Izstāde un grāmata Process — viedokļi I

Vērtējumu par AVF projektu Process. Kā rodas laba arhitektūra? izsaka gan arhitekti — tā dalībnieki, gan nedalībnieki un nearhitekti: Ausma Skujiņa, Andrejs Ģelzis, Ginta Tropa, Edgars Treimanis, Elīna Bušmane, Uģis Bratuškins un Zaiga Gaile.

Ausma Skujiņa

Arhitekte

Es ļoti priecājos par šo izstādi! Man patika gan atklāšana, gan kopējā noskaņa atklāšanas vakarā. Tas ir brīnišķīgi, ka atkal ienāk JAUNS ARHITEKTU KLANS, kas mēģina noformulēt sevi. Tas tiešām ir PROCESS. Es domāju, ka viss ir kārtībā. Aizsākums ir izdevies. Vienīgais, kam es nepiekrītu, ir apgalvojums, ka te — pie mums — kopš 30.gadiem nekas līdzvērtīgs vēl nav bijis. Gribu atgādināt LINEĀRO PILSĒTU Ventspilī, MĒS SAVAI PILSĒTAI Rīgā, Pētera baznīcā un arī MĀJA izstāžu zālē Latvija. Un tas nav viss! Bija arī gadskārtējas izstādes un konkursu projektu izstādes. Katram laikam sava varēšana un savi JAUNIE ar pārliecību par savu izredzētību.

Andrejs Ģelzis

Arhitekts, Brīnišķīgo projektu birojs  

Paldies par izstādi, paldies par uzaicinājumu piedalīties. Par tās nozīmību uzskatāmi runā ikdienu zālē redzamie jaunie cilvēki. Kopumā to vērtēju kā pasākumu ar politisku pieskaņu. Arī nosaukums — mazliet ambiciozs.

Patīk veids, kā izstādē piepildītas lielās platības, saliekot kopā lielos attēlos eksponēto šķūņu tēmu, Daugavas «nākotnes augstceltņu vīziju» un atsevišķo biroju stendus. Priecājos par iespēju redzēt krasta vīzijas maketu un grafiskos materiālus, jo mums un tautai savi varoņi jāredz un jāsaprot, cik tas ir nopietni.

Mani pašu intriģēja biroju portreti. Manuprāt, tas ir vērtīgākais ieguvums visiem — īsts un neviltots momentfoto. Atvainojos izstādes organizētājiem par savu redzējumu «procesam». Arhitekta smadzeņu darbības un ideju ģenerācijas veidā neko sevišķu, atšķirīgu no cita radoši domājoša cilvēka nesaskatu. Kultūras publikas interesei piemērotāki liekas mākslinieku, literātu filozofu, kino un skatuves ļaužu veikumi, kas man pašam ir par veldzējumu pēc darba dienas. Šo cilvēku dzīve ir daudz tiešāk saistīta ar gala rezultātu un viņu radošo spēju izpausmes iespējām. 

Grāmata ir vienkāršs un komplicēts jautājums. Laba piemiņa no pasākuma. Atbilde par tās nozīmību varētu slēpties tās pārdošanas panākumos. Ja tur neveiksies, tad turpmāk jāatrod atbildes nepiepildītām cerībām un veids, kā interesanti uzrunāt latviešu grāmatu publiku.

Ginta Tropa

Kultūras padomniece, Ziemeļu Ministru padomes birojs Latvijā

Priecājos par aicinājumu dalīties iespaidos par izstādi. Manuprāt, tā ir viena no vērienīgākajām, kvalitatīvākajām un profesionālākajām pēdējā laikā veidotajām izstādēm, kas nav domāta tikai šauram profesionāļu lokam, bet ir saprotama un viegli uztverama arī vienkāršam skatītājam. Izstāde NOTIKUMS! Veiksmīgs dizains un iekārtojums, iespēja iepazīt ne tikai jaunākos arhitektūras projektus, bet arī to autorus un vidi, kādā top arhitektūra. Var vienkopus apskatīt dažādus projektus, veidot kopainu un mēģināt iedomāties, kāda Rīga izskatīsies pēc dažiem gadiem. Priecē, ka izstādi papildina citas dažādām mērķauditorijām (tai skaitā bērniem) domātas aktivitātes, kas gan tiešā, gan pastarpinātā veidā rosina domāt par arhitektūru un vidi, kādā dzīvojam. Vērtīga grāmata, kas dod ieskatu šī brīža arhitektūras norisēs un kalpos par liecību un dokumentāciju arī tad, kad izstāde un citi ar to saistītie pasākumi jau būs beigušies. Ceru, ka šim lieliskajam projektam sekos arī turpinājums!

Edgars Treimanis

Arhitekts, Treimanis un sabiedrotie

Izstāde likās domāta tā kā ne īsti man. Šad un tad esmu izjutis tādu savādu vilšanos, skatoties uz lielām bildēm, kur attēlotas ēkas. Laikam tādēļ, ka «uz 2D» iespējams parādīt tikai daļu no ēkas būtības, ka bildes lielais izmērs un labā kvalitāte šeit nav glābiņš, ka vēstījums, ko saņemu, ierakstās daudz skopākos formātos. Iespējams, tādēļ, paralēli izstādes pozitīvajai kopnoskaņai, neizpalika arī neliela tukšās mucas motīva klātbūtne.

Ak, jā, protams, nākas apbrīnot autorus par viņu spēju pilnīgi noteikti atpazīt labo arhitektūru, bez pārdabiskas piepūles, tā vienkārši un nepiespiesti, pēc kopformiņas, pēc aprakstiņa. Pats gan joprojām vēl mācos tā viennozīmīgi novērtēt to arhitektūras labumu. Acīmredzot tādēļ arī nesapratu, kā tā labā arhitektūra īsti rodas. Cerēju taču, ka izstāde beidzot un vienreiz par visām reizēm kliedēs mūžīgo miglu šajos jautājumos. Mans mierinājums ir tajā, ka autori paši arī to acīmredzot tomēr vēl nezina, jo vai gan citādi būtu tā jautājuma zīme izstādes un grāmatas nosaukumam galā likta?

Bet GRĀMATA PATIKA. Nenožēloju, ka nopirku. Izlasīju arī. Kopš bērnības man ir patikušas bilžu grāmatas ar tekstiņiem. Arta Zvirgzdiņa eseja par pilsētplānošanu man liekas trāpījums desmitniekā. Patika arī apraksti par birojiem un  interesantajiem projektiem, arī Indras Ķempes karikatūras. Lai gan dažās sadaļās ieskanas tik pazīstamās žēlabainās (lasi — bābiskās) vāvuļošanas pazīmes, tomēr labo kopiespaidu tas, paldies Dievam, nespēj samaitāt. 

Bet kopumā, kā jau minēju, man viss ĻOTI PATIKA. Autoriem novēlu nezaudēt sparu pie turpmākajiem pētījumiem un, protams, neapstāties pie sasniegtā!

Elīna Bušmane

Dizaina studente, directdesign.lv

Apbrīnojams ir pats fakts, ka laikā, kad arhitekti strādā ar pastiprinātu intensitāti, iespējams mobilizēties izstādei, kas ir nozīmīgs instruments sabiedrības iesaistīšanai radītās, realizētās un iecerētās arhitektūras publiskošanā. Izstāde vienā no pilsētas lielākajām izstāžu zālēm šķiet labi apmeklēta gan no arhitektūras profesionāļiem un interesentiem, gan pielieta ar bērnu klaigām.

Manā apziņā vārds PROCESS attiecībā uz radošu darbu asociējas ar spriedzi, mērķtiecīgu virzību pretī idejas realizācijai, kas uz brīdi kļuvusi svarīgāka par visu. Lai arhitektūras radīšanas process kļūtu saprotamāks ikvienam apmeklētājam, būtu nepieciešama laikmetīgāka pašas izstādes «arhitektūra». Tai jābūt tādai, lai atnācējs nebūtu vienkārši pasīvs vērotājs, kurš aizejot ir noguris no informācijas apjoma, bet būtu izstādes līdzdalībnieks, kurš uz savas ādas izjutis kaut daļu no arhitektūras tapšanas procesa. Kā to panākt? Ar workshopiem un dzīvām sarunām vai digitālo mediju iesaistīšanu, scenogrāfiju? Domāju, ka šāds instruments tiks atrasts, un nākamajās desmitgadēs Latvijas arhitektūras izstāžu apmeklētāji to piedzīvos.

Uģis Bratuškins

Arhitekts, Sestais stils, RTU APF dekāns

Lielākā problēma man šķiet tā, ka nekāda mērķtiecīgi virzīta procesa tur nav. Dažas tradicionālas bildes ar arhitektu rūpju sarauktām pierēm, projektu ieceres uzskatot, vai kāds «nolūzis» kolēģis uz dīvāniņa rītā pirms projekta nodošanas nudien nav process. To, ka mākslas darbi rodas mokās un nedodas tik viegli rokās, viedi prāti ir definējuši jau krietni sen, un vispārzināmas lietas vēlreiz nav jāpasniedz kā jaunatklājums. Pat tad, ja deklarējam, ka balstīties uz zināšanām nav oriģināli, kaut ko zināt tomēr ir ļoti, ļoti noderīgi. Kaut vai tāpēc, lai paši sev neiestāstītu, ka esam kaut ko radījuši paši pirmie, pirmoreiz utt. Itin viss šai dzīvē jau reiz ir bijis, arī plašas un vērienīgas arhitektūras izstādes septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, arī līdzīgi, varbūt ne tik apjomīgi rakstu krājumi utt. Tātad drīzāk varam runāt par pēctecīgu tradīcijas turpinājumu, un šādā kontekstā gan izstāde, gan grāmata ir vietā un laikā. Tikai nevis kā kaut kāda procesa, bet konkrēta laika kopējās ainas raksturojuma mēģinājums. Arī tas nav maz. 

pro—
jeb svešvārdu vārdnīcas vārdojumi

Zaiga Gaile

Arhitekte, Zaigas Gailes birojs

Lieliska izstāde un gadagrāmata, man ir īsta svētku sajūta. Svarīgi kā notikums, un tam bija jānāk. Un mākslas muzejā. Tieši tad, kad būvniecības bums piebremzē un ir laiks pārskatīt, pārcilāt, novērtēt. Īstais brīdis pakāpties pāris soļus atpakaļ un aplūkot šī brīža arhitektūras rašanās procesa ainu un iziet sabiedrībā. Mums ir sava interaktīvā platforma, ļoti dzīvelīga un aktuāla, kas spējusi pārkāpt šaurā lokālisma robežas un gatava darboties pasaules procesu kontekstā. Un nu mums ir arī izstāde un grāmata kā četru gadu darbības vainagojums. Ievas Zībartes komanda to ir izdarījusi spoži un ambiciozi, un taisni tā vajag bliezt. Lai izvēdinātu un saviļņotu rutīnas pīļu dīķi.

Pāri tūkstotim arhitektu mazā valstī tik briesmīgi ņemas un ņemas, pārstrādājušies un noskrējušies, tikai tas rezultāts kaut kā nerodas. Ar ko tad viņi tā ņemas? Kad aizbrauc uz Mārupes ciemu vai kādu citu tepat Pierīgā vai jebkurā citā vietā Latvijā, pilni krūmi piedēti ar šausmīgiem veidojumiem, pie katra tak kāds sertificēts arhitekts klāt stāvējis. Es redzu tikai bietes un mana sirds lūzt: mēs tik briesmīgi gribam unikālas būves, bet tā sauktā fona apbūve, kas steigā un paviršībā masīvi piesārņo Latvijas cēlo un pagaidām vēl tik neskarto ainavu, ir profesijas noziegums. Tieši mazais un necilais ir vispārējās kultūras nesējs un atspoguļotājs, un neredzu detaļas, proporcijas, materiāla izjūtu. Lūk tēmas nākošām skatēm, grāmatām un diskusijām.

Piezīmes uz lappušu malām.

  1. Arhitektiem ļoti patīk fotografēties. Vai UDS (uzmanības deficīta sindroms)? Vai vispārējais sabiedrības šovošanās un izrādīšanās pieķērums? Jaunie un stilīgie, kā Kristīne Budže trāpīgi vērojusi. Bet vai stilīgs ir stils? Fantazēju, ka varbūt vajadzētu arhitektiem ieviest obligāto uzvalku ar baltu kreklu kā profesijas stila nesēju, tas noteikti disciplinētu tīrām formām un kārtīgiem darba rasējumiem. Vai gala produkts, kas nāk ārā no darbnīcas haosa kaudzes, ir tas, ko mēs gaidām?
  2. Prieks par jauno kolēģu drosmīgu pieteikumu. Jā, tā ir citāda arhitektūra un Rīgas centrā ienāk kā vēsturiskā silueta nospiedums ar akcentu uz fasādes faktūru. Šādi risinājumi pieprasa ļoti izsmalcinātu detalizāciju un kaut nu pietiktu spēka un pacietības realizācijas gaitā. Jaunromāna un Ābeles mazā šaha māja pie Pētera baznīcas varētu tiešām izdoties interesanta.
  3. Ļoti skaisti šķūņi. Tradicionālās tautas būvniecības arhetipa atgriešanās caur sētas noliktavas loftu, un ne caur dzīvojamās mājas transformāciju. Tā pašlaik šķiet pārāk pareiza un garlaicīga, un saredzu šo zīmi kā laika nerva uztaustījumu. Interese par tradicionālo siluetu nav nekāda revolūcija, un savas prakses laikā esmu piedzīvojusi jau otrreizējo viļņošanos: viena paaudze jumtus norauj nost, nākošā tos liek atpakaļ un par jaunu manifestē. Un tomēr talants var pateikt ko jaunu un savādāk: pagājušā gadā pasaules izdevumus apceļoja Džona Pavsona (John Pawson) Barona fermas nospiedums baltā un šogad tik ļoti iepriecina mūsu Andra Kronberga skats uz mammas māju  Mellužos starp zemeņu laukiem.
  4. Nabaga ārzemju kolēģi. Vai atkal kā svešie noslēpti telpas un ekspozīcijas dziļumā aiz paneļu kluču labirinta? Iespaids, ka pietrūcis laika un intereses no organizatoru puses, un tas neliecina par dialoga meklējumiem.
  5. Lielā Kreisā krasta vīzija. Apsveicama ir Jāņa Dripes iniciatīva izveidot darba grupu un pastrādāt ar maketu. Tas ir nopietns solis uz priekšu vīzijas izstrādes attīstībā, jo iepriekšējā tika noraidīta kā nekvalitatīvs projekts. Makets ir uzskatāms un sabiedrībai ir iespēja iesaistīties vērtēšanas procesā. Pagaidām varu teikt tikai to, ka ļoti daudz zilo putuplasta klucīšu piebiris, un paldies par Vanšu tilta kreisās puses paglābšanu no augstbūvju spicēm. Rīgas mēra revolucionārais aicinājums būvēt jaunu Rīgu Daugavas kreisajā krastā likās drusku biedējošs. Man tā pati vecā Pārdaugava liekas apburoša un šarmanta zaļā pilsēta.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
26 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
Vilis Vīlies

Savs tusiņš. Nekādi citādi to pasāku mu nenosaukt. Pat biroju stendi izkārtoti pēc visām pastāvošo kastu un prioritāšu tendencēm. Garlaicīgi u7n aiz matiem pievilkti. Cilvēkam no malas, kam tiešām varētu būt interesanti uzzināt un saprast procesu, to visu nav lemts saprast, paldies izstādes iekārtotājiem.

pifs

ko lai saka, kļūsti par savējo un viss !!

Vents

uzklupiens formai un orgkomitejai kopumā nepārsteidz. Mēs savus trūkumus apzināmies. Galvenais, ka vienaldzīgo nav, paldies. Un sekojošie komentāri un kuluāru viļņošanās ir tāds pats laika un vietas dokuments kā izstāde un grāmata. Ja kādam šķiet, ka veidotāji uzspiež viedokli, turklāt neobjektīvu un neakadēmisku, ka izstāde ir pāvu parāde, ka Patiesība ir palikusi tur ārā, tad tā arī ir. Iespējams, ka "Process" melo un izskaistina LV arch.realitāti. Ja mēģinu uz pasākumu skatīties kaut cik vēsi, tad ikdienas pieredze ar ekonomikas nogurdināto tautu un viņas apjukušo galvaspilsētu tiešām ir tendenciozi noklusēta. Tāpēc paudiet vēl viedokļus, lai aina būtu pilnīgāka. Dievs nav mazais… Lasīt vairāk »

esa

..nesaprotu, cik ilgi var zelēt ‘vienaldzīgo nav’.

arī par triangula bastionu neiespējami atrast kādu vienaldzīgo.

grūti uztvert izstādes mesidžu. vairāk sataustīju to kā iespēju autoriem ‘stilīgi’ pašrealizēties. kā sacīt, kurš tad cels tobim asti, ja ne pats.

žēl par vienpusīgu skatījumu un analīzes trūkumu.

pār lūpu jau medus tecēja, bet mutē netika.

labi, ka notiek, kas pamatoti liek ticēt uz labāku nākamreizi.

paldies par ieguldīto darbu!

barons minhauzens

BEIDZOT arī šeitan ir sākušās aktivitātes, kas popularizē arhitektūru kā tādu sabiedrībai, kas, iespējams, pēc tās izsalkusi, vai arī ilgos atmodas izdzīvošanas gadus nav zinājusi, kas tā tāda ir, jo domājusi, ka arhitekti ir, kas kaut ko UZZĪMĒ celtniekiem. Tāpēc domāju, ka izstāde informatīvi ir interesanta gan profesionāliem (jo kur gan vienkopus var redzēt tik daudz kolēģu veikumu), gan pārējai sabiedrības daļai (jo pasniegums ir viegli uztverams). p.s. sarkanas rozes Zībartei un Co p.s.s. PROCESS. Dīvaini būtu ja būtu izstādītas kaudzēm pauzes, foto (kā tas bija Birkerta izstādē) un pāris monitoru, kuros rādītajiem slaidšoviem ir grūti ikdienas rutīnā sagaidīt galu… Lasīt vairāk »

Ķēniņš Zaķēniņš

Vislabāk patika Treimaņa un Bratuškina sacītais. Var jau sacīt, ka viņi tādi mazliet nīgri.

Tomēr viņu sacītajā var jaust kādu skaidrāku skatu un objektīvāku līdzsvaru, pretstatā tiem, kas vai biksēs čurā no izstādes labuma, kā arī tiem, kas sūkstās un lādās, jo netkuši uzaicināti.

Bratuškina poētiski semantiskie prātuļojumi mani gan ar pārsteidza. Domāju – ir vēl kur izvērsties viņam šajā laukā.

...

Vispār ar to procesu ir tā kā ir. Izstāde drīzāk atgādina kādu saviesīgu pasākumu, redzam daudzus neaicinātus , dažus nejaušus, dažus cerētus un gaidītus- tā kā saukt to par kādu īpašu laikmeta atspoguļojumu- nu ļoti jau pretenciozi, ( bez īpašām ambīcijām uz klātbūtni šajā izstādē, ). bet protams , ja nepretendē uz baigo notikumu, forši

ma

sis raksturojums atbilst jebkurai izstādes atklāšanai- sākot no Helēnas Heinhsones izstādes "Sveiks. Kurmi!" un beidzot ar "candy bomber"- aicinati, neaicinati, gaiditi un negaiditi viesi. Parak reti arhitekti veido izstādes, tapec rodas sajuta, ka kaut kas nav ta kā vajag… Viss ir tiesi tā kā ir jābūt lielā izstādē. Nākamreiz vajag mērķtiecīgāk!

kovēls

šķiet, varēja parādīt tā tīri anatomiski labas arhitektūras dzemdības. kaut vai tā mazliet bērnišķi un pierasti ar shēmām un tad vēl bildēm no būvlaukuma nu tā gar visām 4 sienām vari izstaigāt soli pa solim kā tad tas rodas… tas ta vairāk būtu ne priekš jau esošajiem, bet būtu tā kā tāds komiksiņš un vēl labu fotgrāfu paņemt talkā, tas būtu forši…bet var jau vienmēr labāk

Vilis Vīlies

Savs tusiņš. Nekādi citādi to pasāku mu nenosaukt. Pat biroju stendi izkārtoti pēc visām pastāvošo kastu un prioritāšu tendencēm. Garlaicīgi u7n aiz matiem pievilkti. Cilvēkam no malas, kam tiešām varētu būt interesanti uzzināt un saprast procesu, to visu nav lemts saprast, paldies izstādes iekārtotājiem.

pifs

ko lai saka, kļūsti par savējo un viss !!

Vilis Vīlies

Interesanti ka lielākoties biroji ka ņēm dalību šajā izstādē nezin kādēļ prezentē savas jaunākās idejas un projektus. Izstādes tēma taču i itkā "kā rodas laba arhitektūra" Tad ko – viss vecais ir draņķis un tas jaunais kas tagad top un taps būs tas labais ? Baigie maldi. Skumji. Un 2,5 Ls par šo visu – tam vajadzēja būt par velti jo neviens jau tā garāmgājēja viedokli neprasa kam pa to, ap to būs jāstaigā, kam iekš tā un ap to būs jādzīvo. Rīga tāda, Ŗīga šāda – diemžēl izstāde radĪja iespaidu ka Rīga kā bija nekāda tā arī nekāda būs… Lasīt vairāk »

Blokz

Būtu tu kāds”, nebūtu samaksājis 2,5 Ls.

Arhitektiem esot pa brīvu..

poga

kur bija rakstīts, ka architektiem pa brīvu???

ceļmalis

ikarusā auce – sprudzāni

Vents

uzklupiens formai un orgkomitejai kopumā nepārsteidz. Mēs savus trūkumus apzināmies. Galvenais, ka vienaldzīgo nav, paldies. Un sekojošie komentāri un kuluāru viļņošanās ir tāds pats laika un vietas dokuments kā izstāde un grāmata. Ja kādam šķiet, ka veidotāji uzspiež viedokli, turklāt neobjektīvu un neakadēmisku, ka izstāde ir pāvu parāde, ka Patiesība ir palikusi tur ārā, tad tā arī ir. Iespējams, ka "Process" melo un izskaistina LV arch.realitāti. Ja mēģinu uz pasākumu skatīties kaut cik vēsi, tad ikdienas pieredze ar ekonomikas nogurdināto tautu un viņas apjukušo galvaspilsētu tiešām ir tendenciozi noklusēta. Tāpēc paudiet vēl viedokļus, lai aina būtu pilnīgāka. Dievs nav mazais… Lasīt vairāk »

esa

..nesaprotu, cik ilgi var zelēt ‘vienaldzīgo nav’.

arī par triangula bastionu neiespējami atrast kādu vienaldzīgo.

grūti uztvert izstādes mesidžu. vairāk sataustīju to kā iespēju autoriem ‘stilīgi’ pašrealizēties. kā sacīt, kurš tad cels tobim asti, ja ne pats.

žēl par vienpusīgu skatījumu un analīzes trūkumu.

pār lūpu jau medus tecēja, bet mutē netika.

labi, ka notiek, kas pamatoti liek ticēt uz labāku nākamreizi.

paldies par ieguldīto darbu!

barons minhauzens

BEIDZOT arī šeitan ir sākušās aktivitātes, kas popularizē arhitektūru kā tādu sabiedrībai, kas, iespējams, pēc tās izsalkusi, vai arī ilgos atmodas izdzīvošanas gadus nav zinājusi, kas tā tāda ir, jo domājusi, ka arhitekti ir, kas kaut ko UZZĪMĒ celtniekiem. Tāpēc domāju, ka izstāde informatīvi ir interesanta gan profesionāliem (jo kur gan vienkopus var redzēt tik daudz kolēģu veikumu), gan pārējai sabiedrības daļai (jo pasniegums ir viegli uztverams). p.s. sarkanas rozes Zībartei un Co p.s.s. PROCESS. Dīvaini būtu ja būtu izstādītas kaudzēm pauzes, foto (kā tas bija Birkerta izstādē) un pāris monitoru, kuros rādītajiem slaidšoviem ir grūti ikdienas rutīnā sagaidīt galu… Lasīt vairāk »

Ķēniņš Zaķēniņš

Vislabāk patika Treimaņa un Bratuškina sacītais. Var jau sacīt, ka viņi tādi mazliet nīgri.

Tomēr viņu sacītajā var jaust kādu skaidrāku skatu un objektīvāku līdzsvaru, pretstatā tiem, kas vai biksēs čurā no izstādes labuma, kā arī tiem, kas sūkstās un lādās, jo netkuši uzaicināti.

Bratuškina poētiski semantiskie prātuļojumi mani gan ar pārsteidza. Domāju – ir vēl kur izvērsties viņam šajā laukā.

ma

Ir īpaši Treimaņa izteiciens "tukšas mucas efekts" mani uzrunāja. Un , es ceru, Bratuškins vēl sevi atzīmēs arh prātuļojumu laukā.

...

Vispār ar to procesu ir tā kā ir. Izstāde drīzāk atgādina kādu saviesīgu pasākumu, redzam daudzus neaicinātus , dažus nejaušus, dažus cerētus un gaidītus- tā kā saukt to par kādu īpašu laikmeta atspoguļojumu- nu ļoti jau pretenciozi, ( bez īpašām ambīcijām uz klātbūtni šajā izstādē, ). bet protams , ja nepretendē uz baigo notikumu, forši

ma

sis raksturojums atbilst jebkurai izstādes atklāšanai- sākot no Helēnas Heinhsones izstādes "Sveiks. Kurmi!" un beidzot ar "candy bomber"- aicinati, neaicinati, gaiditi un negaiditi viesi. Parak reti arhitekti veido izstādes, tapec rodas sajuta, ka kaut kas nav ta kā vajag… Viss ir tiesi tā kā ir jābūt lielā izstādē. Nākamreiz vajag mērķtiecīgāk!

kovēls

šķiet, varēja parādīt tā tīri anatomiski labas arhitektūras dzemdības. kaut vai tā mazliet bērnišķi un pierasti ar shēmām un tad vēl bildēm no būvlaukuma nu tā gar visām 4 sienām vari izstaigāt soli pa solim kā tad tas rodas… tas ta vairāk būtu ne priekš jau esošajiem, bet būtu tā kā tāds komiksiņš un vēl labu fotgrāfu paņemt talkā, tas būtu forši…bet var jau vienmēr labāk

26
0
Would love your thoughts, please comment.x