Hektiskā Berlīne

Berlīne ir ES metropole, kuras arhitektūrā satiekas planētas lielpilsētas, kur arhitektu vārdi ir tūrisma ikonas, bet būvgruži — suvenīri. Profesijas prezidija darbības bruto Berlīnes arēnā atstaro astrālu amata auru. Vai piemērs XXI gadsimta pilsētai? Laikabiedru EXPO gan. Importa procents ir milzīgs, bet koncentrātu vienādo virkne vietējo spīdekļu.

Kur vēl pilsētas centrs pa kvartālam līdztekus asociē atmiņas par Londonas Sitiju, Stokholmas Karaļnamu vai Maskavas Arbatu? Tik diametrāli. Un berlīnieši neiztiek bez sava mēroga Manhetenas. Abpus Potsdamas laukuma augstceltnēm vietām nojūk apbūves raksturu kompass, atskaites apziņa apmaldās apvienotajās debespusēs.

Grāmatas par arhitektūras metriem Ieo Minu Pei un Danielu Lībeskindu redzamas veikaliņu vitrīnās ne tikai katrā no pašu projektētajiem — Vēstures un Ebreju muzejiem, kas ir aktuālākie apskates objekti Berlīnē. Sērijveida biogrāfiskas brošūras par pazīstamiem arhitektiem kioskos ir tikpat trendī, cik mārketingā utilizētie pilsētas simboli — lācis, televīzijas tornis un mūris.

Pastkartīšu mode devalvē desmitiem Berlīnes skatu — pirms un pēc pārbūves. 1989.gada notikumu raisītā bezgalīgā būvprocesa subjekts un gatavas ēkas. Atklātnītei plastikas burbulī pievalcēta atlūza iz foto modeļa būvlaukuma.

Iedzīvotāji Berlīnes personību apzīmē kā hektisku (hektish — vācu valodā impulsīva) un labprāt paliela pozīcijas strauji zaudējošos būvjaunumus. Nav neparasti, ka inteliģents vācietis no skolas sola pārzina Bauhaus kustību, mājās atlaižas Lekorbizjē krēslā, lai dienas laikrakstos izsekotu vācu izcelsmes amerikāņa arhitekta Helmuta Jāna daiļradei pilsētā.

Pilsētvide aizvien ir jaunbūve. Plakatizēti pārvilktas rekonstrukcijas, sastatnes, rozā gruntsūdeņu pārvadu līkņu, dubļu, satiksmes sastrēgumu un sietu ieskautas būvbedres manāmas ik krustojumā. Emocionālākā — ar Vācijas valdības lēmumu pašā Berlīnes sirdī top memoriāls holokaustam. 19 000 m2 liels, betona kluču pilns lauks, kuras autors ir Venēcijā ar Zelta lauvu tikko godinātais ASV arhitekts Pīters Aizenmans. Iespaidīgākā — pēc arhitektu grupas gmp projekta Berlīnē būvējas Eiropas lielākā ātrvilcienu stacija, ko sola atvērt 2008.gadā.

Kādas tendences Berlīnes garderobē? Monotona labklājība. Postmoderna eklektika, neoklasika un dekonstruktīvisms. Tehnoloģisks caurspīdīgums. Stikla priekšauti, pelerīni, dubultas vestes, pat bruņas nesošo salikteņu karkasos. Stiklotas šahtas, pasāžas un pagalmi. Perimetrālā apbūve pauž arhitekta Osvalda M. Ungersa kvadrātiskā stila ietekmi. Kantainums vērojams arī izklaidus plānojuma apgabalos. Pretstata pazīme ir nereti nami ar asiem, augstiem stūriem, kas it kā caurdur būvmasas blīvumu. Publiskās ēkas akcentē atpūtas funkcija spirāles konstrukcijā, lietussarga vai vēdekļa veida nojumes un pārsegumi. Koksnes, keramikas, metāla žalūzijas vai paneļi fasāžu apdarē. Taisni liellaukumi, lineāras struktūras, pilnstikls un plikbetons definē pompozo pārvaldes ēku teritoriju — varas jostu (Band des Bundes), kas apjož centra pilsētbūvniecību ar Normena Fostera renovēto Reihstāgu priekšplānā un topošo pasaulīgo pavadoni fonā.

Pedantismam ir pastarīši. Koncertzālītes Tempodrom cirkus telts forma neveikli uztupināta valnim, zem kura ekstra relaksēšanos piedāvā zemūdens akustikas baseins. Nekārtnā titāna, akmens rokoko Ūdens pārvalde. DG bankas ātrijs kā zivs, kuras figūra iedvesmojot Frenku O.Gēriju. Diplomātijas pudurī uzmanību pievērš meksikāņu dueta marmorā glazētā betona lameļu arhitektūra Meksikas vēstniecībai. Runājot par ievērošanu, atkal apvienošanā audzinātā pilsēta nevergo globālai publicitātei. Vides reklāmas niša ir konservatīvi korekta. Ielās dominē urbāna ainava, pakārtota cilvēka ērtībām un estētikai, ko apliecina īres biroja izkārtne: Bizness ar skatu.

Pusēm kausējoties, pilsētas plāns dislocējas aktivitāšu grupējumos. Parlamentārā oāze — ziemeļos, iepirkšanās iela  —austrumos, komerccentrs, ārlietu un kultūras citadele — rietumos, alternatīva — abos polos. Politisko divdabi vieno manierē, kas ļauj domāt — tā bijis vienmēr.

Profesijas prezidija darbības bruto Berlīnes arēnā atstaro astrālu amata auru. Vai piemērs XXI gadsimta pilsētai? Laikabiedru EXPO gan. Importa procents ir milzīgs, bet koncentrātu vienādo virkne vietējo spīdekļu kā Klīhus, Kolhofs un grupa gmp. Vai ģeniāls klimats attīstībai? Izaicinājums izņēmumiem.

Vācu Vēstures muzejs
1999 — 2004

1996.gadā Vācijas kanclers Helmuts Kols saņēma piekrišanu no pasaulslavenā amerikāņu ķīnieša, XX gadsimta arhitektūras maga Ieo Mina Pei projektēt piebūvi Vācu Vēstures muzejam Berlīnē. Pei ir starptautiski atzīts muzeju arhitekts, kura meistardarbi uzbūvēti trīs kontinentos — Eiropā, Amerikā un Āzijā. Populārākais — Luvras Mākslas muzeja modernizācija Parīzē. Arhitekts ir vairāku apbalvojumu un prēmiju (Prickera balva, 1983) laureāts kā arī goda doktors pulkā universitāšu.

Piebūve ir pagaidām pēdējais realizētais meistara projekts, kas veikts sadarbībā ar vācu biroju Eller+Eller. Novietne atrodas pilsētas vēsturisko pieminekļu kompleksā. Par klasisku modernistu dēvētais Pei kļuva slavens ar māku mūsdienīgi paplašināt arhitektūras mantojumu. Vācu muzeja barokālā ēka ieguvusi askētisku, vienāda augstuma, trīsstūra papildus apjomu, kurš ar vecā Zeughaus iekšpagalmu savienots tikai pazemes līmenī. Amortizators abu ārienēm ir analoga augstuma stikla halle, kuras interjerā žibulē pandusi, pārejas un eskalatori. Izgaismota fasāde tumsā pavedina, dienā spoguļo greznās kaimiņienes. Kā šveicars pie ieejas stāv sevī sapinies sfērisku stiklu skatu tornītis. Atvērtība, gaisma un kustība ir raksturīgi Pei arhitektūras rīki. Berlīnes piemēra majestātiskais minimālisms maigi atslābina. Cik masīvs, tik mierīgs. Profesionāla ideālisma telpa. Punkts autora pārliecībai, ka ģeometrija ir arhitektūras atslēga.

Ebreju muzejs
1992 — 1999

Pēckara Polijā dzimušais Amerikas pilsonis un Izraēlā izglītojies mūzikas virtuozs Daniels Lībeskinds, kas tikai 36 gadu vecumā ieguva arhitekta profesiju, pirmo celtni uzprojektēja Berlīnei. Pēc 1989.gadā vinnētā konkursa ņujorkietis Berlīnē nodzīvoja 13 gadus. Ebreju muzeja projekts 1999.gadā tika apbalvots ar Vācijas Arhitektūras balvu, bet arhitektam atnesa pasaules slavu. Arhitekts un lektors ar doktora grādu vairākās universitātēs D.Lībeskinds tic, ka arhitektūra jāsasaista ar mūsdienu cilvēkam būtiskiem jautājumiem. Ēka ir kā nebeidzams ceļojums, kas mūsos pamodina alkas, rosina fantastiskas domas. Nevis ar formu, tēlu vai stāstu, bet ar pieredzi, ko nevar nosimulēt. Ēka nav nekas vairāk par lielu jautājuma zīmi.

Jā, cinkotajā skārdā iešūtā zig zag ēka ir prominenta zīme pēcmūra Berlīnei. Turklāt kardināla tās apbūves alfabētam. Fascinējošā muzeja neordinārajā arhitektonikā tipveida saturs un traģiskā ekspozīcija īstenojas telpiskā emblēmā. Kā piemiņa cerībā. Šķautņu un slīpņu, diagonāļu un leņķu satricinātā ēka nenervozē. Tonizē. Zibenīgais apjoms ar izšķērētām fasādēm, savērstām konstrukcijām, kontrasta interjeriem un uzspridzinātu labiekārtojumu apmeklētāju noved pie pārsteidzošas pašsajūtas. Haoss ir harmonisks. Masu nelaime, atraktīvi eksponēta, — vieglāk uztverama. Jo līdzsvaro. Simboliskās spēlēs ar šausmu tukšumu un tumsas mieru. Metaforu procedūru pils garīgai higiēnai.

Berlīne tradicionāli sociālās rētas remdē sēru semantikā, bet būvniecības maratonā izvirza varas, darījumu, transporta, tirdzniecības, servisa un izklaides būves. Berlīne pārdzīvo, dzīvo un uzdzīvo.