Maija beigās sāksies Venēcijas biennāles 17. Starptautiskās arhitektūras izstāde – Latviju tajā pārstāv arhitektu birojs NRJA ar ekspozīciju “It’s not for you! It’s for the building.” (“Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai.”). Ekspozīcijas sastāvdaļa ir tāda paša nosaukuma grāmata — izdevums, kurā caur esejām, īsstāstiem un ekspertu komentāriem pētīta cilvēka pretestība tehnoloģijai. Grāmatas autori apskata ērmīgu “tehnonejēdzību” piemērus, izceļot cilvēcīga skatījuma nozīmi arhitektūrā un palīdzot sadzīvot ar mūsdienu gudrajām iekārtām.
Biennāle pandēmijas dēļ pārvirzījās par gadu vēlāk. Galu galā tas bijis ieguvums Latvijas paviljonam, — pateicoties šim papildus laikam, autori spējuši paviljona idejisko vēstījumu padarīt daudzslāņaināku un saturu, krietni dziļāku, intriģējošāku un līdz ar to — arī vērtīgāku. No sākotnēji nedaudz panciski dumpinieciskā protesta pret tehnoloģiju pieaugošu klātbūtni arhitektūrā un stingrajām regulējošajām normām, kuratori tapšanas procesā paši ir mainījuši skatījumu, apzinoties tēmas sarežģītību, tiecoties saprast, kāpēc tehnoloģijas šķietami rada vairāk problēmu nekā atrisina.
Šis process un paviljona satura idejas, kā arī pašu pārliecības transformācijas visprecīzāk atspoguļotas “Kuratora dienasgrāmatā”, kas arī ir topošas grāmatas sastāvdaļa.
«Grāmatas struktūra un saturs daudzējādā ziņā atspoguļo mūsu pašu pieredzes un maldus, divu gadu garumā domājot par tehnoloģijām arhitektūrā. Pirmkārt, kļūdīties un apmulst ir cilvēcīgi. Taču tieši process jeb šādi līkloču ceļi ir tas, caur ko var izveidoties īsta izpratne. Pasaule mainās ātrāk, nekā spēj pielāgoties mūsu smadzenes, kas joprojām vislabāk uztver lokālus, maza mēroga procesus. Lai arī 21. gadsimta arhitektūra risina globālas, atsevišķam indivīdam grūti aptveramas problēmas, dizainam un tehnoloģijām joprojām ir jāreaģē uz vienkārša lietotāja cilvēcīgo pieredzi.
Otrkārt, viedokļu daudzveidība ir neizbēgama. Mēs joprojām neesam vienisprātis par to, kā interpretēt sadursmi starp cilvēku un tehnoloģiju. Taču gribam cerēt, ka tieši savedot kopā atšķirīgas perspektīvas, iespējams no fragmentiem uzbūvēt kopainu. Pat ja tas reizēm līdzinās aklo baram, kas tausta ziloni.»
Grāmatas ievadā autori pauž:
«Šīs grāmatas ideja ir nolikt tehnooptimismu uz pauzes un pievērsties mūsdienu tehnoloģiju ēnas pusei. Kāpēc to darīt, ja visi trumpji, šķiet, ir tehnoloģiju pusē? Mūsu nolūks ir gaužām konstruktīvs — nevis kritizēt tehnoloģijas kritikas pēc, bet izgaismot spriedzi, kas rodas arhitektūras lietotāju mijiedarbībā ar tehnoloģijām. Ignorējot to, mēs darām pāri ne tikai sev pašiem, bet arī tehnoloģiju cēlajiem mērķiem.»
«Starptautiska autoru komanda, ko esam pulcējuši šajā grāmatā, nav domubiedru klubs. Vieni izceļ priekšplānā tehnoloģiju radītās negatīvās blaknes, bet citi apgalvo, ka problēmām piemīt situatīvs raksturs, un tām pastāv racionāli risinājumi — vajag tikai pacensties tos atrast. Kamēr patiesu vai izdomātu notikumu iedvesmoti stāsti ar literāras fikcijas elementu un viegla humora piesitienu atklāj ar tehnoloģijām saistītas nejēdzības, ekspertu skaidrojošie komentāri tiecas piedāvāt praksē ieviešamus risinājumus.
Cilvēku diskomforts saskarsmē ar tehnoloģijām grāmatas tekstos izspēlēts dažādās šķautnēs: gan kā atsvešinātība no cilvēkam nesaprotamas telpas un trauksme par kontroles zudumu, gan kā neomulīga nojauta par tehnoloģiju rīcībspējas ekspansiju, gan kā tehnoloģiju kļūmīguma absurdas sekas, gan arī kā nejēdzības, kas pieļautas, pielāgojot vecu arhitektūru jaunām prasībām. Turpretī eksperti piedāvā argumentus, kāpēc tehnoloģiju risinājumi īstenībā nāk par labu ēku lietotājiem. Grāmatas teksti tādējādi atspoguļo sabiedrībai kopumā raksturīgo polarizāciju attieksmē pret mašīnām. Turklāt šīs attieksmes pastāv līdzās ne tikai sabiedrībā, bet nereti pat sadzīvo katrā atsevišķā cilvēkā.
Vai tehnoloģiju ambivalentā daba, ko esam centušies uzsvērt šajā grāmatā, iezīmē jaunu paradigmu arhitektūras vēsturē? Vai mēs tik tiešām esam iesoļojuši posthumānās arhitektūras ērā, kurā vides ilgtspējas prasības gūs pārākumu pār lietotāju komforta vajadzībām?
Mēs ticam, ka arhitektūra ir un būs humāna, kamēr vien to apdzīvo cilvēki. Tehnoloģijas veido un turpinās veidot cilvēka realitātes neatņemamu sastāvdaļu, un cilvēks turpinās būt tehnologs un mākslīgu risinājumu radītājs, jo tā ir daļa no mūsu būtības. Mūsdienu arhitektūrai ir izšķiroši, lai cilvēks un mašīna iemācās dzīvot kopā un solidārā pretestībā ekoloģiskajai krīzei panāk, ka ikviens risinājums, kas “domāts ēkai”, tai pašā laikā ir arī “domāts tev”.»
Šobrīd ir jau ir pilnīga pārliecība, ka Latvijas paviljons svaigākajā Venēcijas biennālē būs ļoti cienījams turpinājums tai sērijai, ko paši NRJA iesāka Unwritten 2014. gada izstādē, izceļot aktuālo un sāpīgo modernisma mantojuma tēmu. Ar paviljonu šeit domāju ne tikai konkrēto ekspozīciju Venēcijā, bet arī to notikumu un procesu kopumu, kas to pavada, — grāmatu, diskusijas un zināmu intelektuālo viļņošanos, ko šie notikumi raisa, atstājot manāmu pienesumu tam, ko var dēvēt par vietējo “arhitektūras kultūru”. Pēc diviem gadiem, — 2016. gadā ar vērienīgo “Baltijas paviljona” projektu startēja tagadējā biroja Eeter kodols kopā ar saviem Lietuvas un Igaunijas draugiem, teicoties reprezentēt tādu holistisku skatījumu, kas balstījās vairāk ģeogrāfijas un plānošanas-arhitektūras robežjoslās. Savukārt iepriekšējā biennālē — 2018. gadā Latviju spilgti pārstāvēja Matīsa Groskaufmaņa, Evelīnas Ozolas un kolēģu veidotais “Together and Apart”, skarot daudzdzīvokļu mājokļu tēmu.
Ekspozīciju pavadoša grāmata, kas apkopo kuratoru un viņu pieaicināto autoru skatījumus esejās un pētījumos, dažādu ar tēmu saistītu vizuālu materiālu izlasi, — tas ir kļuvis jau par standartu, un vērtīgu liecību, kas paliek arī pēc pašas biennāles, atstājot pienesumu Latvijas arhitektūras teorētiskajā laukā. Jāatzīst, ka pēc katras no šīm minētajām ekspozīcijām man ir šķitis, ka latiņa ir pacelta būtiski augstāk un ka nākamajiem to pārspēt būs neiespējami, — tvert vēl plašāk un reizē arī dziļāk (neaizmirstot arī par konkrētiem ekspozīcijas dizaina aspektiem). Un jāatzīst, — katrreiz tomēr ir iznācis pārsteigums, — nākamie autori un kuratori tomēr ir spējuši būt savā ziņā vēl pārliecinošāki. Tā, protams, ir optimistiska atziņa.
Sekojot nedaudz līdzi aktuālajai Latvijas ekspozīcijai, iedziļinoties grāmatas tekstos, redzu, ka arī šīgada dalībā Venēcijā, dos ko vairāk par oficiālo atrādīšanos, — minētā grāmata ir tiešām vērtīgs un saturiski augstvērtīgs ieguldījums mūsu diskusijā par arhitektūras nākotni, par to, kā dzīvot un celt ēkas tā, lai Zemei nodarītu iespējami mazāku kaitējumu.
Sasaucoties ar NRJA centieniem un tuvojošos biennāles atklāšanu, A4D publicē četras esejas no gaidāmās grāmatas, tiecoties iepazīstināt un vēlreiz aktualizēt tehnoloģiju tēmu lasītāju, Latvijas arhitektu vidū. Esejas ir sakārtotas pa pāriem, piedāvājot atšķirīgus skatījumus uz vienu tematu.
Kā pirmā — austriešu arhitekta un profesora Pētera Trummera eseja, ko rosinājušas pārdomas pēc viņa “dzimtās” Insbrukas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes ēkas modernizācijas. Viņam atbild Ervīns Krauklis, kurš ir Latvijā pazīstamākais pasīvo māju entuziasts un eksperts, un uzskata, ka ēka ir jāplāno kā vienots veselums, kur inženiertehniskie risinājumi ir cieši saistīti ar arhitektūru, interjeru un apkārtējās vides apstākļiem.
