Nav viegli sev noticēt. Intervija ar Meinhardu fon Gerkānu

Meinhards fon
Gerkāns (Meinhard von Gerkan), kuru
dēvē par lidostu, sporta stadionu un dzelzceļa staciju arhitektu,  decembrī un janvārī Rīgā bija atgriezies ar
izstādi Pēterbaznīcā — tajā pašā ēkā, kurā viņš pirms 80 gadiem tika kristīts. Kristīnes
Budžes intervija ar arhitektu bija lasāma februāra žurnālā Pastaiga.

Runā, ka
jūsu vācu valodā joprojām saglabājies baltieša akcents?

No tā neesmu
ticis vaļā. Gandrīz ikviens vācietis, kuru satieku pirmo reizi, min, ka
noteikti nāku no šīs Eiropas daļas. Joprojām es izrunājot burtu r, kā to agrāk
esot darījuši Rīgas vācieši. Bet ar manām saknēm viss nav tik vienkārši — tēvs
ir dzimis Maskavā, bet mēs ar mammu abi Rīgā. Līdz repatriācijai pirms Otrā
pasaules kara mūsu ģimenei nebija nekādu tiešu sakaru ar Vāciju. Nepiedzimu
turīgā ģimenē, kas daudz ceļotu. Vasaras pavadījām tepat Jūrmalā, īrējot
namiņu.

Tagad
diezgan kritiski vērtējat Rīgas mūsdienu arhitektūru.

Pēc tam, kad
Latviju atstāju kopā ar ģimeni 1939. gadā, Rīgā nebiju bijis daudzus gadu
desmitus. Kad te atgriezos pirmo reizi, pilsētu nepazinu. Nevarēju atrast
bērnībā tik zināmās ielas un namus. Pilsēta bija ļoti mainījusies. Saprotu, ka
Rīgas pašvaldības vadītāji un arhitekti ir meklējuši dažādus sava laika
arhitektūras ceļus, taču bieži vien šo meklējumu rezultāts ir šausmīgas ēkas. Man
ļoti nepatīk tās augstceltnes Pārdaugavā. Tās ir kā paši to arhitekti ar
vaļējām bikšupriekšām, cenzdamies iztaisīties un izrādīties, cik vien var. Tās
tik ļoti vēlas pierādīt savu svarīgumu un izpelnīties apbrīnu. Manuprāt,
vajadzētu atgriezties pie Rīgas pilsētvides kultūras pamata. Tas ir daudz
vērtīgāks nekā šīs augstceltnes.

Bet Latvijas
Nacionālās bibliotēkas ēka?

Pirms dažām
nedēļām to rūpīgi apskatīju. Mans secinājums — tā ir forša ēka, īpaši, ja ņem
vērā, ka bibliotēkas arhitektoniskais tēls radīts pirms vairāk nekā 20 gadiem.
Ēkai ir ļoti spilgta personība, kas ir saglabājusies par spīti ilgajai
būvniecībai un visām pārmaiņām. Tā ir kā Rīgas piemineklis, ko var redzēt no
gandrīz jebkuras pilsētas vietas. Vienīgā skumjā lieta, ka bibliotēkas celšana
bija tik gara, ka arhitektūrā ietvertā metafora simbolizē nevis Rīgu tagad, bet
gan pirms 20 gadiem. Taču tas nu ir jāpieņem.

Bet
debesskrāpji nav jūsu mīļākā arhitektūra?

Mana
attieksme ir divējāda. Racionāli spriežot, skaidri zinu, ka būvēt debesskrāpjus
nav saimnieciski izdevīgi — tas nav ekoloģiski un ir pilnīgi pretēji
pieņēmumam, ka jo augstāka ēka, jo lielāka peļņa tās īpašniekam. Taču ir arī
emocionālā puse — debesskrāpju augšējos stāvos var piedzīvot līdzīgas sajūtas,
kā esot kalnos. Mēs gribam uzkāpt virsotnē, lai tiktu pie plašāka horizonta un
uz apkārtni paraudzītos no augšas. Nevienam negribas palikt ielejā, kura
ierobežo skatu. Pats gan nekad neesmu ilgstoši dzīvojis debesskrāpī. Tik vien
kā nakšņojis viesnīcu augšējos stāvos kādā no pasaules metropolēm, piemēram,
Ņujorkā, Šanhajā un Pekinā. Un, protams, vienmēr esmu bijis priecīgs, ka man
piešķirts numurs kādā no viesnīcas augšējiem stāviem.

Taču
debesskrāpjiem ir arī to pamatnes un pirmie stāvi, kas nav tik pievilcīgi.
Uzturēties starp augstceltnēm nav patīkami, jo tad cilvēks jūtas iespiests un
ierobežots. Turklāt starp šādiem namiem parasti pūš stiprs vējš. Ir tāda
sajūta, ka tev nemitīgi garām drāztos vilciens. Ilgu laiku man kā Braunšveigas
universitātes profesoram darba telpas atradās 15. stāvā. Vienmēr biju laimīgs,
kad nokļuvu augšā, jo, kamēr tiku līdz nama ieejas durvīm, bija jāuzmanās, lai
vējš nenopūš cepuri un neizrauj no rokām somu.

Lietām
vienmēr ir savi plusi un mīnusi. Kā visam dzīvē. Protams, ja tev ir plašs
dzīvoklis debesskrāpja augšējā stāvā, tad šķiet, ka tev ir tālāks skats ne
tikai uz apkārtni, bet arī uz dzīvi kopumā. Augstceltnēm, piemēram,
Apvienotajos Arābu Emirātos, nav nekāda racionāla pamata. Tās  ir šo zemju vareno pašapziņas rādītājs. Ir
skaidrs, ka, būvējot augstāk par 800 metriem, ēkas saimnieciskie rādītāji
strauji krītas. Ir jāatceras, ka kilometru augstām būvēm puse no to platības
nav izmantojama, jo to aizņem konstrukcijas un inženiertehniskās iekārtas.
Turklāt celtniecības izmaksas ar katru stāvu aug. Man patīk projektēt arī
augstceltnes, bet es vienmēr šaubos, vai tas ir pareizi.

Kāpēc
izlēmāt studēt arhitektūru? Tā nebija jūsu pirmā izglītība.

Jā, tas bija
garš ceļš. Studēt arhitektūru, iespējams, izlēmu tāpēc, ka toreiz nezināju šīs
profesijas ēnas puses. Vispirms studēju fiziku, tad pievērsos tieslietām, un
tikai pēc tam nāca arhitektūra. Ja man jautā, vai zināšanas par fiziku un
jurisprudenci man palīdz arhitekta darbā, parasti atbildu, ka manā gadījumā
iepriekšējām studijām nav nekādas nozīmes tagadējā profesionālajā dzīvē. Tie
bija vienkārši jaunībā izdarīti pilnīgi kļūmīgi soļi. Tos esmu aizmirsis,
turklāt gan fizikas, gan tieslietu studijas nepabeidzu. Taču ir skaidrs, ka
veiksmīgam arhitektam nepietiek tikai ar radošajām dotībām. Ir jāvada liels
birojs, un tas ir daudz sarežģītāk nekā uzzīmēt skaistu ēku, jo nepieciešamas
arī līdera un komersanta īpašības. Lielākajai daļai arhitektu piemīt tikai daļa
šo rakstura iezīmju, un ar to nepietiek, lai būtu izcils profesionālis.
Arhitektam ir jābūt ar atvērtu prātu un plašu redzesleņķi, jābūt informētam arī
par politiskajiem notikumiem, sabiedrības sociālajiem un ekonomiskajiem
procesiem, par dabas resursu jautājumiem un inženierzinātnēm nemaz nerunājot!

Jūsu birojam
ir vairāk nekā 50 gadu. Pa šo laiku arhitektūrā daudz kas ir mainījies?

Jā, pēdējos
50 gados arhitektūrā notikušas lielākas izmaiņas nekā visā arhitektūras vēsturē
pirms tam kopumā. Ir mainījies pilnīgi viss! Turklāt kaut kas jauns notiek
katru gadu. Nē, mūsdienās kaut kas kardināli jauns notiek katru dienu! Turklāt
ir mainījušies ne tikai arhitektūras stili, ne tikai ienākušas daudzas jaunas
tehnoloģiskas un tehniskas lietas, bet ir arī cits filozofiskais skatījums uz
arhitektūru. Mums bija Bauhaus, tad nāca modernisms, tad postmodernisms, bet
pēc tā postpostmodernisms un tad vēl postpostpoststili. Tie visi kādu laiku
bija vienīgie pareizie un laikmetīgākie stili, bet mūsdienās vairs nav vienas
pareizās arhitektūras. Ja regulāri dodas uz Venēcijas biennāli, tad noteikti
var pamanīt, ka vienīgā pareizā ceļa nav. Mūsdienās līdzās sadzīvo neskaitāmas
variācijas par tēmu arhitektūra, un tās visas ir vienlīdz pareizas un
laikmetīgas. Mūsu vēsturē ir bijuši simtiem gadu, kad visi arhitekti cēla
līdzīgas ēkas un sekoja vieniem un tiem pašiem principiem. Lielākais 21.
gadsimta ieguvums ir tas, kā šī vienveidība ir beigusies. Turklāt mūsdienās
daudzveidība ir oficiāli atļauta un neviens netiek sodīts par atšķirīga ceļa
iešanu. Bet nevar teikt, ka šie arhitektūrā ir labāki vai sliktāki laiki.

Taču nevar
arī teikt, ka arhitekti mūsdienās savā starpā sadzīvotu mierīgi. Piemēram,
Zahas Hadidas partneris Patriks Šūmahers ar savu viedokli un viņa pretinieku
atbildes…

Protams,
mums ir dažādi viedokļi. Taču šīs visas tomēr ir salīdzinoši mierīgas
diskusijas bez iznīcinošām kaujām.

Varbūt tāpēc
tagad arhitektūras dzīve ir garlaicīgāka?

Nē, nē,
garlaicīgi nu gan nevienam nav. Mūsdienās katrs var specializēties kādā no tik
daudzajām un dažādajām arhitektūras nozarēm. Tu vari mūžu veltīt
pilsētplānošanai vai projektēt tikai privātmājas Āzijā. Mūsu biroja darbības
uzmanības centrā pašlaik ir Ķīna un pārējā Āzija. Tur joprojām attīstība ir
ļoti strauja un ir liels pieprasījums pēc arhitektu zināšanām. Āzijā
iespējamais darba lauks ir milzīgs. Esmu uzprojektējis četrus opernamus tikai
Ķīnā vien. Esmu radījis jaunu pilsētu Lingangu Šanhajas tuvumā 1,3 miljoniem
iedzīvotāju — turklāt tā ir ne tikai iecerēta, bet patiešām tiek būvēta.
Vēriens ir neticams. Āzijā klienti ļoti uzticas arhitektam. Tas ir būtiski,
jo tieši uzticēšanās ir veiksmīga projekta pamatā. Pašlaik mums Ķīnā ir vairāk
projektu nekā visā Eiropā kopā, tāpēc viena no biroja filiālēm atrodas tur, jo
ar klientu ir jātiekas un jāsarunājas klātienē un pēc iespējas biežāk. Taču nav
tā, ka strādājam tikai Āzijā. Ceļam Dienvidamerikā, Dienvidāfrikā, Taizemē,
Eiropā un arī Rīgā un Jūrmalā. Protams, Latvijā tapušais, salīdzinot ar mūsu
ikdienas darbiem, ir pavisam mazi projektiņi, bet man tik un tā emocionāli ļoti
tuvi, saistīti ar patīkamām atmiņām un īpašiem stāstiem. Tas, galvenokārt
pateicoties manai draudzībai ar Leonu Jakrinu un Gunu Eglīti. Iepazināmies
pirms daudziem gadiem kādā izstādē Milānā. Toreiz Leons nemaz nezināja, ka esmu
baltvācietis un ka Rīga ir mana dzimtā pilsēta. Viņam vienkārši bija iepatikusies
mana arhitektūra.

Un tagad
Rīgā ir liela jūsu darbu izstāde. Kāpēc sava darba 50 gadus ilustrējat tieši ar
skicēm un zīmējumiem?

Šajos gados
esam sarīkojuši apmēram 50 birojā radīto projektu izstādes, izdevuši daudzas
grāmatas, tāpēc nebija viegli izdomāt, kā stāstīt par arhitektūru atkal jaunā
veidā. Ideju par skicēm ierosināja gados jaunie kolēģi. 27 gadus biju
arhitektūras pasniedzējs, bet tagad šo darbu turpinu ar privātskolniekiem. Esam
birojā pat nodibinājuši arhitektūras akadēmiju aac — Academy for Architectural
Culture. Ar jaunajiem cilvēkiem pārrunāju dažādus jautājumus, un tieši viņi
ieteica parādīt publikai ēkas veidola idejas sākumu skicēs un blakus tām
izstādīt jau uzceltu namu fotogrāfijas. Tiešām nekad līdz šim nebijām
pievērsuši tik lielu uzmanību projektu sākumpunktam. Šoreiz iztikām bez
dziļākas tehniskas paskaidrošanas, filozofiskiem komentāriem vai ideju
deklarācijas. Izstāde ir domāta normāliem cilvēkiem, kuri nepiedalās mūsu
ikdienas darbā, un viņi, skatoties uz uzceltu ēku, nevar izlobīt, kā arhitekts
pie šāda būves veidola ir nonācis. Izstāde vispirms tika parādīta Hamburgā un
tagad Rīgā. Nekad agrāk savu arhitektūru nebijām izstādījuši baznīcā, un tagad
tā apskatāma tajā pašā namā, kur es pirms daudziem gadiem tiku kristīts. Tas ir
ļoti saviļņojoši.

Pirmās
skices ir ļoti intīmas arhitekta darba piezīmes. Vai nav grūti tās izstādīt
publiskai apskatei?

Nē, nav gan,
jo es nekaunos no tajās redzamā. Katra sīkākā doma, kas radusies cilvēka galvā,
vienalga, vai viņš būtu filozofs, rakstnieks vai arhitekts, ir vērtīga, jo tā
ataino personības domu gaitu kopumā, dzīves uzskatus un izglītību. Domas var
materializēt dažādos veidos — gan vārdos, gan arī skicēs, kas varbūt ir viens
no sarežģītākajiem domu pieraksta veidiem. Vienmēr pirmos ēku veidola uzmetumus
esmu veicis ar roku. 50 darba gadu laikā esmu radījis vairāk nekā 3000 skiču
dažādiem projektiem, un no tiem tikai apmēram trešdaļa ir pārtapuši uzceltās
ēkas. Pārējās idejas tā arī palikušas mūsu arhīvā. Izstādē ir redzama tikai
neliela daļa no visa birojā tapušā. Sastādījām mūsuprāt interesantāko projektu
sarakstu. Centāmies parādīt gan populārākos veikumus, gan arī plašāk nezināmus
priekšlikumus dažādiem arhitektūras konkursiem. Ir redzamas pavisam nelielas
ēkas, un ir kompleksi risinājumi. Mazliet no visa 50 gados tapušā. Taču
iespējams, ka kaut kas ļoti interesants tā arī palika mūsu arhīvā neparādīts.

No vienas
puses mūsdienas sauc par arhitektu-zvaigžņu laiku, bet, no otras puses,
piemēram, kāda arhitekta portrets uz žurnāla Time vāka — kur nonāk visi pasaulē
ietekmīgākie cilvēki — neesot publicēts kopš 20. gadsimta pirmās puses.

Manuprāt,
mūsdienu pasaulē valda nauda, vienalga, kurā zemeslodes vietā mēs atrastos, un
vienalga, vai tā būtu demokrātiska valsts vai kāda diktatora pārvaldīta zeme.
Nauda ir viss, un to vēlas visi. Naudas vara nekad nav bijusi tik varena kā
mūsdienās. Atskatoties arhitektūras vēsturē, pat vēl tikai pirms simts gadiem
svarīgi bija arhitektūras estētiskie aspekti, tās mērogs un proporcijas, bet
mūsdienās vienīgais vērā ņemamais kritērijs ir finansiālais izdevīgums. 21.
gadsimta jautājumi, ko sev uzdod ikviens, ir šādi: cik tas maksā, vai tas nesīs
peļņu un kāda būs mana peļņas daļa? Taču lielākā daļa arhitektu ir iekārtoti
tā, ka mums svarīgāki ir aplausi, izteikta atzinība nekā honorārs. Un šo vēlmi
ir ļoti grūti piepildīt. Visus klientus varētu iedalīt divās grupās: vieni —
parasti tie ir uzņēmēji —, kas grib nopelnīt, un otri — visbiežāk politiķi —,
kas vēlas iegūt sabiedrības atzinību. Arhitekts atrodas pa vidu starp šiem
diviem klientiem, un abu prasības ir jāapmierina tā, lai kaza būtu dzīva un
vilks paēdis. Turklāt bieži vien tas viss notiek vienas ēkas projekta
ietvaros, kad naudas ieguldītāji vēlas nopelnīt, bet kāds labums no tā visa
nepieciešams arī sabiedrībai. Un, lai atrisinātu šos uzdevumus, nepietiek ar
arhitekta tehniskajām zināšanām. Daudz lielāka loma ir arhitekta personībai,
viņa cilvēciskajām īpašībām. Arī šis ir jauns aspekts arhitekta profesijā, kas
nebija nepieciešams agrāk, kad arhitekti strādāja karaļa vai diktatora
uzdevumā.

Piemēram,
Rems Kolhāss uzskata, ka pie vainas ir arī tas, ka mūsdienās lielākā daļa
arhitektūras pasūtītāju ir privātas kompānijas, nevis valsts vai pašvaldība kā
sabiedrības interešu pārstāvji.

Tas varbūt
skanēs pārsteidzoši, bet es mūsdienās neredzu lielas atšķirības starp šīm divām
pasūtītāju grupām. 21. gadsimtā sociālās vērtības nav aktuālas nevienam.
Privātās kompānijas ir tik milzīgas gan apjoma, gan ietekmes ziņā, ka var
noteikt ne vienas vien valsts politisko un pat militāro jautājumu
dienaskārtību. Tās vienmēr meklēs risinājumus, lai padarītu arvien efektīvāku
pašu darbību, nevis lai nodrošinātu sabiedrības intereses. Mūsu vidū ir tikai
daži indivīdi, kuriem šķiet būtiskas sabiedrības kopējās intereses, lielākā
daļa savu privāto labumu vērtē augstāk gan politiskajā, gan ekonomiskajā
aspektā. Bagātība taču vienmēr ir patīkamāka nekā nabadzība. Vieni izmanto
politiku, lai saņemtu ekonomisku labumu, bet otri — ekonomiku, lai iegūtu
politisku ietekmi. Tāda nu ir situācija, kādā mūsdienu arhitekti strādā.

Vai esat
centies arī savā arhitektūrā notvert laika garu?

Esmu
novērojis, ka lielākoties domās esmu pret savu laiku un tajā notiekošo, taču
darbos šos uzskatus īstenot nemaz nav tik viegli. Nav viegli sev noticēt. Domās
vienmēr var izdarīt vairāk nekā darbos.

Mēdz teikt,
ka arhitektam ir jābūt lielam ego, lai panāktu savu ideju īstenošanu.

Tā ir, bet
tas attiecas uz jebkuru radošu nodarbi. Gan mākslinieki, gan rakstnieki, gan
teātra ļaudis vēlas būt svarīgi, un svarīguma apziņu var uzturēt dažādos veidos
— gan ar nopelnītu naudu, gan ar skaisti uzceltu ēku. Uzceļot skaistu, bet
dārgu ēku, arhitekts pašapliecinās. Un pat ēkas tehniskā efektivitāte ir savu
spēju pierādīšana.

Kad
cīnījāties par Berlīnes galvenās dzelzceļa stacijas projekta īstenošanu tieši
tādā veidā, kā bijāt iecerējis, teicāt, ka aizstāvat arī vācu arhitektūras un
būvniecības augstos standartus. Vai Vācijā tie joprojām ir tik augsti, kāds ir
mūsu priekšstats par vācisko kvalitāti?

Šie
standarti ir pilnībā zuduši. Zinu, ka ārzemēs joprojām domā par mums kā par
augstas kvalitātes latiņas turētājiem, taču tā ir tikai tukša iedoma. VW izmešu
skandāls ir tāds kauns visai Vācijai, ka mums pasaulei būtu vēlreiz un vēlreiz
jāatvainojas, ka kaut ko tādu pieļāvām. Neviens normāls vācietis nespēj
noticēt, ka VW uzņēmuma vadība, kas saņem vienas no lielākajām algām valstī,
kaut ko tādu atļāvās. Viņus vajadzētu bargi sodīt!

Reiz viena
no latviešu arhitektēm teica, ka neesot redzējusi arhitektu pensijā. Jums ir 80
gadi…

Man privātā
dzīve un darbs ir viens veselums. Es tos nemaz nevaru atdalīt. Strādāt ir manas
dzīves jēga.

Fakti

  • Prof. Dr. h. c. mult. Dipl.—Ing. arhitekts Meinhards fon Gerkāns (Meinhard von Gerkan).
  • Dzimis 1935. gadā Rīgā.
    Par bērnības laiku Latvijā ir saglabājušās tikai dažas fotogrāfijas un pāris
    spilgtu atmiņu. 
  • Pirms Otrā pasaules kara Gerkānu ģimene repatriējās uz Vāciju. Tēvs kara
    laikā gāja bojā, bet māte nomira pēc kara. Meinhards uzauga kā audžubērns kāda
    Hamburgas mācītāja ģimenē.
  • Pēc vakara maiņas ģimnāzijas beigšanas 1955. gadā studējis fiziku un
    tieslietas, ko tagad sauc par jaunības kļūdām.
  • 1964. gadā absolvējis Braunšveigas Tehnisko augstskolu ar arhitekta
    diplomu. Studiju laikā iepazinies ar ilggadējo biroja partneri Folkvinu Margu.
    Abi pēc augstskolas beigšanas 1965. gadā nodibināja biroju gmp, ko atšifrē kā Architekten
    von Gerkan, Marg und Partner
    .
  • Pavisam jaunais birojs 1965. gadā uzvarēja konkursā par Berlīnes Tēgela
    lidostas projektu. Atverot aploksni un uzzinot, ka uzvarētājiem tikko palikuši
    30 gadi, konkursa žūrija bija no sirds pārsteigta. Lidosta pēc gmp projekta
    tika uzcelta, un tā joprojām tiek uzskatīta par vienu no Gerkāna labākajiem
    projektiem un par vienu no ergonomiskākajām lidostām pasaulē.
  • Biroja gmp darbu sarakstā ir
    daudz arī citu lidostu projektu, piemēram, Štutgartes lidostas termināļi,
    Hamburgas lidosta, un viens no jaunākajiem darbiem ir Berlīnes Brandenburgas
    Villija Branta (BER) lidosta, kuras celšanu gan pavadīja daudzi skandāli —
    plānotā budžeta pārsniegšana, atklāšanas termiņa daudzkārtēja pārcelšana un
    strīds ar inženierkomunikāciju nodrošinātājiem.
  • Viens no slavenākajiem Gerkāna projektiem ir Berlīnes galvenās dzelzceļa
    stacijas komplekss. Joprojām, gandrīz 10 gadu pēc stacijas uzcelšanas, daudzi
    atceras arhitekta uzstājību, lai projekts tiktu īstenots tieši tāds, kādu
    Gerkāns iecerējis. Diskusijas un apvainojumi ar krāšņiem epitetiem starp
    arhitektu un dzelzceļa vadību, Berlīnes mēru un pat pašu Merkeli, tiesu darbi,
    uzvara pirmajā instancē un vēlāk izlīgums ar pasūtītāju, panākot Gerkāna
    prasību izpildi, — tāds bija Berlīnes galvenās dzelzceļa stacijas ēkas ceļš.
  • gmp bija viens no pirmajiem vācu arhitektu birojiem, kas sāka aktīvi
    strādāt Āzijas tirgū, un joprojām liela daļa klientu mīt šajās straujas
    attīstības valstīs. Projektu vēriens, kuru vecajā pasaulē mūsdienās nesastapt, —
    Gerkāns ir radījis jaunas pilsētas, operas namus, iepirkšanās centrus un pat
    parlamentu ēkas.
  • Kopš 1972. gada arhitektūras pasniedzējs, Eiropas un Āzijas augstskolu goda
    profesors, zinātņu akadēmiju goda loceklis.
  • Gerkāna dzīves kontā ir arī divas laulības un seši bērni, ar kuriem kopā
    pērn arhitekts atzīmēja 80. dzimšanas dienu brīvdienu mājā pie Baltijas jūras
    Vācijas krastā.
  • Latvijā ir tapuši vairāki Gerkāna projekti, sadarbojoties ar Latvijas
    arhitektu biroju Vincents Arhitektūra. No tiem zināmākie ir Krasovicku ģimenes
    rezidence un villa Guna Jūrmalā, kā arī Citadeles bankas ēka Rīgā.
  • Ir izdotas vairākas
    grāmatas, kurās apkopoti biroja gmp
    darbi. Viens no jaunākajiem ir izdevums divos sējumos — vienā autorizēts
    Gerkāna dzīves gājums, bet otrā — 50 gados paveiktā uzskaitījums.
  • 80 gadu jubilejai par
    godu tika izveidota izstāde Domu līnijas. Meinhards fon Gerkāns. 50
    arhitektūras gadi skicēs un zīmējumos, kas vispirms bija apskatāma Hamburgā,
    bet tagad Rīgā.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000