Kā latviešu arhitekti satikās Venēcijā

Trīs jautājumi trim ceļabiedriem. Ne pasaka par trīs riekstiem pelnrušķītei. Ne multfilma par trīs
banāniem. Iepriekš kopā nebijusī četrotne salipām kā 4
tankisti laivā. Ej nu saproti, kāpēc mūsu
visu sirdis tieši trāpīja viens tīru domu gājiens — beļģu.

  1. Tavuprāt, kuratores moto
    caurvij izstādes apjomu? Kā? Vai satiki citus cilvēkus arhitektūrā, tās
    attēlojumā vai starpdisciplīnā?
  2. Tavs valstu vai tematisko ekspozīciju
    izlases trijnieks. Kāpēc?
  3. Atziņa, kuru pārvedi
    profesionālās darbības suvenīram.

Zane Viņķele

G.Vīksnas
birojs
ainavu arhitekte un LMV nodaļas Arhitektūra pedagoģe

1. Moto ir
pietiekoši ietilpīgs, lai katrs varētu izstādīt un pateikt tieši to, ko
vēlējās, tajā pat laikā «paliekot» tēmā People meet in architecture. Tikai dažos paviljonos sauklis
atspoguļojās tiešā veidā. Apmeklētāji uz biennāli dodas gūt ieskatu par to, kā arhitektūra
attīstās un ko domā arhitekti citās valstīs. Tādēļ arhitektūra vienmēr paliks
pirmajā vietā, vienalga kāds būs izstādes nosaukums. Kuratore savā ievadrunā
saka, ka šajā izstādē katra persona ir pati sev kurators, tādēļ kopējo
atmosfēru bija iecerēts panākt caur vairākiem skatu punktiem. Jā, redzēju ļoti
dažāda rakstura ekspozīcijas ar atšķirīgiem vēstījumiem un mērķiem, bet kopējās
atmosfēras manā skatījumā nebija. Saistībā ar tēmu gaidīju vairāk
interaktivitātes un vairāk runas par arhitektūras lomu cilvēku dzīvē, par
emocionālo saikni starp ēku un tās iemītniekiem.

2. Bahreinu Karaliste.
Tēmai atbilstošākā. Telpā izvietotajos, no salām atvestajos autentiskajos zvejnieku
namiņos varēja apsēsties, nevilšus satikt citus izstādes apmeklētājus, kā arī
netieši — Bahreinu iedzīvotājus, kuri no ekrāniem stāstīja savus dzīvesstāstus.
Tajos bija ietverts galvenais vēstījums — straujajā valsts ekonomiskās
izaugsmes laikā viņi ir pazaudējuši savu seno saikni ar jūru. Līdz ar to — daļu
no kultūras un tradīcijām.
Beļģija
. Estētiskajā baudījumā numur 1. Dažādi ilgstoši
lietoti un skaisti apbružāti, bojāti un remontēti [sabiedrisku — IĶ] ēku vai
telpu iekārtojuma elementi — veci paklāji, galdu virsmas utt.

3. Izstādē daudz kas
uzrunāja mani kā ainavu arhitektu un kā vides mācības skolotāju. Piemēram,
jaukā savvaļas pļavas imitācija nīderlandiešu ainavu arhitekta Piet Oudolf izpildījumā [viens no
speciālbalvas ieguvējiem — IĶ], Honkongas
mitrāju parks — bioloģiski daudzveidīga ekosistēma, kas funkcionē kā pilsētas
parks.

Ilze Liepiņa

Sudraba
arhitektūra
arhitekte

1. Cilvēkiem
bija radītas lieliskas vietas, kur tikties. Bet — vai viņi satikās arhitektūrā? Šāgada
biennāle ievērojami atšķiras no iepriekšējām, kurās bija daudz vairāk arhitektūras
nekā telpu, ko cilvēks izmanto vai izmantos privātiem vai sabiedriskiem mērķiem.
Bija jaušams meklētāja gars, varbūt arī apjukums par to, kur esam un uz kurieni
ejam. Bija meklējumi pēc sapratnes, ko cilvēkam nozīmē arhitektūra, kādas ir tās
smalkās attiecības: cilvēks un arhitektūra, cilvēks plus arhitektūra, cilvēks
arhitektūrā.

2. Vima
Vendersa filma par Rolex mācību
centru Lozannā, Šveicē. Režisors bija mēģinājis pastāstīt, kā People meet in architecture. Nezinu, vai
tajā mājā tā patiešām notiek, varbūt tikai uz mirkli, bet — es viņam noticēju. Turklāt pirmo
reizi patika 3D kino.
Beļģija. Ar savu atjautību par tēmu. Kā cilvēki satiekas, reāli
kaut ko sadara un atstāj aiz sevis kaut ko telpā.
Serbija. Lai gan nebija
arhitektūras, par kādu esam raduši spriest. Tur tiešām cilvēki satikās,
darbojās kopā, un visiem bija jautri.
Horvātija. Par peldošo
paviljonu, kas sabruka peldot. Laikam tāpēc, ka palika noslēpumā, miglā
vai mākonī tīts. Kā lēģenda.

3. Domāju
par vienu no laureātiem — sabrukušo Junya Ishigami [interesanti
— viņš karjeru sācis, strādājot pie Sedzimas] darbu. Neviens to
neatjauno, lai visi apmeklētāji varētu redzēt. Tas ir sabrucis, aiz sevis
neatstājot lielas gruvešu kaudzes. Smalki konstrukciju pavedieni guļ uz
Arsenāla grīdas un liek aizdomāties par telpu, ko šogad Zelta lauvu saņēmušais
darbs aiz sevis atstājis, — pilnu gaisa un brīvības. Tik viegls, tik
netverams kā domu arhitektūra, tik tāls no tā, ko šobrīd ikdienā daru.

Arvīds Vitāls

Liepājas būvvaldes Plānošanas daļas vadītājs, pilsētas galvenais teritorijas plānotājs

1. Atšķirībā
no iepriekš apmeklētām Venēcijas biennālēm šogad valstu ekspozīcijās izteiktāki
dominē pārdomas par arhitektūras un cilvēka attiecībām, interjera elementiem,
arhitektūras detaļām, arhitektūras kultūru un mākslas elementiem. Ne tik
uzsvērti kā citus gadus pasniegta pilsētplānošana un ainavu arhitektūra.
Izskaidrojums nav tikai tēmā People meet in
architecture
, arī
tajā, ka 21. gadsimts ir tikko sācies. Sabiedrībā, dabā un pasaules ekonomikā
notiek radikālas pārmaiņas, arhitektūras procesi tām cenšas pielāgoties.
Straujā mainīguma kontekstā arhitektūrai jāsaprotas ar cilvēkiem tāpat, kā
cilvēkiem vienam ar otru. Nedominē arhitekti, piedalās arī inženieri, mākslas
zinātnieki, mākslinieki, kā arī dažādu nozaru studenti, kas izteikti parāda, ka
arhitektūra nav domāta tikai kādai noteiktai iedzīvotāju grupai, bet visai
sabiedrībai kopumā.

2. Beļgija [dažādi materiālu elementi no publiskās telpas]. Pirmajā
brīdi paviljons mani neuzrunāja, bet — iedziļinoties un saprotot, kas ir kas, tas mani pārsteidza ar tēmas
atbilstību un vienkāršību.
Rumānija
[liela, balta, nosacīta kaste, ap kuru ved šaurs koridors]. Vienkārši, bet
atbilstoši tēmai. Ieejot kastē caur durvīm bez roktura, cilvēku sejās bija
redzams satikšanās prieks.
Spānija
[māja, kuras būvniecības procesā govs izēd sienu no ēkas iekšienes]. Interesants
piemērs, kā sadarboties arhitektam ar māksliniekiem, radot ko neparastu.

3. Būtiskākais, ko esmu atvedis uz Latviju pēc
biennāles apmeklējuma, ir, ka jāpieņem tas brīdis un tā vieta, kur tu esi.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x