Kompromisa cilvēku un jaunus impulsus Liepājai!

Vecliepājas rajona arhitekte Gunta Šnipke domā, ka šis ir diplomātijas laiks. Liepājas galvenā arhitekta amatam vēlams ir kompromisa cilvēks ar pieredzi arhitektūrā. Lai arī visvairāk gaidīts būtu ideju cilvēks, viņasprāt, sabiedrība — ne iedzīvotāji, ne kolēģi, ne pašvaldības deputāti kā darba devēji — tam vēl nav gatava. «Ne tikai Liepājā pastāv šī problēma. Visā Latvijā!»

Ko Tu atbildētu, kā iet arhitektiem Liepājā?
Grūti un viegli vienlaikus. Grūti — jo darba ir vairāk nekā darītāju. Viegli — it kā tāpēc, ka tādā situācijā katrs darītājs vairāk apzinās savu pašvērtību. Tas neveicina kvalitāti, jo zūd iekšējā konkurence. Katrs viens ir tik pieprasīts un pārslogots, ka par lieliem smalkumiem neatliek laika padomāt. Tam, kurš pēc savas dziļākās struktūras nav tendēts tā, ka viņš nevar savādāk kā tikai ļoti rūpīgi un kvalitatīvi, iestājas konveijers.

Tavuprāt, kāpēc arhitekti neatgriežas Liepājā?
Nezinu, kā tas ir projektēšanas sektorā. Problēmas piesaistīt arhitektus administrēšanai ir daudzās pilsētās Latvijā. Piemēram, Jūrmalā, Daugavpilī. Salīdzinot ar tiem, kas strādā projektēšanā, mūsu darbs ir maz atalgots. Ir ļoti grūti atrast stimulu, kāpēc pārcelties no labi atalgota, radoša darba, no kā gūsti gandarījumu, uz pat vairākkārtīgi sliktāk atalgotu darbu, kur skaidri saredzamais radošais moments ir ievērojami mazāks un kur pamanāmi nevar sevi apliecināt arī kā personību. Starp citu, administratīvajā sektorā arhitektiem Liepājā ir vienas no labākajām algām valstī.

Kas Tev kā arhitektei sniedz gandarījumu administrējot?
Tas no pilieniem veidojas. Kad izdodas kādu vides situāciju noturēt vai gluži otrādi — kādu jaunu ideju iestāstīt citiem. Var būt divi veidi, kā to dara. Man liekas, labākais ir tas, ja izdodas savu domu par pilsētas vidi realizēt, radot pārliecību citiem, ka viņi paši to ir izdomājuši. Lai dabūtu rezultātu, ir svarīgi, lai projektētāji, pasūtītāji vai pilsētas vadība — jebkurā situācijā tās idejas pieņemtu kā savas. Un, lai pieņemtu, nevar presēt, ka tā ir mana ideja. Tā strādājot, personīgie nopelni kļūst maz nolasāmi. Ir vajadzīgs īpašs raksturs, lai gandarījumu pats sev mācētu nolasīt.

Tu strādā ar katru konkrēto objektu. Kopējas pilsētbūvnieciskās koncepcijas Liepājas attīstībai nav.
Pat ja ir koncepcija, vienalga jāstrādā ar katru objektu. Liepājai ir apbūves noteikumi (apstiprināti 1997.gadā — IĶ). Ir ģenplāns (izstrādāts 1989.gadā, apstiprināts 1996.gadā — IĶ). Bet ir pretrunas. Lielākās — pilsētas daļās ar vēsturisko apbūvi. Apbūves noteikumi vēsturiskajam centram ir definēti ļoti detalizēti, taču dažviet pretrunā reālajai situācijai. Piemēram, mūra ēkām ir pieļauts 4 stāvu augstums, kas neapšaubāmi ir pretrunā ar Bāriņu ielas apbūvi. Ja maksimāli atļautais ir 4 stāvi, tas nenozīmē, ka noteikti 4 ir jābūvē. Uz citiem noteikumiem pamatojoties, tās lietas var iestrādāt katrā plānošanas uzdevumā, bet ir ļoti grūti tādā veidā strādāt. Tāpēc nepieciešams precizēt. Pašlaik ir uzsākta detalizēta Liepājas centra plānojuma izstrāde.

Vēl grūtāk ir Jaunliepājā, kur apbūves telpiskie parametri īsti nav definēti pat ar apbūves noteikumiem. Tur ir ļoti skaidra vecā apbūves struktūra un vajadzētu kārtīgi padomāt, kuras vietas būtu glabājamas un kur varētu ko darīt savādāk. 

Kas un kā izstrādā detalizēto plānojumu Liepājas centram?
Pilsētas centra plānojuma projekta izstrādātājs vēl nav definēts. Procedūra ir uzsākta. Pēc pašvaldības pasūtījuma Juris Zviedrāns un Kristīne Veinberga veica vēsturisko izpēti. Tie ir vairāki sējumi. Atsevišķi tiek risināta transporta shēma. Pirms uzsāk centra plānošanu, varētu būt kas tāds, ko padomju laikā sauca par priekšprojekta skicēm. Kādi trīs alternatīvi ideju piedāvājumi par centra attīstību. Vispirms izdiskutējot kādā virzienā vispār — vai te konservējam vai izmainām, vai gribam zaļo vai blīvo centru, un vienojoties par konsekvencēm. Arī šim pirmajam etapam izstrādātāji nav nolīgti. Kad noskaidrosim, kurā virzienā ejam, būs jāsludina konkurss. Visticamāk tie varētu būt Uģis Kaugurs un Andris Kokins.

Tādu ģēniju sevī nejūtu, lai, plašākā kontekstā neskatot, ar plānošanas uzdevumu vien noteiktu būvlaides tādām ilgi neapbūvētām vietām centrā kā Lielās un Graudu vai Lielās un Kungu ielu stūri, vai bijušā kultūras nama novietne, kas ilgtermiņā strādātu saistībā ar transportu un visu pārējo.

Ko nozīmē galvenā arhitekta pienākumu pildīšana?
Es neesmu galvenā arhitekta pienākumu izpildītāja. Mana amata nosaukums ir Vecliepājas rajona arhitekte, galvenā arhitekta vietniece. Esmu vietniece tam, kā nav…

Tātad Tu aizvieto galveno arhitektu!
Bet reāli tā situācija tāda nav. Šobrīd tā ir nedefinēta. Tāpēc man nav komentāru.

Kāpēc Liepājai arvien nav galvenā arhitekta?
Nav komentāru.

Un kāpēc te nerodas jauni arhitektu biroji?
Ikdienā satiekoties ar ienākošo projektu autoriem, esmu nonākusi pie secinājuma, ka mūsdienās vairs nav tik svarīgi, kur tas projektētājs sēž. Tas ir svarīgi no pilsētas atmosfēras viedokļa. Lai šeit uz vietas idejas apgrozītos. Lai arhitektūras doma tiktu uzturēta spēkā. Lai pie pilsētai būtisku jautājumu izlemšanas arhitektu viedoklis jau strādātu fonā — ne tik daudz tiešā tekstā, definēts ar papīru, kā parasti to klubā izdarām un nevis kampaņas veidā. Elementāru cilvēcisko sakaru līmenī. Lai pasūtītāji, pilsētas saimnieciskā un politiskā vadība diendienā satiktos un justu lielāka vairuma arhitektu viedokli. Lai tas ietekmētu procesus, pilsētā ir vajadzīgs zināms daudzums arhitektu.

(Būvvaldes informatīvajā apritē ir saraksts, sastādīts pēc kluba V—10 un kataloga ABC 2004.gada datiem, kurā minēti 36 praktizējoši projektētāji uz 86 264 iedzīvotājiem tai pašā gadā — IĶ).

Kā Tu uztver kluba V—10 mainošos formāciju?
Bez kādiem jauniem impulsiem jeb svaigām asinīm — tie cilvēki, kas tur apgrozās, jau katrs viens zina, ko otrs teiks. Vairs nav tik ļoti interesanti tikties un diskutēt. Arhitekti vairs aktīvi neietekmē procesus. Ir arī jāsaprot, ka visām lietām ir viļņveidīgā jeb sinusoīdā kustība. Tikai dabiski. Es ceru, ka būs atkal kāds pacēlums.

Kas Tev Liepājā pietrūkst?
Varbūt to jauno ļaužu ar diplomiem arhitektūrā man arī pietrūkst. Bet nevis tāpēc, lai nosegtu tukšos laukumus, kuros kādi objekti ir nepieciešami. To var arī no ārpuses. Tāpēc, lai būtu tā lokālā sabiedrība šajā jomā.

Kas Tevi iedvesmo strādāt tieši šeit un šajā amatā?
Augsti idejiskā puse, kāpēc amatā esmu un palieku, ir, ka savulaik gāju mācīties uz arhitektiem ar domu, ka glābšu Liepāju. No visiem procesiem, kas padomju laikā notika arhitektūrā un pilsētbūvniecībā. Esmu pilsētniece n—tajā paaudzē, kas latviešiem nav sevišķi raksturīgi, konkrēti — liepājniece, un man no bērna kājas ir ļoti spēcīga pilsētvides izjūta.

Praktiskā puse — ilgāku laiku attālinoties no praktiskās projektēšanas, tajā ir gaužām grūti atgriezties. Neesmu arī biznesa sieviete, lai tagad nodibinātu savu biroju. Patiesībā, domāju, ka šajā jomā kā reizi šobrīd būtu nobriedusi darīt daudz ko, un arī skaidri zinu, ka citi šo manu spēju nemāk ieraudzīt. Līdz ar to — esmu tādās personīgās krustcelēs.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx