Monuments vai arhitektūra?

Raksts par Nacionālās bibliotēkas tematiku.

Pēdējos gados kaut kā neveikli un muļķīgi sanāk ar mūsu profesijas publisko prestižu — tikko kaut ko sāk būvēt Rīgas centrā, var nosaukt jebkuru objektu, gandrīz bez izņēmumiem, tas uzreiz izsauc iebildumu lavīnu — Valsts pieminekļu inspekcija, kā izteikti radoša un kompetenta iestāde, izrādās nav apmierināta ar projekta arhitektoniskiem risinājumiem un mazgā rokas nevainībā norādot kā uz vienīgo pierādāmo nepilnību — pilsētas plānošanas trūkumu, zaļie un zilie populistiski protestē pret it kā sabiedrisko stādījumu un ūdeņu, nekopto un piesārņoto, apdraudētību, neorganizētas arhitektu un viedīgo grupas, kopā un individuāli, pauž pārsvarā vispārīgi-kritiskus vai noliedzošus viedokļus, pensionētie aktīvisti vāc parakstus un grasās tiesāties ar domi.

Objektu tapšanā tieši iesaistītās puses — celtnieki naski būve, projektētāji aizvainoti-augstprātīgi klusi smīn vai labākajā gadījuma īgni ņurd, finansētāji lamājas, draud ar tiesu darbiem un solījumiem sabāzt savu naudu kur citur. Vardu sakot kārtējais skandāls un visiem sabojāts garastāvoklis jaunrades un jauncelsmes prieka vietā. Galu galā viss tiek uzbūvēts, iesvētīts, ar šampanieti un «smalkam aprindām»  palaists un «attīstības un investīciju karavāna» dodas tālāk, atstājot lielāku vai mazāku kluci publiskajā vietā, kā arī mieles un neizpratni ieinteresētajā publikā.

Vai var būt savādāk? Tā — lai rezultātā ir godprātīgs gandarījums ne tikai konkrētajā štellē iesaistītājiem, bet arī parējiem izprast gribētājiem, vai arī vismaz lai paliek argumentēti viedokļi — kas un kāpēc nav labi — analītiska kritika ir zināma ķīla tam ka vērtīga pieredze (īpaši negatīva) kalpos veiksmīgākiem iznākumiem citu reizi. Varbūt jāsāk viedokļu un rīcības noskaidrošanu un veidošanu nedaudz ātrāk — ieceres tapšanas laikā, nevis, kā parasti — būvniecības noslēguma stadijā, kad visa paviršu iebildumu kņada jau ir sen par vēlu un sabiedriskas labsajūtas labad bez tās pilnīgi mierīgi varētu iztikt. Varbūt derētu pamēģināt aprunāties par to savādāk, ne tik primitīvi un politizēti vulgāri, bet kā arhitektiem — interesanti un pēc būtības.

Mums visiem par prieku ir viena nozīmīga un jau ceturtdaļgadsimta aktuāla Liela Arhitektūras Iecere (L.A.I.)? Valsts bibliotēkas projektēšana iesākta pagājušā gadsimta 70.gadu vidū. Šajā laikā piedzīvota gan viena projekta godalgošana izstādē Pompidu centrā Parīzē, gan vidējai arhitektu paaudzei labi zināmu iemeslu dēļ pilnīgi izgāzies vērienīgi izsludinātais projektu konkurss, gan atbildīgo funkcionāru sev kritiskā un publiski neveiklā situācijā ļoti veikls glābšanas gājiens, piesaistot starptautiski pazīstamāko latviešu arhitektu, gan nacionālās vadošās elites populistiskas konjuktūras dēļ vārdos atbalstīta nenoteikta lieluma objekta skiču projektēšana vairāk kā desmit gadu garumā, tautai (pasūtītājam) — periodiski demonstrējot identiskas bildītes, gan pēdējā skiču projekta varianta (mazākā) prezentācija Venēcijas biennālē, kā valstiska debija prestižākajā pasaules arhitektūras skatē.

Prieku par tik ilgstošu un neatslābstošu publisko ieinteresētību projektā nedaudz aptumšo tas, ka gandrīz vienas paaudzes garumā notiekošajam un dāsni finansētajam radošajam procesam tikpat kā nav nekādas intelektuāli profesionālas atdeves — publikāciju, materiālu un atziņu kas liecinātu par «gadsimtu projekta» ietekmi un vietu profesionālās sabiedrības domās, par to savstarpējām attiecībām. Varbūt ir pēdējais laiks to noskaidrot, un nedaudz pārvarot ierasto mentālo kūtrumu un pārprasto korporatīvo ētiku darīt zināmus atklātībai savu attieksmi!