LAS kongresa cilvēks — Zaiga Gaile

«Enerģētiskas kopas vienkārši rodas, tās nevar izdomāt. Cilvēkus aizrauj kāda misijas sajūta, un tad viņi atraisās,» Zaiga Gaile sniedz izvērstas atbildes intervijā, lai arī ievēlēšanas gadījumā atsakās no iespējas kļūt par LAS vadītāju.

Vai ievēlēšanas gadījumā piekritīsiet kļūt par LAS vadītāju? Kāpēc jā vai nē?
Nē. Es neprotu savienot darbu birojā ar tik liela apjoma sabiedrisku darbību. Manas profesionālās dzīves prioritāte ir projekti, kurus jūtos aicināta vadīt, rūpīgi izstrādāt un uzraudzīt. Tuvākā laika plāni nākošiem trim gadiem ir apjomīgi un man ļoti interesanti.

Es ierosinu apspriest un atbalstu Uģa Kaugura (Liepājas galvenā arhitekta pieredze) kandidatūru. Uģis varētu būt labs stratēģis un vadītājs. Vai Jānis Dripe (diplomāts, Kultūras ministra pieredze), kas jau ir vadījis mūsu organizāciju, un darīja to labi. Kāpēc ne Jānis Lejnieks? LAS vadītāja amats labi pārklājas ar muzeja vadību un žurnāla redaktora darbu. Abas struktūras labi darbojas, mums ir labs žurnāls un aktīvs muzejs. Kriminālie piedzīvojumi ir darījuši Jāni tikai stiprāku un drošāku. Ar šādu žestu mēs pārliecinoši pateiktu sabiedrībai, ka arhitektu brālību nespēj iespaidot varas spiediens un manipulācijas.       

Kādu pozitīvo pieredzi pārmantot no līdzšinējā LAS priekšsēdētaja pozīcijas? Kādus trūkumus saskatījāt?
Profesionālai sabiedriskai organizācijai ir jēga, ja tā pārstāv un skaidro arhitektu intereses sabiedrībai, vieno un balsta aroda brālību.

Mums ir vajadzīga inteliģenta, pozitīva, spēcīga un profesionāli prestiža personība. Juri Pogu ievēlējām, jo bijām saviļņoti no arhitekta starptautiskajiem panākumiem un jaukajām cilvēciskajām īpašībām. Juris ir ļoti atvērta, vienmēr smaidoša un pozitīva personība, kas stāvēja ārpus intrigām un klačām. Vairāk varēja vēlēties pamanāmību sabiedrības apritē, strīdīgos jautājumos spēcīgāku LAS viedokļa pozīciju mēdijiem. Ir jāapzinās, ka šis amats ir ļoti darbietilpīgs, un Juris taču visu laiku ir aktīvi strādājis arī birojā.  

Kā sekmēt paaudžu dialogu, diskusiju kultūru un komunikāciju arhitektu vidū ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās?
Arhitektu savienība bija mūsu vienīgais veldzējošais patvērums padomju laika noslēgtajā situācijā. Aktīvi darbojās dažādas sekcijas, notika izstādes un labas balles. Vai varat iedomāties, ka vieni no apmeklētākajiem bija kluba vakari ar ceļojumu atskaitēm un diapozitīvu demostrējumiem? Vēl nevaru aizmirst Georga Barkāna stāstījumu par Parīzi ar impresionistiskiem krāsas un sajūtas fiksējumiem caur arhitekta redzējumu. Līdzīgi bija paralēlajās radošajās savienībās, kas bija nozīmīgas pozīcijas profesionāļiem un sabiedrībai. Situācija ir mainījusies. Radošās savienības ir gandrīz zaudējušas iepriekšējo saturu. Likās, pat iznīks. Grūtākais — pārejas laiks ir aiz muguras.

Es ilgi darbojos lauku arhitektu kopā, vēlāk arī kā vadītāja. Kolhozu arhitekti jutās vientuļi un izolēti, un šādai apvienībai bija vienkārši jārodas. Uz kopas bāzes radās grupa Māja. Ņēmāmies kā traki — lekcijas, dalība pirmajā Arhitektūras triennālē Tallinā, baltā grāmatiņa Māja (divās valodās), performance izstāžu zālē Latvija (10 dienas). Kāpēc es to stāstu? Tādas enerģētiskas kopas rodas, kad tām ir jārodas, tās nevar izdomāt. Cilvēkus aizrauj kāda misijas sajūta, un tad viņi atraisās.

Ja atjaunotu jauno arhitektu sekciju un gadskārtējās izstādes? Mums tā bija īsta iespēja sevi izteikt un parādīt pirms gadiem piecpadsmit. No vienas puses, esmu drusku nobažījusies par arhitektu jauno paaudzi, kas netiek pie teikšanas (LAS gada skatēs vai žurnālu slejās), no otras, — jūtu zināmu iedomību un lielu pašapziņu.

Simptomātiska ir free—lance tendence. Jaunais cilvēks nobeidz augstskolu, studiju gadus ir pastrādājis birojos ar lielāku vai mazāku slodzi ražošanā, tajā droši vien vīlies, jo maz iespēju radoši izpausties, un sajūtas gatavs darboties neatkarīgi. Kāda ir pasaules pieredze, kā veidojas labs un ieceres realizējošs arhitekts, un kādas ir komponentes, kas to veido? Ir zināšanas, ko skola nevar iemācīt, ko var iemācīt tikai darba zīmējumi, dialogs ar klientu un būvlaukums. Arhitektūra ir skarbas pieredzes profesija.

Kā rāda bēdīgā pieredze Rīgas vēsturiskajā centrā, ir grūti stāvēt pretī «vareno» spiedienam, turēt arhitekta stipro mugurkaulu. Vairumā gadījumu es saredzu, ka arhitekts nav bijis līdzvērtīgs partneris dialogā gan ar investoriem, gan ar pilsētas vadību. Mani neinteresē atrunu un aizbildināšanās teksti, mani interesē rezultāts, ko es redzu.

Daudzi sūdzas, ka nav ar ko parunāties. Varbūt jāaktivizē arī citas sekcijas, lai celtu galdā savas skices un pārrunātu ar kolēģiem. Informācijas apmaiņa vairs nav problēma. Virtuāli tā ir ļoti operatīva. Rakstot ir viegli izteikt savas domas, ja tās nonāk virtuālajā laukā. Raksts žurnālam vai avīzei prasītu daudz vairāk laika slīpēšanai. Negatīvā puse ir portāla piesārņošana ar anonīmajiem surogāta tekstiem.        

Kur meklējama zelta atslēdziņa arhitektu izglītības sistēmas atveseļošanai Latvijā?
Labā menedžmentā. Paradoksāla ir situācija, ka arhitekta profesija ir ļoti pieprasīta, ir milzīgi konkursi, lai iestātos, tomēr trūkst naudas gan izglītības kvalitātei, gan telpu remontam. Jāatrod cilvēks, kas ir spējīgs vadīt fakultāti, piesaistot līdzekļus. Profesoriem ar to nav jānodarbojas, tas jādara speciālistiem. Iespējams, ka var paaugstināt izglītības maksu, piesaistīt investorus, ņemt kredītus. Tik daudzi taču ir ieinteresēti nekustamā īpašuma attīstībā un labā arhitektūras skolā.

Studentu izglītībā jāiesaista aktīvi strādājošie labākie arhitekti gan no Latvijas, gan no ārzemēm, kā tas notiek pasaules augstskolās. Vieslektoru kursi un projektu vadība. Apmaiņas programmas un ekskursijas. Studentu programmās jāiekļauj humanitārie priekšmeti — filosofija, psiholoģija, ētika, vēlreiz pārskatīta pasaules vēsture, sociālās zinības. Arhitekts pirmām kārtām ir vispusīgi izglītota personība.

Latvijas laikos Universitātē bija 3 meistardarbnīcas, kuras vadīja trīs meistari: Laube, Kundziņš un Štālbergs. Tas atspoguļo trīs virzienus domāšanā un studentu orientēšanu profesionālai specializācijai. Mums trūkst pilsētbūvniecības speciālistu (sevišķi sociālo plānotāju), problēma ir ainavu un dārza, arī interjera arhitekti.

Jaunie arhitekti netiek sagatavoti darbam ar arhitektūras pieminekļiem. Vasiļjeva skolnieki bija pārliecinoša paaudze, no kuras izauga Latvijas restaurācijas institūts un Arhitektoniskās izpētes grupa (AIG). Latvijā ļoti aktuāls ir rekonstrukcijas, renovācijas, restaurācijas projektu īpatsvars, jo ir milzīga apjoma kultūras mantojums, kas atjaunojams un aktīvi apgūstams modernai izmantošanai. Kā arhitektiem ļoti svarīgais darba lauks realizējas ikdienā? Projekts tiek brutāli un mehāniski sadalīts divās daļās. Kopējo koncepciju un projekta vadību veic izraudzītais projektētājs (modernists). Izpēti, novērtējumu un restaurācijas daļu kā nodevu vēsturei atdod AIG. Rezultātam nav vienotas arhitektūras kvalitātes. Ļoti daudz piemēru liecina par to, ka galvenais projektētājs konceptuāli nav gatavs strādāt ar arhitektūras mantojumu. Pavisam traki ir ar koka arhitektūru. Ļoti maz arhitektu to pārvalda un izjūt.

Kāda ir Latvijas arhitekta pašreizējā loma sabiedrībā (arī starptautiskā)? Kādai tai būtu jābūt?
Sabiedrības atzinību un uzticību var iekarot tikai ar labu un pārliecinošu arhitektūru. Pagaidām ir vairāk sliktu nekā labu piemēru. Mums jāmācās labos projektus iznest arī starptautiskajā apritē, jāatbrīvojas no kompleksiem. Tas ir liels darbs un nopietni ieguldījumi. Ir jāprot izmantot uz jaunajām ES valstīm fokusētā interese.

Labas arhitektūras vispār ir maz. Vieni un tie paši projekti ceļo no viena starptautiskā arhitektūras izdevuma uz otru, trūkst svaigas informācijas. Lai mēs tur parādītos ar saviem labajiem projektiem, un mums tādi ir, ir jāaicina pārstāvji uz Latviju, jārāda un jāstāsta, jāmācās kvalitatīvi sagatavot projektus prezentācijai. Jāpiesaista speciālisti darbu iesniegšanai starptautiskajiem konkursiem un skatēm. Plašs darba lauks LAS.

Viens piemērs. 2004.gada LAS gada skates starptautiskās žurijas ārzemju kolēģi spēja vērtēt pozitīvus projektus: «Jums notiek, jums jārāda sabiedrībai ārpus Latvijas!» Otrs piemērs. Jau četrus gadus Latvia Nostra kūrē projektu iesniegšanu Europa Nostra gada balvām. 2003.gadā izvirzījām Rundāles pils muzeja darbu, un tas tika novērtēts (diploms). Šogad saņēmām ziņu, ka balva piešķirta vienam no mūsu izvirzītajiem projektiem. Tomēr izskan Latvijas vārds pasaulē!  

Vai būt par LAS priekšsēdētāju ir praktizējoša arhitekta sabiedrisks pienākums vai patstāvīgs un atalgots amats?
Lai lietas notiktu, tam ir jābūt patstāvīgam un algotam amatam.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000