Mežonīgie austrumi

«Latvijā cilvēki ir daudz noslēgtāki. Katrs grib strādāt pats par sevi, nedaloties idejās vai kritikā ar citiem. Taču tieši pastāvīga konfrontācija ar citiem arhitektiem ceļ vispārējo līmeni.»  Par iespaidiem Latvijā stāsta nīderlandiešu arhitekts Manten Devriendt.

Pašreizējā situācija Latvijā dod iespēju arhitektiem likt lietā savu kreativitāti un realizēt dzīvē savas oriģinālākās idejas, strādājot pie visdažādākajiem projektiem. Kā katrs to izmanto, paliek uz viņa paša sirdsapziņas.

Daudzi vietējie arhitekti vēl neapzinās savu lomu Eiropas kontekstā, taču Rietumeiropas arhitektūras zvaigznes arhitektūras nākotni saista tieši ar Austrumiem. Pastāvīgi tiek meklētas iespējas būvēt Austrumeiropas valstīs. Birojs, kurā strādāju Nīderlandē, Neutelings—Riedijk Architects, tāpat kā MVRDV, OMA un citi meklē arhitektus no Austrumeiropas. Bet šiem birojiem ir diezgan grūti tikt pie iespējas te strādāt. Te ir pavisam cita pasaule, mežonīgie austrumi, kā tur saka. Taču ne tikai lielajiem birojiem nav viegli atrast ceļu uz šejieni. Arī atsevišķi arhitekti, kas vēlas papildināt savu pieredzi kādā ārzemju birojā, daudz drošāk jutīsies, braucot strādāt, piemēram, uz Japānu vai Ķīnu nekā uz Latviju.

Attiecībā uz Austrumeiropu, kaut arī tā ir tepat blakus, valda daudz lielākas bailes no nezināmā. Pirmkārt, jau atrast konkrētus birojus un saprast ar ko viņi nodarbojas, apskatīt to paveikto ir gandrīz neiespējami. Retais ir parūpējies par biroja mājas lapu internetā, un (ar pāris izņēmumiem) nav arī nekādu publikāciju ārzemju presē. Taču pretstatā tam, kad šie biroji beidzot ir identificēti un kontakti uzsākti, uzņemšana ir ļoti silta un draudzīga.

Pēc dažiem mēnešiem Latvijā varu mēģināt salīdzināt šejienes un Nīderlandes arhitektu ikdienu. Vispirms jau biroja struktūra. Tur ir ļoti izteikta hierarhija — biroja vadītājs vai vairāki partneri, pieredzējuši arhitekti kā projektu vadītāji, arhitekti ar nelielu pieredzi kā viņu asistenti un, protams, daudz enerģisku, tikko absolvējušu jauno censoņu. Pēdējie bieži vien spēlē ļoti nozīmīgu lomu projektēšanas procesā. Tie strādā ne tikai pie maketiem un rasējumiem, rūpējas par prezentācijas materiāliem un vāc nepieciešamos datus, bet ir arī nenogurstoši ideju ģeneratori.

Grupas pieredzējušākie arhitekti rūpējas par to, lai visneiedomājamākie risinājumi varētu tikt realizēti dzīvē. Nīderlandes biroju spēks slēpjas tieši šajā gadiem iestrādātajā struktūrā, kur katrs zina savu vietu un pienākumus, un visi strādā kā vienota komanda, viens otru produktīvi papildinot. Neskatoties uz izteikto hierarhiju, visi, pat jaunākie darbinieki, vienmēr var izteikt savu viedokli, un tas tiek pilnībā ņemts vērā. Radošas diskusijas ir ļoti svarīgas, vienalga vai pie kopīga pusdienu galda birojā, vakarā pie alus glāzes vai ikmēneša biroja sapulcē. Iespēja izteikties jaunajiem (un ne tikai) arhitektiem palīdz ne tikai atrast labāko risinājumu konkrētajam projektam, bet arī iemācīties formulēt un aizstāvēt savu viedokli.

Latvijā cilvēki šajā ziņā ir daudz noslēgtāki. Katrs grib strādāt pats par sevi, nedaloties idejās vai kritikā ar citiem. Varbūt arī tāpēc jaunie arhitekti tik ātri cenšas nodibināt savus birojus, kaut arī tiem vēl nav nepieciešamās pieredzes. Taču, manuprāt, tieši pastāvīga konfrontācija ar citiem arhitektiem ceļ vispārējo līmeni.

Un, runājot par mītu, ka pazīstamajos Nīderlandes birojos ļaudis strādā visu diennakti, un tiem nav nekādas privātās dzīves, gribētos iebilst, ka tas nav nosacījums labai arhitektūrai vai neizbēgamas sekas darbam labā birojā. Vismaz Neutelings—Riedijk Architects (un viņi nav vienīgie) vienmēr iespēju robežās centās pieturēties pie nine-to-five four-days-a-week darba grafika. Piektā diena paliek pašiem biroja vadītājiem, lai apskatītu un apspriestu nedēļas laikā paveikto, un izdarītu secinājumus.

Varbūt tieši informācijas daudzums, tās pieejamība un apmaiņa ir par iemeslu tam, ka Nīderlandes arhitektūra ir pasaulē tik labi zināma. Ik gadu tiek publicētas neskaitāmas grāmatas par arhitektūru. Biroji paši rūpējas par to, lai viņu darbi iegūtu vajadzīgo publicitāti. PR ir kļuvis par mūsdienu arhitektūras neatņemamu sastāvdaļu. Bieži arhitektu birojos šim nolūkam tiek pieņemti attiecīgi speciālisti.

Arī paši arhitekti daudz domā par darbu noformējumu, to prezentāciju, pat ja tā ir tikai kārtējā tikšanās ar pasūtītāju. No arhitektiem tiek prasītas daudz plašākas grafisko datorprogrammu zināšanas, un spēja īsā laikā vizuāli noformēt prezentējamu materiālu ir ļoti svarīga.

Latvijā man ir nācies dzirdēt sūdzības par to, latviešu jaunie arhitekti nestrādājot ne tuvu tik ražīgi kā viņu ārzemju kolēģi. Ka tas esot manāms gan starptautiskajos plenēros, gan biroja ikdienā. Manuprāt, tas ir saistīts tieši ar to, ka valstīs, kur arhitektūras kvalitāte ir augstāka, notiek nemitīga sacensība, gan studiju laikā, gan pēc tam darbā. Lai tevi pamanītu, lai tu izceltos starp citiem, ir jāmāk sevi parādīt. Ja šī apziņa nāk līdzi jau no paša karjeras sākuma, tas kļūst pašsaprotami. Piemēram, sevis prezentēšana ar portfolio palīdzību Beļģijā un Nīderlandē ir ārkārtīgi nozīmīga, un no svara ir ne tikai saturs, bet arī tā forma (grāmata, buklets, interneta mājas lapa, video, pastkartes u.c.). Turpretī šeit, lai atrastu darbu, bieži nav pat jāpiepūlas uzrakstīt CV. Taču problēma ir arī otrā pusē, vērtētāju pieredzē. Šeit cilvēki nav pieraduši pie tāda informācijas pasniegšanas veida, un reizēm nemāk pareizi nolasīt būtisko. Iespējams, ka darba saturs nemaz nav tik iespaidīgs, taču krāšņā prezentācija apžilbina un liek izdarīt pārsteidzīgus spriedumus.

Tāpat par arhitektūras kvalitāti rietumos ir atbildīga arī izglītības sistēma. Universitāte ir vieta, kur pirmo un varbūt pēdējo reizi mūžā ir iespēja radoši un vispusīgi aplūkot arhitektūru, diskutēt par to un sajusties vienlīdzīgam ar pasaules vadošajiem arhitektiem. Pazīstami arhitekti no visas Eiropas pasniedz projektēšanu vai lasa lekcijas, tādējādi nodrošinot sev attiecīga līmeņa sekotājus. Protams, ka šādos apstākļos ikviens no studentiem cenšas sevi parādīt no vislabākās puses. Mīlestība un pienākuma apziņa, kas pret arhitektūru rodas šajā laikā, nepazūd arī vēlāk, un kļūt par komerciālu producētāju ir daudz grūtāk, ja ne neiespējami.

Taču arī pašiem arhitektiem pastāvīga konfrontācija ar jauno paaudzi ir veids, kā uzturēt sevi formā, saglabāt radošu pieeju, un arī apzināt savus nākamos konkurentus vai partnerus. Attiecībā uz situāciju Latvijā šķiet absurdi, ka daudzi labi jaunie arhitekti brauc strādāt citur, tā vietā lai izmantotu šo brīdi, kas noteikti nebūs ilgs, un realizētu vērtīgu arhitektūru šeit. Jau tagad var novērot, kādā tempā viduvējas un zemas kvalitātes celtnes aizpilda katru brīvo vietu Rīgā. Var izrādīties skumji, ka pēc dažu gadu pasaules apceļošanas, atgriežoties dzimtenē, jāsecina, ka viss jau ir palaists garām.