Gada balvas žūrijas — par labākajiem

Šie teksti, biežāk gan aprakstoši, bet citreiz — arī vērtējoši, ir uzskatāmi par jēdzīgu «pienesumu vietējai arhitektūras kultūrai», jo rāda centienus reflektēt par kolēģu radīto. Tā kā jau viens no A4D izveidošanas pamatmērķiem bijis rosināt saturīgu diskusiju un kritiskās domas attīstīšanu arhitektūrā, tad šķiet arī likumsakarīgi publicēt šos abu žūriju radītos tekstus, kas mazāk gan skar kādus trūkumus vai problēmas, bet toties tiecas trāpīgi un kodolīgi noformulēt kvalitātes. Tādejādi šī publikācija fokusējas nevis tik daudz uz pašiem balvai iesniegtajiem darbiem, bet gan tekstiem, rādot veidus, kā iespējams runāt par arhitektūru.

Starptautiskā žūrija

Starptautiskā žūrija — Mārja Kaska (Igaunija), Toms Grunskis (Lietuva), Jošiharu Cukamoto (Japāna) un Jakobs Kureks (Dānija) pēc ilgām diskusijām vienojās godināt četrus darbus. Ārzemju žūrijas izvēli daļēji paskaidroja Toma Grunska sacītais balvas pasniegšanā, kur viņš formulēja tādas kā tēzes, — ne gluži universālus kritērijus, ne arī strikti izmērāmus, bet drīzāk personiskas pārdomas, kas radušās iepazīstoties ar nacionālās žūrijas atlasīto darbu kopumu. Tajās viņš tiecas skaidrot, kam būtu jābūt, lai kādu darinājumu sauktu par Arhitektūru (Arhitektūra ar lielo A, oriģinālā — a Great Architecture).

«Šīs domas ir cieši saistītas ar rezultātu un tām jāpaskaidro mana personiskā attieksme pret vērtējumu:

• Esmu pārliecināts, ka ēka (pat tad, ja tā ir ļoti skaista) bez sociālās un kultūras ietekmes jeb slāņa nevar tikt saukta par Arhitektūru;
• Arī būve, kas nesatur nekā no radīšanas noslēpuma un brīnuma nevar tikt saukta par Arhitektūru;
• Vēl vairāk, — par Arhitektūru nevar tikt saukta būve, kas radusies ka arhitekta destruktīvas domāšanas rezultāts.

Visas apbalvotās būves tajā vai citā veidā atbilst nosauktajiem kritērijiem un esmu pārlecināts, ka tās var tikt sauktas par Arhitektūru.»

Šaoliņas lidojošo mūku teātris

Sākumā mēs, žūrija, nebijām pārliecināti, vai šis projekts var tikt atzīts par uzvarētāju, tā kā nebija iespējams to novērtēt klātienē. Tomēr tas ir iedvesmojošs mākslas, arhitektūras un ainavu projekts, kas darbojas pāri robežām un valstīm, savienojot dažādas kultūras, tradīcijas un tehnoloģijas skaistā pasakā, ko radījuši vizionāri prāti.

Ludzas Lielā sinagoga

Šis ir ievērojams piemērs kā cienīt vietējo vēsturi, kultūru un vietas identitāti, parādot uzticību un nodošanos profesijai un vietējai sabiedrībai. Tas ir ceļojums cauri vērtību atklāšanai zem ēkas vēstures slāņiem, kas saglabāti, strādājot rūpīgi un ar godīgu attieksmi.

Nacionālās bibliotēkas patstāvīgā ekspozīcija Grāmata Latvijā

Perfekts arhitekta, grafiskā dizainera un kuratora sadarbības piemērs, kas ļauj pieredzēt drukātās grāmatas kultūras vērtību un stāstu. Veids kā, pretojoties telpas radītajām grūtībām, ir  pastiprināta izstādes ideja, rada mikro arhitektūras sajūtu interjera telpā.

Baltijas paviljons Venēcijas biennālē

Tas novērš mūsu uzmanību no mākslīgām cilvēka veidotām robežām un parāda mūsu — Baltijas — identitāti no globālās perspektīvas, ejot grūtāko ceļu, uzvarot konkursos trijās valstīs un izveidojot kopīgu sadarbības rezultātu.

Nacionālā žūrija

Nacionālās žūrijas sastāvu veidoja arhitekti Vītauts Biekša, Mārtiņš Jaunromāns, Rasa Kleina, Andis Sīlis un Ilze Paklone, kā arī ainavu arhitekts Ģirts Runis un filosofs Jānis Taurens. Atškirībā no iepriekšējiem gadiem vietējā žūrija šogad uzņēmās tādu kā proaktīvu lomu, — gan tajā, cik rūpīgi centās ievērot dalījumu kategorijās, gan rosināja godināt visus 18 finālam izvirzītos darbus, no tiem vēl īpaši izceļot četrus (Ekziperī skola, izstāde Grāmata Latvijā, divas mājas Jūrmalā un Ludzas sinagoga). No vienas puses tas izskatījās kā zināma nedrošība, — par to vai starptautiskā žūrija izlems pareizi. Divu atšķirīgo apbalvošanu rīkošana arī pagarināja pasākumu. Taču no otras puses — tas bija arī ļoti jēdzīgi, — pēc dažu iepriekšējo gadu ceremonijām, kad  tika izceltas tikai dažas izcilības, visus pārējos atstājot ēnā, šogad tika godināts daudz lielāks skaits arhitektu, tādejādi reprezentējot gada sasniegumus daudz pilnīgāk. Reizē — abu žūriju balvas tradīcijām bagātajā pasākuma vēsturē nu rādīja pozitīvu precedentu — kā līdzsvarot vēlmi pēc elitārisma un izcilības meklējumiem ar nepieciešamību pārstāvēt plašu arhitektu kopienu un arhitektūras darbu dažādību gan mēroga, gan sociālās, ekonomiskās un kultūras nozīmības ziņā.

Ekziperī starptautiskā skola Piņķos

Ēkas funkcija — bērnudārza un skolas apvienojums — nosaka, ka šeit vienlīdz svarīgam jābūt gan interjeram, gan apkārtējās vides plānojumam, kurus apvieno tradicionāli pamanāmākais arhitekta darbs — ēkas apjoms. Ekziperī skola to arī lieliski apliecina. Arhitektūras «virstoni» šajā gadījumā nosaka pieņemtais izglītības modelis, kura centrā ir bērni. Skolas komplekss, risinot sarežģītos funkcionālos uzdevumus, ir arhitektoniski pārdomāts līdz pat tādām detaļām kā apavu un apģērba žāvēšana bērnudārza grupiņu drēbju skapīšos. Kā vairākos citos 2017. gada Arhitektūras gada balvai nominētajos objektos, arī šeit labas arhitektūras pamatā ir veiksmīga sadarbība ar pasūtītāju, kā arī kompleksa realizācijai pieejamais finansējums, kas ir ievērojami lielāks nekā pašvaldību izglītības iestādēm. Svarīgi, lai izglītības iestāžu teritorijas labiekārtojums gan aizrauj, gan papildina mācību procesu, gan rosina uz jēgpilnu aktivitāti, gan funkcionāli risina teritorijas zonējumu. Šeit tas ir lieliski atrisināts ar neordināriem paņēmieniem. Labiekārtojums izceļas ar nobriedušu stādmateriālu izmantošanu, radot  sajūtu, ka skola un tās apkārtne šeit dzīvojušas jau ilgi.

Jānis Taurens, Ģirts Runis

Izstāde Grāmata Latvijā

Izstāde Grāmata Latvijā ir daļa no Latvijas Nacionālās bibliotēkas kompleksa un nepārprotami ievieš jaunu stāstu vēstīšanas un izstādes dizaina virzienu. Tā vairāk koncentrējas uz apmeklētāju teatrālu pieredzi nevis vēsturiski sarežģīto publicēšanas pasaules iegrāmatošanu. Izstāde veiksmīgi apvieno grāmatu izrādīšanu un salīdzinošos datus ar teatrālām vizualizācijām, kurās saplūst dažādi satura izrādīšanas paņēmieni. Interjera dizains ir minimālistisks un meistarīgi slēpj nepieciešamās tehniskās detaļas un šīs telpas raksturīgās problēmas.

Vytautas Biekša

Divas mājas Jūrmalā

Projekts harmoniski sapludina Jūrmalas kāpu unikālo ainavu ar vēsturiskās koka arhitektūras mantojumu un laikmetīgās arhitektūras formu valodu. Pret publisko ārtelpu vērstā askētiski atturīgā fasāde slēpj diskrētu, ģimenes kopā būšanas un izcilu mākslas darbu ekspozīcijai radītu vidi. Telpai ir radīta arhitektoniska virsvērtība, kuras aprakstam var droši atļauties tādus epitetus kā konceptuāla skaidrība, formāla un funkcionāla tīrība, perfekcija detaļās un introverts viedums. Brīnišķīgs piemērs  kā aizraušanās ar laikmetīgo mākslu pozitīvi ietekmē esību, ļaujot precīzi definēt vēlmes un no pusvārda saprasties ar arhitektu – tikai šīs reti sastopamās sinerģijas rezultātā rodas paliekošas un nākamajām paaudzēm pārmantojamas vērtības. Teritorijas labiekārtojuma risinājumus būtiski ietekmējusi ēkas arhitektoniskā valoda. Augu sortiments un loģisks stādījumu izvietojums teritorijā ir rūpīgi izvēlēti. No prāta neizdzēšami ir koši sarkanie grimoņu stādījumi gar piķa melnā žoga plaknēm, kas kailajā, drēgnajā marta rītā deg ar neaprakstāmu spēku.

Andis Sīlis, Ģirts Runis

Ludzas Lielā sinagoga

Tagadnes interese par pagātni piešķir tai jaunu nozīmi, un reizē tā ir tagadnes pārbaude. Restaurācija gan var notikt tikai tur, kur kaut kas ir saglabājies, lai cik sākotnēji nepievilcīgs tas arī nebūtu, un restaurēta objekta arhitektūras vērtībā tas ienes nejaušības momentu. Par nejaušu vai ārēju var uzskatīt arī kādas ēkas vēsturisko nozīmību, un tomēr tieši tai jāvada arhitekta pieeju vēsturiskai celtnei. To spilgti redzam Ludzas Lielās sinagogas gadījumā: tā ir laika klātbūtnes sajūtas atjaunošana, ko radījis profesionāli veiksmīgs arhitekta darbs. Šeit ir iejūtīgi atdzimis vēsturisks ebreju garīgās kultūras centrs — vecākā saglabājusies koka sinagoga Ziemeļaustrumeiropā, kas kalpojusi arī kā Ludzas geto sinagoga. Tas apliecina, ka veiktā restaurācija ir tagadnes arhitektūras izcils darbs.

Jānis Taurens

Šaoliņas lidojošo mūku teātris

Ķīnas lidojošo mūku teātra autori ir uzlidojuši tik augstu un tālu, ka darbs Latvijas arhitektūras kontekstā pat īsti nav novērtējams. Latvijas arhitekti pirmo reizi ir realizējuši ievērojamu kultūras būvi citā pasaules malā. Pārskatot iepriekšējo gadu LAGB laureātus, iezīmējas līdzīgas tendences — ir kāds viens darbs, kurš salīdzinājumā ar pārējiem tiek vērtēts kā izcils, vai arī ir daudzi no iesniegtajiem darbiem atzīmējami kā līdzvērtīgi labi. Šogad LAGB aizsākas jauns posms — Latvijas arhitektūra iziet ārpus Latvijas robežām. Pirmo reizi Latvijas Arhitektūras gada balvā tiek iesniegts ārzemēs tapis projekts, vēstot, ka šādi projekti būs vēl. Tas ir augstvērtīgs sasniegums Latvijas arhitektūras attīstībā, kas liek uzdot plaša konteksta jautājumu — kā šādus projektus ārpus Latvijas teritorijas robežām vērtēt Gada balvas ietvaros? Žūrijai nebija iespējas Mūku teātri apskatīt dabā, tomēr tā lidojums ir jūtams — Mūku teātris ir pasaules līmeņa arhitektūra.

Rasa Kleina

Raiņa muzejs Tadenava

Latviešu dižais gars, dzejnieks Rainis Tadenavā dzīvojis pirmos trīs mūža gadus. Viņa tēvs tur būvējis jaunu, līdz tam nebijušu saimniekošanas modeli. Muzeja ekspozīcija veidota ar Saules kā vīrišķā sākuma ideju, ienesot jaunu dimensiju latviešiem ierastajā uztverē — saule kā māte.

Raiņa muzejs Tadenavā iekļauj sevī ceļojumu cauri Latvijai un cauri laikiem. Attālums nodzēš ierasto šodienu. Latvijas daba attīra uztveri, tajā iezibsnās kopējās kolektīvās atmiņas, piemēram, vēlme izlasīt Zaļo zemi. Tādas mītiskas sakritības te notiek ik dienu.

Raiņa muzejs Tadenavā ir vides rekonstrukcija. Starp izglābto, autentisko Raiņa tēva celto guļbūves šķūni un rekonstruēto koka māju ar mūsdienīgu muzeja ekspozīciju, pagalma pļavā stāv Rainis, granītā kalts — tie ir sava laika pieminekļi. Tīra vide un izceltas, saglabātas dažādu laiku autentiskās liecības rada to iekšējo spriedzi, kas piemīt visiem dzīvības procesiem. Tadenava ir kultūras centrs šķietamā nekurienē, kura lielākā vērtība ir brīvā telpa, kas šeit rodas muzeja apmeklētāja apziņā.

Rasa Kleina

Latvijas valsts mežu biroju ēkas Dundagā

Risinot administratīvās ēkas funkcionālos un reprezentatīvos uzdevumus, projekta autoriem ar pārdomātu finansiālo un formālo līdzekļu pielietojumu izdevies rast laikmetīgās arhitektūras jauno domāšanas veidu raksturojošo balansu – šķietami vienkāršais ēkas apjoms atturīgi un izteiksmīgi ļauj saprast, ka Latvijas Valsts meži ir videi draudzīga un ekoloģiski atbildīga institūcija. Plašie stiklojumi darba un apspriežu telpās ļauj ēkas lietotājiem un viesiem nezaudēt saikni ar dabas norisēm. Konceptuāli akcentētais koka un atjaunojamo resursu tehnoloģiju pielietojums uzsver institūcijas pārziņā esošo ilgtstspējības jautājumu nozīmīgumu. Pārdomātās detaļas, ieejas ātrija apdarē otrreiz pielietotais koks un parka teritorijā iecerētā eksperimentālā kokaudzētava ļauj apgalvot, ka objekts ir racionālas un efektīvas arhitektūras paraugs.

Andis Sīlis

Ēkas pārbūve Jēkaba ielā

Pielāgojot bijušo bibliotēkas ēku Saeimas komisiju darba telpu vajadzībām, projekta autoriem izdevies nodrošināt ne tikai modernus darba apstākļus simts deputātiem, viesiem un likumdošanas procesos ne mazāk svarīgajam tehniskajam personālam, bet radīt arī konceptuālu un emocionāli iedarbīgu vidi ar skaidri nolasāmu aicinājumu — domāt vitāli, laikmetīgi un caurspīdīgi. Uzsvērti gaišā koloristika kopā ar drosmīgo un līdzšinējām renovācijas tradīcijām neraksturīgo atteikšanos no vēsturiskā mantojuma kulta, ir svaigs skatījums uz iespējām interpretēt jaunā un vecā attiecības pārbūves un restaurācijas projektos. Atliek cerēt, ka laikmetīgās arhitektūras un baltās krāsas dominance atstās pozitīvu iespaidu uz tautas kalpu pieņemto lēmumu kvalitāti.

Andis Sīlis

Divu ģimeņu dzīvojamā māja Ogļu ielā

Jaunas ēkas ierakstīšana vēsturiskā vidē, nekopējot un neimitējot vecās būvformas, ir izaicinājums, bet arī vienīgais ceļš mūsdienīgas kontekstuālas arhitektūras radīšanai. Ķīpsala ir īpaša vieta gan pateicoties upes ainavai, kas paveras no Daugavas krastmalas apbūves, gan —aizsāktajai salas vēsturisko dzīvojamo un rūpniecisko ēku arhitektūras nozīmes saglabāšanai un turpināšanai. Māja Ogļu ielā lieliski atrisina šos kontekstuālos uzdevumus, piedāvājot interesantas jumtu formas un ārpus galvenā būvapjoma iznestas kāpnes uz jumta terasi, no kuras paveras skats uz upi. Ārējās kāpnes ir izteiksmīgs elements ēkas fasādē, neradot neiederības ar apkārtējo apbūvi sajūtu. Rindu mājas nav raksturīgs elements šajā vidē, bet arhitektūras risinājums, izmantojot novietojumu kvartāla stūrī, padara ēkas salīdzinoši pieticīgo un vēsturiskajai Ķīpsalai piemēroto dzīves formu par savdabīgu salas arhitektūras zīmi.

Jānis Taurens

Rīgas Motormuzeja pārbūve

Viktora Valguma astoņdesmitajos gados radītās postmodernās ēkas pārbūvi nav iespējams vērtēt atsevišķi no blakus esošā iepriekšējā gadā pabeigtā biroju ēkas apjoma un H2E radītā muzeja ekspozīcijas dizaina, kas veiksmīgi papildina viens otru. Būtiski nemainot muzeja oriģinālo vizuālo tēlu, ēka ir ieguvusi otro elpu — veiksmīgi paplašinātas ekspozīciju platības un uzlabota ēkas energoefektivitāte. Atzinīgi vērtējami gan funkcionālie risinājumi, gan eksterjera un interjera detalizācijas pakāpe.

Mārtiņš Jaunromāns

Fregate Valzivs un Lielais laukums

Ventspils ilgstoši ir bijusi viena no Latvijas pilsētām, kas izceļas ar īpašu attieksmi pret publiskās ārtelpas telpiski vizuālajiem risinājumiem. Lielais laukums ir centrālais Ventspils publiskās ārtelpas elements, kas ir mērķtiecīgi plānots kā galvenā pilsētas iedzīvotāju pulcēšanās vieta un kalpo par nepārprotamu vietzīmi un orientieri urbānajā audumā. Lielu, vecu, profesionāli sakoptu koku ieskautu plašumu veido trīs savstarpēji saistītu elementu kopums — ap laukumu veidotais precīzais labiekārtojums, pasākumu laukums ar vietzīmi ūdens un gaismas objektu Fregate Valzivs un topošā Ventspils Mūzikas vidusskola ar koncertzāles funkciju. Elementu telpiskais un tehniskais izpildījums uzskatāms par ierīkošanas kvalitātes etalonu. Lai arī katrs no tiem darbojas neatkarīgi viens no otra, to unisons sajūtams katru reizi, kad siltā vasaras naktī ūdens šaltis un miglu pūzdams, vairāku desmitu tūkstošu lampiņu izgaismots Ventspils centrā no Gambijas upes grīvas iepeld 17. gadsimta Kurzemes hercoga Frīdriha kuģis.

Ģirts Runis

Privātmāja Cēsīs

Vērtējot privātmājas, grūti nevērtēt arī tās īpašnieku dzīvesveidu, jo arhitektūra nav tikai formu spēle un būvnieciskas kvalitātes apliecinājums, kas ir neatkarīgs no sociāliem, ekonomiskiem un ideoloģiskiem aspektiem. Jebkurš mājas īpašnieks sabiedrībā ieņem noteiktu sociāli ekonomisku vietu un pārstāv noteiktu ideoloģisku pozīciju. Arhitekts var tam pievienot savu estētisko ideoloģiju, realizējot pasūtītāja programmu. Tas ir viens no scenārijiem Cēsu brīvdienu mājas gadījumā, kas iemieso noteiktu dzīvesveidu — ēka nav domāta bērniem un veciem cilvēkiem, labākais skats uz Gaujas senlejas reljefu paveras vien no īpašnieka guļamistabas, bet publiski apskatāmā fasāde ir visneizteiksmīgākā. Tomēr ģeometriski vienkāršo betona un stikla formu arhitektūrā ir nevainojami īstenota pasūtītāja vēlme pēc tehnoloģiski jaunākajiem risinājumiem.  Šāda arhitektūra parāda vienu no nākotnes attīstības virzieniem — utopiju vai antiutopiju? — un kā tāda ir plašākas diskusijas vērta.

Jānis Taurens

Grāmata Kolekcionāra māja

Grāmata ir stāsts par laikietilpīgiem un rūpīgiem studiju procesiem, kas saistīti ar klasicisma stila guļbūves un funkcionālisma stila mūra mājas rekonstrukciju. Izvēle, respektēt abu ēku vēsturisko vērtību un apvienot tās vienotā ansamblī, ir bijusi pamats interjera studijām, dažādu periodu mākslas priekšmetu atlasei un oriģināldizaina radīšanai. Grāmata Kolekcionāra māja parāda arhitektes Zaigas Gailes attieksmi pret kultūrvēsturiskajām substancēm pilsētvidē un galvenais – iedibina attieksmi, kā pret tām saudzīgi izturēties un kādā veidā vairākiem vēstures slāņiem ir iespējams harmoniski līdzāspastāvēt. Grāmata ir stāsts par jūtīgām transformācijām pilsētas vidē un interjerā. Lai tās novērtētu ir nepieciešams laiks, spēja apstāties un bez steigas apdomāt telpiskos risinājumus. Arhitekte Zaigas Gaile iedibina arī šādu attieksmi telpiskajā praksē.

Ilze Paklone

Savrupnams Mežaparkā

Ēkas funkcionāla pārbūve atbilstoši tās vizuālajam tēlam – veiksmīgi atjaunotajām ģimenes savrupnama fasādēm ir galvenā vērtība kopā ar loģiskām izmaiņām telpu plānojumā. Radīta eleganta dzīvesvide, kas ir labs piemērs mūsdienu prasību un vēsturiskās ēkas sinerģijai. To papildina augstvērtīgi interjera risinājumi, godprātīgi izpildītas īpašnieka vēlmes, līdz ar korektu un cieņpilnu attieksmi pret vēsturisko ēku.

Mārtiņš Jaunromāns

Baltijas paviljons Venēcijas biennālē

Baltijas paviljons ir lielisks piemērs starpvalstu sadarbībai, kas neapmierinātajā Eiropā ir tik nepieciešama. Sākot ar izpētes tēmu, organizāciju, izstādes dizainu un vietas izvēli — Palasport Arsenale sporta zāli, šīs izstādes nodoms ir drosmīgs un nepārprotami moderns. Pretēji mēģinājumiem izcelt katru Baltijas valsti individuāli, izstāde koncentrējas uz kopīgo — pārsvarā liela mēroga infrastruktūru, kas tika attīstīta padomju periodā. Instalāciju dizains ir vienkāršs un racionāls, un pilnībā izmanto plašās izstādes telpas. Kopīgu struktūru un kultūras procesu nepieciešamība Baltijas paviljonā pētīta neitrālā veidā, iespējams, ņemot vērā situācijas varbūtējo nenovēršamību un neseno ģeopolitisko attīstību.

Diemžēl, izstādi radikāli optimizējot, lai vasaras izskaņā venēcieši varētu atsākt izmantot sporta zāli, ekspozīcija tika pārvietota sporta zāles stūros.

Vytautas Biekša

Lidostas Rīga termināļa 5. kārta

Tas ir valsts galvenā aviācijas transporta mezgla viens no daudzajiem attīstības posmiem lidostas kopējās attīstības stratēģijas ietvaros. Realizējot termināļa 5. kārtu, bija jāsabalansē inženiertehniskie risinājumi un sarežģītas aviācijas prasības ar stilistiski vienotu arhitektūras valodu. Vairāku dekāžu garumā ar lielu ieguldījumu palīdzību veiktā lidostas attīstība un iestrādnes bija jāturpina tā, lai radītu viegli uztveramu, ērti lietojamu un transformējamu publisko telpu vairāk kā pieciem miljoniem klientu, kas katru gadu apmeklē lidostu Rīga. Šajā termināļa paplašināšanas posmā, izmantojot gadu gaitā uzkrāto pieredzi, minētais balanss panākts ir panākts. Turklāt jaunā termināļa projektā ieviestie risinājumi ne tikai kalpo konkrētās attīstības kārtas ietvaros, bet tiks ieviesti arī iepriekš izbūvētajās lidostas telpās.

Ģirts Runis

Biroju ēka Place Eleven

Biroju ēka “Place Eleven” ir šī brīža tirgus prasību un pragmatiskas būvniecības piemērs, kurā vienkārši un skaidri risināta ēkas pamatshēma – tajā nav nekā lieka. “Place Eleven” ir arī pirmā publiskā ēka Latvijā, kas saņēmusi ilgtspējīgas būvniecības standarta BREEAM novērtējumu “Excellent”, uzsverot ne tikai ēkas atbilstību arhitektūras un būvniecības risinājumu pamatprasībām, bet akcentējot arī salīdzinoši zemās ekspluatācijas un uzturēšanas izmaksas. Atklāta diskusija par šādiem pragmatiskas būvniecības piemēriem arhitektūras praksē Latvijā ir ļoti būtiska – tās ir arhitektūras, būvniecības un tirgus tendences, ar kurām būs noteikti jārēķinās, attīstot citus liela mēroga projektus.

Ilze Paklone

Apartamentu viesnīca Red Ice

Apartamentu viesnīca Red Ice atrodas nozīmīgā un sarežģītā pilsētbūvnieciskā situācijā — kvartāla stūrī, kur vienuviet ir gan atzīstami nacionālā romantisma, gan eklektikas, gan funkcionālisma arhitektūras piemēri. Red Ice ir šī telpiski piesātinātā konteksta interpretācija, piedāvājot vienkāršu, skaidri nolasāmu apjomu kompozīciju, kurā sajauktas apkārtesošās vēsturiskās substances ietekmes. Savukārt racionālā plānojuma pamatshēma ataino pielāgošanos svārstīgām ekonomiskām situācijām, iekštelpu plānojums radīts, sekojot vairākkārtējai programmas maiņai.

Ilze Paklone

Sagatavoja: Artis Zvirgzdiņš