Līgatnes papīrfabrikas ciemats

Pieskarties utopijai

Kad sākām darbu pie Līgatnes papīrfabrikas ciemata vēsturiskā centra izpētes un attīstības koncepcijas projekta, pirmajā brīdī bija grūti saskatīt un aptvert to vēsturisko bagātību klāstu un nākotnes potenciālu, ko sevī slēpa šis unikālais valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis — vienīgais šāda veida komplekss Baltijā, gadsimta mijā viens no modernākajiem Eiropā. Tikšanās ar Līgatnes domes priekšsēdētāju Aināru Šteinu un iepazīšanās ar Līgatnes papīrfabrikas vēsturiskā kompleksa attēlojuma kopijām viesa pārliecību, ka projektam ir ne tikai unikāla un krāšņa pagātne, bet arī darbīgām rokām un radošam prātam uzticēta nākotne. Pārsteidzošs bija entuziasms un patriotisms, ar kādu Līgatnes iedzīvotāji — tās patiesie nākotnes noteicēji — uzklausīja un analizēja mūsu domas, spriedumus un slēdzienus. Viņi ar savu līdzdalību projekta tapšanā padarīja to par aizraujošu un profesionālu izaicinājumu pilnu laiku. Saikne ar līgatniešiem bija jo cieša visā projekta izstrādes laikā no 2008. gada ziemas līdz 2012. gada rudenim, kad tika atklātas Līgatnes papīrfabrikas vēsturiskā kompleksa tūrisma takas.

Līgatnes utopija ar turpinājumu

Līgatnes papīrfabrikas vēsturiskais komplekss uzskatāms par tipisku 19. gadsimta beigu saimniecisko utopiju. Tā būtībā bija vesela pilsēta, kuru cēla, apsaimniekoja, un tajā dzīvoja vienas konkrētas papīrfabrikas strādnieki un īpašnieki. Šādas utopijas (Mill Towns) pasaulē, protams, nebija nekas neparasts un līdz pat 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem tās plauka un zēla. Dramatiskas izmaiņas ieviesa Lielā depresija — daudzas rūpnīcas slēdza, līdz ar to sagraujot arī rūpīgi būvēto rūpnīcpilsētu sociālo sistēmu. Uz šī fona Līgatnes papīrfabrikas komplekss ir unikāls — pilsēta ne tikai pilnībā saglabājas, bet arī spēja noturēt saikni ar rūpniecību — papīrfabrika vēl joprojām ražo un nodrošina darbu 15 procentiem Līgatnes iedzīvotāju. Tādēļ vēsturisko izpēti centāmies veidot pēc iespējas detalizētāku un vienlaicīgi visaptverošu, lai noskaidrotu ne vien to, kā šis utopijas piemērs radās, attīstījās un izdzīvoja, bet arī to, kādi ceļi būtu ejami, lai turpinātu šīs, nu jau demokrātiskās utopijas attīstību.

Vēsturiskā Izpēte

Lai ari vēsturiskā izpēte Latvijas arhivārās sadrumstalotības apstākļos ir biedējošs uzdevums, mums paveicās. Pēc relatīvi neilgas meklēšanas, uzdūrāmies veselam krājumam ar Līgatnes vēsturiskajām kartēm, kuras līdz šim nevienam nebija laimējies atrast. Tās lietojot kā atskaites punktus, veidojām rūpnīcpilsetas izaugsmes matricu, vienlaicīgi gan rūpīgi izdalot dažādos attīstības parametrus, telpisko izkārtojumu un topogrāfiju, gan arī tos saistot laikā. Šāda sistēma ir ļoti pateicīga tieši pārskatāmības ziņā, jo informācijas nesaskaņas un pārklājumi ir viegli atrodami un koriģējami, nezaudējot sākotnējo izpētes virzienu. Rezultātā mums izdevās izveidot tādu kā vēsturisko matricu, kuras ietvarā līgatnieši paši var turpināt aizpildīt un koriģēt dažādas vēsturiskās detaļas, pilnveidojot gan savu, gan ari viesu izpratni par Līgatnes papīrfabrikas vēsturisko kompleksu.

Kas labs līgatniešiem — labs tūristiem  

Vēsturiskas utopijas, kas pie tam ir aizsargājama, pielāgošana mūsdienīgai demokrātijai ir diezgan ambiciozs un neviennozīmīgs projekts. Mūsu darbu vienkāršāku padarīja tas, ka, lai gan Līgatnes rūpnieciskais sociālekonomiskais fenomens Latvijā nebija pārāk izplatīts, pasaulē tas ir bieži sastopams. Vērtīgi bija ne vien tas, ka pasaulē šādu saglabātu un pielāgotu kompleksu ir daudz, bet arī tas, ka to saglabāšanas pieeju spektrs ir ļoti daudzveidīgs: sākot no iesaldētiem muzejiem līdz pat privāti subsidētām mākslas komūnām. Jebkurā no spektra piemēriem neatņemamu lomu spēlē tūrisms. Arī Līgatnes projektā tūrisms bija centrālais elements ne tikai pieejamo resursu dēļ, bet arī kopsaucēja īpašību dēļ, kas ir svarīgi attīstāmā un vienlaicīgi aizsargājamā pilsētvidē.

Ņemot vērā Līgatnes kompleksa netipiski lielos izmērus, jauktās īpašumtiesības, sarežģīto un ielaisto deviņdesmito gadu saimniecisko pašdarbību, jau no projekta pirmsākumiem bija skaidrs, ka jebkāda saglabāšana varēs notikt tikai tad, ja tā lielā mērā respektēs līgatniešu ikdienu un vajadzības. Tieši šai būtībai atbilstošākais šķita «dzīvā muzeja» princips — Līgatne un līgatnieši nevis kā muzeja eksponāti, bet gan kā savdabīgas realitātes uzveduma dalībnieki.

Galu galā izkristalizējās arī viena no nozīmīgākajām projekta tēzēm: kas labs līgatnietim, labs arī tūristam. Šādi saistot brīžam šķietami nesavienojamas vērtības, radās pamats cerībām, ka būs iespējams nostiprināt saikni starp Līgatnes papīrfabrikas ciemata vēsturisko centru un Līgatnes papīrfabriku. Lai arī visi izvēlētie mērķi savā būtībā bija ēteriski un grūti tverami, to nepieciešamība apstiprinājās projekta elementu dizaina procesā. Projekta realizācijā pastāvēja divi galvenie virzieni — apskates objekti un uz tiem vedošo taku, kāpņu un tiltiņu sistēmas restaurācija un attīstība. Projekts bija tikai daļa no vīzijā iecerētās taku un apskates objektu sistēmas. Šajā, pirmajā no trim attīstības fāzēm, tika attīstītas divas dzīvojamo ēku grupas un ar tām saistītās tūrisma takas.


Tiltiņi — praktiskie un romantiskie

Viens no svarīgākajiem elementiem tūrisma taku izveidē bija mazie gājēju tiltiņi. Līdz pat Otrajam pasaules karam, ap 32 nelielu, bet rūpīgi veidota tiltiņu sistēma savienoja plašo Līgatnes taku sistēmu, kurai bija vitāla nozīme pilsētiņas dzīvē. Līgatnes sarežģītajā topogrāfijā izkārtotās dzīvojamās, sabiedriskās un rūpnieciskās ēkas šī taku sistēma padarīja par kopumu. Lai gan neviens no šiem tiltiņiem nav saglabājies, to tēli, kopā ar vārdiem, kas doti vai ik tiltiņam, radījuši nostaļģiju līgatniešu atmiņās un prātos. Primitīvu reprodukciju veidošana te nebūtu attaisnojam, tāpēc meklējām kādu kopsaucēju to būtībai.

Palēnām radās pārliecība (lai gan trūkst pierādījumu), ka to izveide varētu būt papīrfabrikas inženieru vingrinājumi 19. gadsimta tiltu būvniecības sasniegumu ietvaros. Arī mēs, turpinot šos vingrinājumus, sākām ar mūsdienīgiem uzstādījumiem, kuru ietvaros radās ne tikai jauni izaicinājumi dizaina jomā, bet arī formāts, kura ietvaros varētu restaurēt tiltiņu tēlus. Izveidojām dizaina vadlīniju sistēmu jauniem un mūsdienīgiem tiltiņiem, kuru tēli sasaucās ar romantikas apvītajiem vēsturiskajiem Līgatnes tiltiņiem. Mūsu uzstādījumi bija vienkārši un pragmatiski — koks un viegls metāls. Izstrādājām arī detaļas, kuras inženieri prata veikli pielietot. Rezultātā no jauna atdzima divi vēsturiski tiltiņi — Eugen un Wilhelm (Eižens un Vilhelms), atbilstoši iepriekšējai konstrukcijai un, protams, tēliem. Iepriekšminētie dizaina parametri, detaļas un mūsdienīga konstrukcija izmantoti arī Fabrikas tiltiņa būvē.

Malkas šķūnīši — malkai un videi

Malkas šķūnīšu arhitektūra tipiskam arhitektam, iespējams, liktu uzraut degunu, bet Līgatnes  vēsturisko dzīvojamo ēku kompleksa izveidošanā tas bija ļoti nozīmīgs uzdevums, varētu teikt, tā bija arī filosofija. Liels skaits patvaļīgi uzbūvētu malkas šķūnīši rokas stiepiena attālumā no mājas sliekšņa izaicinoši biedēja ar savas varenības apziņu. Atrast veidu, kā samazināt to skaitu, apjomus un vietu ērtā attālumā no mājas — tas bija jauns izaicinājums. Meklējām vēstures liecības, lai atrastu veidu, kā senāk novietoja malku, lai varētu tai ērti piekļūt arī tad, ja tā nav nokrāmēta durvju priekšā. Izdevās atrast kompromisu — malkas šķūnis un malkas placis būs ārpus dzīvojamās ēkas pagalma, bet nelielas piebūvītes  atradīsies pie dzīvojamās ēkas, netālu no ieejas. Rezultāts bija iepriecinošs, — ērtāks malkas glabāšanas veids un arī skaists, pārskatāms pagalms, kas kādreiz veidoja šo dzīvojamo kompleksu sirdi — ar brūzīti, dīķi, dārziem un bērnu spēļu laukumiem.

Visas takas ved uz informācijas centru

Takas Līgatnes topogrāfiski sarežģītajā pilsētvidē ir vitāli svarīgas. Lai arī samērā ērti no jebkura kalna Līgatnes centrā var nokļūt pa autoceļiem, tas parasti ir visgarākais un neinteresantākais veids, kā pārvietoties pilsētā, sevišķi tūristiem. Lielākā daļa taku bija aizaugušas, vietējie tās vairs neizmantoja un bija pat aizmirsuši par to eksistenci. Taku attīstību veidojām pragmatiski, estētiku šim pragmatismam aizņemoties no Līgatnes vēstures. Daudzās kāpnes taku margas un skatu platformas, kuras tika izveidotas ērtākajās un krāšņākajās vietās, tika papildinātas ar nelieliem informācijas stendiņiem, kuri iekļaujas apkārtējā vidē un līgatnieši tagad lepojas ar tiem. Margu dizainam lietojām līgatniešiem pazīstamo krustenisko atsaišu principu, aizpildot plaši izkārtoto vertikālo balstu starpas. Taku labirints sākas un beidzas pie vienas no vecākajām Līgatnes ēkām — papīrfabrikas uzrauga mājas. Arī tā ieguva jaunu interjeru, jumta segumu un jaunu, košu krāsu. Te atrodas tūrisma informācijas centrs.

Utopiskās izjūtas

2012. gada 8. septembri notika Līgatnes tūrisma taku atklāšana. Līdz ar Valsts prezidentu, Rīgas viesiem un projekta dalībniekiem uz svinīgo sarīkojumu pie jaunā tūrisma informācijas centra bija ieradušies arī pilsētas galvenie saimnieki — līgatnieši. Nākuši pa jaunajām takām, kāpnēm un tiltiņiem, pēcāk pa tiem devās uz savām mājām.

Var aprakstīt Līgatnes dabas skaistumu, taču līgatniešu neuzkrītošo sīkstumu, viņu piezemēto cēlumu var tikai izjust. Tikpat neiespējami ir aprakstīt visu aizraujošo projekta tapšanas laiku. Projekts bija veiksmīgi pārdzīvojis ekonomisko krīzi tikpat nosvērti kā Līgatne un līgatnieši pārdzīvojuši vēl ļaunākus laikus. Pat attēli nespēj attēlot to burvīgumu, ko sevī slēpj šī neparastā vieta un iedzīvotāji. Tādēļ reizēs, kad mums jautā: «Bet ko tad jūs tur īsti izdarījāt?» — mēs parasti atbildam: «Aizbrauciet apskatīties»!

Līgatnes papīrfabrikas ciemata vēsturiskais centrs

Valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis Nr. 7427

Atrašanās vieta: Līgatnes novads, Līgatne
Pasūtītājs: Līgatnes novada dome

Projekts:
SIA Arhitektūras birojs Forma — Ināra Kārkliņa
LLC Karklins Design Studio (Bostona, ASV) — Miks Kārkliņš
kā arī Jānis Zaharāns, Gatis Kalniņš, Agnese Smilškalne, Rolands Cibuļskis, Marika Rupeka, Laura Eglīte
Tiltu būvkonstrukcijas: SIA Inženieru birojs Kurbada tilti, Jānis Rāzna, Andris Razgalis
Būvfirma: SIA VEC, SIA Rīgas tilti
Būvuzraugs: Normunds Šteinbergs, Āre Pilds, Staņislavs Adamovičs, SIA Sistēmeksperts

Pielietotie materiāli:
kokmateriālu aizsardzība — Remmers, STO
jumta segums šķūņiem — Izopol Eurofala
tiltiem segums – Latvijas Finieris, Riga Foot
informācijas stendiem — Latvijas Finieris, Riga Form

Foto un rasējumi: arhitektūras biroja Forma arhīvs
Projektēšana: 2008–2009
Būvniecība: 2010–2012