Vai būsim laimīgi par Rema Kolhāsa darbu Rīgā? Viņaprāt, Eiropas pilsētu, arī Rīgas vēsturiskie slāņi piedod interesantas dimensijas kultūrai. Arhitektūra viņa stāstos šķiet esam fantāzijas tēls sadzīves komiksā vai klipā, līdz ar ko lekcija — tikai plakāts: Atver acis.
Pavasara pelēka pirmdienas pēcpusdiena. Krustojumu pārskrienam pie mirgojoša signāla. Citi straumē arī steidzas. Bija teikts: ierasties laikus. Izskatās pēc arhitektiem. Pieguļošs, melns apģērbs un izteiksmes — svarīgas. Aizmugurē sauciens: ģevuški! Flangs jauno talantu un zvaigzne. Visiem strīpā bēšas ielas drēbes. Uz «žeņšini» mēs neesot atskatījušās… Meitene pie laternas staba pieslēdz riteni. Kongresu nama pakāpieni. Mazā zāle? Kungs gados ar roku rāda, ka uz lekciju — tur. Jā, zāle teju pilna. Sejas jauneklīgas, pazīstamas un ieinteresētas. Arī tie, par kuriem zināms, ka stažējas ārzemēs. Lieldienu brīvdienas taču! Padrūma telpa. Ož pēc garlaicības. Uz skatuves asimetriski klausītājiem stāv pults, uz tā — laptops, pudele ūdens, glāze un mikrofons, kas bija par zemu. Pirmā rinda piepildās pamazām. Kultūras ministre, Rīgas mērs, Štrams, Stendzenieks, Rīgas pilsētas arhitekts. Ai, viņam blakus, stūrītī — augstais viesis. Nepamanīju, kā ienāca, bet ir jau iekšā.
«Varam būt patiesi laimīgi, ka Rems Kolhāss kaut ko dara Rīgai. Un mēs esam laimīgi, ka mums ir latviskais tulkojums uzvārdam Kolhāss: kāpostu zaķis,» ievadrunu nobeidza Jānis Dripe. Aplausi Kolhāsam. Ar vienu soli viņš ir pie pults un raitā lekcija bez iesildošiem jokiem vai tīkamiem īpašvārdiem konkrētajai auditorijai sākas: «Es domāju, mēs dzīvojam laikā, kad mainās arhitektūras iedaba.» Gluži kā par pulveri reklāmā, un — forši, ka tā, viņš runāja par parasto arhitektūru un progresīvo, kam tirgus ekonomikas laikmetā jāizskatās ekstravaganti un dramatiski fonā Frenka O. Gērija ikonas Bilbao slaidam… Par moderno arhitektu — kā sociāli redzamāku, komunikablāku, pat PR personāžu, rādot mediju armijas ieskautu Pīteru Aizenmanu Holokausta memoriālā Berlīnē, ko nosauc par pēdējās desmitgades nopietnāko (nesadzirdēju, kāda mēroga) piece of architecture.
Ilustrētie paša darbi — Nīderlandes vēstniecība Berlīnē vai Portu koncertzāle bez pazīstamā funkcionālā ekshibicionisma Kolhāsa projektos pauda arī sentimentālas nišas, kur skatu punkts cauri vairākiem logiem uz slaveno Austrumberlīnes televīzijas torni pārtop vizuālā emblēmā vai stikla erkeri pretim puritāniskai nacistu fasādei notur ideoloģiska spriedze. Eiropas pilsētu, arī Rīgas vēsturiskie slāņi piedod interesantas dimensijas kultūrai. «Visi zina — kurpju kaste ir ideālā forma labai akustikai,» Kolhāss skaidroja savu veidu tās ieslēpšanai komplicētā dzelzsbetona konstrukcijā, kas vērsta uz radiālo pilsētas centru un ir atvērta pret Atlantijas okeānu — tātad vidē iekļauta. Veras durvis — bliukc — ienāk pāris dāmu.
Tas, ko mācīties, ir Kolhāsa runas prasme bez aizķeršanās un intonatīvas pašaizsardzības — nav taisnošanās, nedz pielīšanas, nedz agresijas, arī ne humora frekvences. Drošs, pats par sevi saprotams stāstījums par skatījumu uz lietām iekšēja miera ritmā. Vai psiholoģiskais mārketings? Atstrādāta mašinērija drīzāk. Vai to nāca klausīties, tas piesaista, tam notic? Pieeja pasaules kārtībai, tai skaitā — arhitektūrai, kā kosmiskam komiksam vai klipam ir gana saistoša. Acumirklī nepārbaudāmas komerciālas tabulas, grafiki, shēmas un statistikas ir šovs ar arhitektūru aizkadrā. Popkultūras pretmetu maisījumi kā dialoga āķi — trešās pasaules problēmas plus hobijs vai šopings. Kolāžas. Dizaina koncerna Ikea logo uz Mīsa van der Roes paviljona jumta vai tā paša Bilbao muzeja sāniem — iedarbīgi. Arhitektūra nav civilizācijas fenomeniem ārpusē stāvoša. Kopbildes baltā kreklā ar arābu augstmaņiem vai Briseles «stafāžiem». Inertajai Eiropas Savienības simbolikai jākļūst identitāti ievērtējošai. Zilā karoga Eiropa kā novadu mozaīka būs aizraujošs puzlis pasaules kartē, pats karogs — nacionālo krāsu svītru kods vai vismaz ar zvaigznītēm aplī katru savā tonī. Arhitekts globalizācijas politiskajam procesam pretī iet grafiskā šaha gājienus — ar sadrumstalošanu. Un eiropieti apzīmogo pakausī. Bliukc — viens iziet.
Kolhāsa karstie pētniecības punkti globusa piegrieztnē arvien ir Krievija un Ķīna — Pekina un Pēterburga. Ko pasākt Ermitāžas 2000 telpiņās? Amerikāņu modernā māksla ir izmēros liela… Atkal kontrasti — mūsdienīgo blakus imperiālajam, perfekti akadēmisko — gruvešiem. Dubaijai viņš piedāvā pirmo kinētisko debesskrāpi Eifeļa torņa augstumā, tik pārdesmit metrus platu… Kolhāss spēlējas ar cilvēka uztveri, eksperimentējot ar tās elastību telpā. Vien nepaliek skaidrs, vai datorspēlīšu azartā vai no tiesas. Pārskatu Kolhāsa bestselleru Content — tur tas viss ir. Akceptēju klātbūtnes efektu un komunikācijas «dzīvajā» vērtību. Izšķirstīta grāmata ir priekšstats, saruna par to — viedoklis. Ir jautājumi? «You don’t have to,» pieliek punktu Kolhāss. Publika pirmoreiz korī nosmej. Bliukc — divi no televīzijas, jo vienam ir kamera.
Viņš ir vecumā pāri sešdesmit, taču augumā slaids un stalts. Melnā svīterītī, kam pa brīdim piedurknes uzrotīt. Pulkstenis, kurā iemest acis. Viss notiek tempā. Un galvai viņš bieži pārglauž plaukstu. Tur nav ko piekārtot. Smējām — sevi uzmundrina: go, Rem, go! Pie after party kafijas pļāpājam par plakātiem, ko jāpaspēj nodrukāt un izlīmēt stendos līdz nākamai vizītei. Ar zaķiem un kāpostiem. Jā, bet kur tagad noslēpis Lieldienu olas? Un kur viņš te nakšņo? Bergā vai Gūtenbergā? Pāri pulciņam ērtā diametra galdam slikta dzirdamība — par plakātisku nosaukto Kolhāsa uzvedumu sadzird «plakans», bet labs izklausās «glums». Taču Andrejsala kā Kāpostzaķusala skan sološi. Alternatīvā Zaķu sala. Zaķkāpostu sala. Kāposts noteikti būs reāls, bet par ko — uzzināsim maijā.
Raibas jums Lieldienas!
