Kur Torņkalnā centrs

11.novembrī Rīgas domē notika konference par Rīgas administratīvā centra izveidi Torņakalnā. Iespējams, pasākumā aizsākušās diskusijas mainīs Rīgas domes nostādni par vietas izvēli.

Konference bija domāta kā speciālistu un potenciālo konkursa dalībnieku tikšanās, lai iepazītos ar starptautiskā konkursa nolikumu ― noteikumiem un programmu. Tajā piedalījās Baltijas valstu galvaspilsētu amatpersonas, investori un arhitekti.

Konferencē izskanējušie priekšlasījumi apkopoti sējumā, kas gan satura ziņā ir visai neviendabīgs. Līdzīgi, kā izskanējušie referāti. Kā interesantāko noteikti var minēt profesora Jāņa Krastiņa priekšlasījumu par Torņkalna vēsturi. Savukārt visai neizprotama bija prezentācija, kas vēstīja par transporta modelēšanas metodēm un programmām, neatklājot itin neko par konkrētās vietas problēmām vai iespējamiem risinājumiem.

Taču intriģējošākā pasākuma daļa bija pēdējā ― diskusija. Tā gan nebija pārāk gara, taču visai skaidri atklāja arhitektu pausto neizpratni par Rīgas domes piedāvāto novietnes izvēli ― kāpēc mazdārziņu, nevis preču stacija teritorijā.

Jāatgādina, ka informācijā par pasākumu bija rakstīts, ka tas «iecerēts kā turpinājums 2004.gadā uzsāktajai diskusijai par jauna Rīgas administratīvā centra izvietojumu un koncepciju.» Taču iepazīstināšana ar konkursa nolikumu neliecināja, ka pirms diviem gadiem notikušā plenēra atziņas būtu ņemtas vērā.

Toreiz plenērā par iecerētā administratīvā centra vietas izvēli, kurā piedalīties aicināti bija pieci arhitektu biroji: Arhis, Arhitektonika, F.L.Tadao, Sarma & Norde un Vizuālās modelēšanas studija, tika piedāvāti divi zemes gabali. Viens ― Krasta ielā blakus Salu tiltam, otrs ― jau zināmais gruntsgabals Torņkalnā aiz dzelzceļa, vietā, kur šobrīd atrodas mazdārziņi.

Arhis nepiedalījās, atsakot, ka neviena no piedāvātajām vietām neatbilst šāda administratīvā centra vajadzībām, viņuprāt novietnei jābūt centrālākai, norādpt uz Klīvelsalu un Ķīpsalas dienvidgalu. Arhitektonika un F.L.Tadao sākot zīmēt jau konkrētas ēkas, savos piedāvājumos aplūkoja arī teritoriju dzelzceļa otrā pusē ― Preču stacijas teritorijā. Uz to pašu vietu kā visoptimālāko norādīja Sarma & Norde, atzīmējot, ka šai teritorijai jau šobrīd piekļūst visi tramvaji, kas iet uz Pārdaugavu, ka tā veidojas par pilsētvidi ar loģisku funkciju sajaukumu (esošais stadions, boulings, dzelzceļa muzejs, tiešā tuvumā nākotnē paredzētā bibliotēka un koncertzāle, novietnei piekļaujas parks). Savukārt dzelzceļš ir ne tikai fiziska barjera, bet arī psiholoģisks šķērslis, līdzīgi kā Daugavas labajā krastā, kur Rīgas centru iezīmē dzelzceļa loks, bet teritorijas ārpus tā tiek uztvertas kā priekšpilsētas vai nomales.

Plenērs beidzās, mainījās Rīgas vadība, pēc diviem gadiem atkal uzpeldējusi doma par jaunu administratīvo centru. Tika sarīkota konference, gatavots konkurss, kuram piedāvātā novietne ― atkal tie paši mazdārziņi, liekot šaubīties, ka plenēra secinājumi būtu ņemti vērā. Pareizāk sakot ― nekādi secinājumi jau laikam netika izdarīti. Pasākums bija strauji sarīkots pašā gada nogalē, pavisam īsi pirms Ziemassvētkiem. Acīmredzot arhitektu vērtējumi un idejas toreiz vienkārši tika uzklausītas un aizmirstas.

Šoreiz gan tas nav skaidrojams ar kāda interešu lobēšanu. Drīzāk ― vienkārši ar neizdarību. Attīstības departaments esot bijis aizņemts ar Rīgas attīstības plānu. Taču tas gan nesniedz lielu mierinājumu, drīzāk atkal apstiprina, ka attīstība var notikt tikai tad, ja aiz tās stāv privātas intereses, jo pilsēta savējās nespēj ne lāgā noteikt, ne virzīt.

Diskusijā viedokļus par labu novietnei tagadējās preču stacijas teritorijā izteica Maija Ezergaile, Ingurds Lazdiņš, Ivars Lapiņš, Gunta Grikmane un Jānis Krastiņš. Jautājumu par Rīgas domes lēmumu, kas izlēmis pārcelt domes funkcijas uz Torņkalna mazdārziņiem, vaicāja Vladis Neilands. Attīstības departamenta Pilsētplānošanas pārvaldes vadītāja Gvido Prinča atbildes nelikās visai pārliecinošas. Sajūta pēc konferences bija mazliet sāja, taču reizē arī pazīstama, kā jau reizēs, kad nejūties spēcīgs mainīt absurdu situācijas ritējumu. Konkursa sākums tika paredzēts 2007.gada janvārī, bet noslēgums martā.

A4D lūdza vairākiem arhitektiem izteikt savu viedokli par optimālāko novietni un domes nostāju šai jautājumā.

Maija Ezergaile

Arhitektonika

Pirms 2 gadiem notikušā plenēra par Rīgas Domes administratīvā centra vietas izvēli galvenais ieguvums bija atziņa, ka bijusī Preču stacija ir ļoti piemērota vieta, un nevis Torņakalns vispār. Šī novietne atrodas tiešā Rīgas centra tuvumā, vienlaicīgi ― Daugavas kreisajā krastā. Dzelzceļš Torņakalna teritoriju sadala; daļu tās psiholoģiski atdala no Rīgas centra.

Par labu šai novietnei:
1. Novietne atrodas tiešā jaunās Bibliotēkas, citu jauno kultūras objektu tuvumā. Dzelzceļa muzeja aktīvā darbība ir pirmais apliecinājums šim virzienam.
2. Novietne atrodas uz Rīgas centrālās ass — Brīvības ielas, zināmā mērā uzskatāma par tās noslēgumu. RD administratīvā centra novietne šai vietā varētu mazināt Uzvaras pieminekļa nozīmību (protams, var traktēt arī otrādi:)
3. Rīgas centrs, Vecrīga sasniedzami kājām vai ar ērtāko no sabiedriskā transporta līdzekļiem ― tramvaju.
4. Šajā vietā RD administratīvo centru iespējams uzbūvēt ātrāk, ar minimālākiem ieguldījumiem infrastruktūrā.
5. Īpašuma lietas var risināt.

Jānis Lejnieks

Latvijas Architektūra

Arhitektūra ir politika, bet profesionāļu arhitektu viedokļus politikas arhitekti mēdz ignorēt viņiem zināmu apsvērumu dēļ. Jau pirms pāris gadiem arhitekti Rīgas Domes Galvenajai ēkai ieteica Torņakalna preču stacijas teritoriju, kas ir labāk situēta (tuvu parkam un jaunbūvēm — bibliotēkai un koncertzālei). Mazdārziņu teritorija bija, ir un būs «vieta aiz dzelzceļa». Topošajā konkursā izskatīt tikai pēdējo būtu kļūda.

Pēteris Bajārs

India

Runā, ka divreiz vienā upē neiekāpsi. Redz, ka var. Tāda pamatīga déjà vu sajūta pārņēma piedaloties konferencē par Torņakalna jaunā administratīvā centra novietni. Arhitektu un portfeļu turētāju pretrunīgie skatījumi par novietnes izvēli un visas diskusijas nonivelēšanu līdz absurdam ― mums jau ir izvēlēta novietne un mēs tur celsim ― tas viss jau redzēts koncertzāles un modernās mākslas muzeja novietnes plenērā. Tik te mērogi mazāki. Ne valstiski, bet pilsētai saistoši. Apjukums gan tāds pats ― pat Rīgas domes dažādo departamentu pārstāvji nespēja vienoties vienā dziesmā. Dažs labs (neskatoties uz augstiem amatiem) tika nostādīts kā peramais puika, pat nesaprata par ko iet runa.

Torņakalna pļavas pievilcības ziņā viennozīmīgi zaudē preču stacijas neapgūtajai teritorijai ― centra / bibliotēkas / koncertzāles tuvums, sakārtota infrastruktūra. Bet es neesmu tāds optimists, lai cerētu, ka Rīgas dome sēdīsies pie sarunu galda ar Latvijas dzelzceļa vadību par zemes jautājumu risināšanu. Optimisms izpaužas tajā, ka ticu ― arhitekti tiks galā arī ar otrpus dzelzceļam esošās pļavas risinājumu. Jo tāds jau tas arhitekta darbs ― izejot no vides (kaut nesakārtotas) konteksta, radīt labāko risinājumu.

Pavērsiens

Un tomēr šis gadījums ir atšķirīgs no ierastā. Pateicoties Attīstības departamenta direktora vietnieka, ekonomikas pārvaldes vadītāja Igora Graura iniciatīvai, kurš uzklausīja diskusijā izteiktos iebildumus, šobrīd jau ir nolemts konkursa nolikumu pārskatīt, atliekot arī konkursa sākumu. Līdz ar to ir cerība, ka tālāk šo procesu virzīs pragmatiski apsvērumi par pilsētai labvēlīgu attīstību, nevis steiga un nejaušības.