Ierasti Lietuvas nedēļai A4D seko igauņu arhitektūras nedēļa,
kas pieskaņota 24. februārim — Igaunijas Neatkarības dienai. Nedēļas gaitā
iecerēts publicēt vairākas nozīmīgas pēdējo pāris gadu publiskās ēkas gan
Tallinā, gan Narvā un Tartu. Papildināts
Kultūrkapitāla
fonda apbalvojumi
Par nozīmīgāko Igaunijas
arhitektūras apbalvojumu var uzskatīt Kultūrkapitāla fonda prēmijas, kas tiek
piešķirtas dažādās nozarēs, tostarp arī arhitektūras. Godalgas ceremonija
notiek ik gadus janvāra beigās. Galveno nozares balvu šogad saņēma birojs KOKO par diviem nozīmīgiem
rekonstrukciju projektiem — par hidroplānu angāra atjaunošanu, kurā ierīkots
Jūras muzejs un par Tallinas TV torni, kas pēc renovācijas atkal pieejams
publikai, piedāvājot skatu platformu 170 metru augstumā.
Papildus galvenajām balvām katras
nozares fonds pasniedz vēl vairākas mazākas prēmijas. Apbalvojumu par mūža
ieguldīju šogad saņēma inženieris, profesors Karls Eigers (Karl Õiger, 1933) — par darbu izglītības jomā, par rakstiem un arī
par hidroplānu angāru glābšanu. Arhitektūras balva tika birojam SALTO par
Baltijas Filmu un mediju skolas jauno ēku. Par darbu arhitektūras jomā prēmija
tika apsniegta arī bijušajam Igaunijas Mākslas akadēmijas arhitektūras
fakultātes dekānam Jiri Solepam (Jüri Soolep)
— gan par pedagoģisko darbu, gan arī par nopietno grāmatu Telpa un doma. 10 lekcijas arhitektūrā (Ruum ja mõte. 10 loengut arhitektuurist).
Jaunā
arhitekta prēmija
Savukārt
februāra vidū tradicionāli, nu jau piekto gadu, tiek pasniegta Igaunijas jaunā arhitekta
prēmija. Šoreiz svinīgajā ceremonijā 14. februārī KUMU muzejā, balvu no
Igaunijas prezidenta Tomasa Ilvesa rokām saņēma Veronika Valka (Veronika
Valk, 1976), kura vairāk darbojusies robežjoslā starp mākslu un
arhitektūru, rīkojot gan dažādus pasākumus, gan veidojot instalācijas un
gaismas arhitektūras objektus. Taču viņa ir arī autore rotaļīgajai Sūre-Jāni
skolas sporta zālei, kā arī arhitekte komponista Eduarda Tubina piemineklim
Tartu Vanemuines teātra priekšā, kas ietvers ne tikai reālistisku skulptūru,
bet arī dažādi izmantojamu publisko telpu ar skaņu ainavas elementiem. Viņa ir
arī koncepcijas autore vienam no šī brīža aktīvākajiem Tallinas kultūras
epicentriem — Kultuurikatel, — kādreizējai pilsētas siltumcentrāles ēkā.
Ievērojamas
publiskās būves
Igaunijas nedēļu ievada viena no iespaidīgākajām un
interesantākajām iepriekšējā gada Tallinas būvēm — pagājušo pavasari atklātais Jūras muzejs, kas izveidots kādreizējos hidroplānu ostas angāros. Būve,
kas izskatās, kā pēckara modernisma darinājums, patiesībā ir krietni vecāka, jo
būvēta jau Pirmā pasaules kara laikā, — 36 metru laidums un astoņus centimetrus
biezā dzelzsbetona čaula tam laikam bija neticams sasniegums. Vairāk kā 90
gados mūžā ēka bija laika zoba krietni apskādēta, ka likās vai neiespējami to
saglābt. Tomēr igauņi to paveica un unikālā celtne nu ir pieejama publikai un
ir jau ievērojams kultūras centrs un tūristu galamērķis. Ēkas rekonstrukcijas un
interjera projekta autori ir birojs KOKO, ko vada divi gados salīdzinoši vēl
par jauniem atzīstami, bet jau ļoti pieredzējuši arhitekti (Raivo Kotov, Andrus Kõresaar), kuri
radījuši daudzas no pārsteidzošākajām Tallinas pēdējās desmitgades būvēm — uz kolhāsiski
sakrauto angļu koledžās piebūvi, Fahle
rūpnīcas virsbūvi, birojēku ar trim piramidālajiem torņiem Rotermana kvartālā,
kā arī — Tallinas sinagogu un citas ēkas.
Pie nozīmīgākajām gada
būvēm noteikti var pieskaitīt arī divas arhitektu Sīri Valneres (Siiri Vallner) un viņas biroja KAVAKAVA (cieši sadarbojoties ar Indreku
Peilu) skolu ēkas . Viena no tām ir Narvā, otra Tartu. Abas būves raksturo
intriģējošas idejas un telpiskie risinājumi, un projekti ir bijuši gana ilgi un
līdz ar to ēkas — ļoti gaidītas.
Tartu
universitātes Narvas koledža
bija projekts, kas aizsākās jau 2005. gadā, ar uzvaru konkursā. Ēku bija
iecerēts pabeigt jau 2007. gada rudenī, taču galu tās tapšana aizņēma septiņus
garus gadus. (Konkursa projekts bija publicēts arī A4D, taču nav saglabājies
pēc servera avārijas, kurā tika zaudēta liela daļa 2005.-2006. gada satura.) Projekts
nepatika Narvas domes locekļiem un pret to stingri iestājās domes
priekšsēdētājs, pieprasot novākt to, ko dēvēja par «knābi». Vairākkārt likās,
ka īstenot arhitektu sākotnējo ideju nebūs iespējams, vismaz ne tajā vietā, jo
dome nevēlējās to pieļaut kādreizējā rātslaukumā. Projekta autori uzstāja uz
to, ka citā vietā šāda ēka būtu bezjēdzīga un citai vietai pieprasīja arī jaunu
konkursu. Galu galā arhitekti, arī ar pasūtītāja — Tartu universitātes atbalstu,
panāca uzvaru un šobrīd kategoriskās noliegšanas vietā ēka tiek krietni cildināta.
Žurnāla MAJA galvenā redaktore, Trīna Ojari rakstot
ēku, piemin Čārzla Dženksa definēto postmodernisma otro vilni. Ievērojamais
arhitektūras teorētiķis, runājot par arhitektūru pēc 2000. gada aplūko
atgriešanos pie tādām 70. gadu stratēģijām un pieejām, kā ironija, polihromija,
metaforas un dubultkodi. Šodien to papildina kontekstuālisms, piešķirot vairāk
nopietnības, vēstures izpratnes, teorijā un kritikā balstītas pieejas, ko
rosinājušas kompleksās zinātnes, kas ietekmējušas visas sfēras un nozares, «kļūstot
par jauno paradigmu kā darbojas gan dabas, gan kultūras sistēmas.» Tādejādi «šodien
eklektisms mazāk ir asas sadursmes, drīzāk smalkas muzikālas variācijas par
tēmu».
Var
saskatīt arī KAVAKAVAs projektā
zināmu devu ironijas, taču ēka cenšas atjaunot saikni ar vietas vēsturi un šādu
pieeju var uzskatīt nevis par pretstatu atjaunošanai, bet par vienu tās
variāciju, īpašu gadījumu. Un, ja Narvas rātslaukumu salīdzinātu ar Rīgas
atjaunoto rātslaukumu, tad varētu teikt, ka Narvas biržas namam ir bijusi
zināma līdzība ar Rīgas Kamarina namu, kurš vēsturisku apstākļu sakritības
rezultātā daļēji aizsedz paša rātsnama fasādi. Savukārt Narvas gadījumā, atjaunojot
Biržas namu kā tukšumu, laukuma telpa ir koriģēta, — tas (cik nu to pagaidām
var saukt par laukumu — no divām pusēm ierobežotu asfaltētu pagalmu) it kā ieguvis
vienu kulisi, bet neaizsedz autentisko rātsnamu, kā tas bijis vēsturiski.
Arī
Tartu veselības aprūpes koledža,
līdzīgi kā jaunā ēka Narvā ir intervence esošajā vidē, un iekļaušanās kontekstā
ir viena no būtiskām projekta tēmām, taču vēsturiskās atsauces, vides apstākļi
un pilsētvides raksturs ir pavisam cits. Ēka atrodas Tartu nomalē, kur
privātmāju apbūves rajons satiekas ar tādu kā tehnoloģisko parku — dažādi augstskolu
pētnieciski institūti, galvenokārt saistīti ar medicīnu, ķīmiju, biomedicīnu, klīnikas
un arī kopmītnes.
Jaunā ēka ir heterogēna, —
tā tiecas reaģēt uz abiem kontekstiem, bet nedominēt. Taču vēl aizraujošāka šķiet
ēkas iekšējā struktūra, kurā var sajust tādas kā Team 10 vai viņu ideju turpinātāju — nīderlandiešu strukturālistu
vai britu jauno brutālistu pieejas, kur ēka ir kā pilsēta. Tieši struktūras
kompleksitāte šķiet intriģējošākais, — katrs ēkas stāvs ir atšķirīgs, taču tos apvieno
un sapludina atsevišķas lielākas iekštelpas. Arī autoru doma bijusi par skolas
ēku, kurā robežas starp dažādām mācīšanās aktivitātēm saplūst un izgaist, rosina
studentus būt atvērtiem, vērstiem uz sadarbību, bet disciplinētiem.
Starp iepriekšējā gada ēkām
ir vēl kāda ievērības cienīga izglītības būve — Baltijas filmu un mediju skolas ēka Tallinā, kuras autori ir SALTO. Tā ir jaunākā ēka Tallinas universitātes
kvartālā un tiecas organizēt pagalma telpu starp iepriekšējos periodos celtajā,
blīvi novietotajām ēkām. Tā vietā, lai dizainētu fasādi vai uzkrītošas formas,
Salto centušies organizēt visu augstskolas kvartālu, radot līdzdalības telpu —
ēka ir veidota kā liela skatuve, kurai skatītāju vietas amfiteātra veidā
izvietotas pagalmā.
