Uz jautājumu Kas ir laba arhitektūra? atbild Pēteris Blūms, Uģis Bratuškins, Ventis Didrihsons, Miks Kārkliņš, Uģis Kaugurs, Eduards Kļaviņš, Jānis Krastiņš un Ingurds Lazdiņš.
Pēteris Blūms, Konvents
Laba arhitektūra? Kam? Arhitektiem? Pasūtītājam? Snobiem? Imantas 5 iedzīvotājiem?
Katram savs priekšstats. Jautājums ir retorisks un tikpat retoriskas būs atbildes.
Var atbildēt tikai savu uzskatu kontekstā.
Arhitektūra ir māksla, ko lietojam, patērējam ikdienā. Dž. Bušs un Dreiliņu bomzis. Kāda starpība. Bomzis varbūt jūt reālāk. Bušs pēc vajadzības.
Tā nav tikai šodienas formu izpratne, bet tikpat lielā mērā tolerance pret pasauli, kādu mēs esam saņēmuši mantojumā. Viens domā par pasauli, otrs par sevi. Kurš labāks arhitekts?
Arhitektūras praktiskums? Funkcionalitāte? Svarīgi šodien, nebūtiski rīt. Visu noteiks gadījums. Rundāle ir šausmīgi skaista un Latgales klēts ir baigi provinciāla?
Arhitektūra kā valoda, kultūru daudzveidība.
Viss mainās. Paliek jautājums, vai viss mainās visur un vienlaicīgi, pēc vienas dogmas.
Tas ir tāpat kā reliģijā – sabiedrība ir viena, bet tic dažādiem dieviem.
Laba arhitektūra ir kā mierinājums katram, ka labais turpinās, nevis pārtrūkst.
Laba arhitektūra ir ilūzija, ka mēs to varam paredzēt.
Slikta arhitektūra ir tā, kas ienīst savus priekštečus.
Vajag meklēt jēgu atslēgas vārdam labs. Labs vakar, slikts rīt.
Ja konkrētāk, tad laba arhitektūra (LA) manā uztverē ir:
tā, kas rodas kā vietējās identitātes un sakarību turpinājums;
tā, kurā un ar ko labi jūtas vairums cilvēku konkrētā vietā;
tā, kas nav dārga un galvenokārt izmanto vietējos resursus;
tā, kas izriet no vietējiem klimatiskajiem, kultūrvides, mentalitātes un materiālajiem resursiem;
tā, kas iekļaujas, nevis pakļauj.
Uģis Bratuškins, Sestais stils, RTU APF docents
Ar īstu mākslas darbu ir tāpat kā ar labu vīnu — to var baudīt lēnām, nesteidzoties, izgaršojot katru niansi un ar katru nākamo malku atklājot ko jaunu, agrāk nepamanītu. Labs vīns nekad neapnīk. Tāpat kā laba arhitektūra.
Ventis Didrihsons, Venta Didrihsona arhitektūras studija
Varbūt laba arhitektūra ir tā, kas iedvesmo dzīvot.
Miks Kārkliņš, MAUD ’04, Bostona
Divi vārdi — «arhitektūra» un «laba» — izsauc nopietnas pārdomas. Gluži kā veidojot fasādes kompozīciju, pārlieku grūti atbildēt uz jautājumu kopumā, neizprotot šo divu elementu būtību. Varbūt ir iespējams to izdarīt bez dziļākas analīzes, bet pastāv ļoti liela iespēja kompozīciju pārvērst formālā kārtojumā. Šī iemesla dēļ gribētu sākt ar vārda «arhitektūra» kalibrēšanu.
Reti kuram arhitektūras profesijas pārstāvim ir pilnībā skaidra šī vārda «arhitektūra» nozīme. Atsevišķie indivīdi mūsu profesijā, galvenokārt intelektuāļi, nodarbojas ar vārda «arhitektūra» būtības atšifrēšanu pagātnē, konkrētajā momentā un nākotnē. Tik pat labi — praktiķi vai arhitektūras teorētiķi un kritiķi, kas pavada gadus, pat mūžu, pētot plašo informācijas klāstu, mēģinot rast sev un citiem pieņemamu skaidrojumu.
Iemesls procesa laikietilpībai un smagumam — arhitektūra, kā arī dizains kopumā eksistē balansa stāvoklī starp zinātni un mākslu. Vienkāršojot šīs domas būtību, varētu pārfrāzēt John M. Johansen, kurš, stāstot par savu pieķeršanos disciplīnai, runāja par arhitektūru kā mākslas darbu, kurā iespējams iekāpt. Savā būtībā šī zinātne un māksla, kas izjūtama telpiski, atkarīga tieši no interaktīvās saiknes. Bez tās arhitektūras nozare kļūst tukša, nedzīva un šovinistiska. Telpa — interjers, fasāde vai pilsētvide veido aprises procesiem, kurus ar tām cenšas definēt. Pielāgojot modernisma postulātus šai domai, varētu teikt, ka saiknei starp formu un tās kontekstu jābūt nepārraujamai. Protams, jābūt nopietnai izpratnei par kontekstu — ne tikai jutekliskā (mākslinieciskā) aspektā, arī domas (zinātniskajā) aspektā. Tikai šo kontrastaino dizaina aspektu sintēzē iespējams rast nozīmi arhitektūrai kā jēdzienam.
Vārda «laba» nozīme ir vēl mistiskāka un mītiskāka. Spriedumos par šo visaptverošo vārdu varētu ilgi diskutēt, nonākot līdz tādām tēmām kā ētika, reliģija un cilvēce. Tēmām — pārāk personīgām un pielīdzināmām gaumei, par kurām strīdēties bezjēdzīgi. Neviena vien asins pirts sākusies no pārspriedumiem par to, kas ir labs, kas — slikts. Šīs pardomas man liekas neproduktīvas un triviālas sava būtībā. Tāpēc vēlos vardu «labs» nomainīt uz «vērtīgs».
Kas ir vērtīga arhitektūra? Vērtīga arhitektūra vispirms ir kontekstuāla. Vai konteksta ietvaros tiek meklēti jauni domu pavedieni un izteiksmes veidi, vai arī nopulētas jau pārbaudītas metodes, atkarīgs no indivīda vai indivīdu grupas, kas vērtību rada. Tieši šo iemeslu dēļ man liekas vērtīga gan rūpīgi izstrādāta biroju ēka, gan domām un izpratnes bagāta studenta skice. Vērtīgai arhitektūrai jābūt paliecinošai un iedvesmojošai, varbūt pat pasteidzošai. Tai jāspēj runāt tik skaidri, lai visikdienišķākais lietotājs spētu atrast sev ko tveramu un baudāmu. Arhitektūra kā paliekoša vērtība ir nozīmīga, ja tā atspoguļo savu kontekstu pēc iespējas izteiktāki, jo tad dialogs starp lietotāju un telpu var turpināties gadsimtiem.
Uģis Kaugurs
Nezinu, kas ir — laba, kas arhitektūra. Vēlme iedzert noteikti nederēs. Ir vietas, kur ir jauki iedzert, tieši tāpēc, ka (paldies Dievam!) neviens arhitekts tuvumā nav rādījies. Un ir vietas, kur gribas piedzerties, tāpēc vien, ka tās darinājis kāds Arhitekts… Vai vietas, kurās ir tik labi, ka dzert negribas nemaz. Nekādas arhitektūras (ne citu civilizācijas palieku).
Apšaubāms šķiet epitets «laba». Jēdziens, kas visai strīdīgi definēts, toties jo izteikti tendēts uz apriorām inkarnācijām («par arhitektu jāpiedzimst») un transcendentālu vērtību izpratni. Kamēr mums (vismaz pašiem) nebūs skaidrs, kas tieši un vispār ir arhitektūra, ko tā ietekmē un nodrošina, kādas prasības izvirzāmas tās kvalitātēm un kā tieši tās būtu iespējams mērīt, kamēr tā tiks vērtēta vairāk kā pieredzes, nevis izziņas objekts, tikmēr nav iespējams vienoties par gradāciju skalu. Vienmer kādam kas liksies nožēlojams, citam — gluži pieņemams.
Vikipedija saka, ka arhitektūra ir mākslas veids, kas rada telpisku vidi, kurā notiek cilvēka dzīves procesi. Tā ir arī celtņu un dabas objektu kopums, kas veido vidi. Arhitektūra ietver gan materiālas kulturas, gan mākslas vērtības. Arhitektūrai raksturīgas kvalitātes — funkcionāla, konstruktīva, mākslinieciska (lietderība, izturība, skaistums) — atrodas dialektiskā mijiedarbībā, noteiktā vēstures periodā veidojot arhitektūras stilu.
Varētu jau iztikt ar atbilstību Vitruvija trīsvienībai. Bet šodienas sarežģītajos sabiedriski, politiski, ekonomiski, antropo…PR…utjp. ietekmju kontekstu pinumos ar to vien ir par maz. Bez tam, vērtēta kā māksla, tā ir oriģinālas izpausmes akts. Tomēr, atšķirībā no citiem mākslas veidiem, arhitektūrai ir krietni ilgstošāka un plašāka ietekme un mazākas iespējas izolēt no nejaušā lietotāja (gluži iespējami — neapmierinātās) uztveres.
Šādā aspektā arhitektūra (kā ikviena projektēšana vai plānošana) ir varas (projektētāja un/vai citu) izpausme.
«Katra svītra, ko kāds zīmē… (metaforiska vai īsta, neredzama vai fiziska, dzeltena (apstāties aizliegts!) svītra vai telefona līnija, pasvītrojums vai dzejas rinda, politiska līnija (party line) vai starpsiena (party wall) …saistīta ar noteikšanu, manipulāciju, sekmēšanu, iemūžināšanu, un tādejādi — varas izpausmi.
Tā svītra pretstatā šai, svītraina 1 milimetru pa labi vai pa kreisi, ne—vilkt šo svītru vai ne—zināt, kur to vispār vilkt. Vara ir tik pat svītra, cik tā roka, kas to velk. Projekts pasvītro varu. Projekta mēle ir svītras, bet tās var arī melot.
Nedz grafiska, nedz pilsētu, nedz rūpnieciska, nedz mācību projektēšana nav bez vainas:
a) manipulēšana ar pasauli nepārbaudītu mērķu vārdā — tā kļūstot vienīgi par līdzekli
b) ar projektiem «aizmālējot» problēmas — tā pašiem kļūstot par problēmu daļu
c) pārlieku projektējot dažiem izredzētajiem — tā pazeminot savu vērtību pārprodukcijas dēļ
d) nekritiski apkalpojot gandrīz katru varu, kas maksa — tā liekuļojot par projektētāju pretenzijām uz augsto matēriju
Projekts ir atbildīgs gan par to, ko tas projektē, gan par to, ko — NĒ. Tas ir atbildīgs gan par to, ko tas zina, gan par to, ko nezina. Apmācība ir atbildīga gan par to, ko tā māca, gan par to, ko nemāca.
Projekts/vara ir arī soģis par to, kas ir projektējams un ne—projektējams, kas tiek iekļauts un kas — izslēgts. Vienas personas vai vienas grupas, vai apmierināta dzīve vienā kontinentā, savā apsolītajā zemē — bez šaubām «projektēta», mārketēta un tirgota, nežēlojot līdzekļus un rotājumus, var citiem nozīmēt pogromus, etniskas tīrīšanas, sakņu izraušanu, pajumtes zaudējumu, destrukciju, telpas, vides un projektu trūkumus.
Pieticīgākais, ko varētu sagaidīt no projektiem, varētu but, lai tie ietu tālāk par lauztām līnijām (un lauztiem solījumiem), nāvējošo mašīnu seksīgumu, Po—Mo ķieģeļu čupu dekorēšanu, DeCon māju sajukumu, modes šova «mēles» pieeju pilsētplānošanai un promo—video—TV kanālu pārslēgšanai uz līdzīgu pasaules uztveri.» [Necdet Teymur, Dr.Arch.]
Es nezinu, vai varai jābūt labai. Vai tai vispār iespējams but «labai»? Un, ja ir, vai tad tā vairs ir vara? Varai būtu jābūt iespējami informētai par kontekstiem, tālredzīgai, gudrai, bet, pāri visam — atbildīgai. Pirms kāda laika daži ķīnieši uzskatīja, ka par īsti labu valdnieku zināms vien tas, ka tas IR, kamēr pavalstnieki domā, ka lietas ieņem savu dabīgo kārtību pašas no sevis. Tā esot labi.
Eduards Klaviņš, LMA Mākslas zinātnes nodaļas vadītājs, profesors
Laba arhitektūra ir tā, kuru rada labi arhitekti.
Jānis Krastiņš, RTU APF dekāna vietnieks, profesors
Tā kā labumam nav mērvienības, precīzi atbildēt uz šādu jautājumu nav iespējams. Nāk prātā kāda atbilde uz aizgājušo laiku armēņu radio jautājumu: «Na glupije voprosi ņe otvečajem».
Ingurds Lazdiņš, Arhitektonika
Laba arhitektūra ir laba arhitektūra, kura ir uzbūvēta (…ir izdevies uzbūvēt, t.i. — realizēt).
