Ja sienas spētu runāt

«Auras, sajūtas, enerģētikas, «slikta vēsture» utt.,
ir subjektīva lieta, misticisma sfēra un aizspriedumi, bet, piemēram,
iegādājoties īpašumu, tas var spēlēt svarīgu lomu» — vēsturnieks Paulis Gailītis
aplūko tēmu par atmiņām un aizspriedumiem, kas tiek saistīti ar kādām ēkām un
to vēsturi, netieši rosinot uz pārdomām un diskusiju par to, ko iesākt ar
tādiem namiem, kā Stūra māja.

Kādā reizē, kad ekskursijas laikā iznāca
apskatīt Stūra mājas ieslodzījuma kameras un visu tur saglabāto cietuma
aprīkojumu, domāju pat to, kādas sajūtas bija atrasties šajā vietā
ieslodzījumā. Tepat blakus Brīvības ielas satiksme, cilvēki dodas savās gaitās,
bet tikai dažus metrus aiz sienām pastāvīgas bailes, fiziska un morāla
spīdzināšana, izmisums. Tas viss tur ir noticis. Dzīvojot miera un komforta
apstākļos, to vispār nav iespējams iedomāties, ko izjutuši cilvēki, kas tur
nokļuva. Stūra mājā ir arī telpa, kur šauti ieslodzītie un tur es sev jautāju,
ko es pats šajā telpā izjūtu? Šajā konkrētajā vietā, taču ir nogalināti cilvēki,
un tas ir zināms fakts. Nu protams, tas izraisa šausmas, naidu uz totalitāro
varu, riebumu, bet, vai šī telpa glabā kādas negatīvās «enerģijas»? Varu teikt
tikai to, ka man nav ne jausmas, man vienkārši ir pateikts, kas šeit ir
noticis. Telpas ir drūmas, aukstas un nemājīgas, ko vēl papildina ziņas par
šeit notikušo, citu neko es tur nesajutu, man tās bija tikai estētiskas
izjūtas.

Ēkas, atmiņas, aizspriedumi

Rīgā, pretim universālveikalam Centrs, Vaļņu ielā 26, divos stāvos ir
grāmatnīca Globuss, kur otrajā stāvā
ir kafejnīca, bet sen senos laikos, bija dzīvoklis. Katru reizi ieejot šajā
kafejnīcā, es atceros bērnību un savu māti, kas tur dzīvoja un strādāja. Tas ir
neizbēgami, ka ikreiz kādā vietā atgriežoties, cilvēks atceras šo vietu ar kaut
kāda veida sajūtām. Sajūtas un atmiņas lielākoties ir saistošas tikai priekš katra
paša, lai gan bieži mēs iespaidojamies arī no citu viedokļiem un tas var nākt par
sliktu gan pašam, gan īpašumam.

Attieksme un sajūtas var
izmainīties, uzzinot faktus par ēku vai vietu, kas personai nav bijuši iepriekš
zināmi. Piemēram, kad pats iegādājos dzīvokli 1920.gados celtā namā, sākumā par
to neko nezināju, bet arī necentos izpētīt. Vēlāk tomēr uzzināju, ka starpkaru
periodā ēka piederējusi ebrejiem, kam tur bijusi ādu ģērētava. Droši vien
taisījuši pergamentu Torām. Šis fakts gan man, gan maniem draugiem vairāk
izraisīja jautrību, nekā aizdomas. Tagad ir kārdinājums noskaidrot sīkāk, kas
un kā tur noticis. Bet vai vajag?

Šeit gribu apskatīt tieši fenomenu, kad
cilvēki iegūst aizspriedumus un tiem pakļaujas, uzzinot, ka kādai ēkai vai
vietai ir slikta slava, un to, kā tas var ietekmēt kultūras mantojumu un ne
tikai. Ar sliktu slavu domāju dažādus faktus vai arī baumas un nostāstus, ka,
kādā konkrētā vietā noticis kas ļauns, vai tur, piemēram, spokojas. Uzzinot
šādas lietas, var izveidoties aizspriedumi, pat bailes. Var gadīties, ka
cilvēks sāk baidīties atgriezties pats savās mājās, naktīs nespēj aizmigt,
dzīvo stresā, galu galā ir spiests mainīt dzīves vai darba vietu, iedzīvojas
psīholoģiskās problēmās, galu galā sāk rēgus pat «redzēt». Un tas viss tikai
aiz irracionāliem aizspriedumiem, kurus indivīds varēja arī neiegūt. Ko darīt
ar informāciju, kas mums traucē?

Ir
teiciens, ja sienas spētu runāt, ko gan tās mums varētu pastāstīt? Savas mājas
vēsturi  grib uzzināt daudzi, tomēr vai esam
gatavi to uzzināt? Iedomāsimies, kā veidotos mūsu attiecības ar vietu un ēku,
ja uzzinātu, ka tur notikusi kāda slepkavība, pašnāvība, kāds spīdzināts, kāds miris
utt? Personiski es to pat negribu zināt. Šeit jānodala distancēta vērotāja
izjūtas, kad tiek stāstīts, ka tādā un tādā pilī dzīvo spoks, pie šīs sienas
kāds nošauts un izjūtas, kas cilvēkam ir personiskas vietā, kur viņš guļ, ēd,
atpūšas utt. Ja notiek tā, ka uzzinām nepatīkamu informāciju, kādu attieksmi
pret īpašumu veidot, kā to izmatot turpmāk?

Latvijas
radio 1 diskusijā par Okupācijas muzeja jauno piebūvi 2015. gada 23. maijā,
arhitekts Inta Pujāts, jautāts, kāpēc Okupācijas muzejs nevarētu atrasties
Stūra mājā, izteica viedokli, ka viņš nevar iedomāties, kā šajā mājā var
strādāt vai ilgstoši uzturēties. Tātad aizspriedumi pastāv. Šeit gribu uzsvērt
tieši šos sajūtu aspektus, kas saistās ar šo ēku, nevis muzeja argumentus vai
Valsts nekustamo īpašumu ieceres. Diez vai būs iespējams atbildēt vai tie ir
tikai muļķīgi aizspriedumi, vai arī pamatotas bailes strādāt šajā ēkā. Šis
jautājums, lai paliek mistiķu ziņā. Katrā gadījumā problēma ir tāda, ka tas, ko
zinām, mums īstenībā var nodarīt pāri un pat materiālus zaudējumus, ja mēs
gribētu kādu ēku, piemēram, pārdot vai piemērot jaunai funkcijai.

Kādas
ir iespējas, ko šādā situācijā darīt? Vai godīgi par šo vēsturi nerunāt un
bezkaislīgi turpināt izmantot ēku? Vai nepatīkamo vēsturi vajadzētu slēpt,
noklusēt vai pat sagrozīt? Katrā ziņā neizplatīt to, ko nevēlamies, lai par
īpašumu uzzina? Iespējams, kāds īpašuma pircējs varētu gribēt, ka nekustamā īpašuma
pārdevējs dod apliecinājumu, ka īpašums, kuru viņš pārdod, nav ar sliktas
uztveres reputāciju, proti, nav «apsēsts».

Šāda prasība gan būtu
mazākais dīvaina un pircējam būtu jāatzīst, ka viņš ir māņticīgs. Oskara Vailda
Kentervilas spokā, kad lords Kentervils pārdeva savu pili ASV diplomātam Otisa
kungam, viņš uzskatīja par savu pienākumu brīdināt, ka pils ir apsēsta. Tādas
lietas jaunais saimnieks pat negribēja dzirdēt, jo bija racionāls cilvēks, lai
gan vēlāk bija spiests tam noticēt. Bet, par laimi, tā ir literatūra.

Var būt arī otra
galējība, kad slikta reputācija nes komerciālu veiksmi. Tā teikt, pilī taču
jābūt spokam. Kā zināms, filmās un literatūrā šis hounted house motīvs ir diezgan populārs. Gandrīz vai ik gadu kino
industrija laiž klajā filmas par spokiem namos. Tātad ir cilvēki, kas sagaida,
ka ir šādas apsēstas ēkas un ir pat gatavi tās apmeklēt, vārdu sakot koķetē ar
šādām lietām.

Kultūras mantojuma aspekts

Raksturīgi,
ka daļai sabiedrības, arī man, patīkama šķiet vēsturiskā pilsētvide. Šādas
vietas rada interesi un piesaista, tomēr ne viss ir tik jauki, kā izskatās.
Šādās vietās nevar nebūt drūmu epizožu pagātnē. Nebūtu jau nekāda bēda, ja klīstu
baumas, ka, kādā pamestā vietā, kam nav nekādas kultūras vai mākslas vērtības, spokotos,
kāds noslepkavots utt.  Kuru gan tas
interesētu…

Problēma rodas, ja
slikta reputācija ir vēsturiski un arhitektoniski vērtīgām ēkām un vietām. No
tām sāk vairīties. Šī sliktā reputācija, tad atsaucas uz šo ēku un vietu
izmantošanas iespējām, nav izslēgts, ka vēsturiskās ēkas šādu iemeslu dēļ tiek pamestas.
Piemēram, viens no iemesliem, kā dēļ Stūra mājai ir grūti atrast pielietojumu,
ir tieši šī sarežģītā un drūmā vēsture vai mīts par slikto auru. Jautājums, cik
šiem mītiem vai aizspriedumiem ir saistības ar realitāti, lai paliek mistiķu ziņā,
tomēr, tas, kas ir svarīgi priekš kultūras mantojuma, ir, ka šādus
aizspriedumus var un pat vajag censties pārvarēt. Gluži kā Otisu ģimene
Kentervilas spokā.

Pieminēšanas vērts,
būtu arī gruntsgabals Rīgā Dzirnavu un Brīvības ielas stūrī, kur 2007. gadā
atklājās 17. gadsimta mēra masu kapi. Šobrīd tur atrodas autostāvvieta un
šķiet, ka ilgi nebūs intereses par šīs vietas apbūvi, lai gan blakus esošās
ēkas ir uzceltas un apdzīvotas, un šķiet ar šo lietu nav problēmu. Pasaulē ir
zināmi piemēri, kad bijušais cietums ir kļuvis par viesnīcu vai ofisiem.
Piemēram, Somijas ārlietu ministra ministra kabinets ir iekārtots bijušo jūras
kazarmu Merikasarmi garnizona cietuma
telpās. Saprotams, ka ir arī jāievēro zināma ētika veidojot jaunu apbūvi vai
meklējot jaunus izmantošanas veidus dažādām ēkām un vietām. Proti, nebūtu
veicināma apbūve kapos vai kapi pārveidojami par parku, kā Lielie kapi Rīgā.

Attiecībā uz kultūras
mantojumu šeit vēlos arī uzsvērt, ka atmiņa, neatkarīgi no tā, kāda tā ir, kalpo
turpinātības apziņai. Cilvēkam mantojums kalpo nevien kā dzīves kvalitātes elements,
bet jo vairāk, kā apliecinājums, ka cilvēks ir saņēmis mantojumā to, ko iepriekšējās
paaudzes ir radījušas. Bet nav nodalāms piemineklis no tā vēstures, tas ir
viens veselums.

Tieši šī iemesla dēļ, kultūras
mantojums apliecina, ka neesam radušies tukšā vietā, ka esam saņēmušu kaut ko
no pagātnes, tas sabiedrībai rūp. Tādēļ neatkarīgi no tā, ar kādu slavu ir
apvīts kāds piemineklis, svarīgs ir pats piemineklis un godīga attieksme pret tā
vēsturi. Arī neglaimojoša vēsture ir daļa no šī pieminekļa. Pat ja vēsture ir
neglaimojoša, ir jānorobežojas no tieksmes piemineklim veidot sliktu reputāciju
ar baumām par sliktām aurām un tamlīdzīgi, jo tā jau ir emocionālā dimensija,
kurai var būt postošas sekas.

Noslēdzot vēlos
uzsvērt, ka auras, sajūtas, enerģētikas, «slikta vēsture» utt., ir subjektīva
lieta, misticisma sfēra un aizspriedumi, bet, piemēram, iegādājoties īpašumu,
tas var spēlēt svarīgu lomu. Lai kā arī nebūtu, ir ēkas, kurām jāmeklē labs
pielietojums, jo tās vienkārši ir vērtība līdz ar visu vēsturi. Tāpēc jāatrod
pareizā attieksme, jāpierod, jāsamierinās, jāsadzīvo pat tad, ja vēsture
nepatīk. Iespējams, tā ir atbilde uz to, vai Stūra māju būtu jāvairās izmantot.

Noslēdzot, labi, ka
sienas nespēj runāt, bet ja kāds iedomājas, ka tās tomēr raida kādus «enerģētiskus»
starojumus, vai arī tās ir iesūkušas drūmo vēsturi tad, labāk to aiztaupīt, jo
arī tā var būt netieša kultūras mantojuma postīšana.

Tāpat ja esam ēku un
dzīvokļu īpašnieki, apsaimniekotāji vai īrnieki, ir jāizvērtē, ko darīsim ar
informāciju, ja tā mums nepatiks.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx