Gaismas festivāls STARO RĪGA bija notikums, kas uz brīdi pārvērta Rīgu, rosinot pazīstamas vietas ieraudzīt jaunā gaismā, un ļāva sajust prieku un svētkus, vienkārši pastaigājoties pa pilsētu.
Latvijas valsts deviņdesmitajai gadadienai par godu šogad notika daudz pasākumu. Svinīgās uzrunas, koncerti, uguņošanas — bez tiem laikam nevar iztikt, un tie ir neatņemama šādu jubileju sastāvdaļa. Tie atgādina par valsti, taču reizē — tie ir tik tradicionāli, tiek atkārtoti un izpildīti ar rutīnu, nereti nemaz neaizdomājoties līdz to dziļākajai jēgai un būtībai. Bet vai bija kas tāds, kas cilvēkus vienotu un valsts ideju apliecinātu no jauna, nebijušā, bet vienlaikus pietiekoši nozīmīgā veidā?
Nu it kā taču tā pamatideja — neatkarīga valsts, kurā dzīvot un īstenot savas vēlmes latviskā kultūras vidē un demokrātijas apstākļos, tā liekas pašsaprotama. Un vēl labklājība. Taču tai, kā zināms, nacionāla valsts gan nav noteicošais faktors. Vai bez labklājības mērķa ir vēl kāda cita ideja, kas spētu vienot pilsoņus? Acīmredzot tiesiska valsts — tā šobrīd nav tāda ideja.
Dažādi skrējieni un dejošanas droši vien ir labi kā atsevišķi pasākumi, kas kuplina svētkus. Bet vienlaikus to mērķis — iekļūt rekordu grāmatā it kā simboliski apliecina, ka mūsdienās cilvēkus spēj vienot lielākoties tikai izklaides ideja. Var jau piekrist, ka lielo stāstu un ideju laiks ir aizgājis un, ja ne aizgājusi, tad stipri mazinājusies ir arī nacionālo valstu nozīme. Tad jāatzīst, ka tieši Lielā talka, iespējams, bijis visnozīmīgākais jubilejas pasākums, ar vislielāko simbolisko svaru.
Vai bija vēl kāds pasākums ar līdzvērtīgu svaru? Jāmin notikums, kas uz brīdi pārvērta Rīgu un lika sajust svētkus. Tradīcijas Rīgas pilsētvides rotāšanai uz svētkiem bijušas visai vienveidīgas. Visu pēdējo piecpadsmit gadu laikā uz parasto karodziņu, svētku plakātu, dažādu papes izstrādājumu fona atšķirīgi un iedvesmojoši likušies vien daži izņēmumi. Piemēram, Ivara Mailīša dažādie veidojumi vairākos dziesmu svētkos un Holgera Elera telpiskā Rīgai 800 zīme, kas vēl nesen atradās Brīvības un Elizabetes ielu krustojumā. Un varbūt vēl krāsaini spīdošās dāvaniņas kokos pie Bastejkalna vai Vērmaņdārzā.
Pilsētas rotājumi šajos svētkos nelikās īpaši radošāki vai inovatīvāki — tie paši karodziņi, vietumis kādas telpiskas konstrukcijas. Taču bija pasākums, kas piecu vakaru garumā Rīgu ļāva uzlūkot savādāku. Gaismas festivāls STARO RĪGA — īpaši izgaismotās namu fasādes, laukumi un tilti, arhitektūras pieminekļi, mākslas objekti ielās un parkos, krāsainās, kustīgās un mainīgās gaismas — tas patiešām priecēja cilvēkus un ļāva pazīstamas vietas ieraudzīt jaunā gaismā. Domāju, šis bija pasākums, ar kuru svētku organizētāji «trāpīja desmitniekā».
Tādā apjomā un ar tādu izdomu un asprātību tas patiešām bija kas jauns. Taču protams, ne jau pasākuma novitātē ir būtība, svarīgākais ir tas, ka, darot pilsētu redzami un jūtami gaišāku, festivāls radīja prieku un svētku sajūtu, ļāva svinēt, vienkārši pastaigājoties pa pilsētu. Ir tikai saprotami un atbalstāmi, ka Rīgas dome šo pasākumu vēlas pārvērst par jaunu pilsētas tradīciju.
Ieraudzīt tumšajā laikā gaismu, priecāties par to, — tajā ir kas pirmatnējs un tāpēc tik spēcīgs. Ne velti cilvēku psihes pazinēji kā līdzekli ziemeļu zemju iedzīvotāju ziemas depresijas pārvarēšanai un mazināšanai min gaismu, rosinot vairāk izgaismot pilsētas. Vēsturiski izveidojies, ka divi Latvijas nozīmīgākie svētki ir tieši gada tumšākajā laikā. Svecītes logos — tā ir jau sena Lāčplēša dienas tradīcija. Gaismas festivāls to savā ziņā turpina, izgaismojot pilsēttelpu ar mūsdienu tehnoloģijām un vērienu. Taču saglabājot pirmatnīgo būtību. Tas ir par radošajām pilsētām, un tas ir arī par ideju, kas spēj raisīt prieka un svētku sajūtu, reizē arī vienojot cilvēkus.
Jauki dzirdēt, ka šo tradīciju iecerēts turpināt. Bez tam, atgriežoties pragmatiskajā pasaulē, šāds festivāls ir arī veids, kā piesaistīt tūristus Rīgai «nesezonā».
