeit uz vietas, bet Amerikā. Es biju tik nelaimīgs, ka
visu laiku [Latvijā] tika par to mainītas domas, ka es nolēmu lietas ņemt pie
ragiem un nācu ar priekšlikumu. Muzeja vadība bija labvēlīga tai balti melnajai
metaforai, un tā teju vai kļuva par sava veida saukli muzejam.
Runājot par
Nacionālās bibliotēkas ēku, ņemot vērā prognozes, ka grāmatas var pāriet
elektroniskajā formātā, cik tehnoloģiski laikmetīga ir šī ēka?
Tā ir absolūti pielāgota pēdējām tehnoloģijām. Man šis
jautājums ir bieži uzdots un ir arī vaicāts, kā attīstība atsaucas uz ēkas
arhitektūru, uz ko es atbildu, ka jāskatās ēkas iekšienē, uz informācijas
tehnoloģiju, un tā ir pasaules līmenī.
Saistībā ar
Okupācijas muzeju jūs minējāt metaforu, bibliotēkas gadījumā ir izmantota
metafora, un arī jūsu monogrāfija saucas Metaforiskais
modernists. Vai metaforas ir jūsu piegājiens arhitektūrai?
Tās lēnām izstrādājas procesā, un nevar teikt, ka tās
vienmēr tiek meklētas. Ar bibliotēku tā bija zemapziņas eksplozija. Tur nebija
nekādu «te ir kalns, te bērzs, te rija». Tā bija eksplozija, un tikai vēlāk
nāca tā analoģija un parādījās tādā formā.
Es dzirdēju jūs
vairākkārt pieminam Sibēliusa simfoniju Finlandia.
Ar ko jums tā ir tuva, un vai mūzika jūs iedvesmo darbā?
Tā man ir tuva tai ziņā, ka man patīk somu tauta, somu
arhitektūra, savulaik es arī projektēju ASV sūtniecību Somijā, ko gan
neuzbūvēja. Man patīk somu vēsture, kā viņi savu brīvību izcīnīja. Finlandia manā apziņā ar to visu iet
kopā. Tajā ir tas spēks, ko es redzu somos un ko es gribētu redzēt mūsos.
Vai jums, esot
latvietim un tajā pašā laikā pazīstot latviešu sabiedrību no ārpuses, ir
izveidojies kāds priekšstats par mūsu nāciju?
Jā, es daudz par to esmu domājis. Man ir žēl tautas. Man ir
žēl, ka, viņiem pašiem nezinot, padomju sistēma viņos ir indoktrinējusi tādas
lietas, kas tagad iespaido visu Latvijā notiekošo. Vai par iemeslu tam ir
fakts, ka viņi vienmēr tika apgādāti un bija sava drošība, ka kāds no augšas
parūpēsies — ka bija lielā māte? Vēl tagad viņos ir tā sajūta, ka palīdzībai no
kaut kurienes jānāk, viņi nemetas lietās iekšā paši. Es, protams, nerunāju par
visiem, bet tautu kā tādu. Tā ir neaktīva, tai ir pašapziņas trūkums,
tautiskuma trūkums, tā viegli padodas, pazaudē savu valodu, respektīvi,
neaizstāv sevi, neredz Latviju kā mazu nāciju, kas ir neatkarīga un spēj stāvēt
līdzās citām nācijām. Cilvēki ir uzauguši ar šīm negācijām un bieži nemaz
neapzinās tās, un ir jābūt ļoti spēcīgam raksturam un sistēmai, lai ar to tiktu
galā.
Runājot par jūsu
karjeras agrīno posmu, bieži tiek pieminēts, ka jūs strādājāt pie slavenā somu
izcelsmes arhitekta Ēro Sārinena, kā arī japāņa Minoru Jamasaki. Kādas jums
bija attiecības ar šiem lielajiem arhitektiem?
Sārinenu zināju vispirms. Personīgi ar viņu man bija mazāka
saskarsme, es biju jaunāks, tikko absolvējis augstskolu, vienkārši biju viens
no viņa komandas cilvēkiem. Savukārt pie Jamasaki es vadīju viņa dizaina
nodaļu.
Kad uzspridzināja
Dvīņu torņus, vai jūs iedomājāties par Jamasaki, ņemot vērā, ka viņš ir to
autors?
Pirmām kārtām es nestrādāju pie Dvīņu torņiem, tas darbs
tika veikts jau pāris gadu pēc tam, kad biju nodibinājis savu praksi. Bet nē,
es nedomāju par Jamasaki, jo viņam priekšā šai sakarā bija vēl viena personība —
Leslijs Robertsons, kas bija inženieris vairākumam manu ēku. Viņš arī bija tas
ģeniālais konstruktors, kas izgudroja sistēmu tiem torņiem. Es iedomājos par
viņu, jo Dvīņu torņos bija konstrukcijas, nevis idejas sabrukums.
Jūs kā interesantu
arhitektonisku metaforu pieminējāt vienu no iesniegtajiem projektiem jaunās ASV
vēstniecības ēkas Londonā konkursā, norādot, ka to var interpretēt kā
dekonstrukcijas alegoriju. Vai jūs redzat ASV kā grūstošu valsti?
Ne kā grūstošu valsti, bet kā ļoti kompleksu vietu, kur
šobrīd ir grūti dzīvot. Tur ir politiskās cīņas, Amerikas iesaistīšanās ārpus
Amerikas, ko mēs visi tomēr jūtam — Afganistānā, Irākā, Palestīnā. Ir daudz
negatīvā, ekonomikas krīze, liels imigrantu pieplūdums, bezdarbs utt. Mums ir
savas problēmas, teiksim tā. Tā nav viegla vieta šobrīd – visiem algas
apgrieztas, attiecīgi naudas mazāk. Visā visumā tas pats, kas Latvijā, tikai
plašākā mērogā.
Diskusijā viesnīcā
Neiburgs jūs izmetāt frāzi «īsta arhitektūra, ne Zaha Hadida». Ko jūs ar to
domājāt? Savā veidā starp jums un šo slaveno arhitekti ir pat līdzības — arī
viņa projektē organiskas formas.
Es to vārdu izmetu sakarā ar arhitektūras publikācijām,
paskaidrojot, kādēļ, izdodot savu monogrāfiju, es gāju pie izdevēja Aksela Mengesa.
Mengesa publikācijām ir substance, respektīvi, viņš neiziet uz tiem, kas
pašlaik ir populāri. Un tāpēc es minēju Zahu Hadidu, kurai līdzās var minēt
vismaz desmit citu šībrīža zvaigžņu, par kurām šobrīd ir grāmatu pārprodukcija.
Šie arhitekti ir nobružāti, cilvēki vairs neuztver viņus kā novitāti. Piemēram,
Frenks Gērijs lēnām krīt uz nerviem, jo, lai ko viņam uzdotu darīt, nāk ārā
viens un tas pats. Tā ka es šo apzīmējumu izmantoju, tikai lai uzsvērtu, ka
Mengess iziet uz atlasītu arhitektūru, kamēr citi izdevēji ir pērkami. Lielie
autori nopērk publikācijas. Piemēram, tāds Roberts Šterns, daļēji klasisks
modernists, kurš nemitīgi publicē grāmatas – 600 lappušu un vairāk biezas. Pie
viņa strādā cilvēki, kas nedara neko citu kā sarūpē publikācijas. Tas ir
mārketings. Ir tādas izdevniecības, kas tik ar to strādā – iespiež arhitektu
apmaksātas monogrāfijas.
Latvijā ir grūti
uzzināt no arhitektiem, ko viņi domā par saviem kolēģiem, jo vide ir šaura. Jūs
esat no malas un esat arī reizēm diezgan nesaudzīgi «apstrādāts» no jauno
Latvijas arhitektu puses, tāpēc droši vien jums nebūs grūti atklāti izteikties
par Latvijas arhitektūru?
Latvijas arhitekti ilgi bija izolēti no ārpasaules un tagad
līdz ar internetu un ceļošanu tā ir pilnīgi vaļā. Latvijas arhitekti brauc uz
Vāciju, Dāniju, Holandi un visur citur, un viņiem rodas iespaidi. Es nepārmetu,
bet ir tāds vērojums, ka Latvijas arhitekti ir apmierināti, ja spēj izdarīt tā
kā kolēģi ārzemēs. Bet lieta tāda, ka jābūt labākiem, jo tas jau ir novecojis!
Arhitektūra vienmēr ir vēsture. Ja man tā ideja ir šodien, tad, kamēr uzzīmē,
paiet gads, kamēr uzbūvē, vēl pāris, un tad jau tā ir vēsture. Tad atkal nāks
jaunie un teiks to, ko saka par Nacionālo bibliotēku — nu tas jau 20 gadu vecs!
Esmu vienmēr uzskatījis, ka Latvijas arhitektūras stiprums ir mazā arhitektūra.
Mums nav jābūvē debesskrāpji. Mūsu arhitektūras spēks ir skolas, bibliotēkas,
sabiedriskās ēkas. Nav jābūt lielam, bet izdomātam un izstrādātam. Es vienmēr
esmu strādājis pie mazas ēkas ar tādu pašu atdevi kā pie lielas.
Kas rosina jūs domāt,
ka latviešu arhitektūra ir mazie mērogi?
Kas? Tāpēc, ka man patīk visa tā arhitektūra, kas ir ārpus
Rīgas, lauku arhitektūra. Rīgas arhitektūru nomāc komerciālisms. Un man ir žēl,
ka Latvijas arhitektiem tiek maz sabiedrisku celtņu.
Kāpēc jūs sauc par
modernistu? Un kur, jūsuprāt, beidzas modernisms un sākas postmodernisms
arhitektūrā?
O, jā, esmu modernists. Un postmodernismu es pārdzīvoju, bet
ar zaudējumiem, jo modernisti palika aizmugures plānā. Pirmais modernists, kas
mani iedvesmoja, ir [Alvars] Ālto. Viņam arī nebija sava stila, viņam bija somu
stils, reģionāls stils. Viņš mani iedvesmoja ar to, ka nemeklēja simetriju —
kas gan nav modernistu aizsākta tendence, lai arī tiek asociēta ar to.
Ko jūs saprotat kā
modernistu arhitektūru?
Modernisma sākums jau skaitās tad, kad no fasādēm noņēma
ornamentus un jumtus padarīja plakanus.
Bet jūsu ēkām savā
veidā ir diezgan ornamentāla forma.
Forma jā. Man ir savā ziņā ekspresīvas ēkas, piemēram,
trijstūrveidīga ugunsdzēsēju stacija. Un trijstūris ir uguns simbols, tā ka
manās ēkās ir redzami arī zināmi simboli. Es esmu modernisma atzars, tāpēc tai
monogrāfijai ir nosaukums Metaforiskais modernists. Varētu teikt, organisks
modernists. Piemēram, vācu arhitekts [Hanss] Šarūns arī ir modernists, reizē
esot organisks. Līdz ar to, ka manām ēkām mainās forma, ienākot informācijai,
tās aug kā tāds augs.
Taču jūsu ēkas tai
pašā laikā ir funkcionālas?
Tikai funkcionālas. To galvenais uzdevums ir būt
funkcionālām. Formu dod funkcija, nevis otrādi. Forma ir ekspresīva — tā izsaka
funkciju.
Jūs sacījāt, ka,
projektējot Nacionālo bibliotēku šodien, jums būtu grūti tai atrast metaforu,
jo nacionālā ideja nav klātesoša. Bet šodien jau šī ideja nav mazāk aktuāla.
Tā ir vajadzīga, taču 90. gadu sākumā tā ideja bija
visapkārt. Nacionālā bibliotēka ir kā simbols, jo tās formā ir tās vēlēšanās un
cerības, ticība savai pagātnei un tautai, kas toreiz bija jūtama. Šodien
arhitekti vairāk meklē un šaubās. Es atbildēju, ka man nav metaforas šodienai,
jo man tās nav.
Vai jūsu darbā ir
latviskā iedvesma?
Man par to atgādina kritiķi un citi — viņš ir nācis no
Latvijas, zina, kā ar gaismu rīkoties, un zina, kā radīt patīkamu telpu, jo
viņiem tur ziemeļos ir garas ziemas. Manā vecumā tā lieta ir zemapziņas produkts,
jo es jau vairs nedomāju, to līniju vilkdams, tā velkas pati.
aiz cieņas pret vecumu – ir ok. bet tikai un vienīgi – aiz cieņas pret vecumu. Būtu jaunāks, teiktu… nu neko labu. Nac.biblotēka caur un cauri ir bijis un būs politisks jautājums, nevis arhitektonisks, vai dies pas – racionāls.Šis cilvēks neko labu nav ienesis Latvijā, bet mācīt patīk:)
EU…(K)hmmm…nau te ko nemākulīgi fenderēt izteicienus! Par politiku piekritīšu, bet par pārējo…vai tev vārdā Prometejs?!!! Tu draudziņ pamēģini pamācīt, tā no sirds un bez liekulības, un tad lec gaisā. Varbūt tad arī kāds tev uzdos jautājumus. Bet pagaidām, kamēr vel esi jauns, aizej nokaunēties stūrītī!
Es domāju, ka šāda veida kritikām JĀBŪT PARAKSTĪTĀM!
paldies par pārpublicēšanu, Arti! konkrēto Dienas numuru biju palaidis garām, bet viņu portāls ir tik neelastīgs.
"Vēl tagad viņos ir tā sajūta, ka palīdzībai no kaut kurienes jānāk, viņi nemetas lietās iekšā paši. […] tauta ir neaktīva, tai ir pašapziņas trūkums, tautiskuma trūkums, tā viegli padodas, pazaudē savu valodu, respektīvi, neaizstāv sevi, neredz Latviju kā mazu nāciju. […] ir jābūt ļoti spēcīgam raksturam un sistēmai, lai ar to tiktu galā."
ps. no manis – gaidu, KAD praktizējošie arhitekti panāks, lai viņus sāpīgi skarošs likumdošanas jautājums tiktu atrisināts tikpat zibenīgi, piemēram, KĀ tas notika ar kaušanas metodes maiņu!
medijos taču tika publicēts cipars, kas nepieciešams, lai panāktu izmaiņas likumdošanā – tie ir nieka 60 000 Ls un lieta darīta. Nav svarīgi, kas iemaksā, arhitekts, mediķis vai lopu kāvējs.
mans viedoklis būtu, ka šāda mēroga parādības-personības neprasās pēc lasītāju vai vērotāju vērtējumiem – Birkerta devums un realizēto objektu apjoms un kvalitāte runā par sevi. Savukārt, ja mums tomēr gribas par viņu vērtējoši izteikties, tas vairāk runā par mums pašiem…
cita lieta, ka pārsteidz tie "vingrojumi" ar autortiesībām, kuras pastāv vēl arhitektam dzīvam esot – nepārliecina pamatojums, kāpēc vienā gadījumā tas ir sāpīgi, bet citā – atrodas pamatojums, lai no tā atkāptos
Pasaules arhitektūras vēsturē ierakstīts vārds: Gunārs Birkerts.
Lepojos, ka viņš ir piederīgs arī Latvijai un – ka pazīstu Meistaru personīgi.
Ar prieku atceros darba stundas saistībā ar Latvijas Bankas projektiem
deviņdesmito gadu vidū un – LB "Ēku komitejas" eksperta
Gunāra Birkerta profesionālos ieteikumus un koleģiālo izturēšanos.
20 gadus vilcinātais un mazinātais Bibliotekas projekts:
žēl, ka nenoticis īstajā laikā, bet labi, ka tomēr …
Žēl tikai, ka pielīšana meistaram nav atnesusi adekvātu kvalitāti, Hmmm…
blokz…beidz te zīmēties ar Zahas bildītēm. Ņerkstēšanas varonis atradies. Diez, kā tev ar kvalitāti adekvāto? Tik pat adekvāta, kā tavas lielveikala Mols prāta spējas?
a kas tur ar to Mols? veikals un veikals….
Mols = kādi piebrauc, tādi aizbrauc…tik bagažnieks pills ar spožām mantiņām. Būtu labi, ja varētu labāku metaforu atrast. Prozit! 🙂
Visu cieņu…Gunārs Birkerts.
Interesanti kā meistars kritizē meistarus, tikpat banāli, vienkāršoti un pavirši kā tiek kritizēts pats. Ne velti ir teiciens – ar kādu mēru Tu mērī, ar tādu Tev tiks atmērots. Birkerts vai ne Birkerts, bet arhitektu ētika prasa runāt ar ēkas autoru pirms atrotītām piedurknēm ķerties klāt esoša objekta pārprojektēšanai. Te nu meistars nav izrādījis vienkāršu cilvēcisku cieņu. Tas neparāda arhitekta lielumu, bet cilvēciskuma lielumu…
Es runāju ar Gunāru Lūsi un viņš teica, ka saruna ar viņu tomēr ir bijusi. Tas gan krietni sen un iespējams – Birkerts to piemirsis vai negrib atcerēties. Un tomēr, jāatzīst, ka ar ētiku mums nav tā kā vajadzētu. Ko darīt?
Miķel…tad kad tev būs monogrāfija, tad arī tu varēsi kritizēt ko un kā vēlēsies! Milžu cīņās cīnās Milži. Bet tu un es pagaidām varam priecāties, ja pa reizei izdodās ieskatīties tajā pasaulē kas atrodama aiz Smaragda pilsētas burvja aizkara!
Un, draugs mīļais, nesāc nu te "cilvēciskot" Gunnaru. Tu ko, teiksi ka esi sadzēris ar šamējo? Tas tā, mazliet iznireliski savādāk sāk šķist.
Un kā ir ar to ANONIMITĀTI?
Vai nebūtu jāpārtrauc citus pamācīt slēpjot sevi pašu?
Es domāju, ka atklātāk sevi noraksturot uz doto brīdi nespēju. Ex-Patriot un punkts. Nedomāju, ka mani uz doto brīdi kāds varētu nosodīt par pasivitāti jeb liekulību. Mēģinājis es esmu, un ne jau nu bez panākumiem. Tad nu, ja pēc 2.5 gadu komentēšanas mans rokraksts kādam vel nav pazīstams, tad tas nekādā veidā nav mans nopelns un nekādā gadījumā nav saistāms ar maniem nolūkiem. Ja nepieciešams, manu personību var noskaidrot pie redaktora. Priekš tā ir IP. Bet tas jau sāktu vilkt uz KGB pusi, ne? 😉 Mans vārds, un vel jo vairāk, UZVĀRDS var tik interpretēts pārāk brīvi. Es ļoti labi… Lasīt vairāk »
Zel, ka sadi cilveki dzivo Latvija…
runat un rakstit vari, bet ko tu esi veicis x-pat. velos izlasit un parskatit jusu monografiju(as). kauns.
Visu cieņu GB, meistars paliek meistars. Neviens netaisās pazemināt meistara radīto darbu kvalitāti un neizrādīt cieņu. Tomēr Latvijā pirms meistara darbošanās bija izveidojusies sava arhitektūras skola ( padomju, nepadomju, vēl senāka ), ir kaut kāds respekts jāietur arī pret vietējiem arhitektiem – Tavā izpratnē laikam pilnīgākiem neprašām – bet tas Tavs viedoklis. Neviens ar savu ēkas piedāvājumu nenāk tukšā vietā, Birkerta biblotēkas dēļ tika nojaukts viens tīri pieklājīgs nams, okupācijas muzeja pārbūve ir viens diezgan apšaubāms projekts, kaut vai no tās izslavētās metaforas – gaišie un tumšie spēki, – neba viss bija tik slikti, neba viss tagad ir tik labi.… Lasīt vairāk »
Tavi šodienas komentāri plkst. 15.21 ir ~ tas, ko vēlamības izteiksmē pieminēju no rīta:
Argumentētas Kolēģu sarunas ar pamanāmu cieņu un pašcieņu.
Mjamm…neiznu, ko te vel atbildēt. Vai tu centies šeit kautko noskaidrot, vai vienkārši esi aizvainots par "gaišajiem/negaišajiem" un "eklektismiskiem nojaukumiem"? Te nu es vienīgi varu pievienoties Armandam Biseniekam attiecbā uz komentēšanas stilistiku. Cenšos, bet, diemžēl, par piemiedzot acis, neredzu neko konstruktīvu tevis teiktajā! Vai tu vari man pateikt, kas ir tas, ko tu varētu ieteikt GB, lai padarītu bibliotēku un visu tās polotiku, kā arī Okupācijas muzeju labāku?
Ne tik strauji pār to laipu, cien. J.S. Nedomāju ka tā kaunēšanās lieta ir tik viennozīmīga. Vai tad es esmu tas mongrāfijas/intervijas kritizētājs? Un nevajag piesavināties manus, konkrētai personai domātos, komentārus. Vai jūs A.S. rada?
Ko gribēsi ieraudzīt, to arī ieraudzīsi.
Novēlu kolēģiem un sev – vienmēr sākt ar
Labo lietu ieraudzīšanu.
Katrā projektā, kolēģī un vēl jo vairāk –
lielā Personībā atradīsim gan pērles, gan ne-pērles.
Esmu izvēlējies pirmo variantu,ko novēlu arī
a4d diskusiju/komentāru saturam un stilam:
koncentrētām, smalkām, asprātīgām, niansētām, vienlaikus – koleģiālām, džentlmeņu un dāmu sarunām.
Mūsu profesijas pārstāvji taču atbilst šādam inteliģences līmenim, vai ne?
Zinu, ka šadi raksturotie profesionāļi Latvijā ir gana. Diemžēl, nedomāju, ka tie ir tie ļautiņi, kas šeit kaut ko komentē…atskaitot dažus. Pārsvarā dominē nenovīdība un ņerkstēšana. Diezvai šeit sirsnīga attieksme tiek novērtēta. Te drīzāk ož pēc man diezgan pazīstamajiem Maskačkas padjezdiem. Nu tā, roku pavicināšanas ietvarā… Bet, paldies par to pašu. Gan jau ka kādu dienu X varēs ņemt atkal nost un parunāt ar profesionāļiem. Bet pagaidām…splašnoi "ti meņa njeuvožaješ!"
O, jā Jums X-PAT pārmest pašapziņas trūkumu būtu grēks:"… Zinu, ka šadi raksturotie profesionāļi Latvijā ir gana. Diemžēl, nedomāju, ka tie ir tie ļautiņi, kas šeit kaut ko komentē…atskaitot dažus." Es ,kā Jūsu acīs kraupaina vabole ,tomēr atļaušos pārmest, ja Jūs gribat profesionālu sarunu, tad sāciet ar sevi, un tas sākas ar sevis cienīšanu, kas izpaužas kā rakstīšana savā vārdā, nevis slēpšanās pa kaktiem aiz dažādiem nosaukumiem, tur nav jāmeklē pēc kādas IP adreses, tas ir tikai Jūsu paša ziņā, būt sev pašam, vai alterego. Ja tomēr Jūs uzskatiet,ka ir pamats slēpties, tad tas nozīmē ,ka īsti pārliecināts par sevi… Lasīt vairāk »
Paga, paga! Cik vēl nesen Renārs Putniņš lietoja segvārdu WAT? Jau piemirsies, ne? Nevajag dramatizēt un bāzt acīs anonimtāti, kā visa ļaunuma sakni. Savs laiks anonimtātei, savs – atklātībai. Tu esi pāraudzis pirmo periodu – apsveicu! Ļauj citiem arī paaugties!
WAT bija tikai tāds alterego zināmam cilvēkam ( man), jo pirmajos savos tekstos a4d (par V.Didrihsona projektu) es parakstījos zem komentāra kā R.Putniņš, starp citu tāpat kā googoo ir visiem zināms un neslēpts Pēteris Bajārs.
Renār, bet protams! Viss ir tieši tā kā Tu saki, atskaitot to par tiem krupjiem un slēpšanos/nepārliecinātību! Tu ko, jocīgs kļūsti? Vai tiešām teiksi, ka tie "keomentāri" ir pelnijuši manu profesionālo viedokli?!!! Varbūt, ka es patiesi esmu parāk nežēlīgs, bet mani šī te dūrīšu vicināšana uzjautrina! Teiksi ka WAT un googoo neibija tas pats princips? Slēpjās tikai tie, kuriem no kāda ir bail. Saki man, lūdzu…no kā/kura man, pēc tavām domām ir bail? No tevis? No pilsētas ganvenā arhitekta? Vai varbūt no tiem pašiem anoņimkām, kas ņerkst te? Un beidz ar to Jūsošanos! Ne vienu vien šņabi piebeidzām RTU laikos.… Lasīt vairāk »
ne nu kā….
kad raksti zem kāda "B-GUN" vai "untitled" tad vari rakstīt jebko, gan par to, ka visi slikti- es ne, gan par komunistiem, bet ja ar savu vārdu, tad jau saprot, ka ar visiem tiem cilvēkiem tev vel sadarboties un komunicēt un sāc jau domāt, ko runa…
vai tad nav tā?
Ak Roman…you had me at hello! 🙂 Izdistilējis jau to fundamentālo tu esi, bet vienlaicīgi pazudušas daudzas nianses. Ir jau vel arī tāda lieta kā PR. Profesionālisms zināmā mērā ir tāda puslīdz šizofrēniska pabūšana, ne?
Ok…beidzam te flirtēt. Pie ieročiem! Veiksmi darbos!
Ieintriģēji, ninni studiju gados ar daudziem esmu malkojis, atsit uz privāto pastu X-PAT atšifrējumu ,lūdzu! Pieņemu tepat jau tuvumā esi tik nevaru atkost uz sitienu.
renars@gmarp.lv
Okupācijas muzejs rāda ,,tumšo spēku,, darbību Latvijā, tam pievienojot gaišu apjomu, manuprāt, rodas nepamatota asociācija ar okupācijā iesaistitiem kādiem ,,gaišiem spēkiem,,. Iespējams muzeja darbiniekiem, atrodoties šajās telpās diendienā, emocijas nav tās patīkamākās/ nepieciešama saīsināta darbadiena utt./.
Zināma līdzība ASV vēsturē, kur ,,baltie spēki,, sadzina rezervātos kādreizējos zemju īpašniekus, jo viņi jau nemācēja drukāt naudu,dzīvot uz parāda / filmindustrija attēlo;indiāņi nemitīgi karoja savā starpā, gūstīdami kaimiņu cilts sievietes/
Vai Latvijā tagad valda ,,gaišie spēki,,?
Vai autortiesību aspektus ir tiesīgs izvērtēt LAS ?
Pēc tik ilgām un, patiesi, negaidītām sarunām, gribējās mazliet rezumēt lasīto. Tā sakot, izklāt "synopses". Tad nu, lietas, kas man šķita zīmīgas: 1) Reģionālisms. Lietojot Keneth Frampton teoriju, skaidrs, ka Birkerta lielākais trumpis, šķiet vienlaicīgi arī lielākais klupšanas akmens. Metafora, kas uzskatāma par anti-tēzi reģionālismā, šeit nepārprotami ir radijusi, tā sakot, "kanalizācijas efektu". Labi, tos ņerkstētājus, kas ir saistāmi ar Arhitektūras pasauli ir iespējams ietekmēt, ar "formu valodu" "kompozīciju" un vel citām akadēmiskli nosliektām gudrībām. Bet ko darīt ar to tautas daļu, kuriem arhitektūra galvenokārt saistās ar "patīk/nepatīk" aspektu? Viņi šīs metaforas saskata kā klaju politisku ņirgāšanos un Birkertu kā… Lasīt vairāk »
Te nu, Mik, cepuri nost, jūtas patiess akadēmiskais gars,par tēmu,informatīvi un aizraujoši, lai pirmajā acumirklī liekas o,jē, baigais gabals jālasa vismaz 5 min..
Neuztver kā ironiju, vai kādu tai pakārtotu izteiksmi, patiesi tā domāju.
Nopietni darbi, kas ir ko vērti,
lielākoties, prasa arī krietnus sviedrus –
tas par Tavām izvērstajām profesionālajām pārdomām, Mik,
un Bibliotekas projektu.
Iepriekšējos gadus – dažkārt ieskatījies a4d,
ne reizi nesajutu vēlēšanos pievienoties un ko teikt.
Tavs raksts, manuprāt, ir paliela pērle,
kas vairo cerības turpmāk a4d ūdeņos izaudzēt/atrast vēl citas …
.
Paldies jums abiem!
Kapēc pērle, jāraksta komentārs kā tautasdziesma, spiežot enter pēc 3 vārdiem? Ja sagatavo tekstu word dokumentā, tad vispirms iezīmē tekstu un piespied Cltr+1. Pusaudžiem delfos augstāka kultūra.
Man liekas
jaunais cilvēks, ka
mēs šeit apspriežam arhitektūras jautājumus,
nevis kā pareizi rakstit komentārus delfi.lv
_ko nozīme kombinācija Ctrl+1? 🙂
Ideālisms ir laba lieta, bet vai vienmēr tas ir tik tīri. Ir daudzi jautājumi uz kuriem nesaņemsim atbildes ne no GB, ne arī no kritiķiem: kādēļ GB radās iecere projektēt savā dzimtajā zemē, vai tā bija nostaļģija, vai vēlme apliecināties tautas priekšā, kādēļ šis projektēšanas process bija tik politizēts, kādēļ tika lietotas līdz absurdam naivas metaforas – stikla kalns, Antiņš, rija,- vai Birkerts būdams pasaules klases arhitekts,izcils profesionālis, piemēram Amerikā būtu varējis veidot celtni ar metaforu – vientuļais prēriju jātnieks, lielā māte zeme utt. ar referencēm uz indiāņu vēsturi. Cilvēks, kas ir caur caur kapitālisma caurausts, kā intervijā saka –… Lasīt vairāk »
Atbalstot Tavas pārdomas. 1.Nedomāju, ka reģionālisms ir reducējams uz metaforu klātesamību arhitektūras formālajā risinājumā vai projektu PR pasniegšanā. Arī plika "gaisma un telpa" šai jautājumā skaidrību nevieš. Manā skatījumā tas ir komplekss jautājums saistīts ar laikmeta paradigmu, ekonomisko formāciju maiņu, izglītību, pieejamām tehnoloģijām, indivīdu mentalitātes niansēm utt. 2. Profesionālisma noreducēšana uz naudas saņemšanu par pakalpojumu arī šķiet pārāk plakana. Drīzāk šo jēdzienu varētu saistīt ar specializētu iemaņu kopumu, spēju panākt vēlamo gala rezultātu un māku argumentēti spriest par tēmu citiem saprotami pamatojot savu domu gaitu. 3. Intervija nebija pārpratums – V.G. verbalizēja sabiedrībā radušos priekšstatus un jautājumus, kas no žurnālistikas… Lasīt vairāk »
Turpinot: 1) Par reģionālismu es ļoti labprāt runātu padziļinātāk. Tēma kā tāda ir pat ļoti aktuāla, neskatoties uz krīzi. Brīdī, kad Abu Dhabi jāvelk Dubai laukā no bedres, šeihi sāk domāt par to ko īsti nozīmē reģionālisms. Pats interesantākais ir fakts, ka priekš ši uzdevuma ir noalgoti Ziemeļamerikas (Kanādas, kā smejies) intelektuāļi. Nav gluži Lawrence of Arabia, bet šķiet ka identitātes krīzes risinājumam ar vietējiem spēkiem reizēm nepietiek. Par to, kas no tā visa beigās iznāks, man nav nemazākās skaidrības. 2) Rokraksts ir patiesi kopjama lieta. Čaukstošais kabatā nebūt nav priekšnoteikums…bet palīdz. Un parn to argumentāciju…jā, tā ir tā rokraksta… Lasīt vairāk »
Jautājums Sīlim. Cik tālu esi ticis ar IDENTITĀTI,"VIETAS GARU" un HOLISMU? Man liekas, ka BIBLIOTEKAS vērtēšanai mēs tomēr neesam gatavi.
Cien. Ausma Skujiņa, vai tiešām publiskajā vidē jālieto tik rupjš vārds kā holisms?
Nezinu, kā lai izmēra to "tālumu", bet uz vietas nestāvu. Tāpat kā mainās arī Tavs, jau vairākus gadus bieži pieminētais, "vietas gars". Piemēram, pirms bibliotēkas tai vietai bija pavisam cits "gars", tas tagad vēstures mēslainē, tur, kur nonāks arī mūsu mainīgie un subjektīvie G.B darinājumu vērtējumi. Es neredzu problēmu dažādu personīgu sajūtu vai konkrētās pilsētvides izmaiņu salīdzināšanā [holisma un citās mērcēs garnētu], pasniegt to vērtējuma vai citā formā ir katra pašā izšķiršanās.
Beigās izrādīsies, ka bibliotēkas 20 g vecais projekts būs vienīgā paliekošā vērtība otrās republikas laikā.
citēšu AAron Betsky. "Tā vien šķiet,ka kopš šī ornamentālās plastikas uzplaukuma mūra ēku fasādēs Rīgā nekas daudz vairs nav noticis….Tikai viena būve – emigrācijas astoņdesmitgadnieka Gunāra Birkerta projektētā jaunā nacionālās bibliotēkas ēka, kas kas atgādina stikla kalnu no latviešu tautas pasakām – izjauc šo raibo viendabīgumu….nākotne rādīs, kādu iespaidu celtne atstās uz pilsētas arhitektūras kopumā. Pašlaik tā atgādina dīvainu svešzemju zvēru, kas atroas nepareizā vietā, neīstajā laikā." Un vēl tas pats AA.B. "Daži filozofi – man šķiet, tas bijabija Marks Viglejs runāja par to, kā ARHITEKTŪRA IESŪCAS CELTNĒ UN RĒGOJĀS TAJĀ KĀ SPOKS. Un man šķiet, ka izcilai arhitektūrai piemīt… Lasīt vairāk »
Nedomāju, ka reģionālisms ir reducējams uz metaforu klātesamību arhitektūras formālajā risinājumā vai projektu PR pasniegšanā. Arī plika "gaisma un telpa" šai jautājumā skaidrību nevieš. Manā skatījumā tas ir komplekss jautājums saistīts ar laikmeta paradigmu, ekonomisko formāciju maiņu, izglītību, pieejamām tehnoloģijām, indivīdu mentalitātes niansēm utt.
"Beigu beigās" saruna ir par arhitektūras kvalitāti nevis meistaru indulgenci. Vai nebūtu saprātīgi atzīt, ka visiem [nu man pilnīgi noteikti] gadās veiksmīgāki un ne tik veiksmīgi projekti. Vai tāpēc mēs nevaram par tiem spriest, piedodiet par sviestaino jēdzienu, iespējami "objektīvi"? Verbāla izeja no caurejas
http://worldfi…a.blogspot.com/
http://zaklina…e.blogspot.com/
aiz cieņas pret vecumu – ir ok. bet tikai un vienīgi – aiz cieņas pret vecumu. Būtu jaunāks, teiktu… nu neko labu. Nac.biblotēka caur un cauri ir bijis un būs politisks jautājums, nevis arhitektonisks, vai dies pas – racionāls.Šis cilvēks neko labu nav ienesis Latvijā, bet mācīt patīk:)
EU…(K)hmmm…nau te ko nemākulīgi fenderēt izteicienus! Par politiku piekritīšu, bet par pārējo…vai tev vārdā Prometejs?!!! Tu draudziņ pamēģini pamācīt, tā no sirds un bez liekulības, un tad lec gaisā. Varbūt tad arī kāds tev uzdos jautājumus. Bet pagaidām, kamēr vel esi jauns, aizej nokaunēties stūrītī!
Es domāju, ka šāda veida kritikām JĀBŪT PARAKSTĪTĀM!
paldies par pārpublicēšanu, Arti! konkrēto Dienas numuru biju palaidis garām, bet viņu portāls ir tik neelastīgs.
"Vēl tagad viņos ir tā sajūta, ka palīdzībai no kaut kurienes jānāk, viņi nemetas lietās iekšā paši. […] tauta ir neaktīva, tai ir pašapziņas trūkums, tautiskuma trūkums, tā viegli padodas, pazaudē savu valodu, respektīvi, neaizstāv sevi, neredz Latviju kā mazu nāciju. […] ir jābūt ļoti spēcīgam raksturam un sistēmai, lai ar to tiktu galā."
ps. no manis – gaidu, KAD praktizējošie arhitekti panāks, lai viņus sāpīgi skarošs likumdošanas jautājums tiktu atrisināts tikpat zibenīgi, piemēram, KĀ tas notika ar kaušanas metodes maiņu!
medijos taču tika publicēts cipars, kas nepieciešams, lai panāktu izmaiņas likumdošanā – tie ir nieka 60 000 Ls un lieta darīta. Nav svarīgi, kas iemaksā, arhitekts, mediķis vai lopu kāvējs.
mans viedoklis būtu, ka šāda mēroga parādības-personības neprasās pēc lasītāju vai vērotāju vērtējumiem – Birkerta devums un realizēto objektu apjoms un kvalitāte runā par sevi. Savukārt, ja mums tomēr gribas par viņu vērtējoši izteikties, tas vairāk runā par mums pašiem…
cita lieta, ka pārsteidz tie "vingrojumi" ar autortiesībām, kuras pastāv vēl arhitektam dzīvam esot – nepārliecina pamatojums, kāpēc vienā gadījumā tas ir sāpīgi, bet citā – atrodas pamatojums, lai no tā atkāptos
Pasaules arhitektūras vēsturē ierakstīts vārds: Gunārs Birkerts.
Lepojos, ka viņš ir piederīgs arī Latvijai un – ka pazīstu Meistaru personīgi.
Ar prieku atceros darba stundas saistībā ar Latvijas Bankas projektiem
deviņdesmito gadu vidū un – LB "Ēku komitejas" eksperta
Gunāra Birkerta profesionālos ieteikumus un koleģiālo izturēšanos.
20 gadus vilcinātais un mazinātais Bibliotekas projekts:
žēl, ka nenoticis īstajā laikā, bet labi, ka tomēr …
Žēl tikai, ka pielīšana meistaram nav atnesusi adekvātu kvalitāti, Hmmm…
blokz…beidz te zīmēties ar Zahas bildītēm. Ņerkstēšanas varonis atradies. Diez, kā tev ar kvalitāti adekvāto? Tik pat adekvāta, kā tavas lielveikala Mols prāta spējas?
a kas tur ar to Mols? veikals un veikals….
Mols = kādi piebrauc, tādi aizbrauc…tik bagažnieks pills ar spožām mantiņām. Būtu labi, ja varētu labāku metaforu atrast. Prozit! 🙂
Visu cieņu…Gunārs Birkerts.
Interesanti kā meistars kritizē meistarus, tikpat banāli, vienkāršoti un pavirši kā tiek kritizēts pats. Ne velti ir teiciens – ar kādu mēru Tu mērī, ar tādu Tev tiks atmērots. Birkerts vai ne Birkerts, bet arhitektu ētika prasa runāt ar ēkas autoru pirms atrotītām piedurknēm ķerties klāt esoša objekta pārprojektēšanai. Te nu meistars nav izrādījis vienkāršu cilvēcisku cieņu. Tas neparāda arhitekta lielumu, bet cilvēciskuma lielumu…
Es runāju ar Gunāru Lūsi un viņš teica, ka saruna ar viņu tomēr ir bijusi. Tas gan krietni sen un iespējams – Birkerts to piemirsis vai negrib atcerēties. Un tomēr, jāatzīst, ka ar ētiku mums nav tā kā vajadzētu. Ko darīt?
Miķel…tad kad tev būs monogrāfija, tad arī tu varēsi kritizēt ko un kā vēlēsies! Milžu cīņās cīnās Milži. Bet tu un es pagaidām varam priecāties, ja pa reizei izdodās ieskatīties tajā pasaulē kas atrodama aiz Smaragda pilsētas burvja aizkara!
Un, draugs mīļais, nesāc nu te "cilvēciskot" Gunnaru. Tu ko, teiksi ka esi sadzēris ar šamējo? Tas tā, mazliet iznireliski savādāk sāk šķist.
Un kā ir ar to ANONIMITĀTI?
Vai nebūtu jāpārtrauc citus pamācīt slēpjot sevi pašu?
Nedomāju, ka reģionālisms ir reducējams uz metaforu klātesamību arhitektūras formālajā risinājumā vai projektu PR pasniegšanā. Arī plika "gaisma un telpa" šai jautājumā skaidrību nevieš. Manā skatījumā tas ir komplekss jautājums saistīts ar laikmeta paradigmu, ekonomisko formāciju maiņu, izglītību, pieejamām tehnoloģijām, indivīdu mentalitātes niansēm utt.
"Beigu beigās" saruna ir par arhitektūras kvalitāti nevis meistaru indulgenci. Vai nebūtu saprātīgi atzīt, ka visiem [nu man pilnīgi noteikti] gadās veiksmīgāki un ne tik veiksmīgi projekti. Vai tāpēc mēs nevaram par tiem spriest, piedodiet par sviestaino jēdzienu, iespējami "objektīvi"? Verbāla izeja no caurejas
Es domāju, ka atklātāk sevi noraksturot uz doto brīdi nespēju. Ex-Patriot un punkts. Nedomāju, ka mani uz doto brīdi kāds varētu nosodīt par pasivitāti jeb liekulību. Mēģinājis es esmu, un ne jau nu bez panākumiem. Tad nu, ja pēc 2.5 gadu komentēšanas mans rokraksts kādam vel nav pazīstams, tad tas nekādā veidā nav mans nopelns un nekādā gadījumā nav saistāms ar maniem nolūkiem. Ja nepieciešams, manu personību var noskaidrot pie redaktora. Priekš tā ir IP. Bet tas jau sāktu vilkt uz KGB pusi, ne? 😉 Mans vārds, un vel jo vairāk, UZVĀRDS var tik interpretēts pārāk brīvi. Es ļoti labi… Lasīt vairāk »
Zel, ka sadi cilveki dzivo Latvija…
runat un rakstit vari, bet ko tu esi veicis x-pat. velos izlasit un parskatit jusu monografiju(as). kauns.
Ne tik strauji pār to laipu, cien. J.S. Nedomāju ka tā kaunēšanās lieta ir tik viennozīmīga. Vai tad es esmu tas mongrāfijas/intervijas kritizētājs? Un nevajag piesavināties manus, konkrētai personai domātos, komentārus. Vai jūs A.S. rada?
Visu cieņu GB, meistars paliek meistars. Neviens netaisās pazemināt meistara radīto darbu kvalitāti un neizrādīt cieņu. Tomēr Latvijā pirms meistara darbošanās bija izveidojusies sava arhitektūras skola ( padomju, nepadomju, vēl senāka ), ir kaut kāds respekts jāietur arī pret vietējiem arhitektiem – Tavā izpratnē laikam pilnīgākiem neprašām – bet tas Tavs viedoklis. Neviens ar savu ēkas piedāvājumu nenāk tukšā vietā, Birkerta biblotēkas dēļ tika nojaukts viens tīri pieklājīgs nams, okupācijas muzeja pārbūve ir viens diezgan apšaubāms projekts, kaut vai no tās izslavētās metaforas – gaišie un tumšie spēki, – neba viss bija tik slikti, neba viss tagad ir tik labi.… Lasīt vairāk »
Tavi šodienas komentāri plkst. 15.21 ir ~ tas, ko vēlamības izteiksmē pieminēju no rīta:
Argumentētas Kolēģu sarunas ar pamanāmu cieņu un pašcieņu.
Mjamm…neiznu, ko te vel atbildēt. Vai tu centies šeit kautko noskaidrot, vai vienkārši esi aizvainots par "gaišajiem/negaišajiem" un "eklektismiskiem nojaukumiem"? Te nu es vienīgi varu pievienoties Armandam Biseniekam attiecbā uz komentēšanas stilistiku. Cenšos, bet, diemžēl, par piemiedzot acis, neredzu neko konstruktīvu tevis teiktajā! Vai tu vari man pateikt, kas ir tas, ko tu varētu ieteikt GB, lai padarītu bibliotēku un visu tās polotiku, kā arī Okupācijas muzeju labāku?
Ko gribēsi ieraudzīt, to arī ieraudzīsi.
Novēlu kolēģiem un sev – vienmēr sākt ar
Labo lietu ieraudzīšanu.
Katrā projektā, kolēģī un vēl jo vairāk –
lielā Personībā atradīsim gan pērles, gan ne-pērles.
Esmu izvēlējies pirmo variantu,ko novēlu arī
a4d diskusiju/komentāru saturam un stilam:
koncentrētām, smalkām, asprātīgām, niansētām, vienlaikus – koleģiālām, džentlmeņu un dāmu sarunām.
Mūsu profesijas pārstāvji taču atbilst šādam inteliģences līmenim, vai ne?
Zinu, ka šadi raksturotie profesionāļi Latvijā ir gana. Diemžēl, nedomāju, ka tie ir tie ļautiņi, kas šeit kaut ko komentē…atskaitot dažus. Pārsvarā dominē nenovīdība un ņerkstēšana. Diezvai šeit sirsnīga attieksme tiek novērtēta. Te drīzāk ož pēc man diezgan pazīstamajiem Maskačkas padjezdiem. Nu tā, roku pavicināšanas ietvarā… Bet, paldies par to pašu. Gan jau ka kādu dienu X varēs ņemt atkal nost un parunāt ar profesionāļiem. Bet pagaidām…splašnoi "ti meņa njeuvožaješ!"
O, jā Jums X-PAT pārmest pašapziņas trūkumu būtu grēks:"… Zinu, ka šadi raksturotie profesionāļi Latvijā ir gana. Diemžēl, nedomāju, ka tie ir tie ļautiņi, kas šeit kaut ko komentē…atskaitot dažus." Es ,kā Jūsu acīs kraupaina vabole ,tomēr atļaušos pārmest, ja Jūs gribat profesionālu sarunu, tad sāciet ar sevi, un tas sākas ar sevis cienīšanu, kas izpaužas kā rakstīšana savā vārdā, nevis slēpšanās pa kaktiem aiz dažādiem nosaukumiem, tur nav jāmeklē pēc kādas IP adreses, tas ir tikai Jūsu paša ziņā, būt sev pašam, vai alterego. Ja tomēr Jūs uzskatiet,ka ir pamats slēpties, tad tas nozīmē ,ka īsti pārliecināts par sevi… Lasīt vairāk »
Paga, paga! Cik vēl nesen Renārs Putniņš lietoja segvārdu WAT? Jau piemirsies, ne? Nevajag dramatizēt un bāzt acīs anonimtāti, kā visa ļaunuma sakni. Savs laiks anonimtātei, savs – atklātībai. Tu esi pāraudzis pirmo periodu – apsveicu! Ļauj citiem arī paaugties!
WAT bija tikai tāds alterego zināmam cilvēkam ( man), jo pirmajos savos tekstos a4d (par V.Didrihsona projektu) es parakstījos zem komentāra kā R.Putniņš, starp citu tāpat kā googoo ir visiem zināms un neslēpts Pēteris Bajārs.
Renār, bet protams! Viss ir tieši tā kā Tu saki, atskaitot to par tiem krupjiem un slēpšanos/nepārliecinātību! Tu ko, jocīgs kļūsti? Vai tiešām teiksi, ka tie "keomentāri" ir pelnijuši manu profesionālo viedokli?!!! Varbūt, ka es patiesi esmu parāk nežēlīgs, bet mani šī te dūrīšu vicināšana uzjautrina! Teiksi ka WAT un googoo neibija tas pats princips? Slēpjās tikai tie, kuriem no kāda ir bail. Saki man, lūdzu…no kā/kura man, pēc tavām domām ir bail? No tevis? No pilsētas ganvenā arhitekta? Vai varbūt no tiem pašiem anoņimkām, kas ņerkst te? Un beidz ar to Jūsošanos! Ne vienu vien šņabi piebeidzām RTU laikos.… Lasīt vairāk »
ne nu kā….
kad raksti zem kāda "B-GUN" vai "untitled" tad vari rakstīt jebko, gan par to, ka visi slikti- es ne, gan par komunistiem, bet ja ar savu vārdu, tad jau saprot, ka ar visiem tiem cilvēkiem tev vel sadarboties un komunicēt un sāc jau domāt, ko runa…
vai tad nav tā?
Ak Roman…you had me at hello! 🙂 Izdistilējis jau to fundamentālo tu esi, bet vienlaicīgi pazudušas daudzas nianses. Ir jau vel arī tāda lieta kā PR. Profesionālisms zināmā mērā ir tāda puslīdz šizofrēniska pabūšana, ne?
Ok…beidzam te flirtēt. Pie ieročiem! Veiksmi darbos!
Ieintriģēji, ninni studiju gados ar daudziem esmu malkojis, atsit uz privāto pastu X-PAT atšifrējumu ,lūdzu! Pieņemu tepat jau tuvumā esi tik nevaru atkost uz sitienu.
renars@gmarp.lv
Okupācijas muzejs rāda ,,tumšo spēku,, darbību Latvijā, tam pievienojot gaišu apjomu, manuprāt, rodas nepamatota asociācija ar okupācijā iesaistitiem kādiem ,,gaišiem spēkiem,,. Iespējams muzeja darbiniekiem, atrodoties šajās telpās diendienā, emocijas nav tās patīkamākās/ nepieciešama saīsināta darbadiena utt./.
Zināma līdzība ASV vēsturē, kur ,,baltie spēki,, sadzina rezervātos kādreizējos zemju īpašniekus, jo viņi jau nemācēja drukāt naudu,dzīvot uz parāda / filmindustrija attēlo;indiāņi nemitīgi karoja savā starpā, gūstīdami kaimiņu cilts sievietes/
Vai Latvijā tagad valda ,,gaišie spēki,,?
Vai autortiesību aspektus ir tiesīgs izvērtēt LAS ?
Pēc tik ilgām un, patiesi, negaidītām sarunām, gribējās mazliet rezumēt lasīto. Tā sakot, izklāt "synopses". Tad nu, lietas, kas man šķita zīmīgas: 1) Reģionālisms. Lietojot Keneth Frampton teoriju, skaidrs, ka Birkerta lielākais trumpis, šķiet vienlaicīgi arī lielākais klupšanas akmens. Metafora, kas uzskatāma par anti-tēzi reģionālismā, šeit nepārprotami ir radijusi, tā sakot, "kanalizācijas efektu". Labi, tos ņerkstētājus, kas ir saistāmi ar Arhitektūras pasauli ir iespējams ietekmēt, ar "formu valodu" "kompozīciju" un vel citām akadēmiskli nosliektām gudrībām. Bet ko darīt ar to tautas daļu, kuriem arhitektūra galvenokārt saistās ar "patīk/nepatīk" aspektu? Viņi šīs metaforas saskata kā klaju politisku ņirgāšanos un Birkertu kā… Lasīt vairāk »
Te nu, Mik, cepuri nost, jūtas patiess akadēmiskais gars,par tēmu,informatīvi un aizraujoši, lai pirmajā acumirklī liekas o,jē, baigais gabals jālasa vismaz 5 min..
Neuztver kā ironiju, vai kādu tai pakārtotu izteiksmi, patiesi tā domāju.
Nopietni darbi, kas ir ko vērti,
lielākoties, prasa arī krietnus sviedrus –
tas par Tavām izvērstajām profesionālajām pārdomām, Mik,
un Bibliotekas projektu.
Iepriekšējos gadus – dažkārt ieskatījies a4d,
ne reizi nesajutu vēlēšanos pievienoties un ko teikt.
Tavs raksts, manuprāt, ir paliela pērle,
kas vairo cerības turpmāk a4d ūdeņos izaudzēt/atrast vēl citas …
.
Kapēc pērle, jāraksta komentārs kā tautasdziesma, spiežot enter pēc 3 vārdiem? Ja sagatavo tekstu word dokumentā, tad vispirms iezīmē tekstu un piespied Cltr+1. Pusaudžiem delfos augstāka kultūra.
Man liekas
jaunais cilvēks, ka
mēs šeit apspriežam arhitektūras jautājumus,
nevis kā pareizi rakstit komentārus delfi.lv
_ko nozīme kombinācija Ctrl+1? 🙂
Paldies jums abiem!
Ideālisms ir laba lieta, bet vai vienmēr tas ir tik tīri. Ir daudzi jautājumi uz kuriem nesaņemsim atbildes ne no GB, ne arī no kritiķiem: kādēļ GB radās iecere projektēt savā dzimtajā zemē, vai tā bija nostaļģija, vai vēlme apliecināties tautas priekšā, kādēļ šis projektēšanas process bija tik politizēts, kādēļ tika lietotas līdz absurdam naivas metaforas – stikla kalns, Antiņš, rija,- vai Birkerts būdams pasaules klases arhitekts,izcils profesionālis, piemēram Amerikā būtu varējis veidot celtni ar metaforu – vientuļais prēriju jātnieks, lielā māte zeme utt. ar referencēm uz indiāņu vēsturi. Cilvēks, kas ir caur caur kapitālisma caurausts, kā intervijā saka –… Lasīt vairāk »
Atbalstot Tavas pārdomas. 1.Nedomāju, ka reģionālisms ir reducējams uz metaforu klātesamību arhitektūras formālajā risinājumā vai projektu PR pasniegšanā. Arī plika "gaisma un telpa" šai jautājumā skaidrību nevieš. Manā skatījumā tas ir komplekss jautājums saistīts ar laikmeta paradigmu, ekonomisko formāciju maiņu, izglītību, pieejamām tehnoloģijām, indivīdu mentalitātes niansēm utt. 2. Profesionālisma noreducēšana uz naudas saņemšanu par pakalpojumu arī šķiet pārāk plakana. Drīzāk šo jēdzienu varētu saistīt ar specializētu iemaņu kopumu, spēju panākt vēlamo gala rezultātu un māku argumentēti spriest par tēmu citiem saprotami pamatojot savu domu gaitu. 3. Intervija nebija pārpratums – V.G. verbalizēja sabiedrībā radušos priekšstatus un jautājumus, kas no žurnālistikas… Lasīt vairāk »
Turpinot: 1) Par reģionālismu es ļoti labprāt runātu padziļinātāk. Tēma kā tāda ir pat ļoti aktuāla, neskatoties uz krīzi. Brīdī, kad Abu Dhabi jāvelk Dubai laukā no bedres, šeihi sāk domāt par to ko īsti nozīmē reģionālisms. Pats interesantākais ir fakts, ka priekš ši uzdevuma ir noalgoti Ziemeļamerikas (Kanādas, kā smejies) intelektuāļi. Nav gluži Lawrence of Arabia, bet šķiet ka identitātes krīzes risinājumam ar vietējiem spēkiem reizēm nepietiek. Par to, kas no tā visa beigās iznāks, man nav nemazākās skaidrības. 2) Rokraksts ir patiesi kopjama lieta. Čaukstošais kabatā nebūt nav priekšnoteikums…bet palīdz. Un parn to argumentāciju…jā, tā ir tā rokraksta… Lasīt vairāk »
Jautājums Sīlim. Cik tālu esi ticis ar IDENTITĀTI,"VIETAS GARU" un HOLISMU? Man liekas, ka BIBLIOTEKAS vērtēšanai mēs tomēr neesam gatavi.
Cien. Ausma Skujiņa, vai tiešām publiskajā vidē jālieto tik rupjš vārds kā holisms?
Nezinu, kā lai izmēra to "tālumu", bet uz vietas nestāvu. Tāpat kā mainās arī Tavs, jau vairākus gadus bieži pieminētais, "vietas gars". Piemēram, pirms bibliotēkas tai vietai bija pavisam cits "gars", tas tagad vēstures mēslainē, tur, kur nonāks arī mūsu mainīgie un subjektīvie G.B darinājumu vērtējumi. Es neredzu problēmu dažādu personīgu sajūtu vai konkrētās pilsētvides izmaiņu salīdzināšanā [holisma un citās mērcēs garnētu], pasniegt to vērtējuma vai citā formā ir katra pašā izšķiršanās.
Beigās izrādīsies, ka bibliotēkas 20 g vecais projekts būs vienīgā paliekošā vērtība otrās republikas laikā.
citēšu AAron Betsky. "Tā vien šķiet,ka kopš šī ornamentālās plastikas uzplaukuma mūra ēku fasādēs Rīgā nekas daudz vairs nav noticis….Tikai viena būve – emigrācijas astoņdesmitgadnieka Gunāra Birkerta projektētā jaunā nacionālās bibliotēkas ēka, kas kas atgādina stikla kalnu no latviešu tautas pasakām – izjauc šo raibo viendabīgumu….nākotne rādīs, kādu iespaidu celtne atstās uz pilsētas arhitektūras kopumā. Pašlaik tā atgādina dīvainu svešzemju zvēru, kas atroas nepareizā vietā, neīstajā laikā." Un vēl tas pats AA.B. "Daži filozofi – man šķiet, tas bijabija Marks Viglejs runāja par to, kā ARHITEKTŪRA IESŪCAS CELTNĒ UN RĒGOJĀS TAJĀ KĀ SPOKS. Un man šķiet, ka izcilai arhitektūrai piemīt… Lasīt vairāk »
http://worldfi…a.blogspot.com/
http://zaklina…e.blogspot.com/