Garš stāsts par latviešu arhitektiem Turīnas kongresā

No 29. jūnija līdz 3. jūlijam Itālijas dizaina galvaspilsēta Turīna pulcēja planētas Zeme arhitektūras interesentu tūkstošus uz XXIII UIA Pasaules arhitektu kongresu, lai vienotos diskusijā par Arhitektūru, kura translē. Iespaidos dalās arhitekti Ausma Skujiņa, Juris Poga, Uģis Kaugurs un Jānis Krastiņš. Viedokli izsaka un Turīnā par Ventspils slimnīcu saņemto atzinību komentē Ināra Kārkliņa.

Kopš 1948. gada ik pēc 3 gadiem notiek Starptautiskās Arhitektu savienības [UIA] kongresi [turpmāk — Kongress]. Tiesības rīkot šāgada vispasaules arhitektu sanākšanu ieguva Turīna. Divdesmit trešā pēc kārtas Kongresa nosaukumam Transmitting Architecture bija divējāda nozīme: arhitektūra, kura sabiedrībai raida dizaina strāvojumus, tai pat laikā arhitektūra, kura ir pārskatāma ilustrācija informācijas laikmeta sabiedrības enerģētikai. Kongresa programma tika sadalīta 3 tematiskajās dienās: Kultūra Pagātne, Demokrātija Tagadne, Cerība Nākotne. Katrā no tām tika sniegtas «nesošās» lekcijas [Kumas, Fuksasa, Gonsalesa de Leona, Aizenmana, Pero], kam blakus organizējās pasākumu virknes un izstādes ar fokusu uz arhitektūras saikni ar citām nozarēm, bija pieejama plaša bibliotēka.

Vairāki Kongresā pabijušie Latvijas kolēģi saņēma vienādus jautājumus, daži — īpaši viņiem adresētus: Kāpēc devies uz Kongresu? Vai tā apmeklējums ir LAS valdes dalībnieka pienākums? Kura no 3 dienu aktivitātēm ieinteresēja? Tavuprāt, vai ir salīdzināmas Venēcijas biennāļu un Kongresu apmeklējuma pieredzes? Par ko Turīnā diskutēja latviešu arhitekti? Kāpēc Kongresā kā Latvijas pārstāvis darbojās Baltijas Arhitektūras centrs? Un kāda bija LAS loma?

Īpašā Turīna un kongresa formāts

LAS valdes ilggadējais dalībnieks Juris Poga atsaucīgi stāsta: «Kongress notiek reizi trijos gados. Pirmo reizi braucienu uz Kongresu, kas notika Barselonā, LAS organizēja 1996.gadā. Kopš tā laika piedalīšanās tajos — kolektīvā braucienā vai individuāli — ir katra arhitekta vai arhitektūras interesenta paša ziņā un brīva izvēlē. 1999.gadā Kongress notika Pekinā, tajā kolēģu no Latvijas nebija daudz. Bet 2002.gadā Berlīnē, 2005.gadā Stambulā un šogad Turīnā pašmāju arhitektu līdzdalība bija kupla — vairāki desmiti.

Aplami ir domāt, ka Kongresa mērķis ir uzklausīt iepriekšējo līderu pārskatus un ievēlēt jaunas amatpersonas. To paveic asambleja, kurā katra dalībvalsts deleģē pārstāvi, jau pēc Kongresa. Latviju pārstāvēja Juris Skalbergs, kas LAS valdē ir atbildīgs par sakariem ar UIA.

Tā ir arhitektūras triennāle vairāku dienu garumā. Programmā ir VIRKNE tematisku lekciju [vairākās zālēs paralēli], izstāžu [arī dalībvalstu, Latvijas stends bija kopīgs ar Igauniju un Lietuvu], ekskursiju, kā arī plānotu un neplānotu, oficiālu un neformālu pasākumu, tikšanos un tusiņu. Piemēram, Stambulas Kongresa nosaukums bija arhitektūras bazars. Kongress ir arhitekta pašizglītošanās iespēja. Katrs var gūt informāciju, kas nepieciešama viņa specializācijai.

Kongress Turīnā, pirmkārt, mani saistīja ar tā norises vietu. Turīna, kas atrodas tikai stundas braucienā no Milānas, ir Itālijas dizaina galvaspilsēta. Notikušais Kongress bija ļoti draudzīgs izmaksu ziņā: ceļa izdevumi Eiropas ceļojumu līmenī, dalības maksa — 100 EUR, kas arī studentiem nav dārgi. Reģistrējoties dalībnieks saņēma Kongresa programmu — pabiezu grāmatu, kā arī tiesības bez papildu maksas piedalīties visos tā pasākumos.»

Uģis Kaugurs ieradās Turīnā, lai nokļūtu uz trešo pēc kārtas Kongresu, un arī viņam vietas faktors nav bijis mazsvarīgs: «Berlīne tolaik bija tuvākais būvlaukumu supertopsis ar utopisko ideju par pārplēstas pilsētdrēbes stiķēšanu. Stambula ir neskaitāmu civilizāciju un kultūru tīģelis, divu kontinentu kontrpunkts un vieta, kas iedzīvotāju skaita pieauguma bumu [pēc zemestrīces] spējusi asimilēt tik strauji, ka jebkādas teorijas par to, kā labāk, nav iespējams izlasīt. Ņemot vērā manu iefanošanu par Umberto Eko, Turīna man likās īpaša.

Nedomāju, ka vairāki tūkstoši profesionāļu no visas pasaules sapulcējas, tikai lai paburzītos kādā kultūrvēsturiskā novietnē, vienīgi kādas organizācijas sūtīti vai protokola pēc. Tomēr visiem vienāds nosaukums vizītkartē — arhitekts. Vārds, kas sabiedrībai liek [vai ļauj] domāt par tevi kā kādu, kam vajadzētu [vai kas varētu] kaut ko saprast par to, kas notiek BŪVĒTAJĀ pasaulē. Par nozares tautsaimniecības sasniegumu apraudzīšanu mani vairāk interesē viedokļi, redzējumi, domas par to, kas notiek ar pilsētām un sabiedrību kopumā, par kopējo profesijā un mums tajā. Kongresa forma ar neskaitāmo daudzumu notikumu ir vairāk piemērota diskursam, nekā Venēcijas skate, kas rāda spožāko, lielākoties tehnoloģisko varēšanu profesijā. Pērn par pilsētām tai nebija ko teikt vairāk par advancēti noformētiem statistikas datiem un reklāmbukletu fotoimidžiem.»

Poga iesaka apmeklēt abus pasākumus, jo Venēcijas biennāles pamatā ir izstādes, kur arhitektu savstarpējās tikšanās notiek tikai atklāšanas dienās. Un Kaugurs cer, ka «šāgada Venēcijas biennāles kuratoram Āronam Betskim izdosies sašūpot pašapmierināto high society Titāniku. Betska manifestālā uzruna Turīnā ļauj cerēt, ka viņam varētu pietikt provokatora spēju, lai piespiestu ieraudzīt, ka visa BŪVĒTĀ pasaule nepastāv, tikai un pateicoties mums, arhitektiem. Ka pat tā daļa, kas radīta ar mūsu labākajiem nodomiem, nereti vairo ciešanas. Ka vārdam «arhitekts» ir arī arhetipa nozīme — kāds, kas rada kārtību būvētajā vidē.» Turpretī Jānis Krastiņš atzīst, ka dažas aiz nevaļas A4D nedotās atbildes «neizbēgami sanāktu tāda pati tukšmuldēšana kā lielākajā daļā Kongresā dzirdētajās runās, it īpaši Venēcijas biennāles kuratora Betska absurdajā retorikā.»

Turīnas tēmas

Pēc Pogas domām, viena no pamata tēmām Turīnā bijusi arhitekta un viņu veidotās arhitektūras sociālā loma: «Zināmā mērā šie jautājumi ir pretēji arhitektūras kvalitātes nostādnēm. Apzinoties, ka liela daļa pasaules trūcīgo valstu iedzīvotāji mitinās ārprātīgos apstākļos, šo problēmu risinājumos augstā arhitektūra ir spiesta piekāpties. Zinām, ka Latvijā realizēti atsevišķi tāda rakstura objekti [parasti — pašvaldību pasūtījumi], bet tos vispār neizvērtē. Šo projektu vērtēšanas kritērijus labākajā gadījumā apzinās profesionāļi. Vienā no LAS gada skatēm bija nominācija mazbudžeta objektiem. Tā arī neatradās, ar ko šo sadaļu piepildīt. Ja mēs Latvijā diskutējam un kaut kas jau parādās kvalitātes un ekoloģijas jomās, tad sociālajā sfērā ir jākonstatē vakuums.»

Arī Ausmai Skujiņai šis bija jau trešā Kongresa apmeklējums: «Man ir interesanti izzināt un redzēt. Varu salīdzināt un izdarīt secinājumus gan par tēmas izvēli, gan risinājumu — referātu atlasi un izstādēm. Kongresi parasti cenšas dot kādas problēmas teorētisku izklāstu, bet Venēcijas biennāle — vizuālu risinājumu. Es centīšos nokļūt arī tur. Šāgada tēma man liekas ļoti aktuāla.» Skujiņai patikusi Turīna ar savu Alpu kalnu tuvumu un pārsteidzoši drosmīgajiem satiksmes pārkārtojumiem pilsētā. Mario Botas projektētās baznīcas apskati min gan Skujiņa, gan Poga, kurš, pabijis Baltijas valstu stenda atklāšanā un noklausījies Masimiljano Fuksasa daiļrades pārskatu, izpētīja arī 2006.gada ziemas olimpiādes centru un Renco Pjano Lingoto [bijusī FIAT galvenā mītne] rekonstrukciju: «Izstādēs ar gandarījumu varēja gūt atziņas, ka domājam par tām pašām problēmām un strādājam nebūt ne arhaiskāk. Piemēram, Pjano projektētajā Turīnas augstceltnē lielās konferenču zāles maināmā akustika tiek risināta līdzīgi, kā to jau realizē Ventspils teātra namā. Esam gadu vai divus priekšā.»

Pēc Skujiņas domām, Kongresa lekciju plāns bijis haotisks, tomēr izdevies rast apstiprinājumu tam, par ko jau bija domājusi, — par arhitekta pienākumu būt sabiedrībai noderīgam, kas definēts trejādi:

  1. kā cieņa pret kultūras tradīcijām un arhitektūras mantojumu
  2. kā demokrātijas ievērošana pret visiem — gan bagātiem, gan ne tik, atsakoties no dārgiem un ārišķīgiem risinājumiem par labu saprātīgai lietišķībai
  3. kā saudzīga attieksme pret dabu, kā ilgtspējīga arhitektūra

Kaugurs Kongresa 3 dienu tēmas nosauc par «smukiem, bet nosacītiem lozungiem». Izvēli noteikušas paskopās anotācijas un runātāju vārdi, gribēto neiespējot un patrāpoties neplānotajā. Vislielāko iespaidu atstājusi Pītera Aizenmana lekcija: «Pēc superstārhitektu «pēdējās dejas» pareģojuma Stambulā šoreiz metrs pievērsās laikmeta [arī pats savam] vēlīnumam kā perioda vai stila beigu pazīmei. Velkot paralēles ar rokoko, kad aizvien izsmalcinātāku formu izvirtībā mēģināja paslēpt nespēju piedāvāt patiesi jaunas idejas, meistars aicināja atrast laiku, lai atrautos no fotošopa superimidžu veidošanas un vismaz kādu brīdi vienkārši padomātu ar veco, labo zīmuli rokā. Par to, no kurienes, kāpēc, ko tieši un kam mēs zīmējam. Neskatoties pat uz to, ka fotošopa pārzināšana noteikti palīdzēs atrast labāku darbu, kamēr domāšana — drīzāk traucēs.»

No aktivitāšu pārpilnās pilsētas Kaugurs izceļ projektu AfterVille, kura ietvaros metro 10 stacijās tika instalētas video montāžas — kopā saliktas ainiņas no futūristiskām fantastikas filmām, komiksiem, videospēlēm, reklāmas klipiem, kas raksturo utopijas un antiutopijas — kāda varētu izskatīties pilsēta, sabiedrība, JA šī ideja nebūtu palikusi vienā romānā vai filmā, bet attīstījusies līdz realitātei. Piemēram, Totalville=dekoratīvais absolūtisms, Betterville=zinātniskā demokrātija, Netville=digitālā tehnokrātija, Tradeville=estētiskais kapitālisms, Hiperville=melnā plutokrātija, i—ville=minimālistiskā oligarhija un citas.

Arhitektūras studenti un starptautiski arhitektu pasākumi

Tikai RTU APF profesoram Jānim Krastiņam jautātajam par Kongresā pieredzētā izmantojumu arhitektūras izglītības uzlabošanā Latvijā, kā arī par studentu dalību — vēlamu / veicināmu — gan Kongresā, gan Venēcijas biennālē, viņš atbild: «Jebkurā braucienā iegūstu attēlu kolekciju, ko izmantoju savos 4 lekciju kursos arhitektūras studiju programmas un maģistrantūras studentiem. Turīnā ir ko redzēt un arī parādīt.» Kā spīdoši strukturētu augstas klases priekšnesumu Krastiņš novērtējis Pītera Aizenmana priekšlasījumu, «kurā krietnu daļu aizņēma arhitektūras izglītības metodikas jautājumi un atzinumi par arhitektūru mūsdienās, kuru būtu jādzird jebkuram studentam un kas nostiprināja pārliecību par mūsu skolas metodikas kvalitāti. Studentam vienmēr ir lietderīgi kaut ko redzēt pasaulē, ja vien viņš spēj vajadzīgo saskatīt. Kongresu apmeklēšana ir jebkura cilvēka brīva izvēle, un dalībnieku skaits tur ir no 6—11 tūkstošiem. Ir arī speciāli studentu projektu konkursi. Šogad amizantā veidā gandrīz pusi no visām studentu balvām ieguva viena un tā pati ķīniešu komanda. Vairāki aktīvākie studenti brauks uz Venēciju. Tas, protams, iespējams tikai par pašu līdzekļiem.»

Kauguram atmiņā palikusi aizmirsta runātāja asprātīgā, kaut skumji patiesā tēze par mītu par arhitektūru kā radošu profesiju: «No tūkstošiem arhitektūras skolu visā pasaulē visas pretendē būt radošas… Un vairums cenšas iemācīt vienu un to pašu: kā—zīmēt—tā—kā—TAS. Tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas skolas meklē savu, citādu, starpdisciplināru, starpkulturālu pieeju. Arī apmācību veids un process ir radoši īpatns — no citām [ne—radošajām] disciplīnām snobiski nošķirts darbnīcās, kur studenti iemācās domāt, runāt, diskutēt, strīdēties, ēst, gulēt un dzīvot… — tikai ar savējiem [radošajiem]. Ja mēs būtu bioloģiska suga, neviens to nesauktu par radošu un attīstīties spējīgu. Tāda būtu lemta deģenerācijai un izmiršanai…»

Latvija Turīnā

Tūlīt pēc Kongresa Baltijas Arhitektūras centrs [BAC] ziņoja arī A4D, ka arhitektūras biroja FORMA arhitekti Ināra Kārkliņa, Bonija Lasmane, Juris Križanovskis un Māris Kārkliņš saņēmuši UIA II Reģiona Galveno balvu par izcilu vides dizaina kvalitāti un vides pieejamību Ventspils pilsētas slimnīcas jaunajai ēkai, savukārt pats BAC — atzinību par šīs problemātikas aktualizēšanu Latvijā. Organizējot Rīgā semināru par vides pieejamību, pavasarī BAC uzsāka sadarbību ar UIA, sekojoši pēc UIA lūguma ar BAC gādību Turīnā nonākusi invalīdu draugu biedrības Apeirons rīkotā konkursa Zelta kruķis — 2007 laureātu darbu ekspozīcija.

Kā informēja Ināra Kārkliņa, 2007.gada decembrī Ventspils slimnīca ieguva vienu no piecām Apeirons ikgadējā konkursa Zelta kruķis balvām kā gada humānākā ēka. Šāgada aprīlī BAC uzaicinājis viņu šo darbu iesniegt Kongresa izstādei un konkursam par labāko ēku vides pieejamībā. Kārkliņa priecājas: «Starptautiskas balvas Latvijas arhitekti nesaņem pārāk bieži, tādēļ, domāju, tas ir ļoti pozitīvs notikums ne tikai konkrētajiem arhitektiem, bet arī atzinība Apeirons piecu gadu darbībai, kā arī valstij.»

Apsveicot kolēģus, gan Poga, gan Kaugurs atklāj, ka par Ventspils slimnīcas autoriem piešķirto balvu uzzinājuši no Latvijas dienas preses tikai pēc atgriešanās no Turīnas.

Poga uzskata, ka Latvijas Arhitektu savienībai — vedinot, inspirējot un atbalstot Latvijas arhitektu iniciatīvu — tikai jārada priekšnosacījumi, lai kolēģi piedalītos šādos pasākumos, piemēram, ar lekciju vai izstādi. Viņaprāt, nacionālās arhitektu organizācijas sūtīti izredzētie [varēja satikt arī tādas delegācijas], kuriem tiek dotas kaut kādas atlaides, nav labākais līdzdalības veids: «Ja kongresā var sastapt daudzus Latvijas arhitektus, kas tur ieradušies pa dažādiem ceļiem, tad LAS kaut ko ir padarījis

Laikā no 1995.—2001.gadam bijusī LAS pārstāve Austrumeiropas Arhitektu padomē [ACCEE] Ināra Kārkliņa konkretizē: «UIA dalībvalstis ir sadalītas reģionos, kas atbilst ģeogrāfiskajam novietojumam un kurām arī profesionālā ziņā tēmas ir tuvākas. Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju atrodas UIA II reģionā. Vismaz piecpadsmit gadu garumā Latviju UIA pārstāv arhitekts Juris Skalbergs.

Konkursi, izstādes un citāda veida profesionālā darbība UIA II reģionā notiek regulāri un diezgan aktīvi. Laikā, kad man bija iespēja piedalīties ACCEE darbā, daudz tika runāts par arhitektu profesionālās pieredzes paaugstināšanu. Toreiz trīs gadus organizēju pēcdiplomu apmācības seminārus LAS.

Domāju, ka LAS pārstāvju darbība UIA nav pietiekoši aktīva vai ir pārāk personīgi orientēta. LAS pārstāvjus UIA vajadzētu noteiktā laika periodā mainīt un deleģēt tādus, kas spēj šīs aktivitātes tālāk realizēt konkrētā darbā. Piemēram, uz šo Kongresu LAS tika piedāvāts veidot izstādi 15 m2 platībā un piedalīties konkursā. Par to ticis spriests vairākās LAS valdes sēdēs. Presē nekur neesmu lasījusi, ko tieši LAS aizveda uz Turīnu.

Valdes sēdes protokolā Nr.39 varam izlasīt, ka pēc ilgākām diskusijām tika pieņemts igauņu ierosinājums parādīt Baltijas arhitektūru digitālā formātā. Priecīgi par radušos atrisinājumu Poga valdes sēdē saka: «Kino, ko rādīt, mums ir, vairākus DVD par Rīgu var aizņemties no Rīgas galvenā arhitekta un par Latviju kā tādu — no Latvijas institūta.» Manuprāt, tā ir negribēšana ieguldīt laiku un spēku, lai strādātu pie Latvijas arhitektūras aktualizēšanas starptautiskajā arēnā. Valstis un arhitekti, kuri gūst starptautiskus panākumus gadiem ilgi, ļoti mērķtiecīgi un profesionāli pārdomāti strādā pie sava tēla veidošanas un pozitīvu starptautisko attiecību veidošanas.»

Poga norāda, ka Kongresi ir interesantas nejaušo tikšanos vietas pat Latvijas ikdienā nevaļīgajiem pašmāju kolēģiem. Kauguram grūti bijis izvairīties no tēmas, kas nekādi neskartu arhitektūru, tomēr neatceras apspriestu Latvijas arhitektūras manifestu. Skujiņa smejot piemin atgriešanos Rīgā Kongresa noslēguma dienā, kad izvēlēta jaunā UIA prezidente — 1939.gadā dzimusī Austrālijas arhitekte Luīze Koksa [Louise Cox]: «Tikai nedaudz jaunāka par mani. Ja es būtu aizķērusies, varbūt ievēlētu mani!»

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
23 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
studente

Labdien, mani ieinteresēja rakstā pieminētā "pārliecība par mūsu skolas metodikas kvalitāti".

Nopietni interesējos par šo tēmu, tāpēc labprāt uzzinātu ko sīkāk – kādi ir pieminētās skolas metodikas galvenie principi, tās īpatnības? Kā definēta arhitektūras mācīšanas metodika??

Interesanti arī, kādi ir galvenie metodikas stūrakmeņi Aizenmana skatījumā. Paldies.

Savukārt, kas attiecas uz "kuru būtu jādzird jebkuram studentam", gribas piebilst, ka laikam – arī pasniedzējam?! "ja vien viņš spēj vajadzīgo saskatīt.." – arī citāts no intervijas.

Laikam arī nekad nevar būt tik laba metodika, lai to nebūtu vērts vēl izkopt, pilnveidot un papildināt?..reizēm pārskatīt

Jānis

RTU APF visi dzīvo ar pārliecību, ka viss ir baigi ok. Mums viss ir kārtībā, metodika ir izkopta, esam Eiropā un akreditēti! Vajag aizbraukt uz labām arhitektūras skolām uz ilgāku laiku, tad paliks skaidrs, ka APF arhitektūras projektēšana ir vienkārši tāda līmenī, kas ar vārdiem nav aprakstāms. Un tie Bratuškina kunga jaunās skolas konceptuālie murgi APF mājas lapā ir vienkārši briesmīgi. Labi, ja viņš pats saprot par ko raksta.

Čangalis

Va ku lops roksts! Kas tas tods Eiženmanis? Isklausas pēc paša likteņtēta. Va ta tas ir tas storkiteks, ko te bieži lomā? Izklausās pejc toda sapīkuša sakārnīš, kurš voirs nevelk jounem puikom leidzi. Zeimulis orei loba leita. Bet vel lobaka leita ir gotava māja! I pie krasnes var pasēdēt, i interneti pačekot. Vai tam Eiženmanim, diez ir krasnenja un internete?

Bildes gon…nu nevīnā nevar to Eiženmani saskatīt! Va ta šis tik teijvs, ka caure speid?

pablaka

ko autors vēlējās pateikt ar vārdiem:

"dizaina strāvojumi"

"sabiedrības enerģētika"

???

indra

Transmitting Architecture*

This title includes a double meaning. Architecture that transmits and communicates outside, to the society, the sense of its design action, but at the same time takes on the task to collect the best energies and the emerging phenomena expressed by the society.

*teorētiskā pamatojuma lirisks tulkojums

a.s.

Pēc manām domām Eizenmana uzstāšanās un ar lielu pašpārliecinātību atrādītais paša projektētais objekts – Galīcijas kultūras centrs neliecināja par ši brīža aktuālo tēmu izpratni. Tāds saīdzis, uz pagātnes faktu uzskaitīšanu orientēts cilvēks. Kongresa laikā presē bija raksts par STARCHITECTS problēmām ( William J.R. Curtis, The problem with "starchitects",03.07. 2008.) Iesaku to izlasīt!

Curtis

William J. R. Curtis Architecture today is in danger of degenerating into a game payed with overcomplicated forms and computer generated images, as designers and clients attract attention to themselves with so-called "iconic" buildings. Everything is done for quick effect in order to seduce politicians and investors with sensationalist gestures attuned to a marketing economy, to privatization, to the transient interests of global capitalism and to the "society of spectacle". As usual, architecture is also employed to mask and to idealize the manoeuvres and machinations of political and financial power. But the resulting grandiose projects often do not function properly,… Lasīt vairāk »

Čangalis

Re kā…tagad gan viss skoidris! Tad jau tā veco laiku domāšana bija dikti veselīga! Nost ar indivīdistēm! Lai dzeivo sociālā veinleidzeiba! Neod deivs, ka kāds te ar Nikēm staigos! Kur nu vel Doleces un Goneibas! Un vispor, ta mode tik tāds kapetoilesma izkārnejums vien iraid!

Labei iroid, ka pataupeju savu pufoiku un vaļenus…sarkona pase ari katkuraid pažobele stov! Curaitis, lai nok tova volsteiba! Nost ar tam storkitektēm un orhitektēm! Man domat, ka itais gon zinos kā man jaunu krosnenju un interneti iezīmēt!

Čangalis

Kur manim to Curaiti meklet…Moskovā?

kUgis

Nop! Neliecināja gan. Es patiesi cienu, apbrīnoju un labprāt cenšos uzklausīt cilvēkus, kuriem ir pārliecība, ka tie izprot šābrīža aktuālās tēmas, prot tās nosaukt, tic, ka tās patiešām ir aktuālas un, visvairāk- ka tās patiešam IR. Pēc manas saprašanas (kas var atšķirties citādi klausoties, sadzirdot, interpretējot)- Eisenman’a runa tieši bija veltīta pilnīgai neizpratnei par šābrīža aktuālo tēmu. Vēl vairāk- tādas trūkumam, melīgumam, ideju trūkumu cenšoties kompensēt (vai aizmālēt) ar tehnoloģiskiem, vāji pamatotiem un maz pārdomātiem vipendroniem. Vai- labi pārdomātiem marketinga un PR paņēmieniem. Šādā sakarā fotoŠopinga (ne?)domāšana pret domāšanu ar zīmuli rokā. Pagātnes piesaukšanu tajā saklausīju vien tik, cik tā… Lasīt vairāk »

Tang-Wu Inc.

Wishful thinking. Do not put the old jew on the pedestal at this point… now you are the one who’s pitching the Starkitekt idea! Eisenman is an old bitter man, who, in a large part, has relied on the starkitekt status in the USA to push his theoretical agenda for decades. He invented the term "PO-MO" as a critique for other post-modernists, while not being able to look at himself in the given perspective. Indexicality or lack there of, it’s all just a smoke screen for his pissant PO-MO agenda! He is pitching Hejduk, because he could never amount to… Lasīt vairāk »

kUgis

I am not going to put anyone on any pedestal anytime ever. All I’m talking about here is that in P.E. speech I saw somewhat broader perspective, comparing to other "starchies".

Wow! It’s surprising to see someone from outside here. But, actually- once you write, seems you have managed to reed it in Latvian somehow, didn’t you? 🙂

And, finally, well- anytging sells.

But not everything shoul be sold.

Tang_Wu Inc.

Bitch, you are digging the wrong way! There’s a sewer right on the horizon! Latvian or Slutvian…whatš the difference? 😉

Starch…I should get back to you on that one…I ran out. 🙂

novērotājs

fuck off, šķībacainais

wtf

a.s.

Kā Tu vērtē Galicijas kultūras centra "plastiku"? Man tas viss izskatijās pēc neattaisnojami dārgas rotaļas tūristu piesaistīšanai. Radās asociācijas ar Berlīnes ēbreju memoriālu. Var jau arī tā, bet ne tikai tā. Ar pagātnes atrādīšanu vien ir par maz. Bez tam viņa uzstāšanās kongresā tika ievadīta ar saukļiem par arhitektūru kā "simbolu valodu" un noliegumu tēzei "arhitektūra visiem". Gribu Tev pavaicāt: "Ar ko Tu nodarbojies savas arhitekta prakses laikā?"

kUgis

Es nevērtēju. Neesmu tur bijis, ne redzējis. Kad/ja būšu, tad arī varēšu vērtēt. Ja par tiem šķībajiem rastriem un māju pumpām…jau teicu, ka man patika viņa pašironija, saucot to par paša vēlīnumu. Zaha tak ar vipendrījas ar visādu vektoru laukiem. Dažreiz sajūtās labi. Ja sajūtās, kam vairs svarīgi tie vektori? A, ja nesajūtās? I vektors neglābs. Tā, ka- nekā liela par to mudžināšanu nedotu. Sajūtās jau viss, ne teorētiskajā pamatojumā. Eizenmanis par vēsturi runāja- kā vecie meistari telpu veidojuši. Varbūt, ka tajās pumpās iekšā vai ap tām viņam izdodas ar. Tāpēc jāredz, pirms spriest. Un vispār!- tak jau teicu tam… Lasīt vairāk »

a.s.

Es domāju, ka mūsu pienākums ir "kalpot" tiem, kuri mums līdzās … Jādomā – kā to vislabāk izdarīt. Jāmeklē risinājumi mājokļiem un to iesaistīšanai apkārtnē – dabā. Tie milzīgie piemiņas ansambļi pagātnei man liekās pārspīlēti.

Andis Sīlis

Tāds noreducēts izklausās Tavs pienākums. Vai "baznīcas" vairs nevajag tiem humanoīdiem?

a.s.

Ar mājokli es saprotu visu, kas vajadzīgs dzīvošanai – māju, skolu, baznīcu, bodi. parku un arī darba vietu.

Čangalis

Loikom po breižam oizmerstas tos treišois burteņš! Va ta nevar roksteit ka iraid? a.s.s…uzmoneigi, neborot un nekoitenat!

kUgis

Nezin, vai labi prastu neaudzinatību norakstīt uz piederību čangaļiem. Un ka citi čangaļi par tādu čangaļa necienīgu uzvedību nesadod pa muguru ar antisanitāru koku.

Būtu nu vismaz latgaliešu volūdu iemācījies pareizi. Vai kādu grāmatiņu palasījis…

Čangalis

U ku tas Kuģis nešpotnis! Met vosku teiši virsu krasneņai! Otkol jau Lottgoļus, bāleliņus, por muļķēm lomo! Va ta Kuģam pošam skolā nemoceja, kā māmīnu, tētīnu un stoļinu godat?

Va ta visi kos deivaini runa, nak no dienvidu molas? Mes te Čongalena baleliņus Lotgaļus neļaujam lomat!

Pret nujam un patogam Čangolena ir liela nepotika. Ja kadis mums demokrateju aizliedz, mes velkam lielo stroķe ora!

Čangalis

Gramoteņu ari polosam, kad kezinam por ko iet runo. Kuģam voru ieteikt veinu lobu gramoteņu, soucas "Mernieku loiki". Mums jou tei Koudzeišu broļe tode dižgori Čangoleinā!

23
0
Lūdzu, komentējietx