Kino Oktobris

Sasaucoties ar Oļgertam Krauklim veltīto izstādi Arhitektūras muzejā, Ilze Martinsone savā Latvijas arhitektūras 20. gadsimta vēstures sērijā pievērsusies vienai no izteiksmīgākajām un zīmīgākajām arhitekta ēkām — 1970. gados celtajam kinoteātrim Oktobris Daugavpilī.

Arhitektūra savulaik tika uzskatīta par mākslu mūžībai. Taču pēckara arhitektūras modernistu paaudze piedzīvo savu projektēto celtņu nojaukšanu. Rīgas Sporta pils, kādreiz lielākā multifonkcionālā sabiedriskā ēka Rīgā (1968—1970), tika iznīcināta tās autora, arhitekta Oļģerta Kraukļa acu priekšā. Tomēr sabiedrības priekšstati par vērtībām, lai arī lēni, bet mainās. Šobrīd vairāki Kraukļa projektētie nami — kinoteātris “Oktobris” (1970—1978, tagad Zinātkāres centrs “Zili brīnumi”) Daugavpilī un Proletāriešu rajona KP CK administratīvā ēka Rīgā, t. s. “Padomju nams” (1972—1980) pretendē uz valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu statusu.

1978. gadā ekspluatācijā nodotais kinoteātris “Oktobris”, kas tika īstenots pēc LPSR Valsts kinematogrāfijas komitejas un Daugavpils pilsētas izpildkomitejas pasūtījuma, kļuva par vienu no nozīmīgākajām Daugavpils sabiedriskajām celtnēm. Laikabiedri lepojās, ka jaunā ēka “(..) ir ne tikai ievērojams sasniegums Padomju Latvijas arhitektūrā, bet arī nozīmīga parādība daudznacionālajā padomju kultūras druvā”[1] un arhitektoniskajā ziņā raksturoja to kā vienu no labākajām kinoteātru ēkām republikā.[2]

Celtni projektēja Latvijas Valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūts jeb “Latgiprogorstroj”, līdzās institūta otrās arhitektu un konstruktoru darbnīcas vadītājam Oļģertam Krauklim atsevišķos projektēšanas posmos piedalījās arī arhitekti Maija Skalberga un Antons Staņislavskis, inženiertehnisko projektu izstrādāja darbnīcas galvenais konstruktors Viktors Gorodjanskis. Celtnes veidols tam laikam patiešām bija neparasts — augstu trijstūrveida plānojuma korpusu veidoja liektas Kalnciemā ražoto dzelteno ķieģeļu mūra sienas, kas tā laika periodikā raksturotas kā “mūsu republikas praksē nepieredzēti plastiski ieliekti izliektu plakņu ritmiskā spēlē veidoti apjomi”.[3] Arhitektoniskais risinājums rosināja apskatnieku asociatīvo iztēli: “Telpiskā atmiņa pasaka priekšā — baroks, astoņpadsmitā gadsimta monumentālās sakrālās celtnes, ar kurām tik bagāta Latgales puse.

Raksturīgās liektās līnijas, kuplās ēkas kopformas dod Daugavpils kinoteātrim nepieciešamo “savas” vietas apziņu”[4] — pie tēlainajām metaforām tika piesaukta arī plastiskā Latgales keramika. Arhitekta ieceri par projekta reģionālās piederības iezīmēšanu — cita starpā tas notika visdziļākajā padomju valsts stagnācijas laikā — atzīmējuši arī citi jaunajai ēkai veltīto recenziju autori: “Apdares paņēmieni tuvi tautas celtniecības tradīcijām, tāpēc piešķir ēkai kopumā un atsevišķām telpām īpatnēju nacionālu kolorītu”.[5] Turklāt būvmasu kārtojums nebija saistīts tikai ar ārējo jo efektu, bet saturēja Oļģerta Kraukļa — racionālas arhitektūras piekritēja — uzskatu esenci, jo formās bija nolasāmas apmeklētāju galvenās funkcionālās plūsmas. Apmeklētāju mērķtiecīga virzīšana arī iekštelpās bija panākta ar arhitektoniskiem līdzekļiem — izmantojot pakāpenisku līmeņu maiņu. Krauklis savos darbos pilsētvides un ainavas kontekstam vienmēr pievērsis īpašu uzmanību — atsauksmēs uzsvērta ēkas un vides viengabalainība, ārtelpas organizācijas paņēmieni izmantoti arī iekštelpās.

Padomju laika celtniecības kvalitāte lielākoties tiek gānīta, arī laikabiedru aktuālās reportāžas, piemēram, no Rīgas Sporta pils būvlaukuma galvenokārt bija veltītas celtnieku neizdarībai — “novērotas pat iedzeršanas” —, laikā nepiegādātajiem būvmateriāliem u.t.jpr. Tostarp Daugavpils projekts autora atmiņā palicis kā spilgts izņēmums. Pilsētas vadība izrādījusi patriotismu un pat degsmi, lai savai pilsētai iegūtu unikālu celtni, liektās sienas kļuvušas par pozitīvu izaicinājumu būvniekiem: “Arī celtnieki, kad bija apņēmušies strādāt pie īpatnējās būves, izrādīja reti sastopamu ieinteresētību”[6] — sienas īstenoja pilsētas padomes deputāta Jura Eņģeļa vadītā mūrnieku brigāde. Arī laikabiedri atzīmējuši arhitekta ciešo sadarbību ar pasūtītājiem, celtniekiem un būvmateriālu ražotājiem, panākot augstu būvdarbu izpildījuma kvalitāti.

Daugavpils kinoteātra būvprogrammā bija iekļautas divas kinozāles 760 un 300 vietām, kas izcēlās ar veiksmīgu proporcionējumu un labu redzamību no visām vietām, un vestibils un foajē, kurā iekārtojās arī bufete. Celtnes iekštelpu projektus arhitekts, kurš vēlāk darbu pilsētu celtniecības projektēšanas institūtā nomainīja pret LPSR Mākslas fonda galvenā mākslinieka amatu, izstrādāja pats. Tolaik bija aktuāli lietot “mākslas sintēzes” terminu, jaunceltnei veltītajos apskatos tas tiek attiecināts uz sienu gleznojumu, mēbeļu, gaismas ķermeņu u. c. saskaņoto ansambli. Interjeri tiek slavēti arī par meistarīgu dabiskā apgaismojuma lietojumu, regulējot gaismas raksturu, daudzumu, virzienu un intensitāti; dabiskā gaisma norobežoja un kontrolēja celtnes galvenās plāna formas, vienlaikus izceļot interjerā integrētos mākslas darbus.[7] Ēkas izdaiļošanai tika piesaistīti vietējie Daugavpils mākslinieki, gleznotāji Mārcis Stumbris un Valda Mežbārde, Krauklis bija iecerējis, ka no dekoratīvās mākslas nozarēm šajā objektā dominēs keramika, tāpēc abstraktie, ekspresīvie gleznojumi pēc toņu piesātinātības bija tuvi apgleznotai keramikas virsmai.

Daugavpils projekts bez citām kvalitātēm izceļas ar vēl kādu interesantu novitāti. Oļģerts Krauklis, līdzās interesei par kompleksiem iekštelpas un ārtelpas risinājumiem, bija pazīstams kā teicams materiālu pārzinātājs. Būdams LPSR Arhitektu savienības valdes loceklis, viņš savienībā vadīja arī būvmateriālu sekciju, un Daugavpils projektā izmantojis tikai vietējos būvmateriālus. Skolojies pie Eiropas līmeņa arhitektoniskās akustikas speciālista Alberta Vecsīļa, akustikas jautājumiem Krauklis savos projektos pievērsa īpašu uzmanību. Sadarbībā ar inženieri ķīmiķi Mārtiņu Kalniņu (cita starpā — pazīstamās latviešu keramiķes Violetas Jātnieces tēvu), kurš specializējās keramikas tehnoloģijās, kinoteātrim “Oktobris” Oļģerts Krauklis radīja īpašus akustiskos elementus. Sarkanā māla keramikas būvbloku akustiskās īpašības nodrošināja gan liektā forma, gan “čaganais” sastāvs; elementi “NU-51” tika izgatavoti Lodes drenu cauruļu rūpnīcā, piemērojoties pastāvošajai ražošanas tehnoloģijai. Eksperimenti šajā virzienā turpinājās arī citos objektos, un nedaudz vēlāk — Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona KP CK administratīvajā ēkā jeb tā dēvētajā Padomju namā — tiem tika atrasts precīzais izmērs — 90 x 300 mm. Daugavpils kinoteātrī akustiku nodrošināja zāles neregulārā trapecveida forma, reljefie, piekārtie griesti — akustiskā šīfera vairogi — un liektā gala siena, kas bija apdarīta ar akustiskajiem būvblokiem. Ar minētajiem elementiem bija apšūtas arī kinoteātra kasu vestibila un foajē sienas — bez akustiskajām īpašībām tie bija arī dekoratīvi, veidojot sienām interesantas faktūras, bez tam telpas bija padarītas izteiksmīgas bez liekām papildu izmaksām.

Daugavpils kinoteātris kā pilsētas megaprojekts kļuva ne tikai par vietējā sociuma kinoindustrijas citadeli. Jaunā ēka bija tik respektabla, ka tajā tika rīkoti pilsētas reprezentācijas pasākumi. Skatoties uz projektu ar laika distanci, nevar apgalvot, ka tajā attiecībā uz Latvijas arhitektūras tuvāko nākotni iekodētā cerība: “Arhitekta O. Kraukļa paveiktais darbs — gan kinoteātri “Oktobris”, gan arī citās viņa pēdējos gados realizētajās celtnēs — ievada jaunu posmu Padomju Latvijas arhitektūras attīstībā”[8] tika pilnībā īstenota. Tomēr pat tad, ja nerespektējam padomju valstī piešķirtos apbalvojumus — Oļģerts Krauklis un līdzautori par šo darbu nopelnīja LPSR Valsts prēmiju — nepārprotami skaidra ir šī objekta paliekamā vieta Latvijas arhitektūras vēsturē.

————————————————————————————————————

Atsauces
[1] Šusts V. Talants un laikmets // Cīņa, 1980, 3. augusts
[2] Arhitekti — darbaļaužu atpūtai // Cīņa, 1978, 15. augusts
[3] Kalniņš V. Mainās pilsētas veidols // Cīņa, 1978, 10. augusts
[4] Lejnieks J. …telpu veidojoša māksla // Padomju Jaunatne, 1980, 7. septembris
[5] Šusts V. Talants un laikmets // Cīņa, 1980, 3. augusts
[6] Lejnieks J. …atrast savu skrējiena ritmu (intervija ar Oļģertu Kraukli // Padomju Jaunatne, 1981, 15. marts.
[7] Turpat
[8] Šusts V. Talants un laikmets // Cīņa, 1980, 3. augusts

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000