INTA kongress — viedokļi VI

Latvieši glabā priekšstatu par sevi kā mākslinieciskām kvalitātēm apveltītu tautu — šis ir laiks, lai, pārvarot individuālismu un kopjot savu sociālo inteliģenci, vienotos kopējai sadarbībai — jaunu un radošu nozaru attīstībai. Kultūrsocioloģes Dagmāras Beitneres sacītais noslēdz viedokļu sēriju, ko rosinājis INTA kongress.

32.Pasaules pilsētvides attīstības konference Rīgā demostrēja vispārpieņemtu praksi — pilsētu plānošanā piedalās ierēdņi, eksperti un dažādu nozaru speciālisti: līdzās pilsētu departamentu vadītājiem, vides plānošanas speciālistiem — ekonomistiem, ģeogrāfiem, arhitektiem un arī sociālo zinātņu pārstāvji. Tās ir domubiedru grupas, kuri spēj vienoties par kopējām vērtībām, definēt līdzekļus kā un sasniegt kopējo mērķi. Var būt vairākas alternatīvas grupas, kuras piedāvā atšķirīgus attīstības modeļus un ar šiem priekšlikumiem iepazīstina sabiedrību.

Dzīvojam laikā, kad mainās līdzšinējās paradigmas par sabiedrības attīstības modeļiem: dzīvojam ne tikai zināšanu sabiedrības laikmetā, straujais virzības temps jau piedāvā jaunus izaicinājumus. Kongresā daudzu ES valstu pārstāvji ziņoja par radošo industriju izvirzīto nepieciešamību pēc jaunām plānošanas paradigmām, kas veicina radošo reģionu attīstību un klasteru veidošanu. Moderno pilsētu radošums šodien nozīmē dalību un sadarbību ar citām pilsētām reģionā, lai veidotu klasterus (klasters ir ģeogrāfiski koncentrēta dažādu kompāniju savienība, kas nodrošina akadēmiskā un biznesa darbības stila kopību un vienotību). Pasaules pieredze rāda, ka klasterus veido ap pētniecības centriem, augstskolām un universitātēm, lai nodrošinātu jaunradīto produktu pārnesi ražošanā.

Piemēram, Polijā kokapstrāde un mēbeļu ražošana veido viena veida klasteri, savukārt, mežapstrādes tehnikas rūpnīca un lauksaimniecības augstskola citu utt. Taivānas rietumu krasts ir sadalīts 5 lielās atslēgas industrijās, kurās izkārtojušies neskaitāmi klasteri un to savstarpējās sadarbības koridori. Dzirdētie ziņojumi konferencē par citu valstu radošo industriju sasniegumiem raisa pārdomas par Latvijas iespējām. Latvijas Nacionālās attīstības plāns (NAP) izvirzījis galvenās vadlīnijas, kas saistītas ar radošo industriju attīstību — arhitektūru, reklāmu, mākslas un kultūras industrijas, dizainu (tai skaitā — modi, grafisko dizainu un lietišķo mākslu), filmu, mūzikas, jauno mediju, radio, televīzijas un izdevējdarbību. Mēs glabājam priekšstatu par sevi kā mākslinieciskām kvalitātēm apveltītu tautu, un šis ir laiks Latvijā pulcēties cilvēkiem, kuri redz un grib attīstīt valsts nākotnes industrijas, kuras šodien pasaulē redzam, strauji augot līdzās tradicionālām nozarēm.

Latvijas Attīstības aģentūras direktora Ozola runā pavīdēja doma, ka valstī ir daudz radošu cilvēku, taču lieli individuālisti. Tāpēc no zāles divreiz bija jautājums, kā pārvarēt šo latviešu tik ļoti loloto īpašību — individuālismu. Neiegūtā atbilde liek to meklēt kultūras neredzamajā kodā. Latviešiem jāmācās uz sevi paraudzīties ne no zemnieka, viensētas iemītnieka redzējuma, bet saprast, ka latvietis sen jau nonāca līdz modernismam un bija šīs kustības pionieris Eiropā. Laiks sevi ieraudzīt un ne tikai ieraudzīt, bet praktizēt jaunu kvalitāti, ko uzsvēra viens no kongresa ziņotājiem Filips Klērs (Philippe Clerc) — domājot 21.gadsimta mērogos, jāattīsta sociālā inteliģence. Termins, ko lieto plaši, taču šajā gadījumā runa ir par spēju mobilizēt kultūras kapacitāti, veidojot darba grupas kopējo mērķu sasniegšanai. Tā ir māka analizēt kļūdas un saskatīt aklos punktus projekta realizācijā. Citiem vārdiem, tā ir sadarbības māksla — veidot kontaktus, sarunāties, atbalstīt un kopēji virzīties pretī mērķim. Par kolektīvo mentalitāti, kas veidojusies 200 gadu ilgā kopienas dzīves veidā, kā svarīgu faktoru atzina Taivānas pārstāvis, atzīmējot ekonomiskās attīstības straujo dinamiku klasteru veidošanā. Ja Latvijā mēs mazāk uzsvērtu savu individuālistu dabu, bet vairāk apvienotos kopējai sadarbībai, jaunu radošu nozaru attīstībai, tā būtu uzvara ne tikai par sevis vienveidīgu izpratni, tas nozīmētu ko vairāk — atgūt valsts spēju strauji attīstīties.

Kongresā bija meistarklases — iespēja būt lekcijās un nodarbībās pie pasaulē atzītiem speciālistiem. Manu uzmanību piesaistīja kultūras sociologa un kultūras ģeogrāfa Ērika Koreina (Eric Corijn) nodarbība. Viņš ir Briseles Brīvās universitātes profesors, un viņa meistarklases tēma Rīgas konferencē bija Pilsēta nav valsts, kuru viņš sāka ar jautājumu — kas ir urbanitāte un kas ir pilsēta. Jā, pilsēta mūsdienās arvien vairāk ir konfliktu vieta, tās centrs nereti kļūst par vietu bez balss. Turīgais vidusslānis Eiropā pārceļas dzīvot no pilsētas centra uz pilsētas nomali. Pilsētas centru arvien lielākā skaitā it kā pārņem jaunatne ar savām aktivitātēm, Rietumeiropas pilsētās — arī ieceļotāji. Arī Vecrīgā redzam, ka tā ir pilsētas daļa, kas internacionalizējas, izzūd monolingvistiska vide un arī līdzšinējās identitātes. Modernā pilsēta kļūst par dzīves hibrīdu — par postnacionālu urbanitāti, modernā pilsēta līdzinās sfinksai.

Profesors Koreins runāja par latviešu sabiedrībai ļoti nozīmīgo kultūras identitāti un pilsētu. Latvijā nereti skan doma, ka, jā, Rīga jau vienmēr bijusi kosmopolītiska, un turpat seko doma, ka Rīgai jākļūst latviskai. Viņa redzējumā jautājums skar katru cilvēku, ja katram pajautā par piederību sabiedrībai, tad nosauc vispirms zemi — Latviju, jo tai ir robežas, un piederība kaut kam vispirms ir teritoriāla. Savukārt nacionālās valsts pamats ir kultūras piederība. Bet kuras kultūras?

Kultūras studijas norāda uz tradicionālo kultūru, kas veido identitāti, taču kultūra, kurā dzīvojam ikdienā pieder pie dokumentētās kultūras. Veidojot valsti, politiskā struktūras atlasījušas svarīgākās dokumentētās kultūras segmentus, kas veido dominējošo kultūru. Koreins uzskata, ka dominējošās kultūras pazīme ir atvērtība. Urbānā kultūra vienmēr bijusi atvērta, jo tā ir kā projekts, kur tās dalībniekiem var nebūt kopēja vēsture, bet ir kopīgs liktenis. Urbānā kultūra vienmēr pastāvējusi, jo tā nozīmē dalību un sadarbību. Pilsēta ir kaut kas tāds, ko var aprakstīt ar jaunu profesionālo slengu glokalizācija (glocalisation), to lieto kopīgi, bet atšķirīgā veidā. Kaut kas no pasaules kultūras telpas lokālā izpildījumā. Modernā pilsēta ir fragmentētā kultūras identitāte, jo tā dod iespēju dzīvot konstruētā kultūras telpā, kurā liela vērtība ir iztēlotai pārliecībai.

Jā, protams, pilsēta ir kultivēta pragmatiska kultūras vide, kas ir attiecīgās sabiedrības noteikts kopprodukts — ielas, ēkas, transports, visas attieksmes un attiecības. Savukārt urbanitāte ir globalizācijas mentalitātes treniņa vieta. Koreins uzskata, ka pilsēta nevar turpināt nacionālo kultūru, jo pilsēta ir radoša telpa — tā ir atvērta, ar vairākām dominējošām dokumentētām kultūrām, kas spēj radīt jaunus simbolus un dod jaunu seju pilsētai. Vēsturē varam novērot, ka 18.gs. no valsts atdalās baznīca, 19.gs. veido nacionālo valsti, ko noslēdz 20.gs pilsētu ekstrēmais vecums (E.Hobsbown jēdziens). 21.gs. izaicinājums ir kultūras atdalīšana no valsts.

Latvijas valstij ar neatkarības neilgajiem gadiem nav viegli ļauties šim veco Eiropas valstu izaicinājumiem. Vai lielpilsētas līdzināsies viena otrai, kļūstot atvērtām un multikulturālām? Varbūt. Tāpēc svarīgi pagūt mūsu pilsētu vidē atstāt tādus simbolus, kas nemainīgi saglabās nacionālās kultūras zīmi. Te vēlreiz gribas izteikt nožēlu, ka Rīgā ir tik maz pieminekļu, kas stāsta latviešu vēsturi. Cita starpā, NAP vadlīnijās līdzās radošajām industrijām ir kāda neparasta termina skaidrojums — Biznesa eņģeļi. Angļu valodā Business angels ir turīgas privātpersonas, kuras atbalsta jaunu ideju realizāciju. Gribētos teikt, ne tikai jaunu tehnoloģiju realizāciju, Latvijā vietējie biznesa eņģeļi varētu ievadīt radošo industriju laikmetu, lai pie zemes pieķērušos latviešus paceltu jaunam radošam lidojumam. 

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx