Vakar ar savu darbu publiskām
prezentācijām RTU Arhitektūras fakultātes ātrija telpā uzstājās Latvijas
Laikmetīgās mākslas muzeja konkursa dalībnieki, nodot atklātībai un vērtēšanai savus
darbus. Papildināts: projektu maketu foto, kā arī fotogrāfijas no pasākuma.
Pateicoties konkursa
organizatoru iniciatīvai, vakardiena izvērtās par īpašu notikumu vietējā
arhitektūras dzīvē — tādu kā arhitektūras festivālu, kurā uzstājās septiņu
pasaulē atzītu biroju pārstāvji. Arī lielākā daļa no konkursa dalībniekiem atzina
kā šāda pieredze — prezentēt savu konkursa darbus nevis individuāli tikai
žūrijai, bet kopā ar citiem citiem konkurentiem un plašākai auditorijai, viņiem
ir pirmo reizi.
Turpinājumā — visu muzeja
projektu īsās versijas: 150 vārdu teksts un pa pāris attēliem no katra. Pilnīgāku iespaidu par katru no darbiem var gūt konkursa organizatoru
izveidotajā mājaslapā.
Adjaye Associates (Lielbritānija)
un AB3D
Muzeja ēka sniegs
laikmetīgās mākslas pieredzi, ko veido mākslas procesa un uztveres sintēze.
Atbilstot plašam mākslas darbu spektram, ēka sevī iekļauj elastīga plānojuma
telpu grupas, nodrošinot multicentrisku mākslas uztveres secību — no
nelielām, klusinātas atmosfēras telpām līdz plašām vidēm, kas piemērotas liela
mēroga instalācijām. Ēkas apjoms rezonē ar tradicionālo vietējo arhitektūru un
līdzinās vienkāršai koka mājai, kas paaugstināta sabiedriskas būves statusā.
Šis ēkas tēls rosina ideju par muzeju kā mājvietu mākslas kolekcijai, aicinot
plašāku apmeklētāju loku piedalīties kultūras un sabiedriskās pieredzes
apmaiņā. Jumta struktūra atsaucas uz raksturīgu reģionālo jumta ainavu tēlu.
Katra atsevišķā slīpuma ģeometrija individuāli pielāgota, virzot dzidro ziemeļu
gaismu iekštelpā un ar tās palīdzību akcentējot telpas organizāciju un
daudzveidību.
Caruso St John Architects
(Lielbritānija) un Arhitektu
birojs Jaunromāns un Ābele
Jaunā muzeja projekts
veidots, radot īpašu vietu pilsētā, iedvesmojošu vidi, kur sastapties ar
laikmetīgo mākslu. Piedāvājuma būtība sākas ar neierasti neskarto vidi New Hanza City centrā. Jaunais projekts kā
pirmais Latvijā šāda veida tipoloģijā taps zemesgabalā, kas šobrīd ir kā balta
lapa, pat plānotie ceļi vēl nav izbūvēti. Muzeja vīzija iecerēta tuvu ideālam
par arkādisku ēku un dārzu kompozīciju, kas apvienos mākslu, ainavu un
arhitektūru. Atrodoties muzejā, skatītājs reizē varēs vērot mākslas darbus
galerijās un mākslas darbus apkārt esošajos dārzos — gluži kā stāvot liela
parka vidū. Projekta risinājumus iedvesmoja Rīgas jūgendstila arhitektūras
paraugi, kā arī pilsētas dinamiskais horizonts, kur zemās koka ēkas mijas ar
majestātiskām celtnēm. Šis atvērtais, mūsdienīgais muzejs būs New Hanza City zaļā centra kodols —
rīdzinieku satikšanās vieta un pieturas punkts, kuram apkārt pakāpeniski
veidosies jaunā pilsēta.
Henning Larsen Architects
(Dānija) un MARK arhitekti
Mākslas ceļš —
laikmetīgās mākslas muzejs kā starptautisks kultūras objekts, kas veidots
modernās mākslas eksponēšanai, uzglabāšanai un iedvesmojošu publisku pasākumu
rīkošanai gan Latvijas iedzīvotājiem, gan viesiem. Šis muzejs piesaistīs
apmeklētājus neatkarīgi no tā, vai tie būs zinātkāri jaunatklājēji, kas muzejā
nonākuši pirmo reizi, vai pieredzējis mākslas eksperts.
Muzeja ēkas arhitektūra
ir funkcionāls mūsdienu projektēšanas iespēju un paņēmienu rezultāts. Ēkas
čaulas savītā forma atgādina nepiespiestu žestu, kas sniedzas pretī Rīgai, lai
savienotos ar to. Savijot apjomu, tiek radītas divas dāsnu apjomu ieejas
muzejā; viena paveras pret pilsētas centru, otra pret pilsētas dārzu. Abas
ieejas ir savienotas ar centrālo foajē un ātriju — tie ir kā vārti, kur
izkliedētā dienas gaisma vilina cilvēkus pretim muzeja centram, ekspozīciju
telpām un citām muzeja publiskajām funkcijām paredzētajām telpām. Ēkas vijums
sasniedz savu nobeigumu kalnainā jumta smailē, kas rada dinamisku, izgaismotu
skulpturālu apjomu New Hanza City
apkaimē un Rīgas pilsētas panorāmā.
Lahdelma & Mahlamäki Architects
(Somija) un MADE arhitekti
Gemma — jaunais laikmetīgās mākslas muzejs apvieno sevī divas mūsdienīga
muzeja iezīmes: tas ir gan mākslas izpausmju ietvars, gan ēka ar unikālu
identitāti. Universāla, regulāra telpa nodrošina vidi, kas ir pielāgojama
daudzveidīgām izstādēm un pasākumiem, savukārt ēkas centrālais vestibils un
ātrijs veido nepieciešamo emocionālo pārdzīvojumu, kas nostiprina muzeja
identitāti.
Kopš seniem laikiem
Latvijā izteikta ir bijusi ciešā saikne ar dabu, kuras ietekme vērojama arī
mūsdienu kultūrā un cilvēku dzīvesveidā. Muzeja identitātes pamatā ir sena
gudrība par koku kā universālu materiālu ēku būvniecībā, tādējādi nodrošinot
tradīcijas turpināšanu mūsdienās. Muzejs pilsētas dārza malā ir atgādinājums
par ēkas daudznozīmīgo vērtību — tas ir daudzfunkcionāls patvērums cilvēka
sapņiem un vajadzībām.
Neutelings Riedijk Architects
(Nīderlande) un Brigita Bula arhitekte
Latvijas Laikmetīgās
mākslas muzeja tapšana sākas nekavējoties!
Kvartāls un muzeja
ēka ir pašpietiekami visu laiku. Tuvākajā laikā tā ir bērzu birzs jaunaudze ar
esošo preču stacijas ēku kā kultūras dzīves pionieri. 2021. gadā topošajā
pilsētas parkā atradīsies brīvstāvošs muzejs. 2036. gadā NHC būs dzīvīgs
un zaļš pilsētas kvartāls.
Muzeja ēka veidota
kā publiska apjumta telpa parkā. Zem lielā jumta izvietota muzeja galeriju
noslēpumainā melnā kaste. Tajā izvietotās atšķirīgas formas un mainīga
apgaismojuma galerijas veidotas kā iespēju virkne dažādu formu, tipu un izmēru
izstāžu rīkošanai — intriģējošs mākslas ceļojums apmeklētājiem.
Apmeklētājus muzejā
aicina ātrijs, kas veidots kā pasāža no pilsētas uz parku un kā brīvdabas
skatuve, kur norisinās Rīgas kultūras dzīves notikumi. Ātriju apvij kāpnes un
pandusi, kas ved uz visām galvenajām muzeja telpām. Iedvesma ēkas fasāžu
materiāliem un formām smelta smalki bagātīgajā Latvijas dabas un Rīgas centra
arhitektūras paletē. Baltās filigrānās betona un bronzas krāsas fasādes raksts
atvasināts no bērza mizas smalkajām kārtām un jūgendstila fasāžu rotājumiem.
Sauerbruch Hutton
(Vācija) un Arhitekts Ingurds Lazdiņš
Neikoniskais muzejs.
Laikmetīgās mākslas
muzejs jaunajā New Hanza City
teritorijā ietur “neikoniskuma” pozīciju, kļūstot par apkaimes enkuru un kontrapunktu.
Kā vienkārša pajumte — nojume vai noliktava — šis ēkas risinājuma
priekšlikums apzināti izvairās no arhitektoniska salīdzinājuma vai sāncensības
ar jauno dzīvojamo un biroju ēku mūsdienīgo ekspresionismu. Tāpat arī tas
paliek nostāk un neiesaistās pieaugošās inflācijas skartajā pasaules sacensībā
par ekstravagantāko muzeju arhitektūru. Muzeja ēka būs vieta ar klusu, bet
stipru raksturu, intimitāti un pārsteigumu.
Ēka risināta kā vieta
darbam, kas sniedz pietiekami elastīgu infrastruktūru, lai kalpotu mūsdienu
muzeja daudzveidīgajām vajadzībām, un paredz gan vietu izstādēm, performancēm,
diskusijām un polemikai, gan telpas dažādu projektu realizēšanai,
interpretēšanai, pētniecības darbam un savstarpējai saziņai. Tā piedāvā plašu
telpu klāstu, daļa ir noslēgtas, citas nosacīti atklātas un ar starptelpu
raksturu. Katra no tām gaida savu interpretāciju kā galerija, studija, pasākumu
vai performanču vieta, agora, radošas konstruēšanas vieta vai noliktava.
wHY (ASV), OUTOFBOX Architecture un ALPS
Jaunais laikmetīgās mākslas muzejs iedzīvina
Rīgas bagātīgo pilsētvidi New Hanza City
kvartāla attīstības pirmsākumos, veidojot dinamisku telpu spontānai kultūras
attīstībai, eksperimentiem un to vērošanai. Kā viena no pirmajām kvartāla
būvēm, muzejs iezīmē nākotnes pilsētvides un kultūras notikumu enerģiju,
kalpojot par nozīmīgu galamērķi Latvijas laikmetīgās mākslas dzīvē.
Ēka veidota kā ielas ainava — fiziski un
programmatiski atvērta arhitektūra, kas spēj funkcionēt gan kā vienīgais
spēlētājs klajā laukā, gan, līdz ar apkaimes attīstību, kalpot kā centrālais
objekts blīvā un piesātinātā pilsētas audumā. Muzejs darbojas kā publiska
iekštelpa ziemas periodā, bet vasaras mēnešos paveras pret parku un apkaimi,
ļaujot ēkā ieplūst Rīgas enerģiskajam dzīves ritmam. Pilsētā, kuras
atpazīstamību veido fasādes, jaunais muzejs apspēlē
fasādi jaunā veidā un dimensijā, veidojot gan ārtelpu, gan iekštelpu un
kalpojot gan kā ornaments, gan kā struktūra, vienlaicīgi esot vēsturiska
atsauce un arī signāls nākotnei.
Domāju, ka šāds konkurss būtu pelnījis pilnu vizuālo materiālu a4d.lv, vēl jo vairāk, ka izraisa neviennozīmīgas atsauksmes no Latvijas arhitektu puses. Bet labi, ja negribam kritizēt, varbūt arī nevajag publicēt visas planšetes, var izrādīties ka tur kļūdu, ka vai biezs. Par 150: 1. Rezonē ar tradicionālo vietējo arhitektūru. Mums mūra celtnes Rīgā parādās kādā 13.gs. Faktiski visa Rīga šobrīd ir celta "akmenī". Ar ko tad rezonē? Ar Brīvdabas muzeju? Koks pilsētas apstākļos, ja vien nav pārvērsts par plastmasu ir katastrofa. 2. Reģionālā jumtu ainava. Rīgā? Pilsētas dinamiskais horizonts. To veido baznīcu torņi, nevis koka un mūra ēku mijiedarbība. Zemesgabals kā… Lasīt vairāk »
1. 13. gs + mūra ēkas notrekti ir vācu tradīcijas, ne lokālās.
2. no cikvietām pilsētā tu redzi un uztver baznīcu torņus kā siluetu veidojošu elementu. no pārdagavas, no kurienes vēl?
Vispār numerācija ir domāta katram 150, ko nu kurš uzrakstījis. 1. Vācieši ar latviešiem, tāpat kā latvieši ar krieviem, ebrejiem, lietuviešiem utt. ir diezgan pajaukušies. Rīga ir latviešu pilsēta un mūra ēkas ir mūsu tradīcijas. Pretējā gadījumā Āraišu ezerpils, tur nav ar ko lepoties – maxi suņu būdas lielums. 2. Baznīcas torņus uztver no daudzām vietām, tie ir daudzu ielu noslēgums – Vecā, Jaunā Ģertrūde utt. Runa iet par starptautiski atpazīstamu Rīgas siluetu, kas ir UNESCO mantojumā, kuru gan tulīt pabojāsim ar Rail Baltic jauno tiltu pār Daugavu. Tā tad arī ir vērtība un raksturīgais, bet mūra un koka apbūves… Lasīt vairāk »
Izskatās, ka mēs rediģējam tulkojuma nepilnības. 🙂 To ir tiešām daudz, dažas ir "ikoniskās"( nepiespiestais žests 🙂 ), bet tās lieciena vienīgi par to, kas tās ir – ātrā tulkojuma nepilnības.
Tulkojumā parādās pilnīga vietējās situācijas nezināšana, līdz ar to sadaļā konteksts var droši ielikt 2-3 punktus no 10, jo salīdzinājumam Rema pētījums par Rīgu veselā burtnīcā. Līdz ar to iezīmējas kārtējā starptautiskā haltūra, kuru sarakstījuši studenti, izmantodami starptautiskus štampus. Ja gribam notikumu, tad radam to, nevis meklējam attaisnojumu.
Ja negribam kritizēt, tad nepublicējam planšetes labā izšķirtspējā, tas viss ir ļoti vienkārši. Latviešiem vienmēr bijis klikšķis uz nekritisku attieksmi pret svešiniekiem.
Burtnīcu Rems taisīja par 1 mio, tā ka salīdzinājums nevietā.
Nu labieši nav gudri, tas sen skaidrs, tas gan bija lielo kumosu laiks. Vēl jo stulbāk burtnīcu par 1 Mio iemest miskastē un lasīt nebaudāmus tekstus par 10k EUR.
Šķiet, ka tikām gaidījuši daudz vērtīgākas arhitektūras ikonas, bet , kā jau iepriekš paredzējām , ieguvuši esam tikai sen aizmirstas padomju laiku rūpnīcu korpusu ikonas. Tas ir simptomātiski, jo ražošana ir vairāk nepieciešama. Arī "stāru" veidojumi rosina domāt par piespēli naudas grozītāju prāta spējām.
Paradokss, bet konkurss ir milzīgs ieguvums, jo parāda to ka viduvēji stāri ir ņemami, ja šiem nebučo rokas, ja domā ar savām galvām, nevis svešām utt. Stāru totāla izgāšanās ir ieguvums vietējiem. Tā tas ir jebkurā sporta veidā. Lai ko neteiktu Latvijas dalībnieki, cerībā uz pasūtījumu ( zinot pillar darbības stilu, cerības līdzinās 0 ), jebkurš no viņiem ģenerējot savu konceptu ( savu, tas nozīmē acīm piedlēdzpt smadzenes ) būtu pakāpi pārāks par pusstāru. Līdz ar to paradokss, grābeklis un vilšanās kopā.
Skatos konkursa darbus un nesaprotu – šie skaitās priekšilumi MODERNĀS MĀKSLAS muzejam!!! Vai tāpēc bija jāpieaicina stāri, lai iegūtu ŠĀDU rezultātu!!! Man tomēr šķiet, ka mūsu Antiņi NOTEIKTI būtu radījuši ko labāku.
Nu labāku vai sliktāku, bet tomēr savējo Antiņmuzeju- butu pašiem un bērniem prieks. Tagad lai mani aprij zinātāji, bet kurš gan pazīst tos stārus- un vēl vaitāk- brauks viņu veikumu skatīties? Pašmājās tā mielas paliks ilgi, un arī ārzemnieki diez vai tā lauzīsies. Ja nu vienīgi Melbārdes kundze te apmācību centru vietējiem arhitektiem izveidos, lai būtu kur mācīties.
Starpcitu mūsu antiņi piedalijās šo darbu radīšanas procesā. Daži kā zīmuļu pienesēji un daži uz vienlīdzīgiem principiem. Ja ārzemnieks + antiņš nonāk pie šāda rezultāta, tad uz kāda pamata var uzskatīt, ka antiņš + antiņš radīs ko labāku? Sanāk tāda tukša muldēšana no sērijas "kā būtu ja būtu".
Nesaucam savējos par Antiņiem, tie drīzāk kolēģi. Antiņi sēž ministrijā un trīs reizes jāj akustiskās koncertzāles kalnā. Kāpēc neizdevās: 1. Tizla lokācija jeb atrašanās vieta. 2. Rīkotāji no Pampāļiem jeb nepazīst vietējo situāciju. 3. Pasūtītāji ( īstie ) nerunā latviešu mēlē, kaut dzīvo te krietnu laiku ( attieksme pret nāciju ). 4. Otro reizi muzejs ( nacionāla bagātība ) kā enkurobjekts. Respektīvi grābeklis. 5. Ierobežots piedāvājumu skaits. Somijā kādi 500 bija laikam. 6. Bākeliņu "rokas bučošanas baronam" komplekss. Sist sev pa muguriņu un saukt "nevaram, nevaram, ai kā nevaram, ņemat citus" 7. Vietējo kritiķu atbalsts šādam dormātam + dezinformācija par… Lasīt vairāk »
Jā, protams, protams – mēs neko nespējam, neko nevaram. Tikai savulaik mūsu pašu Sīlis uzvarēja koncertzāles konkursā. Tas projekts nebija no tiem, par kuru būtu jākaunas. Tā kā varam gan mēs kaut ko arī paši…
http://klab.lv/~neilands/