Kāpēc izgāzās konkurss Teātra laukumam un Aspazijas piemineklim?

Vasarā beidzās konkurss Teātra laukumam, — Teātra ielas paplašinājumam viesnīcas “Rīga” priekšā, ko pašvaldība bija iecerējusi pārvērst par labiekārtotu pilsētas ārtelpu, uzstādot tur arī pieminekli dzejniecei Aspazijai. Konkurss noslēdzās neveiksmīgi — žūrijas komisija atzina, ka neviens no septiņiem iesniegtajiem projektu piedāvājumiem nav īstenojams bez būtiskām izmaiņām piedāvātajās koncepcijās.

Tādejādi pirmā vieta piešķirta netika, bet mulsinošu un pat skandālisku pieskaņu  konkursa rezultātu paziņošanai piedeva rīkotāju lēmums anulēt arī otro un trešo vietu, respektīvi — neizmaksāt to autoriem pienākošās prēmijas, tāpēc, ka piedāvājumos trūka noteikumos prasīto kvalifikācijas dokumentu. Galu galā no rīkotāju puses tika publiskots tikai viens — veicināšanas balvu ieguvušais darbs, kas tad saņēma lielu daļu feisbuka publikas pārmetumu.

Vēlāk, kad savus darbus tai pašā feisbukā publicēja vairums konkursa dalībnieku, sašutuma vilnis gāzās pret konkursa rīkotājiem un žūriju. Bija jaušams niknums par konkursa rezultātiem, taču sākot lasīt daudzskaitlīgās diskusijas pie projektu publikācijām feisbukā, varēja redzēt, ka pārmetumi ir visai dažādi un nereti savstarpēji pretrunīgi. Daži no autoriem bilda, ka nolēmuši arhitektūras konkursos Latvijā vairs nepiedalīties.

Jāatzīst, ka man šajā pretstāvē pozicionēties nav viegli, — jo kaut kādā mērā spēju  personificēties un solidarizēties gan ar arhitektiem, kuru darbs netiek novērtēts viņuprāt pienācīgi, gan arī ar konkursa rīkotājiem, kurus neviens no priekšlikumiem īsti neapmierina, nešķiet labākais scenārijs vietai. Es saprotu, ka arhitektu sabiedrību kaitina, ka konkursi beidzas, nepiešķirot pirmo vietu, — autoriem tas sāk raisīt pārliecību, ka žūrijas locekļi ir nekompetenti, tendenciozi, slinki, neizlēmīgi, nevēlas uzņemties atbildību. Taču reizē saprotu arī rīkotāju pusi, kas nereti redz, ka vēlamais uzdevums nav sasniegts, konkursa nosacījumi nav ievēroti..

Konkursa uzdevumā un nosacījumos iepriekš iedziļinājies nebiju un, lai labāk saprastu iesaistīto pušu nostādnes, vērsos gan pie pašiem konkursa dalībniekiem, gan rīkotāju puses, kā arī — nosacīti neiesaistīta, taču zinoša eksperta viedokļa

Konkursa otrās vietas ieguvēju darba autors Vladis Neilands, kurš pazīstams kā ievērojamākais klasiskās arhitektūras adepts mūsdienu Latvijā, pauda, ka lieliska un paliekoša arhitektūra nevar rasties bez atbilstoša procesa, kurā iesaistītiem jābūt gan apveltītiem ar viscēlākajiem nodomiem, gan gataviem ziedoties. Tāpēc ir saprotama viņa attieksme atsakoties traktēt telpas un arhitektūras radīšanu kā “pakalpojuma piegādi”, kāpēc arī neiesniegtie kvalifikācijas dokumenti.

Saprotams, vairums citu dalībnieku nav noskaņoti tik ekstrēmi un konservatīvi, un šodienas reālijas pieņem ar mazākiem iebildumiem, taču birokratizācija ir viens no biežākajiem pārmetumiem, kas tiek veltīts konkursa rīkotājam — Rīgas pašvaldībai. Kā zināms, tas pēdējos laikos tiek pārmests valsts pārvaldei dažādās jomās un kopumā, — ka “krietna un rūpīga saimnieka attieksme”, atbildības uzņemšanās un paļaušanās uz cilvēku labo gribu un godprātību, tiek aizstāta ar aizvien pieaugošu normatīvu un regulējumu gūzmu.

Un, protams, iepirkuma konkursi, kuros dominē zemākās cenas princips, — kā rāda jau pietiekami daudzu gadu skumjā pieredze, iepirkuma konkursi nav tā veiksmīgākā forma un veids, kā iegūt labu arhitektūru. Ja citās nozarēs, kas piedāvā kādu konkrētu produktu vai pakalpojumu, konkurss par mazāko cenu arī ir laba ideja, — pietiek izstrādāt budžetu un tāmi, lai varētu salīdzināt , — tad arhitektūrā, lai tiktu līdz šai salīdzināšanai, nākas radīt ideju, — pietiekami detalizētā līmenī izstrādāt projektu, kura sagatavošanā tiek ieguldīts ievērojams darbs. Lieki bilst, ka tiem, kuri neigūst pasūtījumu, šo darbu (kurā tāmes aprēķins ir tikai neliela daļiņa no visa) lielākoties neviens neapmaksā.

Skaidra nostāja konkursu lietās ir Arhitektu savienības valdes vadītājai Lindai Leitānei, — kā zināms, tieši arhitektūras konkursi bija viņas doktora disertācijas tēma. Īsumā pārstāstot viņas sacīto, galvenās domas izklāstītas zemāk:

Jautājums ir par to, vai pilsēta zina ko grib? Latvijas Arhitektu savienībai ir pieredze un iestrādes konkursu rīkošanā. Ja Pilsētas attīstības departaments (RDPAD) atsakās no LAS pakalpojumiem un uzskata, ka pats var organizēt konkursus, tad jārēķinās arī ar atbildību un sekām.

Žūrijās bieži kopā sanāk dažādi cilvēki, kādi mēdz dominēt, taču par rezultātu ir atbildīgs žūrijas priekšsēdētājs. Žūrijai ir pienākumi, un ja žūrijas locekļi tos neveic, tad tas jādara vadītājam. Relatīvi labāko darbu no kopuma vienmēr atrast.

Konkursi ir dārgs pasākums. Šai gadījumā rezultāts izķēzīta nodokļu maksātāju nauda, iztērēts  arhitektu darbs, tāpat arī departamenta darbinieku darbs. Un sanāk, ka pašvaldība atbildību neuzņemās.

 

Jautājot viedokli konkursa žūrijas priekšsēdētājai, Pilsētas galvenajai dizainerei Evelīnai Ozolai, viņa atsaucīgi piekrita. Tā kā viņas paustais ir garāks nekā ietilptu īsā citātā, tad tas ir publicēts atsevišķā rakstā.

Ko vajadzētu darīt, lai konkursi turpmāk izdotos? Protams, ir vērts ieklausīties Lindas Leitānes sacītajā. Nereti tiek piesaukta vajadzība pēc sarunām un diskusijām par konkursu lietām. Taču, ja tas notiek tikai arhitektu pašu vidū, tam liela jēga nav, — vienīgi tik, lai spētu vienoties un kopīgi rīkojoties, lobējot un pārliecinot gan likumdošanas institūcijas, gan konkursu rīkotājus pašvaldībās un valsts iestādēs.

Atgriežoties pie konkrētā konkursa vai arī — citiem līdzīgiem konkursiem, kuros ir runa par publisko telpu un mākslas darbu, pieminekli tajā.. Ir it kā saprotama doma, ka konkurss tiek rīkots vienlaikus gan laukumam, gan piemineklim, cerot tā sagaidīt mākslas darbu, kas ne tikai iekļausies telpā, bet arī telpu, kas būs kā mākslas darba daļa un cienīgs ietvars. Taču iespējams, auglīgāka pieeja varētu būt, ja konkurss ārtelpai tiktu rīkots atsevišķi, pie reizes arhitektiem definējot kaut kādas vadlīnijas vai ierobežojumus iespējamajam piemineklim. Un pēc tam jau, atsperoties no labākajā no telpas piedāvājuma, konkursā aicinātu sacensties tēlniekus un citus māksliniekus.

Teātra ielas paplašinājumu ir grūti uztvert kā laukumu, tas gan nenozīmē, ka šai ārtelpai nevajadzētu pārdomātu iekārtojumu un dizainu. Bet varbūt šī neveiksme apliecina, ka tā nav piemērotākā vieta Aspazijas vai jebkādam citam piemineklim?  Ja tā, tad vismaz viens secinājums no konkursa būtu..