Kino Rīga piebūve: uzdevums sakārtot galvu

Vai var arhitektūru izmantot kā palīdzīgu materiālu, lai sakārtotu domāšanu? Vai kino Rīga piebūves nojaukšanas jautājums nelīdzinās precei? Tikai pēc kino Rīga attīstības scenārija publiskas atrādīšanas būtu korekti jautāt — demolēt vai atstāt. Ēka nav degradējošais elements, bet gan aizspriedumi un nekritiski akceptēti pieņēmumi.

Tāpat mēs redzam, ka celtnes, ko projektējis un realizējis viens arhitekts, parasti ir daudz glītākas un labāk samērotas, kā tās, ko daudzi mēģinājuši sakārtot un uzlabot, izmantojot vecās, citiem nodomiem un mērķiem celtās sienas. Līdzīgi arī senās pilsētas, kas sākotnēji bijušas tikai ciemati, bet laika gaitā kļuvušas par lielpilsētām, ir salīdzinoši sliktāk organizētas par tām pilsētām, kas regulāri bijušas pakļautas savās idejās brīva plānotāja iekārtojumam. Ja arī, aplūkojot abu pilsētu būves autonomi, katru par sevi, nemanām lielas atšķirības to izstrādes meistarīgumā, tad tomēr pirmā tipa pilsētās, nekritiski ceļot lielas un mazas ēkas vienu otrai līdzās, radušās izliektas un neregulāras ielas. Tāpēc drīzāk tas bijis nejaušs gadījums, nevis cilvēka racionāli vadīta griba, kas novedusi pie šādas kārtības. Ja ņemam vērā, ka šāda pilsētu attīstība notiek arī par spīti faktam, ka vienmēr bijuši noteikti ierēdņi, kuru īpašais uzdevums bijis sekot līdzi privātpersonu celtniecībai, pieļaujot tās kļūšanu par publisku elementu, mums jāsaprot, cik grūti ir raisīt vispārēju apmierinājumu, darbā izmantojot tikai citu veikumus.

Renē Dekarts. Pārrunas par metodi, 1637

Filosofa Renē Dekarta (1596—1650) darbos arhitektūra kalpo gan tikai kā domāšanas — spriestspējas metafora. Ar dažādām būvēm Dekarts domā spriedumus, ko cilvēks guvis un nekritiski pieņēmis no daudziem citiem, ārējiem avotiem — vecākiem, skolas, reliģijas, — nevis atvedinājis savu individuālo pārdomu un pieredzes gaitā. Dekarta filosofijas virsuzdevums bija aicinājums katram drosmīgi pārlūkot savu spriedumu sistēmu, pakļaut hiperboliskam apšaubījumam, proti, vispārējam savu atziņu noliegumam, lai pēc tam to atjaunotu, izmantojot tikai pārbaudītas, skaidras un noteiktas zināšanas. Tādā veidā cilvēks sevi pasargātu no kļūdu mulsuma, jo viņa zināšanu kopums būtu stiprināts ar patiesu premisu un pamatotu secinājumu veidotu slēdzienu armatūru. Tad nevarētu tā pēkšņi un spēji vienoties — davai, šo sienu rīt nojaucam!

Bet vai var pretēji — arhitektūru izmantot kā palīdzīgu materiālu, lai sakārtotu domāšanu un mēģinātu rast atbildi, kāpēc «nojaukt»? Bijušais kino Spartaks / kino Rīga piebūve amatpersonu un mediju diktētajā dienas kārtības jautājumā arvien parādās sasiets buntītē. Cik godīgi formulēts ir pilsētniekiem adresētais vaicājums: «Ko iesākt ar šobrīd esošo kino Rīga piebūvi»? Vai tajā nav ieslēpti enkuriņi, ko reklāmveidotāji izmet patērētājsabiedrības viļņojošajās masās, ar mērķi izcelt kādu pūlīti, kas pavilksies un nopirks konkrēto lietu, ar šo rīcību — lietas iegādi — pasakot: «Jā.» Vai kino Rīga piebūves nojaukšanas jautājums nelīdzinās šādai precei?

Kas ir šobrīd esošā kino Rīga piebūve? Melnā spēļu zāles elle, kas liegusi pilsētniekiem un pilsētas viesiem baudīt daiļās jaunavas greznās aprises. Tumšā cīņa pret gaišo. Bet tie, kas kaut ko iepīkstas par Martas Staņas drosmīgo pagājušā gadsimta 60.gadu projektu, lai ij nedomā aizmālēt pārējiem acis! «Nevajag aizslēpties aiz vārdiem «ievērojamā Staņa», kura pildīja komunistu pasūtījumu, jo Splendid Palace taču bija atgādinājums par brīvās Latvijas laiku.» [1] Un, «starp citu, Marta Staņa pēc izglītības NEBIJA arhitekte.» [2] [skaties A4D redakcijas piezīmi!]

Jāatzīst, kino Rīga piebūves aizstāvībai apelēt pie Staņas drosmīgā projekta ir mazliet par vēlu. Vismaz šobrīd šis arguments nav pārāk ietekmīgs. Šķiet, nedaudz ir to, kas esošajā apjomā pirmkārt nolasa Staņas rokrakstu. Pat arhitektiem vispirms nākas atšķetināt laika gaitā piebūvei «uzaugušos slāņus», lai atpazītu Staņas modernisma līnijas. Taču piebūves apjoma ideja un doma ir palikusi — «laikmeta zīme ir nepārprotama.» [3] Ja arī, projektējot kino piebūvi, būvprojekta risinājums tika saskaņots ar valdošo konjunktūru, ļaujot šodien izdevīgos brīžos to dēvēt par «padomju mantojumu», tas nebūt nav pietiekams iemesls nonivelēt objekta arhitektoniskā izpildījuma tehniku un virtuozitāti. Aplūkojot Staņas projekta skices, piebūve drīzāk atgādina nospriegotu stīgu instrumentu, kas nevis aizslēpj kino Rīga kruzuļaino neorokoko fasādi, bet aicina uz spēli. Grūti te ieraudzīt kāda brutāla varmākas pēdas. Lai gan Latvijas brīvvalsts godības nobēdzināšanai varēja kalpot smagāks un rupjāk tēsts artefakts. Staņa ar savu projektu iemainīja kulaku pret piesedzošu plaukstu.

2006.gada pavasarī, kad publiskajā telpā aktualizējās diskusija par kino Rīga attīstības vīziju, toreizējam Rīgas mēram Aivaram Aksenokam «sarunas laikā ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas priekšnieku Juri Dambi» bija radusies ideja, ka «padomju laikā uzceltā melnā piebūve pretī kinoteātrim Rīga ir jānojauc, jo tā aizsedz kinoteātra vēsturisko ēku.» [4] Tāpat tika runāts par iespēju pārtraukt un neturpināt līgumattiecības ar piebūves telpu nomniekiem — spēļu zāles — bāra Klondaika īpašniekiem SIA Furors. Nomas līguma beigu termiņš bija 2006.gada oktobris.

Iespējams, ir kārdinoši kino Rīga attīstības vīziju un mārketinga stratēģiju buksēšanā vainot tumšo piebūves kluci, kas spītīgi stāv ceļā, neļaujot izplest spārnus plašam lidojumam. Labi, nojauksim piebūvi. Iegūsim divus brīnišķīgus brandmūrus, lielizmēra «vietu jūsu reklāmai» un starp tiem tur, kaut kur lejā, kino Rīga portālu. Atkailināti vēsturisku.

Kino Rīga, pozicionēdamies kā Eiropas kino un art—house filmu kinoteātris, visdrīzāk pārāk bieži nepiedzīvos grautiņus un grūstiņus biļešu kasēs. Jā, un turklāt neorokoko krokas nebūt neglauda pa spalvai masupatērniecībai, kas visērtāk jūtas milzīgos, bezpersoniskos, labiekārtotos angāros.

Kino Rīga darbības lauciņš būtībā ir definēts — tie ir nevis grautiņi, bet burziņi. Atšķirība starp grautiņu un burziņu? Gana vienkārša: ja pēc pirmā pāri paliek plastmasas taras kalni, tad pēc otrā — pusizdzerta vīna glāze.

Iecere kinoteātri veidot kā «kompleksu kultūras centru, kurā dienas laikā varētu notikt izglītojoša rakstura pasākumi, semināri un konferences, bet vakarā — demonstrēts kino,» [5] ir laba un apsveicama. Bet vai piebūves nojaukšana tuvinās šīs ieceres realizāciju un kinoteātra modernizāciju? Un galu galā — vai piebūves jautājums šeit ir pirmais un svarīgākais? Vai būtiskāka nav domu, ideju, ieceru infrastruktūras sakārtošana un savstarpēja saskaņošana gan kinoteātra vadības, gan pilsētas vadības, gan pašu rīdzinieku galvās?

Kāpēc valstī, kuras virzībai gaišajā nākotnē izstrādāti dažādi iedvesmojoši attīstības scenāriji ar «cilvēku pirmajā vietā» [6], atsevišķām piebūvēm un celtnēm tiek veltīts tik daudz uzmanības un enerģijas? Iespējams, vienkāršajiem ierindas ļautiņiem nepiemīt tā dievišķā dzirksts redzēt tālākas kopsakarības. Bet tad, lūdzu, viedie cilvēki, atklājiet savu kino Rīga attīstības scenāriju un norādiet to punktu rīcības plānā, saskaņā ar ko ir «svarīgi paskatīties, kas pavērsies zem melnās fasādes.» [7]

Un tikai pēc šī scenārija publiskas atrādīšanas būtu korekti jautāt — demolēt vai atstāt. Ja kinoteātra Rīga attīstības vīzija paredz tam kļūt par kultūras centru, vēl bez kino filmu demonstrēšanas piedāvājot citus sinemātiskus pakalpojumus, vai šī mērķa īstenošanai patiesi nepieciešams samazināt kino fizisko telpu?

Kinoteātra piebūve drīzāk būtu jāapdomā kā konceptuāls paplašinājums. Šajā gadījumā, ēka nav degradējošais elements, bet gan aizspriedumi un nekritiski akceptēti pieņēmumi. Atbrīvojoties no tiem, varētu pat melnajā kino piebūvē rast līdzību ar camera obscura — pirmo optisko sistēmu, kas producēja lietu attēlu uz ekrāna, — un to izmantot, izstrādājot kinoteātra attīstības koncepciju. Un tiem, kas, par piebūvi runājot, turpina operēt ar sloganiem «padomju laika mantojums, kura uzdevums bija slēpt brīvās Latvijas spožumu un greznību», jāatgādina, ka sākotnēji piebūve bija stiklota, transparenta un tumšie paneļi fasādē parādījās tikai pagājušā gadsimta 90.gados — jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.     

Dalīties ar ierakstu:

4
Pievienot komentāru

avatar
10000
4 Komentāru pavedieni
0 Pavedienu atbildes
0 Sekotāji
 
Visvairāk komentētais komentārs
Komentētākais komentāru pavediens
0 Komentāru autori
lego klucisČangalis Nesenie komentāru autori
jaunākie vecākie visvairāk balsotie
lego klucis
Guest
lego klucis

klondaiku prom, un nozāģēt tās muļķīgās trepes. un varbūt apsvērt atgriešanos sākotnējā veidolā – Martas Staņas vīzijas atjaunošanu, nevis melno batonu. Un savdabīgo pagalmu, kas veidojas starp abām ēkām integrēt nevis atstāt kā pusmirušu gaismas šahtu ar atkritumu tvertni un paris plakātiem.

Čangalis
Guest
Čangalis

…un atvēru logu, lai izvēdinātu prātu!

Cik atspirdzinoši ir klausīties cilvēkus, kas ne tikai prot izteikt savu viedokli, bet to dara bez egocentrisku mazvērtības kompleksu klātbūtnes!

Tencinu!

Čangalis
Guest
Čangalis

…un atvēru logu, lai izvēdinātu prātu!

Cik atspirdzinoši ir klausīties cilvēkus, kas ne tikai prot izteikt savu viedokli, bet to dara bez egocentrisku mazvērtības kompleksu klātbūtnes!

Tencinu!

lego klucis
Guest
lego klucis

klondaiku prom, un nozāģēt tās muļķīgās trepes. un varbūt apsvērt atgriešanos sākotnējā veidolā – Martas Staņas vīzijas atjaunošanu, nevis melno batonu. Un savdabīgo pagalmu, kas veidojas starp abām ēkām integrēt nevis atstāt kā pusmirušu gaismas šahtu ar atkritumu tvertni un paris plakātiem.