Māksliniecisku koncepciju un stārkitektu Liepājai!

Arhitekts Ingurds Lazdiņš uzskata, ka varētu plānot Liepājas pilsēttelpu kā vienu no saviem projektiem. «Tuvākie 10 gadi ir izšķirošākie Liepājai. Var gadīties, ka pilsētai attīstoties ekonomiski, telpiski ieraudzīsim Rīgas modeli — tikai turbo režīmā. Ja Liepāja iegūs savu arhitektu, kurš var par pilsētu pastāvēt, izveido koncepciju un tad sagaida savus lielos investorus, varbūt kas mainītos.»

Kā izskatītos Liepāja no galvenā arhitekta vietas?
Liepājā ļoti svarīga ir tās neskartā vide. Ļoti daudz ielu, kvartālu, atsevišķu ēku ir saglabājušas savu neskartumu. Tam būtu vērts veltīt 5—7 gadus, censties to ievirzīt. Ielikt telpiski un vēsturiski pamatotus principus, kas būtu balstīti uz kontinuitāti. Liepājā ir jābūt tādai shēmai, lai nepazeminātu esošās vides vērtību un lai jaunais nepārmāc veco. Liepāja ar plašo centra zonu varētu būt īpaša vide — poligons arhitektūras studentiem un arhitektiem, kas grib specializēties vides un ēku rekonstrukcijā vai renovācijā — jūtīgai tālākajai attīstībai.

Esmu pārliecināts, ka pilsētas attīstības plāns kvalitatīvi nevar rasties bez mākslinieciskas koncepcijas. Ir jābūt mākslas un arhitektūras vēstures teorijā pietiekami pamatotai koncepcijai, kas pareizās vietās saliktu gan attieksmi pret vēsturiskajām ēkām — gan parādītu veidu un vietu, kā un kur tās var tikt attīstītas —piebūvētas vai pārbūvētas, gan norādītu atsevišķas neaizskaramas vai restaurējamas vietas, kurās ietekme nav pieļaujama vai ir tikai ļoti delikāta, maskētā veidā kā, piemēram, apkures ievilkšana vai ventilācijas nodrošināšana vēsturiskai baznīcai.

Rīgas attīstības plānam pašlaik trūkst šādas principialitātes. Tā ir mana intuitīvā sajūta, ka nevar būt attīstības plāns vispār. Katrs attīstības plāns ietver zināmu politiku. Pilsētas gadījumā, nevar būt politika atrauta no kultūrpolitikas. Patreiz redzam, ka politiķu cīņās par pilsētas plāniem mākslas un arhitektūras teorētiķiem ir maza loma.

Lai Liepājai būtu citāds scenārijs, būtu jāsāk strādāt galvenā arhitekta birojam ar koncepciju un pietiekamām pilnvarām, lai, neapdraudot objektīvās ekonomiskās attīstības intereses, tās tiktu ievirzītas, komunicētas, konstruktīvi saskaņotas ar telpiskajām un vēsturiskās pēctecības interesēm.

Tev bija piedāvājums izstrādāt šo radošo attīstības koncepciju Liepājai.
Ja Latvijā vispār ir 700 arhitektu, 40 biroju, no kuriem 3—7 ir augsta līmeņa biroji, tad, kā var cerēt, ka rajonos vai perifērijas pilsētās būs augsti attīstītas rajonu un pilsētplānošanas struktūras? Tam nav ekonomiska pamata. Ja Latvijā būtu 2000 arhitektu, 200 biroju, no kuriem 20 ir augsta līmeņa biroji, kas var savstarpēji sacensties, tad teiktu, ka 1/10 vai 1/20 daļas varētu piekrist Liepājai, un tas būtu līmenis, kurā varētu startēt. Ja patreiz netiekam galā ar Rīgu, taustāmies kā pa miglu — brīžiem ir attīstības plāns, brīžiem nav, kā tad Latvijas trešajā vai ceturtajā pilsētā pēkšņi radīsies kultūras oāze?

Arhitekts gadā var uzprojektēt 4—5 lieliskas, sarežģītas, vērtīgas mājas. Patreiz es tās 5 mājas projektēju Rīgā, nevaru sadalīties uz pusēm, nav pamata atteikties no prakses Rīgā un samainīt pret jaunpraksi Liepājā.

Iespēju apvienot neredzēji?
Tas ir veids, kā iziet no situācijas, kad nav cilvēku, nav resursu, nav līdzekļu un nav arī pieprasījuma. Kopā ar Liepājas gudrajiem mēs pārrunājām to, ka varētu būt arī tāda struktūra, ka darbs tiek veikts uz līguma pamata eksterni. Būtībā pat veselam birojam uzņemoties šefību pār vienu pilsētu: kāds spēcīgs arhitektu birojs kāda galvenā arhitekta vadībā noslēdz līgumu, ka veic visas vajadzīgās darbības Liepājas pilsētas galvenā arhitekta posteņa un biroja nodrošināšanai. Posteņa pienākumus var pildīt viens arhitekts ar pilnu, var ar ierobežotu darba laiku. Galvenā arhitekta biroja funkcijas pārņem viņa arhitektu birojs, kurš nodrošina materiālu sagatavošanu. Man ir vieglāk strādāt, komunikāciju veicot caur savu asistenti. Droši vien, ka algotu cilvēku arī tur. Tas būtu mans birojs mazā modelī.

Domājot par teorētiski iespējamo interešu konfliktu, palieku pie pārliecības, ka, ja mums tajā pilsētā un reģionā nav savu objektu un interešu, nav nekādu pretrunu.

Tas bija Tavs piedāvājums?
Jā, tāda bija mana ideja. Tā nav iedzīvojusies, uz to nav bijuši konkrēti piedāvājumi. Jau vairs precīzi neatceros motivāciju, kāpēc ideja nelikās reāli turpināma.

Ja pie nosacījuma, ka pilsēta to izvēlas, varētu būt tāds notikums, ka, piemēram, fon Gerkāna vai Kolhāsa birojs uzņemas šefību pār Liepājas māsterplānu, tad kāpēc tas nevarētu būt viens, otrs vai trešais arhitektu birojs no Latvijā zināmajiem, kurš ar šo pilsētu noslēdz ļoti atbildīgu, ilgtermiņa līgumu uz 5—7 gadiem?

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000