Arhitektūra kā māksla II

Arhitektūras kritiķis Dejans Sudjičs apšauba Bilbao piemēra veselīgumu, paužot, ka centieni glābt pilsētu ar viena brīnumaina arhitektūras objekta palīdzību ir parodija. Vēl apšaubāmāka ir šī piemēra nekritiska kopēšana viscaur pasaulē. Savukārt Žaks Hercogs no Herzog & de Meuron atzīst: «Arhitektūra kā māksla ir nepanesama!»

raksta sākums

Tieši pēdējā desmitgadē daudzviet pasaulē radītas ēkas, kas piedāvājot izmantojamas telpas, vienlaikus ir kā milzu skulptūras. Tam skaidrojums ir šodienas tehniskās iespējas ― digitālās projektēšanas un būvniecības tehnoloģijas un materiāli.

Šādas arhitektūras skaidrojumam savā 2005. gadā izdotajā grāmatā Ikoniskā ēka (The Iconic Building – The Power of the Enigma) pievērsies viens no mūsdienu pazīstamākajiem arhitektūras kritiķiem Čārlzs Dženkss. Ikoniska ēka viņa skatījumā ir saistīta ar abiem ikonas aspektiem – gan bizantiešu svētbildi, gan filozofisko ikonas skaidrojumu ― zīmi, kas apzīmē vai attēlo objektu, ko simbolizē. No vienas puses ēkai, lai tā būt ikoniska, jābūt ar jaunu, koncentrētu tēlu, spilgtu veidolu un jāizceļas pilsētā. No otras, lai būtu iedarbīga, tai jāatgādina, lai arī neuzkrītoši, par kādām būtiskām metaforām un jābūt simbolam, kas piemērots pielūgsmei — ne visai viegls uzdevums sekulārā sabiedrībā.

Dženkss min ikoniskās arhitektūras piemērus. Pirmā pēckara arhitektūras ikona viņaprāt ir Lekorbizjē projektētā Ronšānas kapela. Starp šodienas ikonu autoriem viņš min tādus vārdus kā: F.Gērijs (Gugenheima muzejs Bilbao, Disneja koncertzāle Losandželosā), Normans Fosters (Swiss Re augstceltne Londonā), Pīters Eizenmans (kultūras centrs Santjāgo), Daniels Lībeskinds (Jūdu muzejs Berlīnē, kara muzejs Mančesterā). Viņu ievērojamākās ēkas šķiet kā pašpārliecinātas, tādas, kas izaicina pilsētas un sociālās hierarhijas. Turpinot šo uzskaitījumu, var minēt daudzas būves, kas bez tā, ka piedāvā telpu kādām funkcijām, vienlaikus ir arī milzu skulptūras. To autorie parasti ir populāri zvaigžņu arhitekti, kā, piemēram, Rems Kolhāss, Zaha Hadida, Santjago Kalatrava, Bens van Berkels, Herzog & de Meuron, Coop Himellb(l)au, Stīvens Holls, Žans Nuvēls, Renco Piano u.c.

Pilsētas audums, fiziskais konteksts parasti ir pēdējā lieta, ar ko ikonisko ēku arhitekti rēķinās, jo šīs būves tiecas būt pretstatā un izcelties. Atvērtā sabiedrībā vairs nepastāv tā saskaņa pilsētnieciskajās, ekonomiskajās un sociālajās vērtībās, kas bija tradicionālajā sabiedrībā.

Ievērojamais mākslas kritiķis un filozofs Artūrs Danto jau 80.gados apgalvoja, ka laikmetā, kad dievs ir miris un beigušies ir lielie stāsti, kas turēja kopā veselas sabiedrības, mirusi ir arī māksla. Respektīvi, jebkas var būt mākslas darbs. Piekrītot dalījumam, ka māksla būtība ir vispirms rosināt cilvēka prātu, bet arhitektūras — nodrošināt telpu dažādām cilvēku aktivitātēm, kā arī ņemot vērā, ka māksla var būt jebkas, tad Dženksa proponēto ikonisko arhitektūru noteikti var attiecināt uz šo «arhitektūras kā mākslas sfēru».

Dženkss īsti negrib piekrist, ka ikoniskās arhitektūras narcisisms liecina tikai par kultūras pagrimumu. Atšķirībā no pagātnes, šodienas ikonisko arhitektūru plurālā sabiedrībā nosaka visai pretrunīgi spēki — reliģijas panīkums, patērniecības pieaugums, jocīgs apstākļu sajaukums, ko veido brīvība, radošums, datortehnoloģijas, kā arī jauno vidū pilnībā zudusi uzticēšanās tradīcijām. Var apgalvot, ka tradicionālajā Eiropas pilsētā ikoniskas arhitektūras lomu pildīja katedrāles. Atšķirībā no šodienas tās tika veidotas noteiktu kanonu ietvaros. Dženksa minētās ikoniskās ēkas savukārt arvien tiecas būt kaut kas jauns un nebijis. Taču ja tas ir vienīgais, ar ko ēkas piesaista, tad arhitektūra sāk līdzināties modei – pēc neilga laika ir jāmeklē atkal kaut kas jauns. Iespējams, tik nedaudz starp tām ir ēkas, kas kļūst par pagrieziena punktiem arhitektūras attīstībā. Dženkss, kā jau viens no ievērojamākajiem postmodernisma teorētiķiem, apgalvo, ka īstai ikoniskai ēkai jāsatur kāda metafora, slēpta nozīme, kas to padarītu radošu dziļākā nozīmē.

Dženksa sajūsmai par viņa sludināto ikonisko arhitektu nepiekrīt cits ievērojams un ietekmīgs arhitektūras kritiķis Dejans Sudjičs. Abu diskusija ir viedokļu sadursme, kurā saklausāma postmodernisma pravieša jūsma par mūsdienu arhitektūras neredzēto krāšņumu pretstatā uz humānajām vērtībām orientētā modernista skepsei par ārišķīgo un virspusējo. Prātojot par šodienas kāri pēc monumentu, vietzīmju un ikonu būvēšanas, Sudjičs apšauba Bilbao piemēra veselīgumu. Viņš uzskata, ka centieni glābt pilsētu no aizmirstības ar viena brīnumaina arhitektūras objekta palīdzību ir parodija. Un parodija ir tā, ka šo piemēru nekritiski ir akceptējuši neskaitāmi pilsētu attīstības atbalstītāji visā pasaulē.

Sudjičs to skaidro ar globalizācijas radītajiem efektiem, kad finanses pilsētas attīstības projektiem nāk no citas valsts vai kontinenta kompānijām. Šādu naudu, saprotams, drošāk ir ieguldīt projektos, ko viegli uztvers komersanti, kam nav liela priekšstata par konkrētās pilsētas smalkumiem. Tāpēc ērtāk ir nolīgt kādu no 30 vai mazliet vairāk zvaigžņu arhitektiem un būt pārliecinātam, ka projekts aizies, jo taps kāda ikona. Tomēr nereti tas noved pie projektiem, kam ir visai maz sakara ar pilsētas autentiskumu, kontekstu un īpašo vietas garu. Uzskatāmībai Sudjičs situāciju salīdzina ar paaudzēm lolotu itāļu ģimenes kafejnīcu, ko pārņem Starbucks ķēde. Viņaprāt Gugenheima stila arhitektūras ikonas to pašu nodara pilsētnieciskā līmenī.

Vēlmi veidot arhitektūru apbrīnošanai viņš salīdzina ar Hitlera un Špēra centieniem pārveidot Berlīni vai Staļina un Borisa Jofana iecerēto padomju pili Maskavā. Dženkss gan atzīmē, ka ikoniskās arhitektūras pasūtītāji šodien nebūt nav diktatori vai totalitāras valstis. Lai arī Kolhāsu Ķīnas televīzijas ēkas būvei nolīgusi komunistiskās valsts valdība, citreiz bieži tās ir pašvaldības vai lielas kompānijas. Viņam gan iebilst Sudjičs, sakot, ka demokrātiski ievēlēto vietējo varas iestāžu politiķi bieži vien neapzinās savas rīcības kulturālās un finansiālās sekas. Akla sekošana Bilbao piemēram noved pie veselas paaudzes arhitektu, kuru pārliecība ir nekas vairāk, kā klausīšana savu vēlmju diktātam un daudzi politiķi, kuri gribētu sekot Fransuā Miterāna piemēram un tērēt citu cilvēku naudu būvējot savu mauzoleju, maskējot to kā nacionālo bibliotēku.

Mākslā šodien galvenais ir ideja. Arhitektūrā tās var arī nebūt. Ja arhitektūra izpaužas kā māksla, tā it kā attālinās no arhitektūras primārā uzdevuma – sniegt patvērumu, radīt telpu cilvēkiem. Svarīgāka kļūst ēkas simboliskā nozīme, ideja un tēls. Sava vieta šādā dalījumā ir arī īslaicīgām ēkām, ko radījuši ievērojami arhitekti. Viens no tradicionālas arhitektūras kritērijiem ir ilgtspējība. Taču, ja ēka, kas veidota, lai piesaistītu uzmanību, jau sākotnēji paredzēta noteiktam laika sprīdim, tā daudz vairāk līdzinās tādām mākslas nozarēm, kā instalācija vai pat hepenings. Šai kategorijā var ieskaitīt, piemēram, dažādus izstāžu paviljonus. Interesanta šai ziņā ir t.s. Serpentine gallery vasaras paviljons Londonā, Kensingtonas dārzos Haidparkā. Paviljons kopš 2000.gada ik vasaru tas tiek veidots no jauna, katru reiz pieaicinot citu arhitektu, tādu, kurš līdz tam nav neko būvējis Lielbritānijā. Paviljona autoru vidū ir Zaha Hadida, Daniels Lībeskinds, Tojo Ito, Oskars Nīmeijers, Alvaro Siza, Rems Kolhāss un citi. Katrs jaunais paviljons ir kā arhitektūras notikums, reizē pašai būvei kļūstot par aktīvu kultūras centru.

Šodien katedrāļu lomu pilda muzeji, koncertzāles, bibliotēkas. Pārspīlēti tiecoties šīs publiskās būves padarīt par ikonām vai mākslas darbiem par sevi, rodas pretruna — ēka pievelk visu uzmanību sev. Līdz ar to ēkas arhitektūra konkurē ar saturu, muzeja ēka, ar tā kolekciju. To apliecina arī Gugenheima muzejs Bilbao — dažus gadus pēc tā atklāšanas apmeklētāju skaits kritās, apliecinot to, ka cilvēkiem diezgan ātri apnicis muzejs, kurš nepiedāvā neko vairāk par sensacionālu arhitektūru.

Atšķirību arhitektūras un mākslas līdzekļos un uzdevumos intervijā žurnālam Die Zeit skaidrojis arhitekts Žaks Hercogs. Uz jautājumu, kādēļ jūs vienmēr esat sadarbojušies ar māksliniekiem, ievērojamais šveiciešu arhitekts atbildēja: «Īsts mākslinieks ir neuzpērkams un godīgs. Tas izklausās patiešām stulbi, tomēr ir patiesība, ka māksla var rasties tikai tad, kad viss iepriekš zināmais un noteiktais, klišejas un ietekmes tiek izmestas pār bortu.»

Atbildot uz jautājumu, vai jūs pats jūtaties kā mākslinieks, Hercogs sacīja: «Arhitektūra un māksla, arī mode, kino un mūzika šodien ir saistītas daudz ciešāk kā agrāk. Mēs varam labi sastrādāties gan ar māksliniekiem, gan arī modes veidotājiem […], jo darba stils un domāšanas veids šodien ir krietni tuvāki. Jebkas iepriekš noteiktais, jebkuras tradīcijas tiek atmestas un rodas tukšums, ko arhitektam jāizpilda ar savu stratēģiju un koncepciju, ja viņš uz to ir spējīgs. Tādejādi arhitekts mūsdienās ir radniecīgs māksliniekam, taču galarezultāts ir pilnīgi cits. Arhitektūra ir arhitektūra, māksla ir māksla. Arhitektūra kā māksla ir nepanesama!»

Dalīties ar ierakstu:

18
Pievienot komentāru

avatar
10000
13 Komentāru pavedieni
5 Pavedienu atbildes
0 Sekotāji
 
Visvairāk komentētais komentārs
Komentētākais komentāru pavediens
1 Komentāru autori
arhitektūra var būt brīnums Nesenie komentāru autori
jaunākie vecākie visvairāk balsotie
ĀRO
Guest
ĀRO

Varbūt mums pirmām kārtām jāuztver arhitektūra kā veids, kā saprast, ko mums vajag un ko nevajag būvēt. Vai mēs varam izveidot jēgpilnas un jutekliskas telpas? Vai varam pārejošus saskaņas mirkļus pārvērst par realitāti? Vai varam atklāt, savaldīt un pakļaut tos spēkus, kas ar tehnoloģiju palīdzību kontrolē mūsu ikdienas dzīvi, tā, lai mēs justos mājīgi mūsdienu pasaulē? Iespējams, lai to izdarītu mums ir nepieciešama ‘palēnināta’, taču ne sastingusi telpa, arī ne utopiska vai standarta telpa. Mums ir vajadzīgas arī ikonas un mīklas, lai pārsteigtu. Mums vajadzīgi eksperimenti, pagaidu struktūras, meti un plāni, kas parāda, kā pacelties pāri konstrukcijām un ēku ierobežojumiem,… Lasīt vairāk »

i
Guest
i

"Mums vajadzīgi eksperimenti, pagaidu struktūras, meti un plāni, kas parāda, kā pacelties pāri konstrukcijām un ēku ierobežojumiem, lai radītu arhitektūru, kas nerisina problēmas, bet gan rada tās un skaidri formulē." Kamdēļ mums arhitektūra, kas rada problēmas? Arhitektūra, manuprāt, rada mājokļus…

u
Guest
u

Arhitektūra rada neko. Arhitektūra ir nekas. Tas ir vienīgais ko tā varētu radīt un kas tā varētu būt, savukārt pretenzija pēc mājas mājīguma gan ir dažu labu gudrinieku radīta un tieši pretenzijā realizēta. Kaut kā formulējums skicē, metā, debilā, pašu radītas problēmas, eksperimentā diezin vai formulējas priekštatā par skaisto "gaumes" spriedumā, drīzāk gan skaistuma vienīgā izpratne reducējas vēlmē to attēlot, tādējādi, pieprasot piederību realitātei, tieši saattiecinot sevis debīlo-radīto ar realitāti. nuja kādam to tik ļoti vajag apšaubīt lai apšauba, vien nepiemirst apšaubīt sevis paša radīto. 🙂

Gatis
Guest
Gatis

Pēc šādas tirādes iestājas dziļdomīgs klusums… ar vieglu neizpratnes piegaršu… bet kauns taču šo neizpratni citiem izrādīt 🙂

Patērētājs
Guest
Patērētājs

Drīz jau, tuvā nākotnē cilvēku masa būs kļuvusi tik vienveidīga gaumes un izturēšanās ziņā, ka arhitektūrai nebūs jēga būt kā makslai. Visiem viens būs labs.

losangelos
Guest
losangelos

Tas, ko jūs te tagad mēģināt pēc iespējas svarīgāk, jēgpilnāk un viennozīmīgāk noformulēt, jau tajā pašā brīdī, kad tiek "radīts", sāk sairt… rūsēt, bojāties, brukt… hih 🙂

ĀRO
Guest
ĀRO

Varbūt mums pirmām kārtām jāuztver arhitektūra kā veids, kā saprast, ko mums vajag un ko nevajag būvēt. Vai mēs varam izveidot jēgpilnas un jutekliskas telpas? Vai varam pārejošus saskaņas mirkļus pārvērst par realitāti? Vai varam atklāt, savaldīt un pakļaut tos spēkus, kas ar tehnoloģiju palīdzību kontrolē mūsu ikdienas dzīvi, tā, lai mēs justos mājīgi mūsdienu pasaulē? Iespējams, lai to izdarītu mums ir nepieciešama ‘palēnināta’, taču ne sastingusi telpa, arī ne utopiska vai standarta telpa. Mums ir vajadzīgas arī ikonas un mīklas, lai pārsteigtu. Mums vajadzīgi eksperimenti, pagaidu struktūras, meti un plāni, kas parāda, kā pacelties pāri konstrukcijām un ēku ierobežojumiem,… Lasīt vairāk »

i
Guest
i

"Mums vajadzīgi eksperimenti, pagaidu struktūras, meti un plāni, kas parāda, kā pacelties pāri konstrukcijām un ēku ierobežojumiem, lai radītu arhitektūru, kas nerisina problēmas, bet gan rada tās un skaidri formulē." Kamdēļ mums arhitektūra, kas rada problēmas? Arhitektūra, manuprāt, rada mājokļus…

u
Guest
u

Arhitektūra rada neko. Arhitektūra ir nekas. Tas ir vienīgais ko tā varētu radīt un kas tā varētu būt, savukārt pretenzija pēc mājas mājīguma gan ir dažu labu gudrinieku radīta un tieši pretenzijā realizēta. Kaut kā formulējums skicē, metā, debilā, pašu radītas problēmas, eksperimentā diezin vai formulējas priekštatā par skaisto "gaumes" spriedumā, drīzāk gan skaistuma vienīgā izpratne reducējas vēlmē to attēlot, tādējādi, pieprasot piederību realitātei, tieši saattiecinot sevis debīlo-radīto ar realitāti. nuja kādam to tik ļoti vajag apšaubīt lai apšauba, vien nepiemirst apšaubīt sevis paša radīto. 🙂

i
Guest
i

Nu bet, protams, šaubamies ik brīdi. Tikai NEKO grūti apšaubīt un vai maz vērts par to runāt? Bet arhitektūra ir diezgan labi sataustāma. Par to arī runājam.

Gatis
Guest
Gatis

Pēc šādas tirādes iestājas dziļdomīgs klusums… ar vieglu neizpratnes piegaršu… bet kauns taču šo neizpratni citiem izrādīt 🙂

u
Guest
u

nopirku Dienu. Re, Žanam Nuvelam piešķirta Nobela prēmija. Franči savāc pīrādziņus. Un tad, lasot komentārus, īss ieskats kontinentālajā domu vēsturē -no Dekarta meditācijām (visu apšaubīt) līdz Cita uznākšanai pasaules vidū (Levinas), pa vidu tam -Sartra Nekas un Kauns no Citiem. Kā lai priekā neiespiedzās 🙂 Ir vērts mēģināt izprast revolucionāro vēlmi pieprasīt vienotību par kaut ko. Forumā joprojām diskusija ir atvērta, un nav ne mazāko ilūziju par tās izdošanos, t.i., līdz brīdim, kad tiks nošķirts "es tā domāju"( t.i., atvainošanas par sevis izteikto), no "viņš tā teica", (t.i., atsauci uz autoritāti). Un mēģinājums ko izprast nu nevar aprobežoties ar pāris… Lasīt vairāk »

i
Guest
i

Vai prieks par Nuvelu? Bet redz, apmeklētājs rauc degunu: "J.Biotops, 04.04.2008 08:08:39: Gadījās ieklīst Quai Branly neilgi pēc atklāšanas un tas palika par vienu no spilgtākajiem tā gada arhitektūras iespaidiem, diemžēl – atbaidošu. No ielas šis veidojums izsauca zināmu interesi, autora vārds arī, bet tuvojoties… un iekšā…. Neko tik pašmēŗķīgu un nehumānu pat Maskavā nebiju redzējis. Formālo asprātību pilnībā iznīcina absolūtā nevērībā pret muzeja apmeklētāju, ko vislabāk var raksturot ar netulkojamu kaimiņtautas formulu „napļevaķeļski”. Sajūta, ka es tur esmu nevēlams, sākās jau no kasu novietojuma, striķu aplokiem pagalmā (tukšiem, jo gaidītās apmeklētāju drūzmas saprotamu iemeslu dēļ nebija) un pastiprinājās haotiski… Lasīt vairāk »

jtd
Guest
jtd

Kaut tikai no ārpuses pavirši apskatīts (apzaļumoto sienu tik mājās internetā ieraudzīju), pat tas man deva visspilgtākos iespaidus no Parīzes brauciena. Otrs varētu būt metāla mežģīnes ap Francijas Kultūras ministrijas ēku.

Patērētājs
Guest
Patērētājs

Drīz jau, tuvā nākotnē cilvēku masa būs kļuvusi tik vienveidīga gaumes un izturēšanās ziņā, ka arhitektūrai nebūs jēga būt kā makslai. Visiem viens būs labs.

losangelos
Guest
losangelos

Tas, ko jūs te tagad mēģināt pēc iespējas svarīgāk, jēgpilnāk un viennozīmīgāk noformulēt, jau tajā pašā brīdī, kad tiek "radīts", sāk sairt… rūsēt, bojāties, brukt… hih 🙂

arhitektūra var būt brīnums
Guest
arhitektūra var būt brīnums

Grūti saprast šī raksta autoru! Lūdzu darīt to skaidrāku a4d!