Arhitekts Uldis Pīlēns būs viens no tiem Liepājas domes deputātiem, kurš ceturtdien balsos par Karostas un Liepājas SEZ arhitektes Ivetas Ansones apstiprināšanu Liepājas galvenā arhitekta amatā. Reizē viņš neatsakās no arvien apgalvotā, ka: «Iedot redzējumu Liepājai kā jaunai dzīves telpai nākotnē var tikai spēcīgi motivētas, jaunas personības. Ieiet negatavā vidē — tas ir abpusējs izaicinājums. Liepājā ir deficīts pēc tā, kas veicina domāšanu.»
Ko lai atbild, kas arhitektus sagaida, atgriežoties Liepājā?
Mēs vēl esam pārāk provinciāli, lai varētu piedāvāt tāda intelektuālā centra vietu, kas varētu piesaistīt mūziķus, arhitektus, māksliniekus. Mēs esam ceļā uz to. Tas nenozīmē, ka pilsēta šobrīd ir gatava, lai pati no sevis ieaicinātu.
Spēcīgām personībām, kam patēriņa sindroms nav primārs un kas spēj eksistēt ārpus šo laicīgo vērtību telpas, šī ir ideāla vieta. Te ir viss: kontrasts — sāpes un prieks vienlaicīgi, dabas dramaturģija pret urbāno dramaturģiju. Visa filozofisko vērtību skala. Turklāt saprotamā mērogā. Ar iespēju ietekmēt šo kombināciju. Šeit ir saimnieciskais potenciāls, kas ļauj skatīties, ka te var būt viss no tā, kas nav šodien. Pie labas, intelektuālas un garīgas pilsētas attīstības vadības.
Vai pilsētai ir skaidra attīstības vīzija?
Nav un arī nevar būt. Ir par agru filozofiskajam uzstādījumam. Ir vēl vajadzīgi pāris enkuru. Esam kāda posma sākumā.
Mūžīgie pārejas posmi…
Jā, jā. Bet, ja mēs to neizdarām, tad ļoti pazaudējam. To var redzēt tajā Austrumeiropas telpā, kas pirmā pievienojās Rietumeiropai. Austrumvācijas reģioni, kas bija vistuvāk Rietumiem, zaudēja visvairāk. Sabiedrības krējumu (pozitīvā nozīmē) ievilka savā jau gatavajā patērētāju struktūrā. Pierobežas reģionos tuvu Polijai šis sagaidāmā — vulgārā — spiediena rezultāts ir tik liels, ka kultūremigrācija no šīs teritorijas ir ļoti strauja.
Latvijā konjunktūra arhitektiem ir uz izķeršanu. Jau pirmā kursa studenti tiek nodarbināti Rīgas birojos. Tehniski un filozofiski pilnīgi negatavi viņi ieiet projektēšanas ikdienā un pēc būtības pazaudē to, ko studiju laikā būtu jāiegūst — pamatvērtības. Mēs iegūstam ar formu spēlēties gatavus amatniekus, no kuriem lielai daļai nav skaidra filozofisko vērtību sistēma arhitektūras jomā. Sapratne filozofiskā plaknē: kāda ir tava misija, ko tu gribi un kā to vari darīt, ko un kāpēc esi spējīgs ietekmēt — izkrīt. Tehnisko kompetenci var piedabūt klāt. Viss pārējais ir formālas lietas.
Nākt uz Liepāju — tas ir sava veida iekšējs izaicinājums. Tur vajadzīgas kārtīgas aknas. Pat ja tai brīdī nav, tad tā ir virzība uz to, ka gribu sevi sakārtot iekšēji.
Kas motivētu jaunu arhitektu atvērt biroju Liepājā?
Ja tā tiek uzdots jautājums, tad viņš nav gatavs. Tad tā ir tikai sportošana. Liepājā netrūkst projektētāju—amatnieku. Kāda starpība, kur viņš zīmē to Liepājas objektu — sēžot Liepājā, Kuldīgā vai Rīgā? Taču ar to nevar iedot redzējumu Liepājai kā jaunai dzīves telpai nākotnē. To var izdarīt tikai spēcīgi motivētas, jaunas personības.
Vai Liepāja ir gatava saņemt tādu intelektu?
Tas jau nav tā: ieiet lielveikalā un paņemt iepakojumu. Tā ir savstarpēja dramaturģija starp personību un vidi — kurš kuru vairāk pārveidos. Tā prasa spēcīgus varoņtenorus. Vide nav vainīga. Tā ir sarežģīta. Ko nozīmē ieiet gatavā vidē? Tas ir patēriņa sindroms. Ieiet negatavā vidē — tas ir abpusējs izaicinājums.
Vai tad, kad es atnācu uz Liepāju, varas struktūras saprata, ko viņiem vajag? Varas struktūru uzdevums nebūtu piesaistīt ģēnijus vai ārkārtīgi spēcīgas personības, bet nodrošināt šo vidēji intelektuālās masas piesaisti. Ģēnijiem un talantiem jāsitas pašiem.
Piemēram, Agris Padēlis—Līnis pārcēlās uz Rīgu.
Agris apzināti auga pāri mērogam, ko viņam piedāvāja Liepāja. Viņa personības rakstura šķautnes bija tādas, kas prasīja sagatavotāku vidi, lai realizētos. Viņam nevajadzēja tik revolucionāru. Nav obligāti jāprofitē telpā, kurā dzīvo.
Andris Kokins ilgi nav redzēts klubā V—10.
Jāpaskatās uz kluba funkciju kā tādu. Daļai tas ir kļuvis par garlaicīgu. Nedrīkst arī skatīties kā uz mūžīgu vērtību. Kādreiz klubs bija dzenošais faktors turēt arhitektu kolektīvu kopā, lai ir vieglāk kustēties pa pasauli, tagad, pie šīs konjunktūras arhitekti katrs ir individuāli nopēries. Komunikācija ar tādu problēmu loku kā pirms 10 gadiem nav vajadzīga. Kluba motivācija pārveidojas. Domu biedri, kuriem profesionālā pazīme nav pirmais no rādītājiem, tā ir pozitīva pārmaiņa. Darām precīzi to pašu, ko pirms 10 gadiem — apspriežamies.
Sabiedrībā mainās vērtību sistēmas. Savulaik nebija arhitektūras laiks. Arī šis vēl nav, bet ir daudz tuvāk. Tas prasa spēcīgāku indivīdu aiziešanu sevis uzpildīšanas fāzē. Lai nāktu ārā vēl otrā piegājienā. Tas ir tāpat kā dabā ir gadalaiki. Tā arī sabiedriskajos procesos un cilvēkos mainās cikli: gribēšana būt sabiedrībā, norobežošanās, vienkārša funkcionēšana, nedomājot par lielām lietām, un otrādi.
Tu teici: arhitektiem aizmirstas, ka arhitektūra ir viens no sabiedrības attīstības virzības elementiem.
Tas, kas notiek cilvēku galvās, arhitektūru šobrīd neietekmē. Viss, sākot ar izglītības, vides uztveres un personības realizācijas lietām, vēl nav tik tālu, lai mēs iezīmētu arhitektūru kā vienu no indivīdu visvairāk ietekmējošajām lietām. Mūzika un politika ietekmē vairāk nekā arhitektūra vai literatūra.
Šobrīd Liepājas karogā ir jāieraksta: meklējiet un piesaistiet autoritātes! Pat ne profesionāļus, bet autoritātes. Visu veidu. Nav svarīgi — dakterus, pedagogus vai arhitektus.
Kā noteiks — šis ir, tas nav autoritāte?
Tie ir cilvēki, kas savos lokos — jauniešos, vidējā paaudzē, profesionālos pulciņos — jau ir autoritātes un kas grib sevi pārbaudīt.
Pie kādas mērķauditorijas ar šo karogu vēršamies?
Mums tikai jālaiž signāli telpā, nevēršoties tur, tur vai tur, ka šī vide ir gatava, ka šeit ir deficīts pēc lietām, kas veicina domāšanu. Neko vairāk. Mēs jau nevaram realizēt spiedienu. Tas, ko šodienas politiķi, profesionāļi vai tā komanda plašākā nozīmē, kas šeit ir, kam interesē, kā šis reģions attīstās, var darīt — mērķtiecīgi virzīt pilsētu prom no provinciālisma tendencēm. Kā ar klepus zālēm pret klepu.
