Šī gada ziemas pēdējās dienas, 29. februāra, pēcpusdienā nelielā Teherānas nomales notāra kantorī, klāt esot dažiem nejaušiem ceļotājiem no Latvijas, tika nolasīta kāda līdz šim sabiedrībai mazpazīstama klaidu latvieša Gustava Bietes, iespējams, pēdējā griba. Visu savu mantu tautietis novēlējis dzimtenes arhitektūras un tās kalpu darbības konsekvencēm. Turklāt vēlējies, lai iedibina viņa vārdā nosauktu balvu (analogu Prickera balvai), ko pasniegtu ik gadu viņa dzimšanas dienā.
Veicot visai plašu izmeklēšanu Latvijā, sāka iezīmēties dāsnā mecenāta personība, rīcības motivācija, kā arī mantojuma aptuvenās aprises. Pilnā vārdā Gustavs Cēzars Biete dzimis 1947. gada 1. aprīlī kādā Romas patrīcieša vienģimeņu rindu mājas iekšpagalma namiņā. Gustava māte Vallija Biete, medību pils pārvaldnieka vecākā meita, tāpat kā visa Bietes dzimta, nākusi no Dobeles apriņķa Lustes. Jaunībā kautrīgā pusaudze mēdza stundām ilgi sapņot, skatoties uz nelielās pils dažādos stilos veidotajām fasādēm. Būdams raksturā kluss, mazais Gustiņš mātes pieticīgo rocību atsvēra, vērojot smalko kaimiņu bijušās greznības paliekas. Tumšā un ne visai tīrā koplietošanas akmens kāpņu telpa, iespējams, bija viņa vienīgā skola un rotaļu laukums.
Tāpēc jo lielākas bija jauniņā Gustava alkas paveikt ko nebijušu un nekur neredzētu. Pirmās atmodas bangas pusmūža censoni ar nenoteiktu pieredzi nekustamā īpašuma un finanšu jomās atnesa uz senču dzimteni — lielo iespēju zemi. Neticami ātri apguvis mātes dzimtās valodas vajadzīgo leksiku, Gustavs satuvinājās ar vietējās sabiedrības progresīvākajām aprindām un, vēl nebijuša vēriena ieceru pārņemts, kopā ar domubiedriem izveidoja apbrīnojami monumentālas biznesa struktūras: reti solīdu banku un visaptverošu holdingu ar uzsvaru uz masu dzīvokļu attīstības programmu. Gaišais bērnības sapnis par vieglajām gāzbetona, īsta koka dēlīšiem apšūtajām mājām publikā sacēla vēl nepieredzētu rosību un pacēlumu. Arhitekti apguva datorgrafiku un stūma plānus, noguldītāji straumēm nesa ietaupījumus. Diemžēl, kā tas dzīvē bieži gadās, G.C.Bietes (jeb, kā viņam patika saukties domubiedru lokā, Džīsī) grandiozās pilsētbūvnieciskās idejas vērienīgā masu patēriņa izpildījumā izrādījās stipri priekšlaicīgas, savu laiku apsteigušas. Dažādi skauģi un nelabvēļi sāka pīt intrigas un rīkot provokācijas — pār banku un projektiem gāzās nepamatotas pārbaudes un netīri apmelojumi.
1994. gada beigās Bietes kunga gaitas Latvijā apraujas. Nedraugi melš, ka pēdas caur Ventspili nozūd austrumu kaimiņa virzienā, bet vēl pirms gadiem pieciem Džīsī it kā manīts rietumos — Londonas Čelsijas klusajās ieliņās, pētot dārgu automobiļu riepu protektoru zīmējumus un riteņu ģeometriju. Vairāk ziņu nav.
Izpildot atstātos norādījumus un pēc noteiktā laika atverot testamentu, notāram atklājās šī nelaimes putna slepenā dziņa — tēvzemes (mātes) arhitektiem dabūt pasaules slavu. Tās saknes glabājas dzimtas vēsturē. Mazajam Gustiņam ļoti patika klausīties mātes bieži stāstītajā par gluži neticami romantisko 18.gadsimta otrās puses notikumu. Carienes favorīta grandiozās pils būves autoruzraudzības laikā Zemgales līdzenumā kāds kaislīgs, tumšmatains galvaspilsētas dīkdienis vārdā Ivans Varfolomejevičs, visai sareibis no brāgas, kādā jaukā un siltā augusta vakarā cukurbiešu laukā noķēris nākamo Gustava Cēzara Bietes vecvecvecvecvecmāmiņu — daiļo Doroteju. Daiļrunīgi solījies precēt un vest uz Pēterburgu. Taču, kad sagrēkojies pārītis ieradies lūgt svētību, puiša tēvs vārdā Varfolomejs Varfolomejevičs negribējis ne dzirdēt un sadevis abiem sukas ar milzu mēroga lineālu.
Labdarībai novēlētais skaitļu izteiksmē vēl tiek precizēts dažādās fiskālajās un tiesiskajās iestādēs, tomēr jau tagad skaidrs, ka runa iet, kā minimums, par vairākus miljonus lielu parādu.
