Laimīgās pilsētas galvenā arhitekte

Aptaujās par
dzīvošanai piemērotākajām pilsētām un laimīgākajiem iedzīvotājiem Kopenhāgena regulāri
tiek ierindota augstās vietās un neapšaubāmi tiek uzskatīta par veiksmes
stāstu. Par savu pilsētuun tās attīstību pēdējās desmitgadēs intervijā Kristīnei Budžei stāsta Kopenhāgenas galvenā
arhitekte Tīna Sobija (Tina Saaby).

Pieturpunkti Kopenhāgenas attīstībā kopš 20.
gadsimta sākuma

  • Par mūsdienu Kopenhāgenas sākumu tiek uzskatīts
    1947. gadā izstrādātais Piecu pirkstu attīstības plāns, kurā rokas delnas
    loma ir pilsētas centram, bet tās pieci pirksti ir sabiedriskā transporta
    un ielu maģistrāļu līnijas, ap kurām kā pērļu virtenes izkārtoti
    dzīvojamie rajoni. Starp pirkstiem atstātas neapbūvētas zaļās teritorijas.
    Lai arī plānam nekad nav bijis oficiāla dokumenta statusa, tas tiek ņemts
    vērā, arī domājot par 21. gadsimta Kopenhāgenu.
  • 60. – 70. gados Dānijas galvaspilsēta zaudēja
    līderes lomu valstī. Rūpniecība pārcēlās uz citām Dānijas vietām, un
    Kopenhāgena bija tikai viena no, nevis galvenā valsts pilsēta.
  • Uz Kopenhāgenu smagu iespaidu atstāja 70. gadu
    pasaules ekonomiskā krīze, no kuras dāņi atkopās krietni ilgāk nekā citas
    Eiropas pilsētas, vēl visus 80. gadus.
  • Kardinālu pagrieziena punktu Kopenhāgena piedzīvoja
    90. gadu sākumā, kad pilsētas izaugsme tika pasludināta par visas valsts
    kopēju mērķi. Tika uzlabota sabiedriskā transporta un satiksmes
    infrastruktūra, kurā būtiska loma bija kombinēta tilta/tuneļa būvniecībai
    savienojumam ar Zviedrijas dienvidu pilsētu Malmi. Šajā laikā Kopenhāgena
    ieguva riteņbraucēju paradīzes statusu.
  • 21. gadsimtā līdzās pilsētas jauno rajonu, piemēram,
    Ērestādes (Ørestad),
    Nordhāfnenas (Nordhavnen) un
    Carlsberg rajona, attīstībai un vērienīgu kultūras būvju celtniecībai tiek
    domāts par kopēju reģiona attīstību, kas ietver vienotā transporta un
    uzņēmējdarbības attīstības sistēmā Ēresundas (Øresund) reģionu, ko veido Baltijas jūras šaurumam pieguļošie
    Dānijas un Zviedrijas rajoni ar lielākajām pilsētām Kopenhāgenu un Malmi.

Fakti par Tīnu Sobiju

  • Dzimusi 1970. gadā.
  • Kopš 2010. gada ieņem Kopenhāgenas pilsētas
    arhitektes amatu.
  • No 2003. līdz 2010. gadam arhitekte, pēdējos gados
    arī partnere un direktore arhitektu birojā Witraz, kas Dānijā pazīstams ar
    sociāli atbildīgu projektu izstrādi un īpaši izveidotu metodoloģiju
    komunikācijai ar arhitektūras lietotājiem.
  • Paralēli praktizējošas arhitektes darbam bijusi
    pasniedzēja vairākās augstskolās, tajā skaitā arī Šefīldas universitātē un
    Kopenhāgenas Karaliskajā mākslas akadēmijā.
  • No 2002. līdz 2005. gadam Dānijas Arhitektu
    asociācijas viceprezidente.

 

Kopenhāgenu
pazīstam kā pilsētas attīstības veiksmes stāstu. Vai esat pieļāvuši arī kādas
kļūdas un piedzīvojuši neveiksmes?

Tas nemaz nebija tik sen — 20. gadsimta 80. gados Kopenhāgenā dzīve
šķita pilnībā apstājusies un nekas nenotika. Lai izkustētos no sastinguma
punkta, pilsēta pieņēma lēmumu pārdot daļu pašvaldībai piederošo zemes gabalu
nekustamā īpašuma attīstītājiem, tā iegūstot līdzekļus, ko izmantot citām
pilsētas vajadzībām. Šajos gadījumos gan nevar runāt par atsevišķu ēku
arhitektūras vai pilsētvides kvalitāti, tāpēc joprojām daudzi uzskata, ka zemju
pārdošanas procesam un attīstītāju piesaistei vajadzēja notikt citādi. Lai nu
kā toreiz gāja, bet ledus bija sakustējies un pilsēta sāka attīstīties.
Kopenhāgenas veiksmes stāsta pamatā ir politiķu izpratne un ārkārtīgi lielā
vēlme pēc kvalitatīvas pilsētvides. Tā līdz ar zaļiem pārvietošanās veidiem ir
nemainīga prioritāte, kurai tiek dota priekšroka, lemjot par investīciju
ieguldīšanu. Turklāt pilsētas plāni tiek izstāstīti visiem iedzīvotājiem
saprotamā valodā. Ja pašvaldība vēlas, lai iedzīvotāji arī savas brīvdienas
pavadītu pilsētā un tērētu naudu tās kafejnīcās, nevis dotos projām uz savām
lauku mājām, viņiem ir jāiegulda un jāveido pilsētvide tāda, lai cilvēki tur
vēlētos uzturēties. Latviešu lielās vēlmes brīvdienas pavadīt laukos pamatā ir
arī neattīstīta un nedraudzīga pilsētvide.

Tas bija modernisma laikos, kad vispirms uzprojektēja ēkas un tad
atklāja, ka starp tām ir brīva vieta, un domāja, kas tur varētu notikt. Arī
mums Kopenhāgenā ir daudz tādu piemēru, bet tagad būtiskākais ir, lai
atsevišķas ēkas un pilsētvide būtu vienots veselums. Vispirms izdomājam, kādas
aktivitātes konkrētā rajonā vēlamies, un tikai tad plānojam, kādu funkciju ēkas
nepieciešamas, lai tās nodrošinātu.

Arī ar iedzīvotājiem ir daudz vieglāk runāt par aktivitātēm, nevis par
ēku formu, ko atstājam profesionāļu ziņā. Būvju izskats taču ir otrā plāna
jautājums. Daudz būtiskāk ir, ko tās sniedz sabiedrībai. Piemēram, Kopenhāgenas
operas nams nav mana mīļākā ēka, bet ir svarīgi, lai šāds pakalpojums — operas
izrādes — pilsētniekiem tiek piedāvāts, un vēl es uztraucos, kā iedzīvotāji var
nokļūt uz operu un saņemt šo pakalpojumu.

Kura ir jūsu
mīļākā vieta Kopenhāgenā?

Es pilsētas vērtējumā nespēju būt objektīva, bet man ļoti patīk vieta,
kurā pašlaik dzīvoju. Tā ir centrālās stacijas tuvumā senā mājā, kura ir
pārbūvēta un kurai ir iekšpagalms. Šķiet svarīgi, ka maniem bērniem ir pašiem
sava ārtelpa. Dievinu, ka rīta skrējiena laikā man nepieciešamas tikai
piecas minūtes, lai no urbānas ainavas nokļūtu neskartas dabas vidē. Tas ir
patiesi fantastiski, ka var apvienot dzīvošanu pilsētas centrā ar būšanu tik
tuvu dabai.

Kāpēc
cilvēki labprātāk izvēlas dzīvot pilsētas centrā, nevis tās jaunajos rajonos?

Centrā ir plašāks kultūras dzīves piedāvājums, un mēs zinām, ka
pilsētas daļa, kurā ir kultūras klātbūtne, ir dzīva. Tā ir viena no pilsētas
dinamikas likumsakarībām. Turklāt, esot centrā, tev ir brīvība izvēlēties
jebkuru virzienu, kurā doties.

Mums
iedzīvotājus ir grūti pārliecināt, ka ir nepieciešamas kultūras būves, kuru
celtniecībā parasti jāiegulda lieli līdzekļi. Turklāt sabiedrība uzskata, ka
tās nepieciešamas tikai ļoti šauram lietotāju lokam.

Nepiekrītu, ka kultūras iestādes lieto tikai neliela sabiedrības daļa.
Katrs taču iet uz kādu koncertu. Tā ir viena no cilvēciskas būtnes pazīmēm — gūt iedvesmu no dažādiem
mākslas veidiem. Katru taču priecē laba grāmata, izdevies koncerts vai
aizraujoša filma. Ja tā nav, tad būtu jau bērnudārzā jāmāca un jāpieradina, ka
kultūra ir ikdienas sastāvdaļa. Lai paskaidrotu koncertzāles vai bibliotēkas
nepieciešamību, jāsāk ar programmām bērnudārzos, kuru ietvaros mazie tiek
regulāri vesti uz kultūras iestādēm, un viņi tās pieņem par savas dzīves
sastāvdaļu. Tad vēlāk iedzīvotāji nebūs speciāli jāpārliecina par šādu būvju
nepieciešamību.

Kopenhāgena
ir slavena ar dialogu ar tās iedzīvotājiem. Latvijā pat daļai arhitektu šķiet,
ka demokrātisks lēmumu pieņemšanas process nav tas patīkamākais, ka šādā veidā
veikta lēmumu pieņemšana ir pārāk garš ceļš un ka rezultātā nav iespējams
izvēlēties arhitektoniski labāko variantu.

Arī Dānijā ir arhitekti, kas tā domā. Taču viss ir atkarīgs no prasmes
iedzīvotājiem uzdot pareizos jautājumus. Ja tie ir tādi, uz kuriem atbildes
viņi nevar zināt, tad, protams, nekas no dialoga nesanāks. Nav jēgas jautāt,
vai iedzīvotājiem patīk kādas ēkas izskats. Turklāt pareiza dialoga veidošanai
ir nepieciešams laiks. Pilsētplānošanu vispār nedrīkst sasteigt. Tas ir
laikietilpīgs process. Pilsētā ir jābūt institūcijai, kas nodrošina
komunikāciju starp iedzīvotājiem un arhitektūru, tad pilsētnieki to mīlēs.
Starp citu, viens no Kopenhāgenas pēdējo desmitgažu veiksmes stāsta
iemesliem ir fakts, ka iedzīvotāji pilsētu mīl un ka mēs daudz runājam par
arhitekūru un pilsētvidi.

Ir mainījies
arhitektūras rašanās process. Ja agrāk tā parasti radās viena ģēnija galvā, tad
tagad pamatā ir dažādi viedokļi un iesaistītās personas. Arhitekti ir
moderatori un kuratori, nevis projektētāji.

Mūsdienās arhitekta darba neatņemama sastāvdaļa ir dialogs ar
sabiedrību, jautājumu uzdošana un saņemto atbilžu iekļaušana galarezultātā. Ir
svarīgi arhitektam būt zinātkāram, noskaidrot lietotāju vēlmes un vajadzības.
Vienkāršākais saziņas veids ir saruna ar iedzīvotājiem, tā nepastarpināti
saņemot atbildes. Komunikācija ir projektēšanas procesa daļa, kas dažkārt
aizņem vairāk laika nekā pati zīmēšana, bet ir absolūti nepieciešama. Taču
joprojām ir arhitekti, kas strādā pa vecam, un dažkārt arī šādā veidā iegūtais
rezultāts ir labs. Nav gluži tā, ka ieklausīšanās dažādos viedokļos garantētu
labas arhitektūras rašanos. Visu nosaka arhitekta personība. Lai gan nav
nozīmes, vai veiksmīgs projekts iegūts kā mirkļa impulsa skicējums vai ilgā
izpētes procesā, tomēr tik un tā arhitektam ir svarīgi būt zinātkāram. Labā
arhitektūrā vienmēr atspoguļojas zināšanas par vēsturi, kontekstu, lietotājiem,
telpu un paša arhitekta pieredze.

Pilsētplānošanā
arvien vairāk vietas tiek atstāts iedzīvotāju pašiniciatīvai un pašizpausmei.
Vai uzskatāt, ka cilvēki ir spējīgi veiksmīgi pašorganizēties?

Jā, es tam
ticu. Viss gan atkarīgs no veida, kādā tiek piedāvāts pilsētniekiem
piedalīties. Mums Kopenhāgenā ir trīs departamenti — ekonomikas, tehniskās
izaugsmes un kultūras, kas strādā kopā, lai pilsētniekiem radītu apstākļus
pašiem veidot dzīvu un patīkamu pilsētvidi. Arī privātas kompānijas var nākt ar
savām idejām, un šie departamenti palīdz tās īstenot. Ja pašvaldība koncentrējas
uz pakalpojumu sniegšanu pilsētniekiem un dod viņiem iespēju pašorganizēties,
tad iedzīvotāji to labprāt arī dara.

Ko darīt ar
pilsētniekiem, kuriem nekas jauns nepatīk? Vai Dānijā cilvēki vienmēr ir
atvērti oriģinālām idejām?

Cilvēki ir atsķirīgi, un arī Kopenhāgenā ir cilvēki, kas labprāt arī
turpmāk dzīvotu tieši tāpat, kā to darījuši agrāk. Taču ir ļoti vizionāri
pilsētnieki, kas sapņo par nākotni, kas būtu ļoti atšķirīga no tagadnes. Abas
grupas ir svarīgas, jo pilsētai ir jāsaglabā līdzsvars starp nākotnes utopijām
un pagātnes mantojumu, no kura labāko var izmantot arī turpmāk. Uzskatu, ka
mums ir laimējies daudzreiz atrast labāko vidusceļu. Piemēram, agrākās alus
darītavas Carlsberg rajons, kas no rūpnieciskas vides tiek pārveidots par pilsētniekiem
atvērtu telpu. Tā attīstības ideju pamatā ir pilsētu vēsturiskie plānojumi, kas
nu izmantoti atsevišķā rajona plānā kā pilsēta pilsētā. Agrāk apbūve bija daudz
ciešāka nekā mūsdienās. Tāpēc dažkārt pilsētvide bija intīmāka un cilvēka
mērogam piemērotāka nekā modernajā urbānismā. Ir nepieciešams un interesanti
izpētīt, kas vēsturiski ir klasiska iela, tipiska pilsētas ēka. Man Carlsberg
rajona ieceres ļoti patīk. Tas varētu būt interesanti — ļoti klasisks pilsētas
plānojums ar mūsdienīgu ēku arhitektūru un modernu infrastruktūru.

Kopenhāgenas
pilsētplānošanas vēstures kontā ir tās slavenais Piecu pirkstu plāns. Vai,
domājot par nākotni, to joprojām ņemat vērā?

Šī plāna veiksmes atslēga ir fakts, ka tas labi darbojas. Plāna pamatā
ir vienkāršs un visiem saprotams stāsts. Ja ideja ir veiksmīga, tad tā strādā
arī bez oficiāla akcepta. Mūsdienās Piecu pirkstu attīstības problēma ir tāda,
ka pirkstiem nagi izauguši pārāk gari — pilsēta ir izstiepusies, un, lai tas
neturpinātos bezgalīgi, domājam par jau esošo rajonu apbūves blīvuma
palielināšanu. Notiek diskusijas, kā Piecu pirkstu plānu attīstīt tālāk. Taču
pašlaik vairāk koncentrējamies uz Kopenhāgenas sadarbību ar Zviedrijas Malmi,
lai veidotu vienotu spēcīgu reģionu. Šī ideja izriet no ikdienas sadzīves, jo
liela daļa dāņu dzīvo Malmē un ļoti daudzi zviedri strādā Kopenhāgenā. Ieejot
vienalga kādā veikalā, noteikti dzirdēsiet zviedru, angļu un citas valodas.
Malmei un Kopenhāgenai ir daudz kopīga. Ja abu labākās īpašības saliek kopā,
katra no pilsētām kļūst stiprāka. Arī konkurence abu apdzīvoto vietu starpā ir
tikai izaugsmi virzošs spēks. Ieguvējs būs viss Ēresundas reģions. Attīstīsies
arī šī rajona nelielās pilsētas.

Kā, domājot
par kopīgu attīstību ar zviedru Malmi, nepazaudēt Kopenhāgenas dānisko identitāti?

Viena no mūsu kultūras un identitātes pazīmēm ir atvērtība. Ja spēsim
saglabāt šo īpašību, tad dāniskais būs dzīvs. Piemēram, mūsu pilsētas rātsnams
ir atvērts ikvienam bez īpašām drošības pārbaudēm. Ir sargs stikla būrī, kurš
pilda gida un palīga funkcijas. Kad man kā amatpersonai ir viesi, vienmēr
cenšos viņus vispirms aizvest uz Kopenhāgenas rātsnamu, lai ciemiņi sajustu
īpašo pilsētas gaisotni — atvērtību, iespēju ikvienam ienākt un satikt politiķus. Gandrīz
vienmēr saskrienamies ar kādu garāmejošu politiķi, ar kuru iespējams
sasveicināties un novērot, kā viņš pirmajā stāvā no lielās divriteņu novietnes
paņem savu velosipēdu un dodas pilsētas ielās. Nekādas drošības pārbaudes, bet
kontakts ar politiķiem acu līmenī.

Arī Dāniju
skāra globālā ekonomiskā krīze. Kā tā ietekmē pilsētas attīstības plānus?

Esam īpatnējā situācijā. No vienas puses, Kopenhāgena aug. Katru mēnesi
tās iedzīvotāju skaits palielinās par apmēram vienu tūkstoti. Mums ir
nepieciešamas jaunas dzīvojamās mājas, bērnudārzi, veloceliņi un pilsētvides
iekārtojums jaunajiem iedzīvotājiem. No otras puses, ekonomika joprojām nav
savā labākajā periodā — nekustamo īpašumu attīstītājiem ir grūtības no bankām saņemt kredītus.
Tas rada konflikta situāciju — pilsētai ir nepieciešamas jaunas dažādu funkciju ēkas, bet
attīstītājiem nav līdzekļu to būvniecībai. Mums, pilsētai, tas ir jāņem vērā.
Kopenhāgenas izaicinājums ir atrisināt šo situāciju un kopīgi izlemt, kuros
gadījumos būtiskākā ir jauno projektu kvalitāte un kad svarīgāki ir citi aspekti.
Pašlaik pašvaldība izvēlas koncentrēties uz pilsētvides kvalitāti, nevis,
piemēram, kvantitāti. Bet arī Kopenhāgenā ir jaunas ēkas, kuras kādu brīdi stāv
tukšas, un rajoni, kuros grūti izīrēt pirmos stāvus veikaliem.

Vai ar
pilsētām un to rajoniem nevar notikt līdzīgi, kā dažkārt gadās ar multifunkciju
ēkām, ka visur ir mazliet no visa un rezultāts ir vienāds?

Mūsu arhitektūras politikas dokumentā ir nodaļa par pilsētas kopējo un
tās daļu raksturu. Cenšamies šos priekšrakstus ievērot un veidot tiem atbilstošu
gan Kopenhāgenas kopējo, gan tās atsevišķu rajonu gaisotni. Vēlamies, lai,
piemēram, Ērestādes rajons ir pilnīgi citāds nekā Carlsberg. Tas nozīmē, ka
tādas ēkas, kādas atļauts būvēt vienā vietā, ir aizliegts celt citā, saglabājot
rajonu atšķirīgo raksturu. Gaisotne ir cieši saistīta ar vietas
kultūrvēsturi. Cenšamies jauno raksturu veidot, balstoties uz rajona pagātni.
Ja saproti katras vietas vēsturisko kontekstu, tas palīdz arī mūsdienās radīt
dažādas pilsētas. Kopenhāgenas ostas rajonā ir saglabātas vēsturiskas būves,
tās pielāgojot mūsdienīgām funkcijām, tādējādi dāņu galvaspilsētas ostas rajons
būtiski atšķiras, piemēram, no Diseldorfas vai citām Eiropas ostu pilsētām. To
pašu darām citos Kopenhāgenas rajonos, kuros vēsturiskā apbūve tiek saglabāta
nevis tāpēc, ka tā būtu arhitektoniski izcili vērtīga, bet gan tāpēc, lai
padarītu šo vietu unikālu. Ar Rīgu ir tas pats. Ja jūs prastu lasīt savu
vēsturisko mantojumu un izmantot to nākotnes vīzijās, arī jūsu pilsēta iegūtu
unikālu gaisotni. Pilsētvides attīstībai prasme lasīt un saprast vēstures
slāņus ir ļoti svarīga un nepieciešama.

Dalīties ar ierakstu:

18
Pievienot komentāru

avatar
10000
10 Komentāru pavedieni
8 Pavedienu atbildes
0 Sekotāji
 
Visvairāk komentētais komentārs
Komentētākais komentāru pavediens
0 Komentāru autori
A.Kārlis MgedsMr Pink EyesPirksts Nesenie komentāru autori
jaunākie vecākie visvairāk balsotie
MD
Guest
MD

ātri gan šeit viss notiek. šī intervija pastaigā bija pirms cik mēnešiem?

Mr Pink Eyes
Guest
Mr Pink Eyes

Žurnālam tā kā būtu tiesības "nelaist" interviju uz citiem mēdijiem kādu laiku, jeb jūs labāk zināt mēdiju biznesa aizkulises?

BET a4d PALDIES!

MD
Guest
MD

ātri gan šeit viss notiek. šī intervija pastaigā bija pirms cik mēnešiem?

Mr Pink Eyes
Guest
Mr Pink Eyes

Žurnālam tā kā būtu tiesības "nelaist" interviju uz citiem mēdijiem kādu laiku, jeb jūs labāk zināt mēdiju biznesa aizkulises?

BET a4d PALDIES!

.
Guest
.

neizdevusies bilde, arhitektei izskatas resns deguns

geds
Guest
geds

varbūt viņai tāds ir-tie esot muzikāli cilvēki

Kārlis M
Guest
Kārlis M

Jā kartupelēns ir tāds jauks.

A.
Guest
A.

Vai neesat sajaukuši portālus šeit nav ateja!?

.
Guest
.

neizdevusies bilde, arhitektei izskatas resns deguns

geds
Guest
geds

varbūt viņai tāds ir-tie esot muzikāli cilvēki

Kārlis M
Guest
Kārlis M

Jā kartupelēns ir tāds jauks.

A.
Guest
A.

Vai neesat sajaukuši portālus šeit nav ateja!?

pilsetnieku juris
Guest
pilsetnieku juris

es piekritu pilnigi visam par to ka javeido vide pilseta un cik svarigs ir dialogs , lai visi justos labi . bet nekada gadijume tomer es negribu piekrist ka cien arhitekte teica ka Latviešu lielās vēlmes brīvdienas pavadīt laukos pamatā ir arī neattīstīta un nedraudzīga pilsētvide. Doshanas uz laukiem nav nekada sakara ar attistitu pilsetvidi. pilseta vienkarshi pieriebjas ta ka redzet negribas. un doshanos daba un uz laukiem pie ezera vai upes ir loti nepiecieshama lieta. , vismaz man. gribas paaelpot svaigu gaisu pabraukat ar laivam un ta talak. kopenhagena neparprotami ir skaista pilseta. esmu tur bijis vairaklas reizes

pilsetnieku juris
Guest
pilsetnieku juris

es piekritu pilnigi visam par to ka javeido vide pilseta un cik svarigs ir dialogs , lai visi justos labi . bet nekada gadijume tomer es negribu piekrist ka cien arhitekte teica ka Latviešu lielās vēlmes brīvdienas pavadīt laukos pamatā ir arī neattīstīta un nedraudzīga pilsētvide. Doshanas uz laukiem nav nekada sakara ar attistitu pilsetvidi. pilseta vienkarshi pieriebjas ta ka redzet negribas. un doshanos daba un uz laukiem pie ezera vai upes ir loti nepiecieshama lieta. , vismaz man. gribas paaelpot svaigu gaisu pabraukat ar laivam un ta talak. kopenhagena neparprotami ir skaista pilseta. esmu tur bijis vairaklas reizes

Arturs Pērkons
Guest
Arturs Pērkons

Beidzot es sapratu, kāpēc CPH bija iespējams relatīvi tuvu centram saglabāt neapbūvētas teritorijas, kurās tagad iespējams attīstīt mūsdienīgu arhitektūru vienkopus.

http://www.ore…/UK-Oplev.aspx

Taču, lai varētu apstiprināt šādu plānu ar pirkstu starpām, vispirms sabiedrībai jāpārslimo bērnišķīgā labējuma (lasi: peļņas kāres) slimības un jāatbrīvojas no pašu sacerētiem un uzturētiem mītiem, ka tikai vispārēja teritoriju izandelēšana ir galvenais pilsētvides progresa virzītājs.

Atslēga ir – Kopējais Sabiedriskais Labums.

Arturs Pērkons
Guest
Arturs Pērkons

Beidzot es sapratu, kāpēc CPH bija iespējams relatīvi tuvu centram saglabāt neapbūvētas teritorijas, kurās tagad iespējams attīstīt mūsdienīgu arhitektūru vienkopus.

http://www.ore…/UK-Oplev.aspx

Taču, lai varētu apstiprināt šādu plānu ar pirkstu starpām, vispirms sabiedrībai jāpārslimo bērnišķīgā labējuma (lasi: peļņas kāres) slimības un jāatbrīvojas no pašu sacerētiem un uzturētiem mītiem, ka tikai vispārēja teritoriju izandelēšana ir galvenais pilsētvides progresa virzītājs.

Atslēga ir – Kopējais Sabiedriskais Labums.

Pirksts
Guest
Pirksts

Nākotnē cilvēkiem darba nebūs un ja būs, tad tas būs tikai dažiem un pie tam pie datora, mājas apstākļos. Pārsvarā ļaudis dzīvos savās mājās. Galvenā problēma nebūs darbs, bet gan NODARBINĀTĪBA. Tāpēc sāks attīstīties dažādi vaļas prieki – amatniecība, dārzniecība u.c.. Par darbarīku cilvēki izmantos 3D printeri, kas ļaus tiem no datora izdrukāt sev vajadzīgās lietas un objektus – mežģīnes un augus, mēbeles un rotaslietas. Tāpēc projektējot jaunos nākotnes apbūves apjomus speciālistiem būs jāņem vērā šis fakts un jāveido vide kā bērnudārzos jeb CILVĒKDĀRZOS, kur cilvēki – "bērni" varēs spēlēties smilšu kastē, skriet pa lauku un priecāties par dabu augu… Lasīt vairāk »

Pirksts
Guest
Pirksts

Nākotnē cilvēkiem darba nebūs un ja būs, tad tas būs tikai dažiem un pie tam pie datora, mājas apstākļos. Pārsvarā ļaudis dzīvos savās mājās. Galvenā problēma nebūs darbs, bet gan NODARBINĀTĪBA. Tāpēc sāks attīstīties dažādi vaļas prieki – amatniecība, dārzniecība u.c.. Par darbarīku cilvēki izmantos 3D printeri, kas ļaus tiem no datora izdrukāt sev vajadzīgās lietas un objektus – mežģīnes un augus, mēbeles un rotaslietas. Tāpēc projektējot jaunos nākotnes apbūves apjomus speciālistiem būs jāņem vērā šis fakts un jāveido vide kā bērnudārzos jeb CILVĒKDĀRZOS, kur cilvēki – "bērni" varēs spēlēties smilšu kastē, skriet pa lauku un priecāties par dabu augu… Lasīt vairāk »