Lāses, pikseļi un polsterēti krūšturi

Prezentācija šodien notiek apmēram tā: stārkitekts projecē uz video ekrāna ātrgaitas datoranimāciju, kas attēlo koši kolorētus viļņus. Tālāk viņš ar drebelīgiem peles klikšķiem secīgi norāda uz katru no krāsas dzīslām, vienlaicīgi uzskaitīdams: Šis ir peldbaseins, šis ir priekšnams, šī ir garāža.

1980.gados avangarda arhitekti stāvu plānus izpildīja eļļā. Prezentācija tajā laikā notika apmēram šādi: stārkitekts (starchitect — spožs, izcils arhitekts) projicēja uz izrullēta ekrāna eļlas gleznojuma negatīvu, kas attēloja kompozīciju no izšļakstītas krāsas. Tālāk viņš ar drebelīgu lāzera rādīkli norādīja uz atsevišķiem krāsas triepieniem, secīgi uzskaitīdams: «Šis ir peldbaseins, šis ir priekšnams, šī ir garāža.» Divdesmit gadus vēlāk ir sperts milzu solis datorizētas prezentācijas virzienā: jaunā avangarda arhitekti stāvu plānus izpilda pikseļos. Prezentācija šodien notiek apmēram tā: stārkitekts projecē uz video ekrāna ātrgaitas datoranimāciju, kas attēlo koši kolorētus viļņus. Tālāk viņš ar drebelīgiem peles klikšķiem secīgi norāda uz katru no krāsas dzīslām, vienlaicīgi uzskaitīdams: «Šis ir peldbaseins, šis ir priekšnams, šī ir garāža.»

Īsi pirms XX gadsimta beigām daudzi progresīvi arhitekti lika aizvākt projām savus rasējamos galdus. Turpmākās naktis tika tērētas, cītīgi vingrinoties datorprogrammās. Kopš tā laika viņi ir producējuši ēkas, kas bango un izliecas. No datoriem gaidīja automātisku jaunas arhitektūras vairošanu. Jaunā elektroniskā zīmēšanas mašīna ar savu mainīgo mērogu atbrīvos arhitektūru no nemainīgā kādreizējo rasēšanas sliežu deviņdesmit grādu leņķa. Tas atsauc atmiņā septiņdesmito gadu feministes, kas dedzināja savus krūšturus, lai atbrīvotu krūtis ar ideju, ka tas automātiski novedīs pie jauna veida sievietes izveidošanās. Divdesmit piecus gadus vēlāk viņu meitas atkal šturmē veikalu veļas nodaļas, lai nopirktu piepolsterētos krūšturus savas sievišķības uzsvēršanai. Kiberarhitektūra putro līdzekļus ar saturu visai līdzīgā veidā.

Datoru revolucionārā spēka manifests ir locījumi, ķermeņi un lāses, ko redzam parādāmies it visur. Tās ir bijušas tēmas kongresiem, grāmatām un rakstiem. Kāda autoritatīva arhitektūras žurnāla galvenais redaktors aizsāka kampaņu to aizstāvībai. Progresīvas arhitektūras skolas ir organizējušas bezpapīra studijas. Papīra nelietošana kļuva par pagodinošu apzīmējumu datoravangardam. Septiņdesmitajos termins papīra arhitekts bija cienījams apzīmējums nopietniem arhitektiem, kuri, alkstot pasūtījumus, gremdējās projektos, kas interesēja pašus. Šim apzīmējumam nebija nekāda sakara ar izvēli par labu papīram, bet liels sakars ar faktu, ka šo arhitektu projektus reti realizēja. Deviņdesmitajos —bezpapīra arhitekts? bija pavārds arhitektiem — gudreļiem, kuri bija aizrāvušies ar datorprogrammām. Šeit papīra trūkumam nav bijis sakara ar faktu, ka viss, ko viņi darīja, bija tādēļ, lai tiktu uzbūvēts, bet vienkārši ar viņu noniecinošo attieksmi pret papīru.

Pateicoties šim jaunajam virzienam, izliekta ēka bija kļuvusi par arhitektūras progresa zīmi trešoreiz pēc kārtas. Vispirms, sekojot auto un lidmašīnu panākumiem, nāca aerodinamiskais stils. Gadsimta vidū, atspoguļojot kodollaikmetu un lidojumu kosmosā, nāca atomiskais stils (par tā virsotni kļūstot bikini, kas trāpīgi nosaukts tropiskās salas vārdā, kuru izmantoja kodolizmēģinājumiem).

Un tagad mums ir līkumoti—ķermenizētais—pilienveida stils (foldbodyblob style), sperot pirmos soļus informācijas tehnoloģijas un biotehnoloģijas virzienā. Katru reizi atkārtojas tas pats: baidoties palaist garām dalību jaunās tehnoloģijas apburošajā parādē, arhitekti pieņem tās ikonas. Aerodinamika dod priekšrocības lietām, kas kustas, bet ir tikpat kā nebūtiska tām, kas nekustas. Liekumi ir piederīgi kvantu fizikai un DNS spirālēm, bet ne pārāk ērti grīdām un sienām. Viļņveidīgas ēkas nerodas jaunu projektēšanas tehnoloģiju iespaidā, bet galvenokārt tādēļ, ka arhitekts vēlas tādu formu. Jauni projektēšanas līdzekļi noved lielākoties pie jaunas stilistiskas iezīmes, bet ne pie fundamentālas arhitektūras atjaunotnes. Nav brīnums, ka paaudzi pēc sava plaukuma liekumveidīgie stili (piemēram, art deco, piecdesmitie gadi) tiek uzskatīti par vecmodīgu kiču, kas, šķiet, iedvesmojam galvenokārt tos, kuri nodarbojas ar senlietām. Arhitektu traģēdija ir tā, ka arhitektūra ir sena tehnoloģija, kas, saukta veiksmīgā žanriskā apzīmējumā par nekustamo īpašumu, saskaras ar svaru, lēnumu un inerci. Tā atvasina savu jaunradi ne tik daudz no citu tehnoloģiju formām kā no sasniegumiem pašas būvtehnoloģijā un no sociālo programmu radikāli mainīgās dabas. Visskaistākie gadsimta līkumi, kā tas mēdz notikt, tika izveidoti nevis ar datoriem un pikseļiem, bet ar uzdrīkstēšanos un amata prasmi: Kandelas plānsieniņu dzelzsbetona čaulas, Gaudi apvērstie ķēdesveidīgie modeļi un Īmsa presētais saplāksnis.

Vēl cita datoru lietošanas ietekme ir bijusi arhitektūras prezentāciju nonivelēšana. Reiz aizsācies ar stīvām līnijām melnbaltā izpildījumā, Basic vai Cobol programmās zīmētiem modeļiem Nintendo paaudzes mācekļu pieplūdums (kuri visi ir apguvuši populāro Photoshop programmu) ir nozīmējis evolūciju līdz krāsu miljoniem (millions of colours) ar ieskenētajiem mākoņiem, kas ir bezrūpīgo (happygolucky tipa) ekstru apdzīvotas. Šodien neviens sevi cienošs arhitektūras uzņēmums vai pilsētas departaments neiztiek bez datorkolāžām. Dīvainā veidā tomēr šīs fabricētās mākslinieciskās impresijas ir tagad kļuvušas pamatīgi savstarpēji apmaināmas, tādēļ bezjēdzīgas. Iecienīts personāžs tajās ir jaunā—dāma—minisvārku—ietērpā—ar—volkmenu vai jaunais—cilvēks—šortos—uz—skrituļdēļa, gluži tāpat kā piecdesmito gadu ogles zīmuļa tehnikā zīmētās perspektīves bija nemainīgi izdaiļotas ar sumaka tipa kokiem. Šodien Photoshop kolāža ir tālu pārspējusi reklāmas akvareļilustrāciju, ja runa ir par pilnīgi nekā neizteikšanu.

Elektroniskās revolūcijas lielie solījumi attiecas uz internetu. Arhitekti aizgūtnēm iekārto savas mājaslapas lielajās cerībās uz jauniem virtuāliem izaicinājumiem. Faktiskie interneta sniegtie arhitektoniskie izaicinājumi ir tomēr tikai daži un reti: kāda lieka datu pārraides kontaktligzda terasveida mājā vai ergonomisks roku balsts birojam. Interneta lietošanas blakusprocesi rezumējas banālos loģistikas uzdevumos, kas tiek izspēlēti mālu ietvertos industriālos apbūves gabalos: amazon.com — noliktavas, ups.com — šķirošanas nojumes, cisco.com — standarta īres biroji. Īstās virtuālo palīdzības dienestu un izziņu biroju mājvietas drīzāk asociējas ar deviņpadsmitā gadsimta sviedrētavām, kur šujmašīnas gan ir piekāpušās datoru priekšā, bet vāji atalgotas sievietes joprojām sēž cieši cita pie citas (labāk ausīm, sliktāk acīm). Nav īsts stimuls jaunai tipoloģijai, nemaz nerunājot par jauno arhitektūru. Geitss un Džobss joprojām nav Levers vai Sīgrams; ziepes un viskijs acīmredzot spēcīgāk stimulē arhitektūras atdzimšanu nekā softvērs un hārdvērs. Jaukākais, ko arhitektiem līdz šim ir devusi elektroniskā revolūcija, ir karjeras maiņas iespēja: jaunajiem arhitektiem, kuri pirms desmit gadiem pārkvalificējās par labi apmaksātiem datorkonsultantiem, tagad seko jauna partija dizaineru, kuri pārtop par veiksmīgiem tīmekļa pavēlniekiem — vienīgajiem patiesajiem kiber—arhitektiem.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x