Kritiski par Venēcijas arhitektūras biennāli

Daļa no arhitektūras procesiem ir kritika un informatīvi apraksti. Būdams praktizējošs arhitekts, kam ar izstādēm ir epizodisks sakars, Venēcijas 9.arhitektūras biennāles iespaidā tomēr atļaušos dot artavu arhitektūras procesa stimulācijā. Lauvas tiesu esmu atvēlējis profesionālu citzemju arhitektūras apskatnieku izteikumu atreferējumiem, kas ir pieejami tīmeklī. Maniem personīgajiem komentāriem paliek galvenokārt informatīvs raksturs.

Vienotā izstādes pamattēma — metamorph vai metamorfoze, citiem vārdiem pārtapšana, ir pietiekami ietilpīga. Tā labi sadzīvo ar tādām domu papildasīm, kā vēsture, tehnoloģija, mērogs, u.c. Ja konceptuālo iespēju spektru sintezē ar dažādo ekspozīciju veidotāju specifisko motivāciju, ko nosaka, piemēram, ģeogrāfiski lokālie faktori, profesionālo tradīciju ietekmes, konjunktūras, politiskie, biznesa shēmu promotēšanas, finansiālie vai citi nosacījumi, tad kopumā sanāk arhitektūras kokteilis, kam ir gandrīz neiespējami piemērot vienojošus teorētisko pamatojumu ietvarus.

The Observer arhitektūras kritiķis, 2002.gada biennāles direktors Deyan Sudjic apgalvo: «Pēdējos 20 gados vai ikviens, kam nav slinkums, ir centies uzrīkot mākslas biennāli cerībā saņemt šādus pasākumus pavadošo augstā līmeņa atklāšanu, godību un sanaidošanās burvības atblāzmu. Bet Venēcija, kam pirmajai bija ideja par ik pāra gadu mākslas skati, ir izdevies pilnībā ļaut arhitektūrai kalpot pašai sev».

Alan Riding no The New York Times norāda arī uz šovbiznesa elementu klātesamību visa pasākuma būtībā: «Šveiciešu izcelsmes akadēmiķa Kurta Forstera, kurš ir arhitektūras biennāles direktors, galvenais mērķis ir sasniegt pēc iespējas plašāku publiku. Viņš cer pat uz 120 000 apmeklētājiem līdz izstādes slēgšanai 7.novembrī.»

Galvenā ekspozīcija

K.Forstera tēma Metamorfoze ekspozīcijā Arsenālā līdzīgi lielas formas skaņdarbam tika strukturēta piecās apakštēmās — transformācijas, topogrāfija, virsmas, atmosfēra, hiperprojekti. Daudzi projekti tikpat labi un atbilstoši izskatītos arī citās sadaļā ievietoti. Par to, šķiet, domājis arī ekspozīcijas autors, jo kataloga priekšvārdā K.Forsters raksta: «nekādā ziņā mēs neuzstājam, ka ir tikai viens veids, kā izdzīvot vai iztirzāt izstādīto darbu miriādi. Darbu izdzīvot nozīmē atteikties no aizspriedumiem un izpētīt ne vien darbu jūsu priekšā, bet arī pašiem sevi.»

Giles Worsley no The Daily Telegraph biennālei veltījis rakstu Burbuļi, kastes un lielmanīgie žesti, kurā teic: «Tas, ko viņš (K.Forsters — E.T.) vēlējās uzzināt, ir, kā arhitektūra atbild pasaulei, kas nepārtraukti mainās. Atbilde, kā rādās, ir — ar īpašiem apjomiem. Garās Arsenāla zāles ir izliektu, savītu, locītu formu orģija?modernie arhitekti, vai vismaz biennālē izceltie, domā, ka veids kā reaģēt uz allaž nestabilo postindustriālo pasauli ir radīt ēkas, kas izskatās, it kā arī tās būtu pastāvīgas maiņas stāvoklī. Tie, protams, ir maldi, tāpēc, ka līdz ar uzbūvēšanu, arhitektūra kļūst paliekoša. Vai ēka ir vieni vienīgi lauzumi, burbuļi vai izlocītas loksnes, tās realitāte ir tikpat cieta, kā jebkurš Viktorijas laika rātsnams. Aiz vairuma izstādīto ēku slēpjas nevis kāda pamatīga atbilde uz mainīgās pasaules nedrošībām, bet formveides apmātība, ko virza datorizētās projektēšanas un būvniecības iespējas.»

Richard Ingersoll arhitektūras interneta avīzei www.archpaper.com uzrakstījis rakstu Metamorph, vai no vaļa vēdera. Ar vaļa vēderu, acīmredzot, viņam asociējas Ņujorkas arhitektu biroja Asymptote izstādes iekārtojuma dizains — superdinozaurmēroga mugurkaula skriemeļveidīgie podesti, kas izkārtoti visā izstāžu telpas garumā. Izsakoties par galveno ekspozīciju, autors ir skarbs: «Teiksim droši, ka vitrūviskajām «pielietojamības» un «noturības» kategorijām šajā halucinogēnajā apskata laukā nav vietas. Un pat trešais kanoniskais mērķis «baudījums» ir stipri nopulgots. Biennāles galvenās ekspozīcijas apmeklētāji projām dosies ar skaidru apziņu par stilu — nenoteikti organisku, neo—tēlainu un augstprātīgi vienkāršotu. Vairums projektu šķiet arī tehniski šaubīgi un ārkārtīgi dārgi būvējami, savu neparocīgo ģeometriju dēļ. Lai arī ir manāms apakšstrāvojums — bažas par apkārtējo vidi, un daudzi projekti apzināti simulē dabiskas formas, mēģinājumu izvērtēt darbus no sociālā, tehniskā vai ekoloģiskā viedokļa tomēr nav. Šovs koncentrējas gandrīz tikai uz pašreizējo gaumi, jaunu ekspresionisma versiju, kas šķiet pievilcīga daļai attīstītā kapitālisma kultūras elites.»

Galīgo secinājumu par izstādi Richard Ingersoll formulē bez grūtībām: «Metamorph jaunais ekspresionisms atklāj ilgstošu problēmu, kas ir nevis vienkārši tehniska vai sociālprogrammātiska, bet gan estētiska: hibrīdveidīgie darbi ir neiederīgi, arhitektūras valodas ziņā noslēgti un tādi, kam grūti piemēroties. To jēgu ierobežo formas unikalitāte, kas lielā mērā samazina iespējas tikt uztvertiem par skaistiem. Tie ir lemti izmiršanai, būdami nespējīgi sadarboties ar realitāti. Vai tādēļ mēs visi iziesim ielās lai glābtu arhitektūras vaļus?»

Margaret Hefland, FAIA, Ņujorkas arhitektu biroja Hefland Architects dibinātāja un vadītāja savā biennāles apskatā, attiecībā uz Hyperprojects sadaļu, arī neiztiek bez kritiskiem vārdiem: «Forstera apmātība ar arhitektūras formālajiem aspektiem atstāj viņu ar tuvredzīgo uzskatu, ka pilsētu problēmas var risināt tikai ar fizikālo formu vien. Kamēr vairums projektu iemieso jauktās izmantošanas programmas (fundamentāla prasība pilsētu attīstības projektos XXI gadsimtā), viņš nav spējīgs koncentrēties uz uzkrāto pieredzi par gājēju kustības aspektiem, uz saiknēm starp šiem jaunajiem mega-veidojumiem un esošo pilsētas struktūru, un uz būvmasu veidošanas konceptiem atbilstoši cilvēciskajam mērogam. Formveide nav atbilde uz šiem jautājumiem, lai gan, ja pilsētbūvniecības jautājumi ir veiksmīgi risināti, visi citi elementi, ko viņš piedāvā jaunajai arhitektūrai būtu projekta risinājumam vēlami komponenti.»

Uz Hyperprojects sadaļu attiecināms arī vēl kāds Worsley vispārinājums: «Tiešām, vissvarīgākā tēma, ko deva biennāle, bija dublēšanas un otrreizējās izmantošanas jautājums industrializācijai sabrūkot, ne vien attiecībā uz atsevišķām ēkām, bet veselām pilsētas daļām un pat reģioniem.»

Kritiķi pamanījuši arī arvien lielāku datorizētās modelēšanas ietekmi uz arhitektūru. Jonathan Glancey, The Guardian: «Datorveicinātajai modelēšanai, jaunajiem materiāliem un būvpaņēmieniem ar to (metamorfozi — E.T.) ir kāds sakars. Tāpat kā mūsu kopējām bailēm no tā, ko mēs varbūt kļūdaini pieņemam par modernisma puritānisko aizrautību un vecās arhitektūras ierobežojošo atturību, kas, pateicoties Eiklīdam, Platonam un Palādio, ir padarījusi mūsu pilsētas elegantas un vērtīgas, bet, pateicoties bravūrīgajai jaunajai burbuļapmātajai paaudzei, nedaudz garlaicīgas. Bēda ir tā, un to pierāda biennāle, ka arhitektūras atbrīvošana no racionālā āķa praksē reti ir saprātīga.»

Riding ir skeptisks par saistību starp arhitektūru izstādē un arhitektūru īstenībā: «Bet pat satriecošie rokām darinātie, ar datoriem izprojektētie modeļi parāda arhitektūras izstāžu problēmu. Tie nespēj parādīt to, kas patiesībā ir arhitektūra ? ēkas un konteksti, kuros tās ir novietotas.»

Koncertzāles

Šajā sadaļā saskaitīju 39 K.Forstera izvēlētus projektus. Tajā skaitā astoņus operas namus un vienu arhitektonisku skaņu mākslinieka instalāciju. Liela daļa bija ideju projekti, konkursu uzvarētāji. Uzkrītoši, ka projekti galvenokārt bija no valstīm, kas lielo koncertzāļu būšanās nav iesācējas — ASV, Japānas, Somijas, Anglijas, Spānijas, Austrijas u.c. Daļa projektu sevi atklāja izraudzītās vides kontekstā, daļa — stipri koncentrējušies tikai paši uz savu veidolu, arī F.Gīnkes Liepājas koncertzāles konkursa projekts. Iespējams, tieši pārliecinošais dialogs ar pilsētvidi kombinācijā ar netradicionālo apjoma risinājumu bija par iemesls, kāpēc par labāko tika atzīmēts biroja Plot projekts koncertzālei Stavangerē, Norvēģijā.

Richard Ingersoll komentē: «Lai dotu vielu virzienam uz jauno ekspresionisma gaumi, Forsters nokomplektēja atsevišķu izstādi par mūsdienu koncertzālēm. Specifiskās prasības pret akustiku un monumentālā tēlainība, kas bieži pavada šos projektus, pilsētvidē tiem piešķir zināmu ikonisku spēku. Sākot ar J.Utsona Sidnejas operas namu un H.Šarona Berlīnes filharmoniju (abas projektētas 1950.gados), 40 nesenās pagātnes risinājumu maketi rāda, ka šis ēku tips ir devis dažas no visdīvainākajām formām arhitektūras vēsturē. Inženierakustika ir devusi funkcionālistisku priekšstatu par neregulārām formām, kuras cīnās pret ortogonalitāti vairumā pilsētu kontekstu…Stavangeres projektā tomēr ir pamanāma humāna nosliece, īpaši, salīdzinot ar citiem projektiem, piemērm, holandiešu biroja NOX nesen pabeigtā instalācija Son—O—House, kas izskatās kā uz trotuāra izgāztas zarnas. Zoomorfisko transformāciju un tēlainās plānošanas virziens ir redzams pat tehnoloģiski vislabāk apgādātaos birojos: Normana Fostera Sage Gateshead zāle ir izgūlusies kā milzu jūras gliemene Tainas krastā, un Renco Pjano Parco Della Musica Romā — kā trīs vaboles. Koncertzāles ir monumentālākās un reprezentatīvākās ēkās mūsdienu pilsētā, un līdzīgi muzejiem kalpo par tādu kā grēkāzi, kam jāizpērk aiziešana no pilsoniskā dzīvesstila. Redzot tās tik daudzas kopā, ir jāšaubās par to atbilstību Metamorph pamatos liktajai gaumei.»

Worsley par koncertzālēm raksta: «Arhitektus un arhitektūras izstādes vienmēr vilinās lielie žesti, bet Venēcijas īstais stāsts nebija pompozajās koncertzālēs, kas bija viena no biennāles godībām, bet kaut kur citur, perifērijā, kur pamatīgās pārvērtības vai matamorfs ietekmē miljonus. Šajā kontekstā arhitektu apmātība ar formu veidošanu šķiet savāda pašizdabāšana, nevis epohāla attīstība, kā K.W.Forsters to bija iedomājies.»

Valstu ekspozīcijas

Grant Gibson no New Statesman rakstā Building reputations izsakās: «Neizbēgami, tie ir Dārzi, kur ir gūstams īstais prieks. Ir neiespējami nepārbaudīt uz vietas nacionālos stereotipus.»

Japāna. Japānas ekspozīcija stāsta par otaku. Jēdziens, kas radies Japānā, apzīmē cilvēku psiholoģiju un tiem raksturīgo vidi, kas veidojusies kā reakcija uz ticības zaudēšanu nākotnei un tehnoloģijas attīstībai jau 1970.—1980. gados. Raksturīgās uzvedības tipāžs pat pieaugušā vecumā nezaudē intereses svaigumu par spēlēm un komiksu estētiku, viņu apdzīvotā vide transformējas, un parādība kļūst internacionāla.

Francesko Dal Co rakstā Venice: the world of Otaku irstipri iespaidots: «9.starptautiskās arhitektūras izstādes Venēcijā alternatīvais nosaukums būtu Otaku pasaulē. Otaku ir tauta, tai ir sava teritorija, tai pieder karaļvalsts. Kā jau no Japānas nākušiem, viņu īpašības un dzīves stils kļūst arvien universālāks: sēdoši cilvēki, to mitekļi atmirdz nepārtrauktajā datorekrānu gaismā un ir piepildīti līdz ūkai ar nevajadzīgām grabažām; normālas cilvēciskas attiecības tiem ir lāsts, tīmeklis ir to vienīgais satiksmes līdzeklis; dīvaini tērpti un, vairumā gadījumu mīksti un tukli, tie pārtiek no ātrās barības, to mīļākās mantas ir virtuālās. Sākotnēji tie pulcējās Tokijas elektroniskajā rajonā, Akhihabara ar tā pastāvīgi mainīgajām videospēlēm, mangu un komiksiem — smieklīga, bezjēdzīga īslaicīgai novitātei radniecīga būšana, kur ikkatra virtuālās pasaules vajadzība var tikt apmierināta. Otaku pasaulei iespējams pievienoties vienīgi tad, ja vēlaties atbalstīt tās evolūciju, iekļauties nebeidzamā transformācijā. Jo tiem, kas dzīvo tīmeklī, visa laika izjūta ir zudusi.

Ja gribat zināt, kā šis dīvainais visums izplešas, apmeklējiet Japānas paviljonu Venēcijas Dārzos. Veltīts otaku, tas, šķiet, ir antropologu un entomologu iecerēts — sakārtota, kataloģizēta attēlu kolekcija — neticama, smieklīga, uzjautrinoša, briesmīgu neērtības sajūtu izraisoša, vai pat savā veidā biedējoša.»

Recenzijas turpinājumā Francesko Dal Co velk paralēles: «Neviļus, Corderie (Arsenāla galvenā daļa — A4D) piedāvā līdzīgu izrādi. Izstādes iekārtojums varbūt ir sauss un elegants, ar daudziem jo daudziem arhitektūras maketiem, dažādu vecumu un dažādu valstu arhitektu, nezināmiem un slaveniem projektiem, kam galvenokārt ir izliektas formas. Projekti ir uzmācīgu deformāciju rezultāts, kas bija iecerēts, lai cildinātu dažādību, nepārtrauktu mainību un pastāvīgu transformāciju. Pārsteidzoši un nepatīkami ir secināt, ka šajā iekārtojumā, kas izstiepies vairāk kā 300m garumā, tie izskatās briesmīgi vienādi — garlaicīgi, atkārtojošies un monotoni, tie ir gandrīz vai savas līdzības noliegti. Vienlaicīgi apokaliptiski un konformistiski ir pie Otaku pasaules piederīgo arhitektu darbi.»

Beļģija. Par šo ekspozīciju trāpīgi izteicies Richard Ingersoll, www.archpaper.com: «Biennāle savu elitārismu vienmēr ir kompensējusi nacionālo paviljonu dučos, kur katra valsts izstādes iekārtošanai nolīgst savu kuratoru. Paviljonu balva tika Beļģijai, kas parādīja mākslinieka un antropologa redzējumu par Kinšasu, vienkāršu iztirzājumu par Kongo ieziemiešu piemērošanos situācijai, kas stipri attālināta no Metamorph projektiem nepieciešamās patronāžas. Postkoloniālās vainas apziņas darbs atšķīrās no pārējās biennāles kā atgādinājums par arhitektūras nevietā esošajām (liktajām) prioritātēm.»

Arī Glancey ievēroja Beļģijas ekspozīciju: «Šeit koloniālā beļģu arhitektūra ir piekāpusies vēlākās paaudzes skārda nojumēm, dubļainajiem pagalmiem un ēkām. Šausmas, šausmas — varētu teikt arhitekts, bet ne beļģi, šīs ekspozīcijas kuratori. Tas, ko viņi šķiet sakām ir ? pilsēta itin labi var iztikt bez neviena no mūsu vispārpieņemtajiem priekšstatiem par arhitektūru, vai tas būtu Palādio, modernisms, vai datorradītais o—ho—ho.»

Īrija. Īrija eksponēja vienu projektu. Un ne jau kādu tur big baby, bet gan vienu lauku amatniecības skolu, kas izbūvēta bijušās labošanas darbu nometnes vietā. Kompleksu veido rekonstruētas un jaunas ēkas. Autoru attieksme pret mērogu, vēsturi, ainavu ir pārliecinoša. Pārtapšanas motīvi pārklājas vairākos slāņos. Arhitekti Sheila O—Donnell un John Tuomey veikuši lielisku darbu. Nav jābrīnās, ka britu kritiķis Hugh Pearman,The Sunday Times, tam veltījis siltus vārdus: «Parasti būdams malējais spēlētājs, Īrija šoreiz trāpa desmitniekā un visciešāk tver biennāles tēmu. Tās piedāvājums ir ēka, instalācija, atmiņas par grūtiem laikiem un mežonīgiem pārdarījumiem, un mācībstunda par to, kā priekšstati var tikt griezti ar kājām gaisā. Īrija izstāda vienu ar jēgu piepildītu, veikli izstādītu projektu kā neatkarīgu arhitektūras darbu, kam pašam sava taisnība … Īrijas ekspozīcija stāstu izmanto kā veidu, lai izpētītu arhitektoniskās transformācijas un labošanas jēgu, un to paveic ar spēcīgu instalāciju. Ne video ekrānu, ne fona mūzikas, vien jauki telpā un apgaismojumā izkārtoti objekti. Tā ir augsti inteliģenta un intuitīva padarīšana, īsta arhitektūra nevis kliedzošs balagāns … Šeit nav nekā, ko gribētos pielikt vai atņemt, vai pat palabot. Īsta, emocionāli uzlādēta un informatīva arhitektūra arhitektūras izstādē? Jūs būsiet pārsteigti, cik nepierasti tas ir.»

Austrija. Kamēr Latvijas arhitektūras censoņi arhitekti ieņem miera stāju, lai novērtētu austrieša F.Gīnkes projekta skici Liepājas koncertzālei, Austrijas ekspozīcija mums stāsta citus stāstus. Ekspozīciju veido četri arhitektu biroji (pa vienam projektam) un viens pasūtītājs(!). Ekspozīcijas moto — Pretojoties paisumam — rāda fundamentālas pārmaiņas austriešu arhitektūras kopainā. Par neparastākā ekspozīcijas sadaļa, kas rāda lielveikalus, stāsta Marta Schreieck, Austrijas ekspozīcijas kuratore: «Viens klients — ģimenes uzņēmums Molk un tā pārtikas preču tirgotavu ķēde MPREIS — aktivizē arhitektūras potenciālu, lai radītu kultūras un sociālo pievienoto vērtību. Arhitektoniski nekļūdīgi atpazīstamie MPREIS lielveikali ietver dažādas starpkultūru aktivitātes ar mērķi nodrošināt negaidītu dažādību uz patērēšanu orientēto vēlmju apmierināšanā. Izvietoti kā orientieri Tiroles kartē, šie atmosfēriskie lielveikali, ir radīti individuāli katrai novietnei, nodrošina identitāti caur dažādību … Tie rada arhitektūru, kas iedarbojas uz mūsu apziņu vēl aiz mūsu saprašanas par formu un dizainu … Molk ģimenes iniciatīva ir unikāla, 20 no labākajiem Tiroles arhitektiem un Dominiks Pero ir projektējuši Mpreis lielveikalus Tirolē.»

Vācija. Labai ekspozīcijai labs nosaukums — Deutschlandscape — ietver vismaz trīs vārdus ?Vācija, ainava un stiebrs. Šī izstāde ir 38 pēdējos četros gados realizētu projektu apskats. Izstādes veidotāji skaidro: «Visi kopā šie projekti rosina uz plašiem tematiem, fokusējoties uz neizteiksmīgajām ainavām lielpilsētu nomalēs un mazpilsētās. Šajā nozīmē Deutschlanscape fokusā ir panīkums, ko jūt visā Eiropā. Kā iespaidot arvien augošo neskaidro apgabalu, un kādos veidos arhitektūra var uzņemties šo uzdevumu? … Visefektīvākās arhitektūras stratēģijas šeit tiecas uz mikropolitisko — ietvert ikdienišķo, vai piemērot un pārveidot esošo. Noraidot elitāro estētismu un uzņemoties riskus, eksponētās arhitektūras nostādnes rāda izdomas garu profesijā, ko pārvalda ekonomiskie ierobežojumi.»

Pearman par Vācijas ekspozīciju un Bjennāli kopumā: «Ko biennāle mums galu galā pastāsta par to, kurp iet arhitektūra? Prom no pilsētām un ikonām un uz laukpilsētniecisko uztaisam-un-pielabojam, es teiktu, ja spriež pēc visiem projektiem, kas risināti starpteritorijās. Vācija rāda ceļu. Viena bezgalīga panorāma, kas vijas iekšā un ārā visās viņu paviljona telpās, rāda tieši tādu bezpersonisku subeverything vidi — nedaudz uzlabotu ar daudziem mazmēroga iestarpinājumiem. Tam ir jēga. Mums visiem lielie orientieri ir līdz kaklam.»

Somija. Izstādīti 13 projekti — realizētas koka ēkas, kur koka pielietojums katrā projektā ir atšķirīgs. Ekspozīcija ar nosaukumu No koka līdz arhitektūrai ir iepatikusies Ņujorkas arhitektei Margaret Hefland (Hefland Architects): «Pamācošs piemērs, kā ar mazāk var panākt vairāk, viens no vislabāk uzņemtajiem darbiem šī gada biennālē ir Somijas paviljons — viens no vismazākajiem … Šī izsmalcinātā sauja projektu, kas izpildīti kokā, pastāsta vairāk nekā pietiekoši par somu arhitektu pašreizējām rūpēm. Bez skaļām fanfarām, bet ar neparasti jūtīgu attieksmi pret ainavu, klimatiskajiem apstākļiem, būvprogrammu un tektoniku, arhitekti demonstrē, ka arhitektūrai nav jābūt uzpūstai, bet tā var klusi rādīt ceļu uz cildenu nākotni.»

Igaunija. Igauņu pozitīvi pašironisko veikumu pamanījuši daudzi: «Atliek šim spēcīgajam maisījumam piesviest tādu odiozu studentiskā garā izturētu piedāvājumu kā igauņu sekciju, kas izrādīja āra tualešu bunti ieskaitot vienu, kas iedvesmota no Trojas zirga, un var sākt aptvert kvalitātes diapazonu, kā arī budžeta plašumu, kas pieejams katrai nācijai, kas piedalās šovā,» Gibson.

«Es neesmu pilnīgā skaidrībā, kādēļ, bet šī kuriozi veiksmīgā praktiskās un fundamentālās arhitektūras izstāde pārspēja lielu daļu no neparasti pretenciozās datorizētās zirgošanās Venēcijas šovā,»Glancey.

Skotija. Skotijas ekspozīcija — dažādu pēdējā laika būvju kolāža — daudzas valstis apbraukāja jau pirms biennāles kā ceļojoša izstāde, arī Rīgā. Tagad nedaudz atsvaidzinātā ietērpā tā atstāja labu iespaidu. Skotu arhitektu interneta forumā lasīju, ka šī esot vislētākā ekspozīcija. Varbūt. Gibson, New Statesman, arī uzsver finansiālo iespēju nozīmi: «Šis ir konteksts, kurā jāvērtē Skotijas visu laiku pirmo atsevišķo (no Lielbritānijas — E.T.) ekspozīciju … tomēr Skotija izstādē neuztaisīja lielu plunkšķi. Kad es jautāju pāris kolēģiem viņu domas par Skotijas stendu, kas atradās, starp citu, Arsenāla astes galā, blakus tai zirga formas āra atejai, reakcija bija identiska ?tur bija Skotijas stends? Nav šaubu, ka Skotija tikai pamērcēja pirkstgalus ūdenī, tā vietā lai ielektu līdaciņā ar trīskāršo kūleni … Tā bija profesionāli noformēta izstāde. Tur varbūt nebija izstādītas japāņu komiksu strēmeles vai āra tualetes, bet Skotijai būtu jābūt (klusi) laimīgai ar savu devumu biennālei.»

Apskatu šādā garā varētu turpināt, jo pieminēta tikai neliela daļa ekspozīciju. Galvenais, ko gribēju, ir jau pateikts — šajā izstādē, gluži kā reālajā arhitektūrā būtiskais ne vienmēr atklājas pirmajā, paviršajā acu uzmetienā. Šovbiznesa arvien progresējošā paisuma viļņa spožās produkta iepakošanas tehnoloģiju putas, kas visu pasākumu bagātina un piešķir tam svētku noskaņu, bieži vien tiecas aizēnot ekspozīcijas saturisko būtību, kas tādejādi atklājas vien tiem, kas spēj pārvarēt vilinošo tieksmi būt paviršiem. Ja spēj, tad ir cerības saņemt kādu daļu atbildes uz jautājumu — kas šobrīd notiek pasaules arhitektūrā. Ja nē, tad jāsamierinās ar fragmentāriem iespaidiem, kuru lielāko daļu veido atsevišķu slavenību vārdi un atsevišķu ikonveidīgo projektu nosaukumi bez liela kopsakara, toties ar neierobežotām iespējām tos pielietot kuluāru sarunās. Labi gan vieniem, gan otriem.

Kādēļ Latvijai jāpiedalās biennālē? Vai nepietiktu ar izstādes apskatīšanu, jo lielās godalgas nespīd, tik strīdi un tēriņi? Ja vien iespējams, tad jāpiedalās, jo gatavošanās, tēmu meklējumi, organizācija, atklāj mums pašiem reālo arhitektūras pasauli pavisam nepierastā gaismā, liek izvērtēt mūsu arhitektūrā paveikto pēc daudzuma un kvalitātes, liek ieraudzīt vietējā arhitektūras procesa dinamiku un samērot to ar pasaulē notiekošo, iepazīt pieejamos cilvēku resursus darbībai neikdienišķos ampluā, pārbaudīt mūsu spējas intelektuālu uzdevumu risināšanā kopīgiem spēkiem, izrunāt svarīgus jautājumus un noskaidrot kaut kur aizķērušās ābeces patiesības. Citiem vārdiem sakot, tas ļauj uzzināt, kas šobrīd notiek un šobrīd nenotiek Latvijas arhitektūrā. Ikgadējās labāko darbu skates uz šo jautājumu atbild specifiski, tām ir informatīvs raksturs.

2004.gada biennāle mums ir devusi vairākas mācības.
Manuprāt, galvenās ir trīs:

1. Ekspozīcijas koptēmas izvēles princips bija nepareizs. Tēma Kultūrvēsturiskās metamorfozes Baltijas jūras krastā tika formulēta LAS valdes sēdē, steigā mēģinot kompromisa veidā apmierināt izskanējušos viedokļus, beigās liekot to visu uz balsošanu. Šādas procedūras iemesls bija laika trūkums, tā bija vispārīga administratīva vadlīnija, kas nevar aizstāt radošu un pietiekoši detalizēti motivētu ideju, kādas tobrīd nebija. Šādas idejas radīšanas piemērotākā forma, protams, būtu konkurss, kas jāsarīko ne pēdējā brīdī, bet savlaicīgi.

2. Izmantotais ekspozīcijas sagatavošanas finansējuma princips, balstoties uz vairākiem līdzvērtīgiem finansējuma avotiem, veicināja tematiski saskaldītas, pārāk raibas ekspozīcijas izveidošanu, kur katra ekspozīcijas daļa, neraugoties uz atbilstību izstādes pamattēmai, top pati par sevi, bez vienojošiem motīviem. Prioritāte būtu dodama tādam finansējuma modelim, kas sekmē vienota un skaidra koptēla izveidošanu. Arī sarežģījumi, kas visa projekta realizācijā radās sakarā ar viena plānotā finansētāja, Liepājas pašvaldības, atteikšanos no līdzdalības, būtu attiecināmi uz izvēlētā finansējuma modeļa trūkumiem.

3. Plānotās ekspozīcijas konceptuālais izklāsts galīgajā variantā tika noformulēts par vēlu, kas noveda pie nekvalitatīvas informācijas izstādes katalogā (iepriekšēji sniegto informāciju vēlāk nevar izmainīt), taču tieši katalogs, kas gūst plašu izplatību, ar tajā ietvertajiem ekspozīciju aprakstiem un skaidrojumiem ir ekspozīcijas prestiža veidotājs vēl ilgi pēc izstādes slēgšanas.

Nu atlicis vēl tikai uzlikt punktu uz «i». Sekojot izvēlētajam principam — ļaut izteikties ārvalstu kritiķiem, dodu vārdu Sudjic: «Droši vien apkārtesošās kņadas iedvesmota, arhitektūras biennāļu ideja pēkšņi uzplaukst vai it visur. Londona iestudēja savu pirmo biennāli vasaras sākumā. Bija iecerēts, ka tā aprobežosies tikai ar Klerkenvelu, kas ir galvaspilsētas arhitektūras aprindu epicentrs. Bet tā ātri izgāja no krastiem, ar savām izstāžu programmām, ielu ballītēm un pat lopu izbraucienu cauri Smitfīldai, piesaistot tūkstošus. Pekina, patlaban pasaules lielākais būvlaukums, laidīs gaisā savu pirmo arhitektūras biennāli septembrī, kamēr Roterdama savu biennāli otro reizi uzvedīs nākošgad. Buenosairesai arī ir sava. Tas viss pierāda, ka arhitektūra iznirst no mākslas pasaules paēnas, lai kļūtu par noteicošo interesi.»