Liepājā iezvana jauno kapliču

25.novembrī, kad visas Latvijas kapsētas klāja svecīšu vakari, atklāja Liepājas Dienvidu kapsētas kapličas jaunbūvi. Vasaras sākumā būvēt sāktā izvadīšanas ēka bija gatava jau oktobrī, nu mērķi sasnieguši vēl tikai augustā Liepājas domes piešķirtie līdzekļi zvanu torņa projekta izstrādei — latviešu bēru tradīcijai atbilstošais arhitektoniskais ansamblis ir pabeigts. 

Kapliča nav starp tām konstruktīvajām mīklām, kuru atrisinājumi sastāda arhitektu darba ikdienu. Ik retā reize ir gadsimta minējums, kādam būt priekšnamam uz mūža mājām. Jo vairāk — Latvijā. Jaunākā zināmākā kapliča tradicionālās Latvijas lauku arhitektūras formās te uzcelta 2004.gadā Smārdes pagasta Milzkalnes kapos pēc Andra Kronberga komandas Arhis projekta. Tur plānojums ietver ideju — «ceļu», kas sākas ar masīvām ieejas durvīm un noslēdzas lielā logā — «dabas altārī».

Tālu atskan šveicieša Pētera Cumtora sirds darīto svētnīcu klusums — nesen lauka vidū Vācijas dienvidos veiktā arhitektūras mistērija — Brāļa Klausa kapela (Bruder Klaus Chapel) — nav novedusi no takas daudz agrāk Šveices kalnos ieslēptās Svētā Benedikta kapelas (Saint Benedict Chapel) svētceļniekus. Liepāja būs Latvijas arhitektūras šāgada balvu šķīrēju svētceļojuma dienvidrietumu galapunkts — pilsētas Būvvalde kapličas jaunbūvi izvirzīs gada skatei. Vecliepājas rajona arhitekte Gunta Šnipke ir gandarīta: «Dienvidu kapsētai ļoti nepieciešamā funkcionālā būve izceļas arī ar labu arhitektonisko izpildījumu.»

Lakoniska kapela bez tornīšiem

Liepājas teritorijā atrodas 6 kapsētas — Vecie kapi [pie Ziemeļrietumu ostmalas, 13.gs.], Līvas kapsēta [pie Klaipēdas ielas, 18.gs.], Ziemeļu [pie Kalpaka ielas, 19.gs.], Centrālā [pie pilsētas dienvidu robežas, 20.gs.] un Dienvidu [aiz dienvidu robežas, 20.gs.]. 19.gadsimta Liepājas uzplaukuma liecības glabā arī mirušo izvadīšanas rituāla celtnes, kuras projektējis toreizējais pilsētas arhitekts Maksis Pauls Berči. Vecajos kapos bijušas pat vairākas ietekmīgu dzimtu kapličas, diemžēl sociālisma postu pārcietusi vienīgi Stinci ģimenes apbedījumu vieta. Taču 1884.gadā pēc būvuzņēmēja Rīges pasūtījuma neoromānikas formās tapušais apbedīšanas ceremoniju paviljons Līvas kapos kalpo vēl šobaltdien.

Mācību uzdevumā kā Liepājas Mākslas vidusskolas audzēknis arhitekts Agris Padēlis—Līns dabūjis pētīt visas vēsturiskās kapličas Liepājā: «Zinu no galvas. Tādas bazilikas!» Viņš norāda uz viena perioda atspulgu tās veidolos, teju vienu pilsētas izaugsmes laiku. Nupat atklāto un pēdējo Liepājā būvēto kapliču šķir gadsimts. Attālums gan neliels — kāds kilometrs, ko līdzšinēji mēroja sērojošie tuvinieki, izvadot aizgājēju no Centrālkapu kapličas līdz apglabāšanai Dienvidu kapsētā.

Jaunā kapličas ēka neapbūvētajā, sabiedrisko un darījumu iestāžu apbūvei paredzētajā Liepājas pierobežas un piejūras teritorijā pie Dienvidu kapsētas ziemeļu žoga arhitekta Padēļa—Līna daiļradei nesusi neraksturīgu izpausmi — krāsotu, kailu monolīto dzelzsbetonu. Modernisma mežonība un sociālistiskās arhitektūras tīrība, Lekorbizjē Dievmātes baznīcas Ronšānā sentiments un latviskots Tadao Ando. «Tamdēļ, ka vēlme bija ļoti lakoniska. Tā ir bezgala plaši attīstījusies kapu teritorija bez nekādas apbūves, kur tāda tik ātri arī neparādīsies, tādejādi tikai paši kapi veido vietas raksturu, netālie forti — betona atmiņu. Nav iemesla kādam konkrētam Liepājas arhitektūras raksturam.» Turklāt kapela ar tornīšiem būtu par dārgu. Lai arī Agris labprātāk sastrādājas ar privātu pasūtītāju — «konkrētu gribu», šis pašvaldības aicinājums tāpat kā paralēlā iespēja mainīt leģendārās pilsētas gājēju ielas tēlu viņu pagodinājis. Un projekts attīstījies idejai paļāvīgi.

Čaula starp dzīvi un nāvi

Jaunā kapliča ar brīvi stāvošo, 13,5 metrus augsto zvana torni ir padomju laikā izbūvētā stāvlaukuma kompozīcijas centrs, kam pakārtoti izmainīta galvenā ieeja kapsētā. Tas ir zems, vienkāršs, vienstāva apjoms ar fasādē «iecirstu» ieeju. Tai atstatus noliktais dzelzsbetona tornis ar kaparā iešūtu statni dod tektoniski saskanīgu vertikālo dominanti. Uzņēmumā Liepājas metalurgs izgatavoto, 9,5 metru augstumā iekārto, 200 kilogramus smago zvanu darbina ar rokām. Ansambli vieno betona apmalē ierāmēts horizontālais labiekārtojums — akmenī bruģēta platforma ar vientuļu sēru vītolu priekšplānā, ko no piebraukšanas zonas atdala ažūrs metāla žogs.

Agris runā par dzīvi kā gatavošanos nāvei: «Nāve ir organiska cilvēka dzīves daļa — dzīves beigas. Tā nav nedz pompoza, nedz pārlieku saskumdināta situācija,» un ļaušanos tradīciju modelēt brīvāk nodēvē par pilsētas attīstības brīvību. Mēģinājums dzelzsbetonā materializēt robežas trauslumu «starp dzīvi un nāvi» kā nosacītu telpu, kur bez raudināšanas motīviem atvadīties no mirušā un padomāt «par pēdējo ceļu un sapratni sevī», izaudzis it kā papīra čaulā, kura plaknē ar cilvēku virzību iespiestas durvis…

Durvis, kuras atver un aizver

Misiņā apkaltas durvis ierasti ved tieši ceremoniju zālē. «Nonākam debesu apmirdzētā starpzonā, pirms miesu aiznes uz kapu kalniņu.» Virs podesta zārkam no jumta loga noorientētu dabīgo izgaismojumu Agris sauc par asociatīvu pavadīšanu debesīs, bet pašu būvīti — par šķirstiņu starp debesīm un zemi. Protams, ēkā izvietotas dažādas palīgtelpas — lietvedei, kapračiem, inventāram, tajā atrodas zārku noliktava un saldētava. Taču publiskā iekštelpa ir vienkārša: «Bezgalīgs gals un gaismas stars no augšas.»

Interjerā nav reliģisku simbolu. Tā ir telpa ar melnu gala sienu, kas ievieš bezgalīgu perspektīvu, ar metāla griestiem, kas spoguļo betona šķembu grīdu, un divām kaltām lustrām. Ar dekoru svinīgumu Agris vēlējies izrādīt cieņu cilvēku saspringtībai šādos gadījumos. «Tie ir manu radu kapi. Tēva un vecāmammas. Droši vien būs arī mani…»

Asfaltēto priekšlaukumu — autostāvvietu un pieturvietu — funkcionāli sakārtos nākamajā būvniecības etapā. Nākamgad tur izbūvēs kapsētas biroja ēku, iekārtos ziedu kioskus, tualetes un soliņus.