Sasaucoties ar 70. gadu paralēlajai
kultūrai un avangardam veltīto izstādi un diskusiju Rīgas mākslas telpā, — Kristīnes
Budžes intervija ar vienu no tā sauktās Tallinnas skolas ievērojamākajām
figūrām — Villenu Kinnapū, kurš sarunā vairāk pievēršas savām pēdējo gadu
atziņām un darbiem.
Vilens
Kinnapū ir viens no igauņu vidējās paaudzes zināmākajiem
arhitektiem ne tikai Baltijā, bet arī ārpus tās robežām.
Savulaik pēc veiksmīgas dalības starptautiskos arhitektūras
konkursos Tallinā sagaidīts kā nacionālais varonis. Kinnapū
karjerā un īpaši pasaules uzskata attīstībā ir izteikta
robežlīnija — pirms un pēc viņa pievēršanās Austrumu un
indiāņu ezotēriskajām mācībām. Tagad arhitekts pasauli un
arhitektūru redz no šāda skatpunkta. Racionālos skeptiķus viņš
atbruņo ar vieglu humoru un labsirdību. Pastaiga ar Vilenu Kinnapū
tikās Rīgā pēc viņa lekcijas Sarma un Norde rīkotajā ciklā
Kino un arhitektūra.
Vilens
Kinnapū (Villen Künnapu)
Arhitekts
un mākslinieks.- Dzimis
1948. gadā. - 1971.
gadā beidzis Igaunijas Mākslas akadēmijas Arhitektūras nodaļu. - Kopā
ar studiju biedriem māksliniekiem un arhitektiem piedalījies gan
leģendārajā jauno mākslinieku grupā Zupa-69, gan radikālo, tā
saukto dusmīgo, arhitektu kopā Tallin 10. - Pēc
studijām strādāja EKE Projekt, kas galvenokārt projektēja lauku
pilsētām, rajoniem, kolhoziem un bija pazīstams ar padomju
laikiem salīdzinoši lielu brīvdomību un gatavību
eksperimentiem. Tur strādāja liela daļa tā laika igauņu
talantīgāko arhitektu, projektējot brīvā un bohēmiskā
gaisotnē. - 80.
gados aktīvi piedalījās starptautiskos arhitektūras konkursos.
Kinnapū kopā ar domubiedriem ieguva augstas vietas un cīnījās
līdzās pasaules ievērojamākajiem arhitektiem, piemēram, Pīteram
Aizenmanam, Frenkam Gerijam, Zahai Hadidai, Bernardam Tčumi un
Žanam Nuvēlam. Ar konkursu priekšlikumiem ieguvis plašu
starptautiskās arhitektūras preses uzmanību — tā aizrautīgi
publicēja igauņu projektus. - 90.
gados, mainoties valsts iekārtai, Kinnapū kopā ar ilggadēju
kolēģi Ainu Padriku nodibināja savu arhitektu biroju. Liela daļa
nozīmīgu un vērienīgu projektu realizēti 90. gadu vidū un
nogalē, prasot milzīgu enerģiju un pašatdevi. Arhitektiem nācās
pārkārtoties no ierastā poētiskā un bohēmiskā arhitektūras
radīšanas veida uz daudz nežēlīgāku darba ritmu pēc
kapitālisma noteikumiem. - Profesionālajiem
panākumiem sekoja emocionāla izdegšana un personiskas krīzes, un
izeju Kinnapū atrada ezotēriskajās mācībās. Tagad viņu
interesē pašdefinētā garīgā jeb enerģētiskā arhitektūra un
jo īpaši — stupu arhitektūras arhetipi, kuru variācijas viņš
izmanto savos dažādu funkciju projektos. - Kinnapū
tiek dēvēts par vienu no pirmajiem igauņu postmodernistiem un
igauņiem raksturīgajai racionalitātei netipisku metafiziķi.
Kinnapū performances, teorētiskie apcerējumi un projekti ir
ietekmējuši arī igauņu jauno arhitektu paaudzi, piemēram,
mākslinieci un interjera dizaineri Mari Kurismā, grupu T. - Pārstāvējis
Igauniju Venēcijas biennāles starptautiskajā arhitektūras
izstādē. Starp viņa nozīmīgākajiem projektiem ir gan Igaunijas
kolhozu centru plānojumi un publisko ēku projekti padomju laikā,
gan vēlāk Igaunijas Metodistu baznīca, Radisson SAS viesnīca,
Viru centrs, Gliemežtorņa ēka Tartu un privātmājas. Kinapū ir
arī daudzu skulptūru un instalāciju autors.
Jūsu uzskati par dzīvi un arī
arhitektūru pēdējos gados ir kardināli mainījušies, taču jūsu
projektētā arhitektūra ne tik ļoti. Kas ir tas kodols, kas
saglabājies cauri visām pārmaiņām?
Gatavojoties
lekcijai, man pašam bija pārsteigums, ka mani arhitektūras
projekti nemaz nav tik ļoti mainījušies, neraugoties uz personības
pārvērtībām un jaunajām atklāsmēm. Cilvēki no malas saka, ka
beidzot arhitektūrā atklājos es pats. Ja arhitektūru salīdzinām
ar personības spoguli, līdz tam manu attēlu ieskāva dūmaka un
tas bija izplūdis. Tagad viss ir skaidri redzams. Manis satiktie
priesteri apgalvo, ka arī iepriekšējās dzīvēs esmu bijis
sakrālās arhitektūras radītājs, esmu būvējis tempļus. Tam
ticu, jo, apmeklējot sakrālās būves, tās izjūtu un saprotu līdz
sirds dziļumiem. Tagad vienkārši apzināti strādāju ar stupu
veidolu arhetipiem. Man ir studenti un sekotāji. Arī vakar pēc
lekcijas klāt nāca daudzi jaunie latviešu arhitekti un interesējās
par garīgo arhitektūru.
Kāpēc tieši stupas?
Es
neizvēlējos stupas. Tās izvēlējās mani. Stupas ir paši senākie
garīgās arhitektūras piemēri. Stupas ir kosmiskās enerģijas
pirmavoti. Ēkas vispār ir spēcīgi enerģijas avoti un tās
novadītāji.
Stupas lielākoties pieder tā
sauktajai tautas arhitektūrai.
Jā,
jā, arhitektūra bez arhitekta. Mēs to saucam par primitīvo
arhitektūru un senās tautas par primitīvajām, kaut gan patiesībā
tādi esam paši. Rietumu kultūra ir
tik primitīva – mums ir tikai ieroči un laba sadzīves tehnika,
bet mēs neko nezinām par Visumu un mūžību.
Es ticu arhitektūrai, ko nav radījuši profesionāli arhitekti.
Viedie cilvēki jūt proporcijas un zelta griezumu arī bez jebkādas
profesionālās izglītības. Es uzskatu, ka visa pamatā ir zelta
griezums. Augstākais spēks (lai kā mēs to sauktu, man patīk viņu
dēvēt par Radītāju) noteikti, radot pasauli, izmantoja zelta
griezumu. Un vēl būtiski ir enerģētiskie centri. Būvju enerģija
ir pavisam reāla un sajūtama. Tai nav nekā kopīga ar politiku,
vēsturi, ekonomiskajiem apstākļiem. Agrāk, plānojot un būvējot
pilsētas, īpašu vietu atvēlēja baznīcām, torņiem, obeliskiem,
un cilvēki, šajās pilsētās dzīvojot, jutās labi. Mūsdienu
pilsētas ir pilnībā plakanas – tikai ēkas, ēkas, ēkas.
Jūs interesējaties par
austrumiem. Bet kā ir ar igauņu tradicionālo etnogrāfisko
būvmākslu?
Nav
nekādas atšķirības starp austrumiem un rietumiem. Viss ir Viens.
Mēs taču arī esam indieši. Pat mūsu valoda ir ļoti
austrumnieciska. Arī Igaunijā ir stupas, tikai austrumos tās ir
saglabājušās tīrākā veidā, tāpēc es dodos uz turieni. Mums
tikai šķiet, ka ļoti atšķiramies no austrumniekiem. Pirmo reizi
uz turieni aizbraucu, neko nezinot par viņu kultūru, reliģiju, bet
sajutu indiešus kā savus brāļus. Kas vispār ir kultūra? Es
neticu šim jēdzienam. Tas ir tāpat kā ar tā saukto inteliģenci,
kas mākslīgi nošķiras un noslēdzas no pārējās sabiedrības,
izveido savu nepārkāpjamo loku. Agrāk pats tāds biju –
augstprātīgs, uz visu lūkojos no pārākuma pozīcijas. Mums bija
savs slēgts draugu un paziņu loks, kas devās uz vienu klubu, tur
iedzērām, jutāmies svarīgi un labāki par citiem. Pēc savām
emocionālajām krīzēm atklāju arī citus cilvēkus – labākus,
ar mazāku ego. Pēc tam kādu laiku izjutu nepatiku pret saviem
vecajiem draugiem no radošo profesiju vidus. Viņus ironiski dēvēju
par inteliģentiem. Taču tagad pieņemu un mīlu arī viņus. Mēs
neviens neesam perfekti. Visi kļūdāmies. Cenšos viņos saskatīt
labo un lieki nevairot negatīvo enerģiju, kādu nosodot.
Profesionālo arhitektu lokā bieži
manāma augstprātība — redz, tikai viņi paši saprot
arhitektūru.
Visi
cilvēki saprot arhitektūru. Viņi jūt ēku enerģētiku un
neapzināti novērtē kā labu vai sliktu. Ir izstādes, kuras
apmeklē tikai daži cilvēki, un mēs sakām, ka mākslu neviens
nesaprot. Patiesībā tas nozīmē, ka izstādē ir zems enerģijas
līmenis un tāpēc tā nespēj ieinteresēt apmeklētājus.
Mēs visi braucam uz Parīzi, Luvru, uz Londonu, ejam uz Tate Modern,
jo tās ir vietas ar augstu enerģētiku, ko mēs arī sajūtam.
Vai varat nosaukt vēl kādus
mūsdienu arhitektūras piemērus, kas, jūsuprāt, ir enerģijas
pilni?
Mans
skolotājs ir arī no Igaunijas nākušais amerikāņu arhitekts
Luiss Kāns – ļoti garīgs cilvēks. Man patīk Meksikas un Čīles
arhitektūra. Viņi prot labi apvienot tradicionālo ar laikmetīgo.
Katrā vietā var atrast kādu labas arhitektūras piemēru.
Stārhitektu radītās ēkas arī ir
sava veida spēcīgi pieminekļi — monumenti.
Tas,
ka ēka ir piemineklis/centrs, nav slikti. Man patīk dažas Frenka
Gerija ēkas, Ričards Meiers. Šķiet, Normens Fosters ļoti labi
pārzina mandalas principus. Viņa ēkas parasti ir ar izteikti
augstu enerģijas līmeni. Šīs mūsdienu ēkas ir tās pašas
viduslaiku katedrāles, tikai toreiz būvju patiesie radītāji
palika nevienam nezināmi. Īstās zvaigznes nekad netiek izceltas
priekšplānā. Arī man skolotāji vienmēr iesaka — paliec
aizmugurē vai vismaz saplūsti ar pārējiem! Agrāk man ļoti
gribējās visur būt pirmajās rindās, tagad cenšos no tā
atturēties. Dažreiz gan sanāk paradoksālas situācijas. Es to
pašu apgalvoju intervijā kādam igauņu kultūras izdevumam, un
viņi pirmajā lapā publicēja lielu portretu ar citātu par manu
vēlmi nebūt citiem priekšplānā. Uzskatu,
ka esmu tikai līdzeklis, logs, mediators, caur kuru Radītājs rada
arhitektūru. Cenšos tikai būt atvērts un uztvert šos impulsus.
Tik daudzkārt es kaut ko uzzīmēju un pats nesaprotu, kā man kaut
kas tāds varēja ienākt prātā.
Un kā ir ar ēkas atrašanās
vietas nozīmi, ar kontekstu?
Protams,
vieta ir ļoti svarīga. Katrai vietai ir savs gars, kurš ir
jāakceptē un kurš nosaka arhitektūras veidolu. Saņēmis kādu
pasūtījumu, pirmkārt vienmēr dodos uz vietu, kur ēku paredzēts
celt. Dažkārt tur uz vietas vienkārši redzi, kādai jaunbūvei
jābūt. Katrai vietai ir sava dvēsele, un, ja izdodas ar to
nodibināt kontaktu, tās dvēsele pāriet arī ēkā un rodas
spēcīgs enerģētiskais lauks.
Kā jūsu uzskatos par arhitektūru
iekļaujas ekoloģiskais aspekts?
Domājot
par apkārtējo vidi, mēs pārāk bieži visu reducējam uz
racionālu un saudzīgu resursu izmantošanu, enerģijas politiku,
ekonomiku, bet aizmirstam, ka daudz
būtiskāka ir ēkas spēja novadīt līdz materiālajai pasaulei
garīgo enerģiju. Ja mēs ēdam ekoloģisku pārtiku, jūtamies
enerģijas pilni. Tieši tāpat jājūtas, dzīvojot ekoloģiskā
arhitektūrā.
Jūs pats sevi dēvējat gan par
arhitektu, gan mākslinieku.
Ja
arhitektūra ir arī māksla, tad man tā interesē. Citādi ne.
Protams, arhitektūras neatņemama sastāvdaļa ir tās utilitārais
pielietojums. Taču funkcionalitāte ir tikai viena no arhitektūras
sastāvdaļām un nekas vairāk. Turklāt sakrālas nozīmes ēkām
ir cita funkcionālā nozīme. Tām jākļūst par garīgās
enerģijas antenām — tā jāuztver un jānovada līdz cilvēkiem.
Tāpēc, piemēram, maiju kultūrā bija divu atšķirīgu veidu
arhitekti. Vieni, kas cēla ikdienišķas sadzīves ēkas un, tāpat
kā dzejnieki un mākslinieki, izglītību ieguva militārajās
skolās. Otri bija sakrālo būvju arhitekti, un viņi mācījās
tempļos. Arī mūsdienās pastāv divu dažādu veidu arhitektūra:
ikdienišķā un sakrālā. Es darbojos abos lauciņos. Gan mans
partneris Ains Padriks, gan biroja jaunieši ir izteikti ideālisti,
nevis materiālisti, un mums ir viegli radīt, piemēram, stupu
igauņu cietuma pagalmā.
Kāda ir igauņu mūsdienu
arhitektūra?
Igaunijā
ir spēcīgi vidējās paaudzes arhitekti – funkcionālisti un arī
vecāki kolēģi par mani. Taču pēdējā laikā priekšplānā ir
izvirzījušies jaunie arhitekti. Viņi visu laiku tiek slavēti,
uzvar konkursos un saņem lielus pasūtījumus. Jaunos īpaši izceļ
pārējo vidū. Es gan ticu, ka cilvēks
ir mūžīgs, t. i., viņa dvēsele ir mūžīga, un fiziskajam
vecumam nav nozīmes. Man nepatīk dalījums paaudzēs. Svarīgi ir,
ko tu dari, nevis tas, cik tev gadu. Es
nenoliedzu jauno arhitektu spēku. Strādāju par pasniedzēju, un
viena mana studente gūst ļoti labus starptautiskus panākumus. Viņa
nesen uzvarēja kādā arhitektūras konkursā, kurā slavenā Pītera
Kuka birojs ieguva tikai trešo vietu. Taču man nepatīk, ka jaunie
arhitekti ir izveidojuši savu slēgto sabiedrību, kurā citus
nelaiž iekšā. Šķiet, mākslinieki ir vairāk atvērti un tik
ļoti neuzsver dalījumu paaudzēs.
Jūs pats bijāt mākslinieku grupas
Zupa-69 biedrs.
60.
– 70. gadi bija ļoti spēcīgs laiks, kad mākslā un arhitektūrā
ienāca ielas kultūras spēks un enerģija. Mūsu kopa izveidojās
dabiski. Mēs visi mācījāmies kopā Igaunijas Mākslas akadēmijā,
studējām kopā ar gleznotājiem un tēlniekiem. Es no viņiem
iemācījos, kas ir gaisma, kas ir forma. Vienmēr esmu juties kā
mākslinieks. Projektēju ēkas, it kā
gleznotu. Pat padomju laikā, kad bija jāstrādā pie tipveida
projektiem, piemēram, jāprojektē cūku ferma, es iedomājos, ka
esmu Pīts Mondriāns un spēlējos ar plaknēm, ar vertikālajiem un
horizontālajiem ritmiem un radīju mākslas darbu. Es
tagad varbūt pateikšu kaut ko ne īpaši pieklājīgu, bet patiesu.
Es arī gleznoju, tikai otu vietā izmantoju cilvēkus. Arhitekta
darbu es salīdzinu ar filmu režisora pozīciju. Visi citi —
aktieri, operatori, mākslinieki un gaismotāji — katrs savā
profesijā ir labāki nekā režisors, bet viņš izmanto citu spējas
savas idejas īstenošanai. Es redzu galveno līniju, bet tās
īstenošanas nolūkā piesaistu citu jomu profesionāļus. Esmu kā
mājas saimnieks jaukā ballītē — man jārūpējas, lai visi
jūtas labi un beigās vēl būtu rezultāts.
