Krīzes neskartais

Šveiciešu arhitekts Štefans Kamencinds un viņa vadītais
birojs Camenzind Evolution plašāku
slavu ārpus savas zemes robežām guva ar visiem zināmās kompānijas Google biroja izstrādi Cīrihē, pārvēršot
garlaicīgu ofisa vidi par lielu rotaļu laukumu pieaugušajiem bērniem, kuru
darba pienākumi ir pavisam nopietni.

Štefans Kamencinds

  • Dzimis 1963. gadā Cīrihē.
  • Arhitekta diplomu ieguvis Vintertūras
    Politehniskajā augstskolā un ar izcilību beidzis Ziemeļlondonas
    universitāti.
  • Strādājis Nikolasa Grīmšova birojā Londonā un
    pie Renco Piano Parīzē.
  • 1995. gadā nodibinājis savu biroju Camenzind Gräfenstein, ko 2004. gadā pārveido par Camenzind
    Evolution
    .
  • Ir Šveices Inženieru un arhitektu savienības
    biedrs, Amerikas Arhitektu institūta asociētais loceklis, Karaliskā Britu
    arhitektu institūta dibinātājbiedrs.
  • Saņēmis Karaliskā Britu arhitektu institūra
    Vispasaules balvu 2005, Cīrihes pilsētas balvu 2002, Amerikas Arhitektu
    institūta Starptautisko dizaina balvu 2000, Gada jaunā arhitekta 1999
    nosaukumu u.c.

Nozīmīgākie Štefana
Kamencinda projekti

  • Google EMEA Inženieru centrs Cīrihē, 2008 — lielākais Google
    inženieru centrs ārpus kompānijas mītnes zemes ASV. Paveikto raksturo kā
    zema budžeta projektu, īstenotu īsā laika termiņā. Biroju ēkā neparasti
    daudz vērības veltīts dažādu darbinieku komunikācijas zonu izveidei,
    turklāt patiesi ņemot vērā šeit strādājošo vēlmes. Google biroju sauc par reto piemēru, kad birojs veidots
    darbiniekiem, nevis uzņēmuma vadībai vai apmeklētājiem, tomēr tam arī pārmet
    pārlieku lielo līdzību ar Disnejlendu, jo šeit taču strādājot nopietni
    cilvēki, nevis rotaļīgi pusaudži. Patiesi, biroja iekārtojumā daudz vietas
    atvēlēts darbinieku brīvā laika pavadīšanai un neparastām sapulču vietām, par
    izklaidi ir pārvērstas ikdienišķas lietas: dažviet stāvi savienoti ar
    slidkalniņiem vai ugunsdzēsēju depo redzētiem stieņiem, pa kuriem var
    nošļūkt, piemēram, ēdnīcā. Kamencinds turpina Google biroju izveidi Stokholmā, Oslo, Maskavā un Dubajā.
  • Ekskluzīvu biroju ēka Cocoon Cīrihē,
    2007 — ēka atrodas gleznainā vietā ar elpu aizraujošiem skatiem uz ezeru
    un kalniem. To no pārējās pilsētas atdala koki un zaļā zona. Gan ēkas
    apjomā, bet jo īpaši tās iekštelpās nolasāms spirāles motīvs, kas būvi
    padara par skulpturālu objektu. Arhitekts gan plašo, lēzeno stāvus
    savienojošo spirālveida eju funkcionāli attaisno kā šeit strādājošo
    komunikāciju zonu.
  • Biroju un
    dzīvojamo ēku komplekss Seewurfel
    Cīrihē
    , 2005 —
    komplekss, par kuru Kamencinds saņēmis vairākas nozīmīgas balvas, to
    skaitā Karaliskā Britu arhitektu institūra Vispasaules balvu 2005 un īpašu
    atzinību par ilglaicīgi vērtīga un dabai draudzīga nekustamā īpašuma
    attīstīšanu. Seewurfel ir
    astoņas biroju un dzīvokļu ēkas Cīrihes centra tuvumā, kas pārvērš
    pievilcīgā vidē kādreizējo pilsētas rūpniecisko rajonu. Katras ēkas
    izvietojums kopējā platībā ir uzmanīgi veidots tā, lai starp tām veidotos
    iedzīvotāju un pārējo pilsētnieku saskarsmes zonas, parasti nelielu
    laukumu veidā. Daudz domāts ne tikai par dzīvokļu un ēku izskatu, bet arī
    par visa kompleksa vides labiekārtojumu. 

 

Google Inženieru
centru Cīrihē var uzskatīt par jaunu pieeju darba vides organizēšanai. Vai šādi
biroji kļūs par nākotnes darba vides modes tendenci?

Google kompānija un tās pasūtījums tomēr ir īpašs atsevišķs gadījums, ko grūti
iedomāties kā vispārēju tendenci. Cilvēki grib būt individualitātes gan
attiecībā uz arhitektūru, gan darba vidi, gan arī citām dzīves jomām. Ir
būtiski ļaut darbiniekam izvēlēties, kādu galdu viņš sev gribētu un kur būtu
viņam visērtākā kafijas automāta vieta. Agrāk tik ieinteresēti un pretimnākoši
darba devēji bija reta parādība, bet nu to skaits pieaug. Varbūt to nevar
attiecināt uz pašreizējo Latviju, bet pasaulē cilvēki kļūst arvien prasīgāki
attiecībā uz darba izvēli. Iespēja nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas viņiem nav
būtiskākais faktors, kāpēc pieņemt kādu darba piedāvājumu. Nodarbei ir jāsagādā
prieks, un darba videi, tās iekārtojumam ir svarīga loma. Es nevaru iedomāties
šveiciešus, kas piekristu strādāt šādā birojā bez logiem un dienasgaismas.
(Saruna notiek Rīgas Mākslas telpas birojā pazemē zem Rātslaukuma. – Pastaiga)

Taču svarīgi ir nevis
kopēt Google, bet gan uzdot
jautājumus sev — uzņēmuma vadītājiem un saviem darbiniekiem, kādu biroja vidi
vajag katrā konkrētā gadījumā, un nepakļauties stereotipiem, kā arī īslaicīgām
modes parādībām. Paskatoties uz Google,
var smelties idejas, kā uzlabot savu darba vietu.

Jūsu klienti pārsvarā ir komerciāli veiksmīgi uzņēmumi.
Vai jūs interesē risināt arī sabiedrības sociālās problēmas?

Pašlaik gan man darba dienas kārtībā nav tā saukto sociālo projektu — lētu
mājokļu vai sociālas problēmas risinošu sabiedrisku ēku, bet es labprāt
uzņemtos arī šādu darbu. Esmu taču tipisks arhitekts, kurš tic, ka arhitektūra
spēj atrisināt sabiedrības problēmas. Sakārtota vide lielā mērā nosaka arī
sabiedrības sociālās dzīves kvalitāti. Arhitekts var cilvēkiem nodrošināt
iespēju dzīvot ērtāk un vieglāk.

Kas gan ir arhitekts mūsdienu sabiedrībā — sabiedrības
kurators vai nekustamā īpašuma attīstītāju padotais?

Ouuuu, tas ir tāds liels
jautājums… Es nezinu atbildi… Vienu gan varu pateikt – man nepatīk, ka
arhitektu uzskata tikai par dizaineru noformētāju. Arhitekts tomēr ir kas
krietni vairāk, tāpēc es vienmēr uzstāju un uzsveru jebkura projekta
pasūtītājam, ka arhitekts jāpiesaista darbam pēc iespējas ātrāk, ka mums ir
jāuztic krietni vien vairāk nekā tikai jau izdomātu funkciju izvietojums
noteiktā gruntsgabalā.

Arhitekti spēj risināt
problēmas tā, ka galarezultāts ir gan komerciāli izdevīgs uzņēmējam, gan ērts
un derīgs sabiedrībai. Arhitektam ir jāuzņemas atbildība ne tikai par ēkas
fasādes izskatu un funkciju izvietojumu noteiktos kvadrātmetros. Jūs dodat
naudu, pārējo paveiksim mēs!

Savā mājaslapā jūs potenciālajiem klientiem un sabiedrībai
apsolāt tik daudz. Vai tiešām domājat, ka arhitekts spēj atrisināt visas
problēmas?

Nu, protams, ne. Es neko
daudz nevaru palīdzēt jums attiecībās ar draugiem vai ar banku, bet mēs varam
krietni vairāk, nekā no mums gaida. Tāpēc gribu uzsvērt, ka ļoti būtiski
piesaistīt arhitektu īstajā brīdī, ļaut sadarboties ar īstajiem cilvēkiem un
piedāvāt īstos nosacījumus, tad arhitektūras galarezultāts būs daudz
pozitīvāks. Arhitektiem arī pašiem ir jāsaprot, ka viņi ir atbildīgi krietni
vairāk nekā tikai par ēkas vizuālo izskatu.

Taču mūsdienu arhitektūru, arī jūsu darbus, raksturo
izteikta vizualitāte.

Iespējams, taču
arhitektūra netiek radīta, lai uzņemtu foršas bildes un lai tā skaisti
izskatītos, bet gan lai cilvēkiem būtu ērti to lietot.

Cilvēkiem taču patīk skaistas, pat dekoratīvas mājas.

Jā, jautājums ir tikai –
cik ilgi patīk? Ēku vizuālais aspekts parasti saistās ar modi, un tā ir lieta,
kas ātri mainās. Ir daudz celtņu, kas labi izskatījās pirms desmit gadiem, bet
tagad mums šķiet briesmīgas, un ir būves, piemēram, daudzi art deco paraugi,
jūsu pašu Vecrīga, kas šķiet patīkamas arī pēc daudziem gadu desmitiem un pat
simtiem. Šo ilglaicīgo patiku nenosaka namu vizuālais tēls, bet lietas, kas
slēpjas aiz tā.

Latvijā gan arhitekti bieži taisnojas, ka arhitektūra ir
kompromiss starp daudzajām procesā iesaistītajām pusēm: pasūtītāja vēlmēm un
izpratni, atvēlēto budžetu, likumdošanas noteiktajiem apbūves ierobežojumiem un
arī sabiedrības spēju uztvert mūsdienu būvmākslu.

Nē, nē, es šādam uzskatam
pilnībā nepiekrītu! Nevajag sadarbību ar pasūtītāju uztvert kā cīņu, citādi gan
galarezultāts var būt tas, ko parasti saucam par kompromisu sliktā nozīmē. Bet,
ja visi kopā apsēžas pie viena galda un uzstādījumu uztver kā kopīgu problēmu,
finišā iegūsim labāko risinājumu dotajos apstākļos.

Parasti arhitekti,
runājot par kompromisu, domā ēkas dizainu. Taču vizuālais izskats galīgi nav
lielākā nelaime, par ko būtu jālauza galva. Daudz būtiskāk ir atrisināt
funkciju un citus uzstādījumus. Protams, tas ir sarežģīti, bet tāpēc jau mēs
esam visspēcīgie arhitekti, kuriem jāmāk pie kopsaucēja novest dažādas, dažkārt
pat pretējas intereses: finanses, tehnoloģijas, komerciālu izdevīgumu un
noderīgumu sabiedrībai.

Vai stārhitektu laiks ir pagājis?

Gan jā, gan nē. Dažiem
klientiem vienmēr būs svarīgs arhitekta vārds un tā slava pasaulē. Taču
stārhitektu piesaiste patiešām nepieciešama tikai atsevišķos gadījumos, un tas
tiek darīts arvien retāk. Tikai daži procenti no visas apbūves taču ir
stārhitektu paveiktais, un salīdzinoši pavisam neliela daļa no kopējā arhitektu
skaita ir lielās pasaules zvaigznes. Sabiedrībai nepieciešams kvalitatīvs
vietējo profesionāļu darbs, nevis stāri, kas gatavi projektēt visās pasaules
malās.

Jūs pats esat strādājis pasaules varenajos birojos, pie
Nikolasa Grīmšova un Renco Piano.

Jaunam arhitektam būtiski
ir darba dalīšanas un projekta izstrādes procesa principi savā pirmajā
darbavietā. Ja esi jauns, tev nav nekādas pieredzes un to vari gūt, mācoties no
lielo biroju vadītājiem. Ir svarīgi, lai līderis tevī ieklausās un uztver
nopietni arī tavas idejas. Vadītājam jauniņie nav jāskolo burtiskā nozīmē, nav
jāskaidro, kā kaut ko var izdarīt, vien jārada apstākļi un savstarpēja mijiedarbība,
lai māceklim pašam rastos izpratne par lietu kārtību. Arhitekta profesija ir
ļoti kompleksa – mums jāaptver plašs problēmu un zināšanu loks. Ir nepieciešams
kāds, no kura mācīties, kā ar to visu var tikt galā. Manai profesionālajai
izaugsmei darbs pie Grīmšova un Piano nāca ļoti par labu. Tur iemācījos krietni
vairāk nekā universitātē.

Kā jūs raksturotu to jauno arhitektu paaudzi, kas pēc
strādāšanas pie stārhitektiem nodibina paši savus birojus un kļūst par nākamajiem
ietekmīgajiem profesionāļiem — piemēram, tā sauktie Rema bērni?

Pie lielajiem arhitektūras
spīdekļiem strādājušo jauniešu turpmākās veiksmes atslēga ir spēja domāt lielos
mērogos. To viņi ir iemācījušies pasaules vadošajos birojos, veicot pat
šķietami nebūtiskus pienākumus patiesi vērienīgu projektu īstenošanā. Turklāt
te jaunie arhitekti iegūst spēju droši raudzīties uz priekšu, nevis visu laiku
tramīgi atskatīties pār plecu. Taču pats būtiskākais, ko var iegūt pie
stārhitektiem, ir spēja domāt un analizēt. Šīs prasmes arhitektam ir
vissvarīgākās.

Vai tagad savā birojā jūs pats jūtaties kā gudrais skolotājs?

Pie mums strādā patiešām
daudz jaunu cilvēku, un viņi te gūst galvenokārt praktisku pieredzi. Es viņiem
mācu, kā tikt galā ar to milzīgo informācijas gūzmu, ar ko nākas saskarties
jebkuram arhitektam. Taču daudz gūstu arī no viņiem. Jauno smadzenēs bieži vien
rodas tādas idejas, kuras man nu nekādi neienāktu prātā.

Kāda ir Šveices mūsdienu arhitektūra?

Šveicē izaugusi arī
virkne stārhitektu, piemēram, Herzog & de Meuron, Pīters Cumtors, kas rada
patiešām brīnišķīgu arhitektūru. Taču viņi projektē galvenokārt ārpus dzimtenes
robežām un nenosaka patieso mūsu apbūves ainu. Šveicē ir liels skaits labu
jauno arhitektu biroju. Pie mums arhitektam ir labs publiskais tēls un prasmīgi
attīstīta konkursu sistēma. Jaunajiem arhitektiem ir iespēja plūkt uzvaras
laurus konkursos, pierādīt savas spējas un realizēt idejas. Un, protams, Šveicē,
salīdzinot ar pārējo pasauli, ekonomiskā krīze ir daudz mazāk jūtama.

Kādi ārēji apstākļi vēl ietekmē arhitektūras attīstību?

Likumdošana. Ja nav
izstrādāta pilsētas attīstības plāna, ja ierobežojošie likumi un noteikumi nav
nepārprotami un nediskutabli, diemžēl tiek krietni samazinātas labas
arhitektūras rašanās iespējas. Tas vislabāk redzams tepat, Rīgā. Ja jums būtu
skaidra nākotnes pilsētas vīzija, nebūtu šādu apbūves neveiksmju, kas atstās
negatīvas sekas uz vēl ilgu laiku.

Cik būtisks jums pašam projektējot ir apkārtējās vides konteksts?

Tas ir nākamais arhitekta
darbības solis. Vispirms ir jāievēro formālie, valsts vai vietējās pašvaldības
noteiktie apbūves nosacījumi konkrētajā gruntsgabalā, un tad ir arhitekta
izvēle, vai viņš jauno apjomu veidos kā kontrastu vai samierniecisku kaimiņu
apkārtnei.

Vai jūs labprāt projektētu arī kādu visiem pamanāmu
objektu, piemēram, lielu koncertzāli vai nozīmīgu muzeju?

Protams. To vēlas mans
ego! (Smejas.) Taču patiesībā man visbūtiskāk ir un vairāk gribas radīt tādas
celtnes, ko lieto liels cilvēku skaits, piemēram, sporta centru. Tad ir jāpanāk,
ka daudzi justos laimīgi un apmierināti ar šādu būvi, ka viņi visi gribētu uz
turieni iet un pavadīt laiku. Projektējot privātmāju, arhitekts var padarīt
laimīgus tikai pāris cilvēkus, bet šādos gadījumos –krietni lielāku skaitu.

Vai arhitektūrai jābūt mūžīgai?

Nē, tai jāspēj mainīties
un pielāgoties dažādām funkcijām un laikmeta prasībām. Neuzskatu, ka būtu
jāsaglabā visas senās mājas. Daļai ēku ir jāļauj aiziet, pazust, lai to vietā
rastos jaunas.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 vote
Article Rating
guest
2 Comments
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
kika

Cik dīvaini! Viņa darbos saskatīju līdzību ar dažiem objektiem Latvijā. Viens no spilgtākajiem – Pārvetas biblioteka Ventspilī. Vai viņš būtu ietekmējies no mūsējiem? Bet vispār viņš ļoti sakarīgi izsakās par Rīgas arhitektūru un situāciju Latvijas arhitektūrā. Patīkami, ka viņš nesāk ar tādiem tekstiem, kā te dažs labs stārarhitekts kādu brīdi atpakaļ, ka Rīgā arhitektūras vispār nav un ka arhitektu mums vispār nav.

kika

Cik dīvaini! Viņa darbos saskatīju līdzību ar dažiem objektiem Latvijā. Viens no spilgtākajiem – Pārvetas biblioteka Ventspilī. Vai viņš būtu ietekmējies no mūsējiem? Bet vispār viņš ļoti sakarīgi izsakās par Rīgas arhitektūru un situāciju Latvijas arhitektūrā. Patīkami, ka viņš nesāk ar tādiem tekstiem, kā te dažs labs stārarhitekts kādu brīdi atpakaļ, ka Rīgā arhitektūras vispār nav un ka arhitektu mums vispār nav.

2
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x