Izstāde statistikai

Matemātiski nosaukumu formāti savā ziņā ir atbilstoši arhitektūrai, jo tā nodarbojas ar apaļos skaitļos izsakāmām substancēm. Savukārt arhitekta profesija paģērē ilgstošu izglītošanos, un projektu realizācija arī ir laikietilpīgs process. Tādējādi līdz 40 gadu vecumam, kad, piemēram, dejotāji un sportisti jau iet pensijā, arhitekti nepagūst paveikt daudz, toties saglabā jaunību.

Latvijas Arhitektūras muzejā skatāmā izstāde 20 pirms 40 atsauc atmiņā pirmajos studiju gados iepazītās glancētās Taschen grāmatas 40 architects under 40. Pieejamas metodiskajā kabinetā, tās ne vien labi noderēja obligātajām skicēm, bet arī sniedza apjausmu par tā brīža jaunajiem un stilīgajiem, kas šobrīd izauguši par arhitektūras pasaules godzillām — MVRDV, UN Studio, Neutelings Riedijk un citiem. Jo sevišķi noderīga bija grāmatā iekļauta informācija par arhitektu absolvētajām izglītības iestādēm un pirmajām darba vietām, kas ļāva saskatīt likumsakarības un izdarīt secinājumus.

Izstāde 20 pirms 40 tik detalizēti ar jaunajiem arhitektiem neiepazīstina. Vairāk informācijas tiek sniegts par projektiem un uzņēmumiem, kas iesaistīti to būvniecībā. Diemžēl liela daļa aplūkojamo objektu ir jau vairākkārtīgi redzēta, dalībnieku atlase šķiet notikusi bez īpašas intereses un piepūles — tikai tik daudz, lai savāktu nepieciešamos divdesmit. Varbūt svaigumu nokauj pamatnoteikums izstādīt tikai realizētus projektus, kas būtībā nonivelē vecuma starpību? Tieši no jaunajiem taču varētu gaidīt vīzijas, nekomerciālus un nemateriālus projektus, vai ne? Tomēr šai izstādei ir cits uzdevums — apliecināt, ka arī gados jauni arhitekti spēj veiksmīgi tikt galā ar gana sarežģītu objektu realizācijas procesu.

20 pirms 40 gribas salīdzināt ar divām citām nesen notikušām arhitektūras izstādēm: Process.Kā rodas laba arhitektūra? un eksports@home. Ar Procesu tādēļ, ka tas kā pēdējā laika apjomīgākā un pamanāmākā ekspozīcija tuvākajos gados neizbēgami būs atskaites punkts jebkurai vietējai arhitektūras izstādei, un ar eksportu tādēļ, ka tas ar vienkāršiem paņēmieniem spēja pārvērst un veiksmīgi organizēt to pašu Arhitektūras muzeja izstāžu telpu, kurā šobrīd notiek 20 pirms 40.

Izstādes ekspozīcija — izlocītā lente apmeklētāju vedina izmest riņķi telpā un laipni nogādā to atpakaļ izejas punktā pie durvīm, tomēr atraktīvā ideja realizēta visai pieticīgi. Izmantojama telpa atrodas arī materiāla neapdrukātajā pusē, un tā apakšējās malas augstums tieši aicina palūkoties, vai tur arī kas ir. Nav saprotami izvēlētie attēlu izmēri — tie vairāk atbilst bukleta, ne izstādes formātam. Vismaz divās vietās — pie Arteks un Modus Mood slejām — iekārtojuma iecere sagādā nopietnu vilšanos. Šajos punktos lente uzkarināta tik augstu, ka vidēja auguma skatītājs bez palekšanās vai optiskiem palīglīdzekļiem paskaidrojošo tekstu izlasīt nespēj. Tiem, kam patīk skaitļi — Latvijā vidējais augums sievietēm ir 165 cm un vīriešiem 175 cm (LR Veselības Ministrijas dati, 2008). Mani 172 centimetri šajos divos ekspozīcijas punktos jutās sarūgtināti un atcerējās, kā Process nogādāja arhitektu idejas līdz apmeklētājam — bildes un uzraksti bija lieli un maketu galds ērtā augstumā, bez tam, tika organizēta darbnīca bērniem, seminārs skolotājiem un citi pasākumi, kas arhitektūru padarīja tuvāku un saprotamāku «parastajam» skatītājam. Arī eksports@home studenti rīkoja izstādi pavadošus pasākumus. Šodien izstāde vairs nevar būt tikai izkarināti attēli — tādi sastopami ik uz soļa —, tai jākļūst par notikumu.

Tomēr, izstāde 20 pirms 40 iepazīstina ar vairākiem jauniem vārdiem, kas piesaistīti jau pazīstamu arhitektu biroju nosaukumiem. Droši, nākamreiz par tiem dzirdēsim jau nākamajā Latvijas Arhitektu savienības Gada balvas skatē.