Mad City Riga. Viedokļi pēc notikuma

Ja jāsalīdzina ar kādiem līdzīgiem pasākumiem Latvijā, tad tēmas ziņā pirmais atmiņā atausa Starptautiskās pilsētvides attīstības asociācijas INTA kongress Rīgā http://www2.a4d.lv/lv/raksti/1306/  pirms deviņiem gadiem. Toreiz tas likās kaut kas Rīgai jauns, nebijis, nesot informāciju, kas pārsteidza, bagātināja, rosināja. Mad City Riga  bija kaut kas krietni mazāks, taču katrā ziņā dinamiskāks, neformālāks, draudzīgāks. Un reizē arī pietiekami pārsteidzošs, arī uz tā fona, kas ir šodien — kad taktiskais urbānisms, pilsētvides aktīvisms ir bijis modē nu jau labu laiku, kad jēdziens «radošums» jau sen šķiet stipri novalkāts,  kad klātienē vai tīklos daudz esam skatījuši TED vai Pecha Kucha  prezentācijas.

Kaut arī lektoru uzstāšanās skāra visiem labi zināmās sabiedrības iesaistīšanas, velosipēdiem un gājējiem draudzīgās pilsētvvides, ilgtspējības un tamlīdzīgās tēmas, tomēr uzsvars uz aktuālāko tehnoloģiju (droni, pašstūrējošās automašīnas, mobilā interneta iespēju rosinātās dalīšanās ekonomikas (shared economy) iespējas u.c.) pielietošanu, saistībā ar labas pārvaldības un iesaistīšanas piemēriem to vērta krietni vien dzīvāku un intriģējošāku. Pasākuma saturiskā kulminācija viennozīmīgi bija  Arup pārstāvja Dena Hila uzstāšanās, kurā viņš asprātīgi un atraktīvi aplūkoja gan ierastas, gan arī futūristiskas ar pilsētu sarežģītību saistītas lietas, kuru pētīšanai un testēšanai viņš tā vai citādi pievērsies. To amplitūda aptvēra Google briļļu piedāvātās papildinātās realitātes izmantošanu velosatiksmē līdz Bartlett skolas «nepabaigtās pilsētas» projektiem, nonākot līdz Team X , situacionistu,  strukturālistu un Kristofera Aleksandera paternu valodas  utml.  Ideju atskaņām un adaptējot tās šodienas tehnoloģiju un iedzīvotāju līdzdalības kontekstā.

Pasākuma izdošanās lielākajā mērā bija Neila Balgaļa un komandas nopelns, viņa personība noteica Mad City formu un iedvesmojošo gaisotni. Žēl, protams, ka pasākums nebija pieejamāks, bet skaidrs, ka organizācijas līmeņa latiņa bija celta augstu, un to nācās balansēt ar izmaksām. Tomēr — Mad City uzstāšanās nu ir pieejamas tīmeklī, LMT Straume lapā. http://straume.lmt.lv/lv/konferences/konferences/dan-hill/1001052

A4D aicināja virkni klātesošo izteikt viedokli par pasākumu, par interesantākajiem priekšnesumiem un tēmām. Daži atsaucās, par ko arī liels paldies viņiem!

Pēteris Bajārs

OUTOFBOX

Galvenais Mad City panākums viennozīmīgi ir impulss domāt un aizdomāties. Gan klātienē klausoties lekcijas, gan pēc tam naktī, sapnī laižoties, to visu pārtīt acu priekšā, gan runājot ar kolēģiem starpbrīžos un darba grupās, gan afterpārtijā nonākot pie atziņas — bet pilsēta taču ir mūsu! Neatkarīgi no vadības, partiju nostādnēm, tā tomēr ir tikai un vienīgi mūsu!

Arī vēl nedēļas pēc pasākuma ir patīkams saviļņojums. Lai arī zāle brīžiem bija pustukša (nākošnedēļ Rīgā esošais Gēls kā reiz piekodina: «Think big, but always aim for a smaller space than you need!»), runātāji bija pasaules līmeņa. Gan Kanādas pilsētplānotāja Brenta Toderiana ‘best of’ kompilācija, gan Arup asociētā direktora Dena Hila radošās metodes pilsētbūvniecisko jautājumu risināšanā.

Tomēr vislielākais melnais zirdziņš izrādījās MaaS Global Ltd. dibinātājs Sampo Hietanens — viņa stāsts par pārvietošanās brīvību, kā arī neskaitāmiem gadiem, kas pavadīti stāstot par ideju, kurai sākotnēji netic neviens. Viņa radītā Whim aplikācija ir pavērsiens transporta lietošanas paradumos, meklējot atbildi, ko man tev piedāvāt, lai tu atteiktos no saviem videi nedraudzīgiem paradumiem. Sampo ceļavārdi: «Don’t think about the map, think about the individuals!» ir pats lieliskākais novēlējums jebkuram nākotnes pilsētplānotājam.

Madara Gibze

ARHIS ARHITEKTI

Dinamiskajā notikumā Mad City man visvairāk iepriecināja mirdzošās runātāju un klausītāju acis par cieņu pret cilvēkiem un mūsu planētu. Meklējot gan sadarbības, gan dalīšanās, gan atkalizmantošanas, gan eksperimentēšanas, gan ilgtspējības un citas «gudras» iespējas iespējas it visur.

Piemēram, mobilitāte, kuru pēdējos gados krietni izmainījušas tehnoloģijas, Helsinkos nesen sākta piedāvāt kā pakalpojums ar abonēšanas maksu – vienā lietotņu saskarsmes protokolā WHIM klientiem ļaujot izvēlēties gan sabiedrisko transportu, gan koplietošanas un nomas velosipēdus, motociklus un automašīnas, gan taksometru pakalpojumus. Tas ļauj iedzīvotājiem atteikties no privātā transportlīdzekļa, sniedzot vēl lielāku pārvietošanās brīvību, atgūt pilsēttelpu cilvēkiem un, protams, samazāt piesārņojumu un globālās klimata pārmaiņas. Savukārt, Arup Digital studio vadītājs Dan Hill izcēla nepieciešamību plānošanas sistēmai būt pietiekami elastīgai, nekoncentrējoties tikai uz cietajām struktūrām, bet apzināties «mīksto» struktūru esamību, veidojot to  iekļaujošu, digitāli pieejamu, veiklu, datu vadītu un balstītu  pierādījumos, kā arī labos un ātros lēmumos.

Andis Kublačovs

Pilsētplānotājs,  biedrības Latvijas Teritoriālplānotāju asociācija valdes loceklis

Atļaušos apgalvot, ka tikko notikušais Mad City Riga bija izcilākais starptautiskā līmeņa pilsētplānotāju un urbānistu pasākums Latvijā, kāds šeit ir noticis pēdējos 20 gados. Minēto izcilību dodu ne vien par piesaistītajiem pasākuma spīkeriem, bet arī par šo spīkeru pārstāvēto ģeogrāfiju (no Tokijas līdz Vankūverai), tematisko spektru un pasākuma komunikācijas formātu. Prieks, ka atļaujamies paskatīties plašāk uz tendencēm un iespējām, nevis vienkārši noslīkstam savās ikdienas problēmās. No organizatoru puses tā bija liela uzdrīkstēšanās lūgt starptautiskajiem spīkeriem uzņemties moderatoru lomu pasākuma ietvaros konkrētu pilsētplānošanas priekšlikumu radīšanā Rīgas attīstībai. Sagaidu, ka jau pavisam drīz tiks radīts šo ideju apkopojums, lai to saprotamā veidā varētu pasniegt arī par Rīgas plānošanu un attīstību tieši atbildīgajiem pārstāvjiem.

Te gan uzreiz izzīmējas arī šādu un līdzīgu pasākumu problēma — tajos piedalās gandrīz vieni un tie paši vietējie aktīvisti (kā teica arhitekts Pēteris Bajārs — dzīvojam paši savā burbulī), bet lēmējvaras vai pat izpildvaras vadības pārstāvju tur parasti nav. Tas apgrūtina jebkādu ideju tālāku virzību, taču neliedz mums aktīvāk iziet ārpus šī «burbuļa» un lobēt politiski nepopulārus, taču pēc būtības sabiedrībai labvēlīgus risinājumus par transporta sistēmas uzlabojumiem, pārvietošanās paradumu maiņu, savu personisko līdzdalību pilsētvides projektu īstenošanā u.tml.

Mums — plānotājiem un urbānistiem — gan arvien ir jāpilnveidojas, lai (kā konferencē tika vairākkārt uzsvērts)  savas šķietami labās idejas iemācītos pasniegt sabiedrībai (t.sk. politiķiem) vienkārši un saprotami, t.i. KISS koncepts (no angl.val. — keep it simple and stupid). Tādā veidā pamazām varēsim iedzīvināt arī tādas spēcīgas idejas kā sabiedrības tieša līdzdalība pašvaldības investīciju budžeta vietējo apkaimju daļu apgūšanā (angl. – participatory budgeting) vai autostāvvietu likvidēšana gar ielu malām, atbrīvojot telpu citām aktivitātēm un mūsdienīgākai mobilitātei.

Mad City Riga deva iespēju vēlreiz pārliecināties arī par «plānošanas klasiku», ka ne jau pilsētplānošanas dokumentu esamība pati par sevi nodrošina pilsētu sekmīgu attīstību, bet gan šo pilsētu vadības spējā pragmatiski turēties pie nospraustā kursa ar darbiem, vienlaikus iesaistot speciālistus un sabiedrību kopumā, un savlaicīgi reaģējot arī uz pilsētu attīstības tendencēm. Vankūvera tam ir lielisks piemērs — 2006. gadā Larijs Bīslijs (Larry Beasly) METREX konferencē par Vankūveras vīziju un rīcības plāniem runāja gandrīz to pašu, ko 2017.gadā Brents Toderians (Brent Toderian) Mad City Riga pasākumā jau par paveikto un arī turpmāk iecerēto šīs ģimenēm draudzīgās Kanādas pilsētas attīstībā.

Jānis Lejnieks

Žurnāls Latvijas Architektūra

Rīkotāji mēdza uzsvērt, ka pasākums ir Ne-konference. Provokatīvais nosaukums un iespēja kopā ar tradicionālo rīta kafiju baudīt glāzi prosecco vai ko stiprāku vedina to salīdzināt ar modes skati, kur eksperti gaida vēl nebijušas dizainera izdomas iznācienu, lai to pavadītu ar aplausiem. Reflektējot par dzirdēto un redzēto, jāatzīst, ka viena otra pilsētu lēmumu sagatavotāju un pieņēmēju daļa gan pasākumā nebija. Piemēram, Rīgas «galvenais» šīs mācību stundas neapmeklēja, bet lūk Liepāju pārstāvēja gan galvenais arhitekts, gan plānotāji.

No globālajām problēmām aktuālākā ir nekustamo īpašumu kompāniju un autotirgotāju atbalstītās piepilsētu izplešanās un automobilizācijas tendenču cīņa pret plānotāju piedāvāto kompaktās pilsētas modeli ar sponsorētu publisko transportu un ikdienas- ne tikai atpūtas, veloceliņiem. Plānotāju arguments — «Labākais transporta plāns ir lielisks zemes lietošanas (land use) plāns», tā Brent Toderian no Vankūveras.

Dan Hill no Arup atgādināja par ģeniālā Cedric Price 1966. gadā retoriski uzdoto jautājumu- «Tehnoloģija ir atbilde, bet kāds bija jautājums?». Šodien mēs saprotam, ka gudrās mašīnas ir tikai līdzeklis, kas situāciju sociāli vāji konstruētā un bezatbildīgā sabiedrībā var pasliktināt. Pašbraucošās automašīnas, ja tās netiks ieviestas kā komunāls transporta līdzeklis, palielinās satiksmes sastrēgumus. Koplietošanas auto entuziastiem var uzdot jautājumu, — kurā vietā nonāk uzņēmuma, Uber vai taxify, peļņa? Vietējā kasē vai transnacionālo kompāniju ofšoros? Nerunājot par vietējo taksometru vadītāju un nodokļu maksātāju interesēm.

Diskusijas uzsildot, īsti vietā bija nesen Rīgā notikusī partizāniskā akcija «veloceliņš Brīvības ielā», kas jau bija paspējusi iekļūt globālajā tīmeklī un no tā viena otra Ne-konferences dalībnieka prezentācijā un leksikā. Sabiedrības pašorganizācijas piemērs ir Berlīnes ielu dārzkopība Šēnbergas apkaimē. Kad pilsēta, taupot budžeta līdzekļus, pārtrauca ziedu stādījumus, to pārņēma iedzīvotāji, kas pēc savas iniciatīvas un gaumes izvietoja ziedus. Publiskā iepirkuma procedūrā iegūtos vienveidīgos stādījumus nomainīja dažviet haotiskie, bet labi domātie zaļumi.

Paldies Grupai 93 un Neilam Balgalim par iespēju dalīties ar pieredzi un lieku reizi saprast, ka mēs neesam uz vientuļas salas.

Sergejs Ņikiforovs

NAMS

Šķiet interesantākās bija Dena Hila un Juana Milla atziņas. Pirmais no viņiem izklāstīja «nepabeigtās pilsētas» principu, stratēģiju kā instrumentu pretnostatot stingri fiksētam plānam otrais norādīja, ka pateicoties datorizācijai pilsētu attīstība kļūst paredzamāka, pamatojot to ar datu apstrādi un uz simulācijām balstītu pilsētu plānošanas sistēmu, ņemot vērā, ka darbojamies reālajā vidē, man svarīga liekas lekciju beigu daļā uz ekrāna pazibējušais Igaunijas eksprezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa teiktais: «Jāpārstāj domāt 19. gadsmita birokrātisko likumu kategorijās, kur viss ir uz papīra. Tas vairs nedarbojas, norādot uz to, ka jāmaina pārvaldība un veids kā notiek saskarsme ar cilvēkiem»

Ir labi, ka diskusija par šīm lietām beidzot pārcēlusies arī uz Latviju, paldies Neilam un Grupai 93 par ieguldīto darbu.