Garš stāsts par latviešu arhitektiem Turīnas kongresā

No 29. jūnija līdz 3. jūlijam Itālijas dizaina galvaspilsēta Turīna pulcēja planētas Zeme arhitektūras interesentu tūkstošus uz XXIII UIA Pasaules arhitektu kongresu, lai vienotos diskusijā par Arhitektūru, kura translē. Iespaidos dalās arhitekti Ausma Skujiņa, Juris Poga, Uģis Kaugurs un Jānis Krastiņš. Viedokli izsaka un Turīnā par Ventspils slimnīcu saņemto atzinību komentē Ināra Kārkliņa.

Kopš 1948. gada ik pēc 3 gadiem notiek Starptautiskās Arhitektu savienības [UIA] kongresi [turpmāk — Kongress]. Tiesības rīkot šāgada vispasaules arhitektu sanākšanu ieguva Turīna. Divdesmit trešā pēc kārtas Kongresa nosaukumam Transmitting Architecture bija divējāda nozīme: arhitektūra, kura sabiedrībai raida dizaina strāvojumus, tai pat laikā arhitektūra, kura ir pārskatāma ilustrācija informācijas laikmeta sabiedrības enerģētikai. Kongresa programma tika sadalīta 3 tematiskajās dienās: Kultūra kā Pagātne, Demokrātija kā Tagadne, Cerība kā Nākotne. Katrā no tām tika sniegtas «nesošās» lekcijas [Kumas, Fuksasa, Gonsalesa de Leona, Aizenmana, Pero], kam blakus organizējās pasākumu virknes un izstādes ar fokusu uz arhitektūras saikni ar citām nozarēm, bija pieejama plaša bibliotēka.

Vairāki Kongresā pabijušie Latvijas kolēģi saņēma vienādus jautājumus, daži — īpaši viņiem adresētus: Kāpēc devies uz Kongresu? Vai tā apmeklējums ir LAS valdes dalībnieka pienākums? Kura no 3 dienu aktivitātēm ieinteresēja? Tavuprāt, vai ir salīdzināmas Venēcijas biennāļu un Kongresu apmeklējuma pieredzes? Par ko Turīnā diskutēja latviešu arhitekti? Kāpēc Kongresā kā Latvijas pārstāvis darbojās Baltijas Arhitektūras centrs? Un kāda bija LAS loma?

Īpašā Turīna un kongresa formāts

LAS valdes ilggadējais dalībnieks Juris Poga atsaucīgi stāsta: «Kongress notiek reizi trijos gados. Pirmo reizi braucienu uz Kongresu, kas notika Barselonā, LAS organizēja 1996.gadā. Kopš tā laika piedalīšanās tajos — kolektīvā braucienā vai individuāli — ir katra arhitekta vai arhitektūras interesenta paša ziņā un brīva izvēlē. 1999.gadā Kongress notika Pekinā, tajā kolēģu no Latvijas nebija daudz. Bet 2002.gadā Berlīnē, 2005.gadā Stambulā un šogad Turīnā pašmāju arhitektu līdzdalība bija kupla — vairāki desmiti.

Aplami ir domāt, ka Kongresa mērķis ir uzklausīt iepriekšējo līderu pārskatus un ievēlēt jaunas amatpersonas. To paveic asambleja, kurā katra dalībvalsts deleģē pārstāvi, jau pēc Kongresa. Latviju pārstāvēja Juris Skalbergs, kas LAS valdē ir atbildīgs par sakariem ar UIA.

Tā ir arhitektūras triennāle vairāku dienu garumā. Programmā ir VIRKNE tematisku lekciju [vairākās zālēs paralēli], izstāžu [arī dalībvalstu, Latvijas stends bija kopīgs ar Igauniju un Lietuvu], ekskursiju, kā arī plānotu un neplānotu, oficiālu un neformālu pasākumu, tikšanos un tusiņu. Piemēram, Stambulas Kongresa nosaukums bija arhitektūras bazars. Kongress ir arhitekta pašizglītošanās iespēja. Katrs var gūt informāciju, kas nepieciešama viņa specializācijai.

Kongress Turīnā, pirmkārt, mani saistīja ar tā norises vietu. Turīna, kas atrodas tikai stundas braucienā no Milānas, ir Itālijas dizaina galvaspilsēta. Notikušais Kongress bija ļoti draudzīgs izmaksu ziņā: ceļa izdevumi Eiropas ceļojumu līmenī, dalības maksa — 100 EUR, kas arī studentiem nav dārgi. Reģistrējoties dalībnieks saņēma Kongresa programmu — pabiezu grāmatu, kā arī tiesības bez papildu maksas piedalīties visos tā pasākumos.»

Uģis Kaugurs ieradās Turīnā, lai nokļūtu uz trešo pēc kārtas Kongresu, un arī viņam vietas faktors nav bijis mazsvarīgs: «Berlīne tolaik bija tuvākais būvlaukumu supertopsis ar utopisko ideju par pārplēstas pilsētdrēbes stiķēšanu. Stambula ir neskaitāmu civilizāciju un kultūru tīģelis, divu kontinentu kontrpunkts un vieta, kas iedzīvotāju skaita pieauguma bumu [pēc zemestrīces] spējusi asimilēt tik strauji, ka jebkādas teorijas par to, kā labāk, nav iespējams izlasīt. Ņemot vērā manu iefanošanu par Umberto Eko, Turīna man likās īpaša.

Nedomāju, ka vairāki tūkstoši profesionāļu no visas pasaules sapulcējas, tikai lai paburzītos kādā kultūrvēsturiskā novietnē, vienīgi kādas organizācijas sūtīti vai protokola pēc. Tomēr visiem vienāds nosaukums vizītkartē — arhitekts. Vārds, kas sabiedrībai liek [vai ļauj] domāt par tevi kā kādu, kam vajadzētu [vai kas varētu] kaut ko saprast par to, kas notiek BŪVĒTAJĀ pasaulē. Par nozares tautsaimniecības sasniegumu apraudzīšanu mani vairāk interesē viedokļi, redzējumi, domas par to, kas notiek ar pilsētām un sabiedrību kopumā, par kopējo profesijā un mums tajā. Kongresa forma ar neskaitāmo daudzumu notikumu ir vairāk piemērota diskursam, nekā Venēcijas skate, kas rāda spožāko, lielākoties tehnoloģisko varēšanu profesijā. Pērn par pilsētām tai nebija ko teikt vairāk par advancēti noformētiem statistikas datiem un reklāmbukletu fotoimidžiem.»

Poga iesaka apmeklēt abus pasākumus, jo Venēcijas biennāles pamatā ir izstādes, kur arhitektu savstarpējās tikšanās notiek tikai atklāšanas dienās. Un Kaugurs cer, ka «šāgada Venēcijas biennāles kuratoram Āronam Betskim izdosies sašūpot pašapmierināto high society Titāniku. Betska manifestālā uzruna Turīnā ļauj cerēt, ka viņam varētu pietikt provokatora spēju, lai piespiestu ieraudzīt, ka visa BŪVĒTĀ pasaule nepastāv, tikai un pateicoties mums, arhitektiem. Ka pat tā daļa, kas radīta ar mūsu labākajiem nodomiem, nereti vairo ciešanas. Ka vārdam «arhitekts» ir arī arhetipa nozīme — kāds, kas rada kārtību būvētajā vidē.» Turpretī Jānis Krastiņš atzīst, ka dažas aiz nevaļas A4D nedotās atbildes «neizbēgami sanāktu tāda pati tukšmuldēšana kā lielākajā daļā Kongresā dzirdētajās runās, it īpaši Venēcijas biennāles kuratora Betska absurdajā retorikā.»

Turīnas tēmas

Pēc Pogas domām, viena no pamata tēmām Turīnā bijusi arhitekta un viņu veidotās arhitektūras sociālā loma: «Zināmā mērā šie jautājumi ir pretēji arhitektūras kvalitātes nostādnēm. Apzinoties, ka liela daļa pasaules trūcīgo valstu iedzīvotāji mitinās ārprātīgos apstākļos, šo problēmu risinājumos augstā arhitektūra ir spiesta piekāpties. Zinām, ka Latvijā realizēti atsevišķi tāda rakstura objekti [parasti — pašvaldību pasūtījumi], bet tos vispār neizvērtē. Šo projektu vērtēšanas kritērijus labākajā gadījumā apzinās profesionāļi. Vienā no LAS gada skatēm bija nominācija mazbudžeta objektiem. Tā arī neatradās, ar ko šo sadaļu piepildīt. Ja mēs Latvijā diskutējam un kaut kas jau parādās kvalitātes un ekoloģijas jomās, tad sociālajā sfērā ir jākonstatē vakuums.»

Arī Ausmai Skujiņai šis bija jau trešā Kongresa apmeklējums: «Man ir interesanti izzināt un redzēt. Varu salīdzināt un izdarīt secinājumus gan par tēmas izvēli, gan risinājumu — referātu atlasi un izstādēm. Kongresi parasti cenšas dot kādas problēmas teorētisku izklāstu, bet Venēcijas biennāle — vizuālu risinājumu. Es centīšos nokļūt arī tur. Šāgada tēma man liekas ļoti aktuāla.» Skujiņai patikusi Turīna ar savu Alpu kalnu tuvumu un pārsteidzoši drosmīgajiem satiksmes pārkārtojumiem pilsētā. Mario Botas projektētās baznīcas apskati min gan Skujiņa, gan Poga, kurš, pabijis Baltijas valstu stenda atklāšanā un noklausījies Masimiljano Fuksasa daiļrades pārskatu, izpētīja arī 2006.gada ziemas olimpiādes centru un Renco Pjano Lingoto [bijusī FIAT galvenā mītne] rekonstrukciju: «Izstādēs ar gandarījumu varēja gūt atziņas, ka domājam par tām pašām problēmām un strādājam nebūt ne arhaiskāk. Piemēram, Pjano projektētajā Turīnas augstceltnē lielās konferenču zāles maināmā akustika tiek risināta līdzīgi, kā to jau realizē Ventspils teātra namā. Esam gadu vai divus priekšā.»

Pēc Skujiņas domām, Kongresa lekciju plāns bijis haotisks, tomēr izdevies rast apstiprinājumu tam, par ko jau bija domājusi, — par arhitekta pienākumu būt sabiedrībai noderīgam, kas definēts trejādi:

1. kā cieņa pret kultūras tradīcijām un arhitektūras mantojumu
2. kā demokrātijas ievērošana pret visiem — gan bagātiem, gan ne tik, atsakoties no dārgiem un ārišķīgiem risinājumiem par labu saprātīgai lietišķībai
3. kā saudzīga attieksme pret dabu, kā ilgtspējīga arhitektūra

Kaugurs Kongresa 3 dienu tēmas nosauc par «smukiem, bet nosacītiem lozungiem». Izvēli noteikušas paskopās anotācijas un runātāju vārdi, gribēto neiespējot un patrāpoties neplānotajā. Vislielāko iespaidu atstājusi Pītera Aizenmana lekcija: «Pēc superstārhitektu «pēdējās dejas» pareģojuma Stambulā šoreiz metrs pievērsās laikmeta [arī pats savam] vēlīnumam kā perioda vai stila beigu pazīmei. Velkot paralēles ar rokoko, kad aizvien izsmalcinātāku formu izvirtībā mēģināja paslēpt nespēju piedāvāt patiesi jaunas idejas, meistars aicināja atrast laiku, lai atrautos no fotošopa superimidžu veidošanas un vismaz kādu brīdi vienkārši padomātu ar veco, labo zīmuli rokā. Par to, no kurienes, kāpēc, ko tieši un kam mēs zīmējam. Neskatoties pat uz to, ka fotošopa pārzināšana noteikti palīdzēs atrast labāku darbu, kamēr domāšana — drīzāk traucēs.»

No aktivitāšu pārpilnās pilsētas Kaugurs izceļ projektu AfterVille, kura ietvaros metro 10 stacijās tika instalētas video montāžas — kopā saliktas ainiņas no futūristiskām fantastikas filmām, komiksiem, videospēlēm, reklāmas klipiem, kas raksturo utopijas un antiutopijas — kāda varētu izskatīties pilsēta, sabiedrība, JA šī ideja nebūtu palikusi vienā romānā vai filmā, bet attīstījusies līdz realitātei. Piemēram, Totalville=dekoratīvais absolūtisms, Betterville=zinātniskā demokrātija, Netville=digitālā tehnokrātija, Tradeville=estētiskais kapitālisms, Hiperville=melnā plutokrātija, i—ville=minimālistiskā oligarhija un citas.

Arhitektūras studenti un starptautiski arhitektu pasākumi

Tikai RTU APF profesoram Jānim Krastiņam jautātajam par Kongresā pieredzētā izmantojumu arhitektūras izglītības uzlabošanā Latvijā, kā arī par studentu dalību — vēlamu / veicināmu — gan Kongresā, gan Venēcijas biennālē, viņš atbild: «Jebkurā braucienā iegūstu attēlu kolekciju, ko izmantoju savos 4 lekciju kursos arhitektūras studiju programmas un maģistrantūras studentiem. Turīnā ir ko redzēt un arī parādīt.» Kā spīdoši strukturētu augstas klases priekšnesumu Krastiņš novērtējis Pītera Aizenmana priekšlasījumu, «kurā krietnu daļu aizņēma arhitektūras izglītības metodikas jautājumi un atzinumi par arhitektūru mūsdienās, kuru būtu jādzird jebkuram studentam un kas nostiprināja pārliecību par mūsu skolas metodikas kvalitāti. Studentam vienmēr ir lietderīgi kaut ko redzēt pasaulē, ja vien viņš spēj vajadzīgo saskatīt. Kongresu apmeklēšana ir jebkura cilvēka brīva izvēle, un dalībnieku skaits tur ir no 6—11 tūkstošiem. Ir arī speciāli studentu projektu konkursi. Šogad amizantā veidā gandrīz pusi no visām studentu balvām ieguva viena un tā pati ķīniešu komanda. Vairāki aktīvākie studenti brauks uz Venēciju. Tas, protams, iespējams tikai par pašu līdzekļiem.»

Kauguram atmiņā palikusi aizmirsta runātāja asprātīgā, kaut skumji patiesā tēze par mītu par arhitektūru kā radošu profesiju: «No tūkstošiem arhitektūras skolu visā pasaulē visas pretendē būt radošas… Un vairums cenšas iemācīt vienu un to pašu: kā—zīmēt—tā—kā—TAS. Tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas skolas meklē savu, citādu, starpdisciplināru, starpkulturālu pieeju. Arī apmācību veids un process ir radoši īpatns — no citām [ne—radošajām] disciplīnām snobiski nošķirts darbnīcās, kur studenti iemācās domāt, runāt, diskutēt, strīdēties, ēst, gulēt un dzīvot… — tikai ar savējiem [radošajiem]. Ja mēs būtu bioloģiska suga, neviens to nesauktu par radošu un attīstīties spējīgu. Tāda būtu lemta deģenerācijai un izmiršanai…»

Latvija Turīnā

Tūlīt pēc Kongresa Baltijas Arhitektūras centrs [BAC] ziņoja arī A4D, ka arhitektūras biroja FORMA arhitekti Ināra Kārkliņa, Bonija Lasmane, Juris Križanovskis un Māris Kārkliņš saņēmuši UIA II Reģiona Galveno balvu par izcilu vides dizaina kvalitāti un vides pieejamību Ventspils pilsētas slimnīcas jaunajai ēkai, savukārt pats BAC — atzinību par šīs problemātikas aktualizēšanu Latvijā. Organizējot Rīgā semināru par vides pieejamību, pavasarī BAC uzsāka sadarbību ar UIA, sekojoši pēc UIA lūguma ar BAC gādību Turīnā nonākusi invalīdu draugu biedrības Apeirons rīkotā konkursa Zelta kruķis — 2007 laureātu darbu ekspozīcija.

Kā informēja Ināra Kārkliņa, 2007.gada decembrī Ventspils slimnīca ieguva vienu no piecām Apeirons ikgadējā konkursa Zelta kruķis balvām kā gada humānākā ēka. Šāgada aprīlī BAC uzaicinājis viņu šo darbu iesniegt Kongresa izstādei un konkursam par labāko ēku vides pieejamībā. Kārkliņa priecājas: «Starptautiskas balvas Latvijas arhitekti nesaņem pārāk bieži, tādēļ, domāju, tas ir ļoti pozitīvs notikums ne tikai konkrētajiem arhitektiem, bet arī atzinība Apeirons piecu gadu darbībai, kā arī valstij.»

Apsveicot kolēģus, gan Poga, gan Kaugurs atklāj, ka par Ventspils slimnīcas autoriem piešķirto balvu uzzinājuši no Latvijas dienas preses tikai pēc atgriešanās no Turīnas.

Poga uzskata, ka Latvijas Arhitektu savienībai — vedinot, inspirējot un atbalstot Latvijas arhitektu iniciatīvu — tikai jārada priekšnosacījumi, lai kolēģi piedalītos šādos pasākumos, piemēram, ar lekciju vai izstādi. Viņaprāt, nacionālās arhitektu organizācijas sūtīti izredzētie [varēja satikt arī tādas delegācijas], kuriem tiek dotas kaut kādas atlaides, nav labākais līdzdalības veids: «Ja kongresā var sastapt daudzus Latvijas arhitektus, kas tur ieradušies pa dažādiem ceļiem, tad LAS kaut ko ir padarījis.»

Laikā no 1995.—2001.gadam bijusī LAS pārstāve Austrumeiropas Arhitektu padomē [ACCEE] Ināra Kārkliņa konkretizē: «UIA dalībvalstis ir sadalītas reģionos, kas atbilst ģeogrāfiskajam novietojumam un kurām arī profesionālā ziņā tēmas ir tuvākas. Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju atrodas UIA II reģionā. Vismaz piecpadsmit gadu garumā Latviju UIA pārstāv arhitekts Juris Skalbergs.

Konkursi, izstādes un citāda veida profesionālā darbība UIA II reģionā notiek regulāri un diezgan aktīvi. Laikā, kad man bija iespēja piedalīties ACCEE darbā, daudz tika runāts par arhitektu profesionālās pieredzes paaugstināšanu. Toreiz trīs gadus organizēju pēcdiplomu apmācības seminārus LAS.

Domāju, ka LAS pārstāvju darbība UIA nav pietiekoši aktīva vai ir pārāk personīgi orientēta. LAS pārstāvjus UIA vajadzētu noteiktā laika periodā mainīt un deleģēt tādus, kas spēj šīs aktivitātes tālāk realizēt konkrētā darbā. Piemēram, uz šo Kongresu LAS tika piedāvāts veidot izstādi 15 m2 platībā un piedalīties konkursā. Par to ticis spriests vairākās LAS valdes sēdēs. Presē nekur neesmu lasījusi, ko tieši LAS aizveda uz Turīnu.

Valdes sēdes protokolā Nr.39 varam izlasīt, ka pēc ilgākām diskusijām tika pieņemts igauņu ierosinājums parādīt Baltijas arhitektūru digitālā formātā. Priecīgi par radušos atrisinājumu Poga valdes sēdē saka: «Kino, ko rādīt, mums ir, vairākus DVD par Rīgu var aizņemties no Rīgas galvenā arhitekta un par Latviju kā tādu — no Latvijas institūta.» Manuprāt, tā ir negribēšana ieguldīt laiku un spēku, lai strādātu pie Latvijas arhitektūras aktualizēšanas starptautiskajā arēnā. Valstis un arhitekti, kuri gūst starptautiskus panākumus gadiem ilgi, ļoti mērķtiecīgi un profesionāli pārdomāti strādā pie sava tēla veidošanas un pozitīvu starptautisko attiecību veidošanas.»

Poga norāda, ka Kongresi ir interesantas nejaušo tikšanos vietas pat Latvijas ikdienā nevaļīgajiem pašmāju kolēģiem. Kauguram grūti bijis izvairīties no tēmas, kas nekādi neskartu arhitektūru, tomēr neatceras apspriestu Latvijas arhitektūras manifestu. Skujiņa smejot piemin atgriešanos Rīgā Kongresa noslēguma dienā, kad izvēlēta jaunā UIA prezidente — 1939.gadā dzimusī Austrālijas arhitekte Luīze Koksa [Louise Cox]: «Tikai nedaudz jaunāka par mani. Ja es būtu aizķērusies, varbūt ievēlētu mani!»