Labai arhitektūrai tilti nav vajadzīgi

Ceturtdien, 2.augustā baltajā Noasa teltī Arhitektu savienība organizēja diskusiju par Kreisā krasta koncepcijas projektu. Nepamet iespaids, ka koncepcijas aizstāvji pilsētu uzskata par pašregulējošu sistēmu, ka būvējot vairāk ēku Ķīpsalā, tilti pār Daugavu radīsies paši no sevis.

Iepazīstinot ar koncepciju, pilsētas arhitekts Jānis Dripe solīja, ka ideālā kompozīcija būšot pabeigta oktobra beigās, galu galā iegūstot likuma spēku. Sagaidāms, ka topošais dokuments noteiks ēku augstumus, bet jāšaubās vai tas īpaši kaut kā spēs regulēt ēku arhitektūras kvalitāti, slaidumu vai pilsētvidi zemes līmenī. Tomēr pats galvenais, kas rada ne tikai profesionāļu, bet visai lielas daļas Rīgas iemītnieku neizpratni ir koncepcijas vienpusīgā un ignorējošā attieksme pret infrastruktūras jautājumiem.

Koncepciju veidojot vērtēti tikai vizuālie aspekti un investoru vēlmes, daudz būtiskākas lietas atstājot bez uzmanības. Neviens vairs īsti pat necenšas uzdot jautājumu, kāpēc šai vietā augstceltnes būtu vajadzīgas.

No apvienības Rīgas jaunais centrs pārstāvja puses gan izskanēja apgalvojums, ka investori nemaz negribot augstceltnes, to vēloties potenciālie īrnieki un pircēji. Citi Ķīpsalas daudzstāvu apbūves entuziasti bieži min pamatojumu, ka Rīgai jārada dinamiskas un mūsdienīgas pilsētas tēls. Galvenokārt — lai piesaistītu investīcijas un tūristus. Šie argumenti, protams, ir vērā ņemami, taču koncentrēšanās tikai uz tēlu un formu drīzāk ir gan austrumnieciski bizantiska tradīcija, ne mūsdienīgi rietumnieciska pieeja. Pilsētas iedzīvotāju vajadzības un ērtības šai gadījumā ir atstātas pavisam bez uzmanības.

Kā pirms pāris gadiem Latvijas Architektūrā rakstā Transporta prasības jaunajā Pārdaugavā norādīja Sigurds Grava, metode nepieciešāmās infrastruktūras un apkalpes sistēmu jaudas aprēķināšanai ir visai vienkārša un viegli saprotama. Rakstā viņš pa punktiem izskaidroja tās būtību. Var tik brīnīties, kāpēc pilsēta, ķeroties klāt likumiem par Ķīpsalas apbūves regulēšanu, nesāk ar šāda veida analīzi. Nevar īsti saprast, vai tas ir naivums vai apzināta nostāja.

Var likties, ka koncepcijas aizstāvji pilsētu uzskata par kādu pašregulējošu sistēmu, ka būvējot vairāk ēku Ķīpsalā, tilti pār Daugavu radīsies paši no sevis. Tomēr, kā minēja Būvvaldes vadītājs Andis Cinis, Ziemeļu šķērsojums tapšot gatavs tikai 2017.gadā. Tātad pat bez smalkas rēķināšanas var prognozēt, ka uzbūvējot vēl četras jau saskaņotās augstceltnes, tas efekts, ko Ķīpsalā radījusi Hansabanka, turpmāko 10 gadu laikā varētu vismaz pieckāršoties.

Koncepcijas projekts varētu likties kā jauka un nevainīga pavingrināšanās, turpinot precizēt idejas par augstceltnēm Daugavas kreisajā krastā. Ir labi, ka arhitekti izstrādā šādas vīzijas un koncepcijas, bēdīgāk ir, ja šāda projekta tapšanā netiek veikta plašāka analīze. Bet gandrīz bīstami liekas tas, ka šāds projekts kļūtu par oficiālu dokumentu, kam ļauts noteikt pilsētas daļas attīstību. Daļas, kas būtiski ietekmē krietni lielāku teritoriju, tās iemītniekus un caurbraucējus.

Ceturtdienas diskusija beidzās visai bezjēdzīgi. Nebija sagatavoti skaidri strukturēti un būtiski jautājumi, trūka saprotamu atbilžu, neradās nekādas rekomendācijas. Vienīgā gudrā atziņa, kā piespiedu apjausma diskusijā izskanēja doma, ka sarunā vajadzētu pieaicināt arī Satiksmes departamenta pārstāvjus. Jo izrādās, par viņu plāniem šīs vietas sakarā nekas neesot zināms. Varbūt Arhitektu savienībai būtu lietderīgi svarīgu diskusiju rīkošanai nolīgt Domburu?